Nikolajs Bulmanis jun.

DAŽAS DOMAS PAR MĀKSLU BOSTONAS DZIESMU SVĒTKOS

 

Apceres autors Nikolajs Bulmanis dzimis 1929. g. Rīgā. Uzņēmumu administrācijas profesors Raiersona (Ryerson) politechniskā institūtā Toronto. Studējis mākslas vēsturi Ontario Mākslas kolledžā. Latviešu mākslas kollekcionārs. Raksta par mākslu Periodikā.

Māksla un daiļamats

Celtnis apstājas viesnīcas sestajā stāvā, kur iekārtota tēlotājas un lietiskās mākslas izstāde. Daiļamats un tēlotāja māksla draudzīgi apdzīvo visu plašo viesnīcas stāvu. Arī atklāšanas ceremonija esot notikusi brālīgi − uz pašas robežas. Netiku mērījis vai skaitījis kvadrātpēdas, bet šķiet, ka telpas kvadratūra arī pārcirsta pašā viducī − puse mākslai, puse daiļamatam. Vispirms cimdi, villaines, brunči, blūzes, jostas, šķīvji, pūra lādes, aproces, gredzeni, auskari, lampas, podi, svečturi un vēl daudz citu mantu, tad gleznas, grafikas, skulptūras. Māksla un daiļamats − brālība un vienlīdzība. Kaut kāda vienādošanās, kāda nolīdzināšanās jau izmanāma, bet, diemžēl, uz nepareizo pusi. Amatam cilvēka un sabiedrības dzīvē ir noteikta, nopietna un svarīga funkcija. Daiļamatam bez priekšmetu lietišķības ir arī vēl rotājoša, interjeru daiļojošā funkcija. Etnografiskiem tautas rakstiem pašiem par sevi ir mākslinieciska vērtība, kas iejūtīga un prasīga amatnieka rokās iegūst jaunu nozīmību, kad pasniegta savdabīgā salikumā, vēl neredzētā variantā. Bet amatniecības lietišķums, lai arī meistara izdomas un daiļuma bagātināts−, tomēr vēl visai tālu no mākslas mūžīgām dimensijām. Mākslā vienmēr atradīsim amatnieciskās prasmes elementus, tāpat kā daiļamatā skaistumu. Kādreiz pat grūti novilkt robežu, kur viena sākas un otra beidzas. Bet novilkt tomēr var. Vēl jo vairāk, jānovelk robeža, tāpat kā jāizprot vajadzība un svarīgums šādai šķirtnes meklēšanai un atrašanai. Vienādot ir nepareizi un kaitīgi. Vienādošana sagūsta dievišķo mūzu praktiskā lietišķuma aplokā. Iedzen Pegazu kūtī, kur spārni ir ne tikai nevajadzīgi, bet smieklīgi, kur no lidojošas būtnes viņš pārtop zirgā.

Tāpat ir taisnība, ka vāja māksla izdzīta no dievišķīgiem dārziem var omulīgi tīksmoties izgreznotu koka šķīvju, izrakstītu podu un daiļi izaustu brunču sabiedrībā. Un tam visam uzspiež banāli pazīstamo etnografiski iekrāsoto etniķu zīmogu, kur starp mākslu un amatniecību ievilktas divas horizontālas svītriņas. Šādas vienādošanās degradē mākslu un ieved daiļamatu pretenciozu illūziju bezpatiesības pasaulē.

Amatam ir spēja konkretizēt lietiskumā techniku, kurpretim mākslas veidolos ir ietverta garīgā ideju pasaule. Tā ir fundamentāla un būtiska atšķirība.

Tagad Latvijā teorētiskās apcerēs par mākslu visai nozīmīgs ir jautājums par žanru specifiku. Sociālistiskā reālisma koncepcija, pārvarējusi savu agrīno vulgāro fāzi, tagad atvēl nozīmīgu vietu mākslinieka subjektīvam pasaules skatījumam. Asociatīvā tēlainība ir tagad visai bieži lietots termins Latvijas mākslas zinātnieku leksikā. Šķiet likumsakarīgi, ka turienes augsti centralizētajā un skaudri birokratizētajā iekārtā žanru specifika prasa, lai viss mākslas kopums tiktu rūpīgi šķirots un uzmanīgi klasificēts. Neskatoties uz šo centīgo katēgorizēšanu žanros, ievērojot īstās vai piedēvētās iezīmes, tekstilmāksla, keramika, ādas, plastika un juveliermāksla ir akceptētas kā nozīmīga daļa no veidolu mākslas kopuma. Stājmākslai šai draudzīgo žanru pulciņā vēl joprojām tādas kā svētās govs iezīmes, un nedod Dievs to sajaukt ar kādu tā sauktajiem dekoratīviem žanriem.

Tautas mākslas atdarināšana, kas redzama šīs puses daiļamatnieku darinājumu lielajā pusē, tur ar mākslu netiek jauktas, un tās ražojumi kalpo galvenokārt suvenīru tirgus vajadzībām.

Jāatzīst, ka īsta tekstilmāksla vai keramika ir daļa no mākslas. Etnografisko rakstu atdarināšana, vienalga cik prasmīga un kādā technikā, nevar un nedrīkst pretendēt uz līdzvērtību mākslas darbiem. Nevienādosim nevienādojamo. Amatam ir zelta pamats, bet māksla ir mūžīga. Un ja arī tas ne vienmēr tā ir, tad mēs nedrīkstam aizmirst, ka tā tam vajadzētu būt.

 

 

Tēlotājas mākslas izstādē − kur palika avangards?

Viens no sāpīgākiem konstatējumiem, ka lielajā latviešu svešniecības daiļnieku parādē neredzējām neko tādu īsti traku, neko vienreizēji jaunu − neredzējām avangardisku mākslu. Viss šķietami jau pārbaudīts un izmēģināts. It kā pēc kādas akadēmiskā tradīcijā veidotas formulas. It kā provinciāli drošajā Rīgas skolā balstīts un nostiprināts. Izņēmumi, ar zemu uzdrīkstēšanās koeficientu pašā skates perifērijā. Rezultātā − vadošā noskaņa ir pieticīga viduvējība. Ir par ko priecāties, bet prieks jau ir tikai tāda viduvēji droša emocija! Konservatīviem ierastības mīļotājiem − varbūt kāds nieks un sīkums par ko paerroties, bet nekas, par ko tā īsti un briesmīgi noskaisties.

Dažs teiks, ka latviešu māksla bez modernistu trakošanas vienmēr ir iztikusi. Cits atkal, ka trimdas latviešu mākslai tieši tādai būtu jāpaliek bez bezjēdzīgiem modernistu ekstrēmiem.

Latvijas sākuma gados, divdesmitajos gados, Rīgas grupas māksla bija drošsirdīgi novatoriska un meklējoši avangardiska, vismaz līdz tam laikam, kad to ievilināja kompromisos  un „nobumboja” valdošais konservatīvais akadēmisms.

Tāpat pirms divdesmit gadiem lielajā latviešu Armorija izstādē Ņujorkā (II ASV latviešu dziesmu svētku skate Ņujorkā 1958. g. jūlija sākumā) Sīmaņa, Strautmaņa, Steineru un Laŗa Strunkes darbi bija kā svaigs vējš no citas, latviešu mākslā neredzētas aistētikas krasta.

Un vēl tik nesen melnās saules gleznotājs Sigurds Vīdzirkste mūs vedināja apjaust un izprast jaunu vēl neredzētu mākslas pasauli.

Laba, nopietna, noturīga māksla, protams, atrodama arī ārpus avangardistu meklējumiem, bet tikai avangardam ir spēks piedot kāda laikmeta mākslai jaunu virzību, un tikai šāda jauna virzības meklēšana nodrošina mākslai nepieciešamās atjaunošanās potences. Avangarda māksla nav novatoriska trakošana oriģinalitātes dēļ, bet gan pirmā jausma jaunai dziļākai un tālākai redzēšanai. Mākslas virzības spēks. Bostonas skatē pietrūka avangarda!

 

Par telpām un ekspozīciju

Bostonas svētkos jaundarbu koncerts notika Kresges auditorijā, garīgais koncerts varenajā Trīsvienības baznīcā, simfoniskais koncerts Bostonas filharmonijas zālē, Skrodeŗdienu izrādes Džona Henkoka hallē, Sprīdītis „New England Life” hallē, bet tēlotājas mākslas izstāde viesnīcas telpās ar raibām tapetēm, sliktu apgaismojumu un vēl raibākām grīdsegām.

Teātris jāspēlē uz pienācīgas skatuves, koncerti jārīko koncertzālēs. Par to visu ir pienācīgi jāsamaksā. Bet kas gan dzemdinājis un izauklējis barbarisko ideju, kas it kā kļuvusi par trimdas dziesmu svētku tradīciju, ka mākslas izstādes rīkojamas viesnīcās. Telpas par brīvu, viegli pieejamas ieskriešanai „lielo” sarīkojumu starplaikos! Trimdas dziesmu svētku vēsture nepārprotami rāda, ka darīt tā var, bet mākslas lietās kaut cik zinīgs cilvēks sapratīs, ka bez piemērotām telpām un lietpratīgas ekspozīcijas kvalitatīvi nozīmīga izstāde nevar būt. Izstādes telpas ir jāmeklē muzejos vai galerijās, un par tām, protams, jāmaksā.

Latviešu tēlotājas mākslas tradīcijas iesniedzas pagātnē pāri gadsimta slieksnim un ir vecākas nekā latviešu simfoniskai mūzikai. Mākslas izstāde, kur latviešu labākie mākslinieki svešumā rāda savu nozīmīgāko pēdējo gadu daiļradi, ir izcili nozīmīgs latviešu kultūras dzīves notikums. Noteikti nozīmīgāks nekā, teiksim, Vītola, Mediņa, Kalniņa un Ķēniņa simfoniskās mūzikas atskaņošana viduvējā vadībā, vietējo sveštautas mūziķu viduvēji vienaldzīgā izpildījumā.

Bet kā ar Bostonas izstādes ekspozīciju? Neapšaubāmi skates iekārtošanā bija ieguldīts ļoti liels mīlestības darbs un arī vērā ņemami līdzekļi, bet rezultāti, diemžēl, un lai čaklie iekārtotāji mēģina to neņemt pie sirds, − nepieņemami. Skates ekspozīcija bija vāja. Izstāde bija nepieņemami pārblīvēta. Pietrūka tās kvadratūras, kur gozējās daiļamata eksponāti. Varonīgs bija mēģinājums izgaismot bezlogu telpu ar uzknaģētām spuldzēm. Rezultāti bija visai raibi.

Ar gaišo drēbi pārvilktās pagaidu sienas vai statīvi nespēja apdraudēt raibo sienas tapešu dominanci un bija par šauriem lielāko dimensiju darbiem. Mākslas darbu izkārtojums visumā bija gaumīgs, bet kāpēc gan, teiksim, starp abiem Ilmāra Rumpētera darbiem bija jāiesēdina sulīgās saulenes un vēl ar savu speciālu gaismu? Izstādes apskatīšanai labu formulu bija atradis Ēvalds Dajevskis − jākoncentrējas aplūkot tikai individuālo darbu, visu pārējo izslēdzot no redzes loka.

 

Par žūriju, žūrēšanu un kvalitāti

Bostonas skates žūrijas komisijā bija A. Treibergs no Filadelfijas, I. Šteins no Toronto, U. Nīgals no Ņujorkas un bostonieši M. Šlesere un U. Puriņš. Pēc avīžu ziņām iesūtīti 132 autoru 270 darbi, bet izstādīti 89 autoru 153 darbi. Neizstādīti 33% no autoriem un 43% no iesūtītiem darbiem. Izvērtēšanas komisijas darbs ir sūrs un nepatīkams. Komisijas locekļu kvalifikācijas nevainojamas. Skaitļi rāda apzinīgu pieeju un godam veiktu atbildīgu darbu. Bet kā gan izskaidrot, ka izstādīti bija arī vairāki gluži zemas kvalitātes eksponāti? Piemēra pēc Jāņa Cīruļa „Dzimtenes ainava” un Aivara Zandberga „Bērzi” nepārprotami bija cukuroti pastkaršu līmeņa gleznojumi. Šķiet neiespējami, ka to nesaskatīja erudītie izvērtēšanas komisijas cilvēki. Vienīgais izskaidrojums, ka tīri mākslinieciskie kritēriji zināmos gadījumos izmainīti pret citiem. Un tas ir slikti, jo nav taču iemesla šaubīties, ka 43 izžūrētie autori nebija krietni, strādīgi cilvēki un labi latvieši!

Tomēr visvairāk izstādes kvalitāte cieta no tā, ka izstādē neredzēja daudzus izcilus latviešu māksliniekus. Iedomājieties, kas tā būtu par izstādi, ja Staprāns, Janelsiņa, Laurs, Augusts, Pūriņš, Strautmanis, Šveics, Nulītis, Milts, Igale, Šteiners, Rodums, Reinholds, Kronbergs, Dzenis un Brože būtu aizstājuši zemo duci no izstādītajiem autoriem! Šos māksliniekus pieminu tikai kā piemērus. Ir jāmēģina atrast veidu, kā dziesmu svētku un Kultūras fonda izstādes patiesi varam pārvērst par svešumā labāko latviešu mākslinieku parādi. Nevaram te vainot Bostonas svētku rīkotājus, nedz cerēt uz ērtām un lētām atbildēm. Jautājums ir pārāk svarīgs, lai paliktu neatbildēts.

Izstādes noteikumi paredzēja, ka darbu reprodukcijas ievietos katalogā, ja mākslinieks samaksās par klišeju. Mūziķiem un dzejniekiem rīcības komiteja vismaz daļēji maksā ceļa un uzturēšanās izdevumus un honorāru par uzstāšanos (un tas noteikti ir pareizi), bet māksliniekam pašam jāmaksā par reprodukcijas klišeju katalogam, ko rīkotāji pārdod izstādes apmeklētājiem. Darīt jau tā var, bet rezultātā skatītājs smalki skaņoto Janelsiņas gleznojumu vietā tīksmināsies ap sulīgām saulenēm un citiem ierastiem smukumiem.

No eksponētiem darbiem bija izraugāmi ari Kultūras fonda laureāti. Ja no izstādītajiem māksliniekiem atskaitām bijušos laureātus − kvalitatīvi nozīmīgais pārpalikums kļūst visai vārgs un plāns. Latviešiem svešumā ir respektējama grupa izcilu mākslinieku, bet ja vairums no tiem paliek mājās, tad lielās godalgas var it viegli aizslīdēt cītīgiem otršķirniekiem. Vai patiesi viss ir kārtībā ar balvas ruļļiem, noteikumiem un paragrafiem?

 

Par svētku vadoni un latviešu mākslas pirmsākumiem

Bostonas dziesmu svētku vadoņa vāks bija gatavais grāvējs − spilgts, raibs, līgani viļņojošs. Un mums taču ir krietns skaits pielietotās grafikas meistaru!

Bet katrā grāmatā jau tas svarīgākais atrodams starp vākiem. Raksti un fotografijas. Daudzie un dažādie solisti, runas vīri un komiteju locekļi, komponisti, dejotāji, rakstnieki un dziedātāji, ģitāru plucinātāji un runči ar un bez ermoņikām, bet māksliniekus neatradīsi ne ar uguni. Lai nekristu paviršības grēkā, nedrīkstētu nepieminēt rakstu „Latvju māksla laikmeta maiņās” (76. un 77. lp.) Iesākuma paragrafā autors apņemas iztirzāt visai prasīgu tematu: „Cienījamo lasītāj, gribu Tevi paņemt līdz − it kā pa krāsaino varavīksnes loku atmiņu ceļojumā uz mūsu dzimteni Latviju. Sirmajā Rīgā savā iztēlē apmeklēsim divas mākslas krātuves: Rīgas pilsētas un Valsts Mākslas muzejus.” Nākamajā paragrafā mūzeju iztirzājumi pieņem visai negaidītu noslieci. „Šogad svinēsim brīvās neatkarīgās Latvijas 60. dzimšanas dienu un līdz ar to sestie vispārējie dziesmu svētki noritēs, atgādinot pasaulei varmācīgo okupāciju un vienojot mūs cīņai par brīvības atgūšanu.” Tālāk raksts izčākst vispār zināmu faktu, retorisku frāžu un vēsturisku paviršību savirknējamā. Tik daudz svētku Vadonī par latviešu mākslu.

Interesants ir svētku skates atklāšanas atreferējums 1978. g. 5. jūlija Laikā. Viss, saprotams, ieturēts ierastajā trimdas pozitīvisma stilā. Atklāšanas uzrunā daiļamatnieks M. Lēbergs konstatējis, ka skatei žūrija atlasījusi „labāko no labākā”. Jāsecina, ka katram īstam mākslas draugam sāpēs sirds par cietsirdīgās žūrijas izžūrētiem „labumiem”. Kultūras fonda priekšsēdis L. Reiters atklāšanas runā cita starpā konstatējis, ka „daiļamatniecībā meklējami mūsu tautas mākslas pirmsākumi.” Vai tomēr pareizāk nebūtu, ka daiļamatniecība ir šodienīga senās tautas mākslas imitācija? Runājot par tēlotāju mākslu Alksnis, Ūdris, Rozentāls un Purvītis minēti kā latviešu nacionālās mākslas pamatu licēji. Alksnim, Rozentālam un Purvītim šis liktenis ir visumā neizbēgams. Ūdri vai Ūderi varētu arī atmest, vai nomainīt ar, teiksim, Valteri, Baumani vai Tilbergu. Sarakstu pēc vajadzības un bez riska vēl varētu papildināt ar kādu duci latviešu mākslas vecmeistaru vārdiem. Izprast, kā viņi šos pamatus likuši un kādēļ tie ir nacionāli, tas diemžēl nepalīdzēs. Tālāk Reiters norādījis, ka jaunā nacionālā māksla piedzimusi tikai pēc Latvijas nodibināšanas ar Jāzepu Grosvaldu kā idejisko vadoni. Grūti izprast, kāda īsti atšķirība starp „veco” un „jauno” nacionālo mākslu un kāpēc tieši Grosvalds ir bijis „jaunās” idejiskais vadonis? Tāpat vai nu atreferējumā, vai runā sajaukti tik atšķirīgi, lai neteiktu pretstatīgi mākslinieciski novirzieni, kā Rīgas mākslinieku grupa un Rīgas skola. Ja nu arī vienmēr nevaram cerēt uz dziļāku domu, tad uz lielāku precizitāti gan, operējot ar vēsturisko faktu materiālu.

 

Jāņa Gaiļa pēcnāves izstāde

Dziesmu svētku laikā Bostonas „First and Second” baznīcā sarīkota Jāņa Gaiļa pēcnāves izstāde. Pie ieejas bronzā atliets skatītāju sagaida Džons Vintrops − Masačuzetas līča kolonijas pirmais gubernators septiņpadsmitajā gadsimtā. Baznīcas celtne interesants deviņpadsmitā gadsimta un šodienas architektūras pretmetos saskaņots ansamblis. 1867. gadā celtās un pirms pieci gadiem nodedzinātās baznīcas fasādei ar izdomu piebūvēts skaists šodienīgs dievnams. Gaiļa izstāde iekārtota plašajās ieejas un baznīcas kulta telpās. Ekspozīcija harmoniski sakļaujas ar savdabīgo architektonisko vidi.

Nelaiķis Jānis Gailis šai skatē atkal no jauna atklājas kā mutuļojoša nemiera un bezbailīgas meklēšanas meistars. Gaiļa glezniecībai iezīmīga liela emocionalitāte − augsts jūtu kāpinājuma īpatsvars. Gaiļa spontānajā atdevībā mākslai reizēm ieskanas it kā kolorītiskas disonances. Vietumis, varbūt, mazliet par skaļu vai par raibu, bet skaisti ir iedrīkstēties, un arī uz nepacietības dievietes altāra ir jāatstāj kāds mākslinieciskā upura sīkums. Ir darbi, kur jaunrades brāzmainībā Gaiļa krāsu vērpetes ir vai gluži atbrīvojušās no reālo veidolu saitēm, gan arī darbi, kur viegli sazīmēt smagās koka laivas, jūrmalas priedes, kāpas un dabas stichijas uzjundītos Kurzemes jūrmalas sāļos ūdeņus. Šķiet, mūža pēdējos gados meistars vēzienīgo otas rakstu pamīšus mainījis un komplimentējis ar prasmīgi ekspresīviem emaļas krāsas izlējumiem un tecinājumiem.

Savdabīgs spēks ir skates rezultējošam koptonim − dzīves brāzmainā traukšanās saderīgi saausta ar skates izvietojuma rēno garīgumu.

Apbrīnas cienīgs ir meistara atraitnes Rasmas Gailes ieguldījums šai nozīmīgajā izstādē. Nosēdētas daudz gaŗas stundas. Dziesmu svētku viesi skatē iegriezušies reti. Būšot priecīga, ja financiāli galus varēšot savilkt kopā. Mīlestība uz aizgājušu tuvu cilvēku, un arī uz ko lielāku un paliekošāku.