Valerija Bērziņa-Baltiņa

SVEŠUMS TAUTASDZIESMĀS

 

Tautasdziesmas pirmām kārtām ir dzeja. Dzejas īstenībā tautu meita brien sidrabiņa upi zelta kurpēm kājiņā, tautu dēls kur baltu puķu uguni, kas „ne dega, ne dzisa, laistīties laistījās” (Māras laiva: 51).

Pie neizdzēšamās dzejas uguns mūsu tauta sildījusies kā senā pagātnē, tā arī mūsu dienu latvietis tur atrod siltumu un gaismu.

Bez dzejas uguns mūsu tautasdziesmas glabā arī mūsu tautas dzīves stāstu, latviešu dzīves vērtību atziņas un izjūtas, kas nav domājamas bez tām izjūtām, ko rada svešums.

Svešums mūsu dienās kļuvis par internacionālu izjūtu, jo visās pasaules malās bez latviešiem izkaisīti tūkstošiem dažādu tautu svešinieki: bēgļi, bēguļi, bāreņi, lielā emigrantu tauta, kuŗai jāizcieš un jāizdzīvo svešums.

Par to, kā dzīvojis un izdzīvojis svešumu seno dienu latvietis, stāsta mūsu dainas. Un šis pagātnes stāsts, iesniegdamies tagadnē, atklāj ne vien vēstures ceļus, bet arī šo ceļu gājējas tautas raksturu.

Svešums tautas dziesmās aptveŗ trīs lielus lokus: 1) ģimenes, 2) tautas un 3) pasaules loku. Šajos lokos ietveŗas: a) klaušinieku dziesmas, b) bāru dziesmas, c) tautās ejamās dziesmas, d) dēku dziesmas un e) kaŗa dziesmas.

Klaušinieku dziesmas radušās ap 18. gs. un ir visdrūmākās dainas, kādas vien radījis latviešu tautas gars. Šīs dziesmas tapušas laikā, kad latviešu tauta pati savā zemē jutusies kā svešiniece, kā bārene. Šīs dainas dažkārt raksturo satīriska izteiksme, naids, cietsirdība, arī vienaldzība vai gudra izvairība, aizslēpšanās aiz miglainas izteiksmes:

Svētu rītu ganos gāju,
Miglu tinu kamolā.
Kā ieraugu svešus ļaudis,
Ar migliņu aplaidos.         (1)

Šie laiki un to izjūta it kā atkārtojas tagadējā nebrīvā Latvijā, kuŗā latviešu tauta savā zemē atkal atrodas, kā daina saka: „svešu tautu rociņā”, un latviešu dzejniekam, lai izteiktu savas jūtas, jādzejo mīklainas, apmiglotas dzejas.

Tā dzimtenes dzejnieks Imants Ziedonis, izvēlēdamies par moto no Kr. Barona dainu krājuma iepriekš minēto dainu, dzejo:

es tev savu dvēseli
atdevu, mās
tīra mana dvēsele
slēpdamās

Es tev savas acis
atdodu, brāl
nelaid viņas saulē
lai neizbāl

Karsta mana roka
svešais tē’s
karsta roka − tāpēc
spiediens vēss

Sargā priedi miza
sargā bērzu tāss
baltu baltu dvēselīte
ar migliņu aplaidās

(Karogs 1977, 2:35)

Tātad: lai dzīvotu ar svešiem, ir jāapslēpj sevi, lai nosargātu baltu tautas dvēseli, − tā jānoslēpj. Svešuma laiks dzīvojams, apaugot kā kokam ar mizu, ar koka mēmumu, ar koka gudrību, dažkārt vētrā, lokoties „līdz zemīti”, lai vētra nenolauztu.

1796. g. savos Latviešos Garlībs Merķelis, apcerēdams mūsu tautas postu vēstures ceļos, arī runājis par latviešu dvēseles aizslēpšanās tieksmi, aizrādīdams uz svešas varas varmācīgumu, kas sakropļo latvieša raksturu, izraisīdama viņā naidu kā spēcīgākās jūtas vai likdama iegrimt trulā vienaldzībā.

Latviešu daina tam atbild šādi:

Apāvos baltas kājas,
Melnas tapa staigājot,
Labu laužu bērniņš biju,
Slikts paliku dzīvojot,             (2)

Ļaunums saēd labo, dzen izmisumā, beidzot pat atņem spēku un cerību:

Nīdi, nīdi, sveša māte!
Gan tu mani iznīdēsi.            (3)

Pretstatīgu svešuma posmu aptveŗ kaŗa dziesmas; tās iedalāmas 1) aizstāvēšanās dziesmās un 2) svešam kungam vai ķeizaram kalpojamās kaŗa dziesmās. Katrai no tām savādāks raksturs, taču abējās skarta svešuma izjūta.

Kaŗa gaitās bāleliņš aiziet svešumā, no kuŗa nereti vairs nepārnāk. Par svešumu šajās gaitās viņš stāsta:

Sita mani, kāva mani
Kā ozolu ceļmalā.                 (4)

Svešumā viņš mācās „asaras dzert”, sūtīt ar brāli vēsti tālajai māsiņai, ilgojoties, kaut „redzētu savas zemes ozoliņu”, (5) jo:

Jūs, ļautiņi, nezināt,
Kādu zemi es staigāju.
Ogļu zemi, zvirgzdu zemi,
Raudas nāca staigājot.       (6)

Un, kad kaŗi izkaŗoti un paveŗas ceļš uz mājām, bāleliņš pārnes no svešuma svešas dziesmas, dažkārt pārved arī svešas zemes līgavu:

Izsiruši tautu zemi,
Pārved tautu zeltenīti.        (7)

Svešumā dodas arī dēku kāres, jaunības nemiera urdīts jaunietis, bieži vien nezinādams, kāpēc viņš svešumā aiziet un kur viņš aiziet:

Es aizgāju gaŗu ceļu,
Ceļam galu nezināju.           (8)

Dažreiz bāleliņš svešumā metas ar noteiktu mērķi: līgaviņas lūkoties; tad viņu vada nevaldāma trauksme, straujais prāts, ko labi parāda šāda daina:

Rīgā man gaisma ausa,
Vidzemē saule lēca;
Uz tām prūšu robežām
Meitu māte vārtus vēra.      (9)

Nezināmais, nepiedzīvotais vilināt vilina doties svešumā. Pārnācis mājās, tēva dēls zina stāstīt, kas svešajā malā citāds, neierasts, neizprotams:

Ērmus, ērmus es redzēju
Svešu zemi staigājot:
Akmens stāv uz ūdeņa,
Smilga grima dibenā.         (10)

Vai arī:

Ozols auga, zari dega,
Gailis dzied galiņā.             (11)

Redzējis viņš arī:

Sirmus zirgus, smukus ratus,
Daiļas meitas, māmulīte,
Es satiku celiņā,
Svešu zemi staigādams.     (12)

Reizumis arī mātes meita nav noturama mājās:

Es bij tālu staigājusi,
Es bij daudz redzējusi.       (13)

Arī:

Poļos gāju, Leišos gāju,
Sev taujāju arājiņu.           (14)

Latgalē uzrakstīta tāda daina:

Leigādama izstaigāju
Vidzemīti, Kurzemīti,
Sapraulējšus tēva dālus
Nost nu ceļa nuspārdīju.     (15)

Kaŗa, dēku un tautās ejamās dainās sastop dažādu zemju nosaukumus: igauņu zemi, leišu zemi, zviedru, krievu zemi, Vāczemi, poļu (apaļpoļu, inderpoļu zemi), turku; jaunākā slāņa dainās franču un englendeŗu zemi, protams, arī šo zemju preciniekus.

Sakari ar citām zemēm ir vedinājuši salīdzināt latviešu dainas ar citu tautu tautas dzeju. Lielā mērā to darījuši pagājušā gadsimta krievu folkloristi, un, piem., folklorists W.R. Ralstons savā pētījumā The Songs of the Russian People (Krievu tautasdziesmas, 1872) nosauc latviešus par slaviem vai arī runā par latviešu un leišu slaviem, mēģinādams atrast viņu dziesmās radniecību ar „pārējiem slaviem”, krieviem.

Arī tagadējā Latvijā, kur folkloru uzskata par „internacionālu parādību”, 1977. g. iznākušajā kollektīvu autoru grāmatā Latviešu folklora − žanri, stils cenšas sameklēt latviešu gara radniecību ar krievu tautu, piem., vedību jeb kāzu dziesmu daļa, kuŗā izskan mātes meitas šķiršanās žēlums, atstājot tēva mājas un savējos, nodēvēta, salīdzinājumā ar krievu dziesmām, arī par „raudu dziesmām”. Šāds nosaukums, kaut gan arī citu folkloristu lietots, raksturīgāks krievu tautas dziesmām nekā latviešu. Ir tiesa, arī latviešu dainās netrūkst šķiršanās skumju dabiskās izpausmes, kā arī bažu par nezināmo nākotni un svešumu: tautu meita pati sevi norāj:

Kālabad šo dieniņu
Es nevaru līksma būt?        (16)

Latvietes izjūtai maz kopēja ar krievu tautas pesimismu, kā arī ar krievu tautas vedību tradīciju slavisko raupjumu. Arī vācu tautas dzejas sentimentālisms mūsu tautas dzejas raksturam svešs.

Tuvs gara radnieciskums mūsu dainām, protams, ir ar mūsu brāļu tautas leišu dainām, bet arī ar somu tautas rūnām Kalevala. Šis tuvums parādās kā svešuma izjūtā, tā dzīves vērtību apziņā.

Jau ar pašu dziesmu izcelšanos abām šīm tautām kopēji uzskati. Savu dziesmas pavedienu latviešu tautas gars vērpj no sīkā, mazā, neievērojamā, pat šķietami nevērtīgā:

Es dziesmiņu izdziedāju
No upītes sanašām.            (17)

Arī Kalevala dziesmai vārdi: „ceļa malā plūkti, siena zālēs vākti” (1. runa).

Ja salīdzina, piem., tautās ejamo dziesmu ciklu un tur apdziedāto svešuma izjūtu, tad abām tautām tas stipri saskanīgs, saskaņa arī savējo brīdinājumos, pamācībā un dzīves gudrībā. Kā latvieši, tā arī somi atzīst, ka:

Citā mājā viss būs citāds!
Citādi tur durvis gaudo,
Citādi tur vārti veŗas,
Nevarēsi atvērt durvis,
Sētas vārtus pavirināt,
Tā kā mācēs citas meitas.

Nejaudāsi uguns uzpūst,
ne ar krāsni izkurināt,
Tā kā vīriešiem pa prātam. (22. rūna) (18)

Somiete un latviete, uzsākot dzīvi svešumā, ir smalkjūtīga, viņa ar gudru ziņu nelepojas un neuzmāc savu zināšanu:

Zinu, zinu, nesacīju,
Māku, māku, nedarīju,
Lai mācīja sveša māte
Pa savam pratinām.           (19)

Tā arī uz meitas jautājumu, kādu dziesmu dziedāt, tautās aizejot, māte izgudri atbild:

Dzied, meitiņa, pēc tautām,
Tu tautām piederēji.           (20)

Un Kalevalā lasām:

Jaunus tikumus nu pieņem,
Saņem tos no svešās mātes (23. rūna) (21)

Var pievienoties Kalevalas tulkotājam Linardam Laicenam, ka, iedziļinoties Kalevalas rūnu saturā, „...redzams, ka somu un latviešu senatne bijusi daudz vairāk saistīta nekā tagadne.” (384. lp.)

Pakavējoties pie svešuma posma, ko iezīmē tautās ejamais laiks, der zināt vārda „tautas” senāko nozīmi. Manceļa vārdnīcā Lettus (1638. g.) un viņa sprediķu grāmatā (1654. g.) „tautietis” nozīmē − svešinieks, ārzemnieks; tautu laiks − kaŗalaiks. Arī Vecā Stendera vārdnīcā (1789. g.): tautietis-svešinieks, precinieks, vīrs, zemkopis; tautās iet − in die Fremde reisen, einen Mann heiraten und dabei in die Fremde ziehen; tautu dēls − jaunietis no svešuma − Jüngling aus der Fremde; tāpat tautu meita. Endzelīna-Mülenbacha vārdnīcā tautas (daudzsk.) − sveši ļaudis, no sveša novada nākuši precinieki. Krišjānis Barons saka: par tautām dēvēja svešus ļaudis:

Sveši, sveši tie ļautiņi;
Kā ne sveši? Tautas vien!

Tātad dainās vārdam tautas (daudzsk.) nozīme galvenām kārtām saistās ar svešumu.

Izejot tautās, var gan palikt dzimtajā novadā, tautu dēls var kļūt kaimiņos par iegātni, bet arī tur svešuma izjūta var piesisties. Bieži tautas aizved tālākā svešumā, vai ļoti tālu, tur paliekot, atšķeļas pavisam no savējiem:

Mani radi, mani draugi,
neviens mani nepazina,
Es dzīvoju tālu tālu,
Svešā zemes gabalā.          (22)

Vai arī:

Ai radiņi, man radiņi,
Pa pasauli izklīduši:
Cits Rīgā, Jelgavā, −
Cits dižā Dobelē.                (23)

Tāpat:

Mēs bijām duj māsiņas,
Katra savā maliņā:
Viena bija Leišmalē,
Otra Kursas maliņā.            (24)

Izprecētā mātes meita reizēm ierodas pie savējiem pasērst „pēc deviņi vasariņi”:

Sarībēja leišu zirgi,
Saskan krievu kumeliņi,
Nu nāk sērsti tā māsiņa,
Ko aizveda Krievmalē.

Ne viena vien daina stāsta, ka mātes meita, neatradusi sev vīru savā zemē, aiziet svešumā:

Līgot man kā bitīti (sens datīvs -ei)
Pār ūdeni Vāczemē;
Man Dieviņis nesarada
Šai zemē arājiņu.               (25)

Un tur ne reti māsa: „Pielipa (māsiņa) pie svešu ļaužu”. (Māras laiva 123.).

Mēdza gan arī matēs meita tālajiem, svešajiem preciniekiem atteikt:

Precē mani Rīgas kungi,
Pēterburgas sulainīši.
Ne pie viena es neiešu
Kā pie zemes arājiņa.         (26)

Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod manis igauņam;
Igauns saka: kurrad, kurrad,
Es kurradi nemācēju.           (27)

Nereti brālis ir atdevis māsu sveštautietim, arī pats apņēmis svešas zemes mātes meitu :

Krievam devu sav māsiņu,
Pats apņēmu leišu meitu;
Eim’ Krievos, eim’ Leišos,
Visur man znoti, radi.         (28)

Un te brālis, kas bija arī māsas aizstāvis un sargs, nonāk strupceļā:

Es gribēju krievu zemi
Zilu guni dedzināt;
Tikai vienu iegādāju
|Māsa krievu robežās.         (29)

Taču tautu meita, pilnas dzīves kārodama, grib iziet tautās, kaut arī viņu dažkārt aizved svešumā, jo:

Es nevaru sav’ mūžiņu
Bez tautīti nodzīvot.           (30)

Arī:

Sīvas tautas, sīvs tautietis,
Iet māsiņa, nebēdāja.         (31)

Pašas izšķirtais ceļš var arī pašķirties:

Dziedādama es staigāju
Pa tautieša novadiņu!
Atradusi labu zemi,
Labu maizes arājiņu.

Tādā gadījumā nereti:

Pielipa māsiņa
Pie svešu laužu.                 (32)

Jaunietes iziešana tautās gan lielā mērā bija atkarīga no tēva, sevišķi mātes un brāļa, vēlāk arī no kungiem. Pati ne vienmēr varēja izšķirties par ceļu, kurp rāvās sirdsprāts. Reizēm brālis ieved māsu vīra brāļu jeb dieveru pulkā kā „melnā eglienā”:

Ne saulīti neredzēju
Pa dieveŗu cepurēm.           (33)

Latviete nezaudē pašcieņu un, neatļaudama sevi nomākt, izsaucas:

Ai jaunais dieverīti!
Pacel savu cepurīti,
Lai es arī paredzēju,
Kur saulīte ritināja.            (33)

Tomēr biežāk:

Ieiet māsa raudādama,
Sīvajās tautiņās.

Svešajā zemē dzīvojot, pietrūkst dzimtās zemes ierastās ainavas iemīlētā skaistuma, trūkst arī savējo un savas valodas, tādēļ svešajai zemei veltītas šādas dainas:

Kas šī zeme par zemīti,
Ka ziediem neziedēja?
Es atnesu saujiņā
Savas zemes purenīti.        (34)

Vai arī:

Sveši sveši tie ļautiņi,
Sveši dienu, sveši nakti;
Kā nebija svešiem būt,
Nav neviena bāleliņa.         (35)

Sveši vien, sveši vien
Svešajā zemītē;
Nav neviena, kas pasauca
Ar jauko valodiņu.              (36)

Svešajā zemē saņem svešā māte, tautu māte; ar viņu īsteni simbolizēts svešums. Svešā māte, tautu māte ir niecinātajā, rūdinātāja, asaru dzērēja, pēlēja, ļaunprātīga vainas meklētāja:

Skaidri slauķu tautu namu,
Skaidri slauku istabiņu;
Tautu māte salmiem kaisa,
Man vainiņas meklēdama.   (37)

Arī vīra māte raksturota barga, sīva; taču dainas par vīra māti parasti bijušas apdziedāšanās dziesmas, kas dziedātas vedībās, līgavas radiem apdziedot līgavaiņa radus un otrādi. Šīs dziesmas mēdz būt zobgalīgas, tajās netrūkst tīši meklētas niecināšanas, kas īsteni nav nopietni domāta un ko arī nemēdz nopietni uzņemt. Radu patiesās attieksmes apdziedāšanās dziesmas neizteic.

Kā latvietis izdzīvojis bieži netīkamo un grūto dzīvi svešumā? Ar kādu spēku?

Latvietis apzinājies, ka ar savu dzīvi, ar savu izturēšanos svešumā, viņš nedzīvo tikai savu dzīvi, bet ir atbildīgs arī pret savējiem un tālākā tvērumā pat pret savu tautu:

Ej, māsiņa, tautiņas,
Dzīvo labi nogājusi;
Lai slavīte laba nāca
Jaunajām māsiņām.           (38)

Lai svešumu izdzīvotu, nevar aiziet no mājām, paņemot līdz tikai laicīgo pūru, jādarina, jākrāj arī garīgais pūrs, tādēļ:

Māci mani, māmuliņa,
Gudrajam padomam!

Tāpat:

Teic, māmiņa, man dziesmiņas,
Tautiņās vadīdama,
Ko dziedāšu tautiņās,
Vakariņu kavēdama.             (39)

Gudrais padoms, dziesmu pūrs jeb kamols ņemams svešumā līdz darbā, tas šķetināms gaŗos vakaros. Bēdu brīdī „dziesmiņā remdējās” vai aizslēpa sirds smagumu un darba grūtumu aiz dziesmas:

Ar dziesmiņu maltu gāju,
Ar valodu istabā;
Lai nesaka sveša māte,
Darba dēļ noskumusi.         (40)

Dziesma svešumā kļūst par spēka devēju. Vēl lielāks spēks latvietim bijis apziņa, ka viņš pasaulē nestāv viens, bet ir ieslēgts līdz ar visu dabu pasaules visumā − universā, pār kuŗu valda kāds gudrāks prāts, kas nosaka visam un visiem pastāvēšanas un dzīvošanas ceļu.

Dievis zina, Laima zina,
Es jau pati nezināju,
Kuŗu malu nolīgoja
Mans smuidrais augumiņš. (41)

Gudrāks par visiem padomiem ir Dieva un likteņa lēmējas Laimas gudrais lēmums. Tas latvieti pavada arī svešumā un neliek viņam justies pamestam:

Nava manim Dieviņš tālu,
Kā man tālu bāleliņi;
Še ceļos, še guļos
Zem Dieviņa kājiņām.

Dzīvi izdzīvot palīdz arī apziņa, ka universā ieliktā likumība nav bargs, nesaudzīgs nolikums, bet gan gaiša labvēlība:

Dieviņ, tavu līkumiņu!
Gaiša diena, gaiša nakts.
Dienu gaiša saule tek,
Nakti gaiši mēnestiņis.

Šī gaismas doma likta latviskās dzīves uzskata pamatos, kas tad atraisās dzīves prieka jeb optimismā, iekšējā saskaņā jeb harmonijā. Dieva likumu atspoguļo debess un zeme. Zemes bērna ejamie zemes ceļi nav šķirti no debess spīdekļu ceļiem, tie tek līdztekus un satek kopā.

Saule, saule, mēnestiņš
Vidū gaisa lidināja;
Dieviņ, tavu līkumiņu,
Ka nekrita zemītē.

Kā Dievs neļauj saulei krist, tā arī viņš neļauj zemes bērnam krist izmisumā. Šādas atziņas nostiprinājušas dainu latvietī spēcīgu dzīves pieņemšanas prātu, ko tautasdziesmās sauc par priecīgu prātu, arī līksmu, lustīgu prātu:

Ko bij man tam darīt
Priecīgam pratinām.
Priecīgam man dzīvot
Liela ciema ļautiņos.           (42)

Priecīgs prāts atraisa drosmi, uzņēmību arī svešajos ļaudīs:

Droši, droši, rimti, rimti
Svešajos ļautiņos!
Ja ne droši, ja ne rimti,

Visi mina kājiņām.             (43)

Taču, lai arī Dievs devis tādu prātu un patvērumu zem savām kājām, latvietis neatstāj visu tikai Dieva ziņā, jo Dievs gan deva, bet „Dievs rokā neiedeva”. Latvietis domā, ka Dievs, Laima tikai tad palīdz, kad cilvēks pats sev palīdzas.

Dzīve pašam ceļama, veidojama; vienalga, kādā svešumā cilvēks atrodas, viņam jādzīvo celsmīga dzīve, ētiski un morāli atbildīga cilvēka dzīve, tad viņā arī aug spēks un cilvēka tiesības apziņa pastāvēt un sevi aizstāvēt pret to, kas viņa dzīvi mēģina aizpostīt:

Ne miegam, slinkumam,
Ne katram neļāvos (neļauvos);
Ne ļāvos svešu māti
Bez vainiņas niecināt.         (44)

Latvietis bijis arī apsviedīgs un, nonācis svešos apstākļos, bijis spējīgs tos pārvarēt:

Es uzaugu tīrumā,
Ieved meža dibenā,
Vai tādēļ nemācēju
Lielu lānu tricināt (lāns − biezs mežs)     (45)

Tāda garīga spēja izraisa dzīvības spītu, arī ticību pasaules taisnīgumam, kas izskan šādās dainās:

Vai tādēļ zemu saule,
Kad aiz zaļa ozoliņa?
Vai tādēļ tautu vara,
Kad es tautu rociņā.           (46)

Klusi mani tautas rāja
Lai nejustu bāleliņš;
Vai zemīte vāku vāzta,
Jutis mani bāleliņi.             (47)

Kas zina, vai mūsu nolikums svešumā nav tas, ka varam būt dzīva balss, liecinieki, atgādinājums pasaulei, kas nav vāku vāzta, ka mūsu tauta varmācīgi un netaisni atrodas svešu tautu rokā.

Un ka, nenoliegdami sevi, varam uz jautājumu:

Ko dziedāšu, ko runāšu,
Svešu zemi staigādama?

atbildēt ar dainu latvieša vārdiem:

Diedāš’ pati savu dziesmu,
Runāš’ savu valodiņu.         (48)

 

 

AVOTI

1. J. Endzelin, Lettisches Lesebuch. (Heidelberg 1922.) 38. lp. BW 29309

2. Rīgas Latviešu Biedrības VIII rakstu krājums (1910.)

3. J. Endzelin, Lettisches Lesebuch 90. lp.

4. Kaŗa dainas (Rīga 1943.) 109. lp.

5. Māras laiva (Stokholma 1946.) 48. lp.

6. Kaŗa dainas 123. lp.

7. Latviešu tautas dziesmas (Kopenhāgena 1952.) X, 373. lp.

8. Latviešu folklora (Rīga 1972.) 127. lp.

9. ibid 123. lp.

10. Latviešu tautas dziesmas X, 346. lp.

11. ibid 348. lp.

12. Māras laiva 95. lp.

13. Latviešu tautas dziesmas, X, 346. lp.

14. ibid III, 397. lp.

15. ibid 459. lp.

16. Latviešu folklora 147. lp.

17. L. Bērziņš, Ievads latviešu tautas dzejā 17. lp.

18. Kalevala (Kopenhāgena 1959.) 161. lp.

19. Latviešu tautas dziesmas II, 187. lp.

20. ibid I, 4. lp.

21. Kalevala 168. lp.

22. Latviešu tautas dziesmas II, 102. lp.

23. ibid II, 101. lp.

24. ibid 106. lp.

25. ibid III, 370. lp.

26. ibid 390. lp.

27. ibid 320. lp.

28. Darba vara lielu dara (Rīga 1960.) 266. lp.

29. Kr. Barons, Latvju dainu izlase (J. Kadiļa apgāds 1949.) 144. lp.

30. Latviešu tautas dziesmas, III, 341. lp.

31. Māras laiva 178. lp.

32. ibid 183. lp.

33. J. Endzelin, Lettisches Lesebuch 33. lp.

34. Latvju dainu izlase (Nürnberga 1942.) 167. lp.

35. ibid 148. lp.

36. Latvju dainu izlase 151. lp.

37. J. Endzelin. Lettisches Lesebuch 35. lp. BW 21983

38. ibid 32. lp. BW 17740

39. ibid 22. lp. BW 12.v.

40. ibid 23. lp. BW 556, 12

41. Latviešu tautasdziesmas III, 316. lp.

42. Darba vara lielu dara 468. lp.

43. ibid 232. lp.

44. Latviešu tautas dziesmas II, 186. lp.

45. Latvju dainu izlase 158. lp.

46. ibid 161. lp.

47. ibid 125. lp.

48. Latviešu tautas dziesmas I, 121. lp.

 

 

Redakcija bija lūgusi apceres autori Valeriju Bērziņu-Baltiņu dot īsas biogrāfiskas ziņas par sevi. Te viņas atbilde dzejoļa veidā: