Ints Cīrulis
DZIED0ŠAIS GLIEMEZVĀKS
Pie kreisā elkoņa man uz galda salikta decimetru bieza kaudze partitūras papīra, četrsimt tukšu dubultlokšņu. Tā tās gulējušas jau gadiem no vietas − jā, gadu desmitiem: kopš trīsdesmit astotā gada, varētu teikt. Virsējās lapas liekas jau dzeltenbrūnas zem pabiezās putekļu kārtas, un krāsa vedina domāt par nogatavojušos labību. Rakstīšu uz tām pirmo simfoniju, tiklīdz būšu pabeidzis to, kas man patlaban zem labās rokas.
„Dziedošais gliemežvāks”, tā sauc vienu no manām solo dziesmām, komponētu trīsdesmit astotajā gadā ar Elzas Ķezberes tekstu. Elza Ķezbere bija iemantojusi apbrīnotājus, to starpā Mediņu. Kādus gadus vēlāk ne bez greizsirdības noskatījos, kā Mediņš komponē „Vēstules Pērām Gintam”.
Ko mēs īsti apbrīnojām, nav skaidrs nedz man, nedz kādam citam, bet viens ir skaidrs: teksts bez satura ir kā meitietis bez rakstura, to komponistam ērti izmantot, tas pakļaujas bez ierunām katram kunga garastāvoklim, kungs nosaka tempu, ritmu, dinamiku. Arī formu, protams. Visu.
Diezgan mīklaini: „Dziedošais gliemežvāks” atgādina attālu dunoņu. Teksta kontūra, ja tāda bijusi, izkūp līduma dūmos. Kas paliek pāri dūmiem izklīstot?
Atkal attāla dunoņa, pelēka dunoņa, dūmaka, diezgan karsts. Cauri dūmakai, cauri dunoņai dzird cikādas − cik cik cik cik cik cik cik cik cik − bez gala. „Dziedošais gliemežvāks” bija tikai viena no jaunkomponētajām dziesmām. 15 gadu vecam man bija gatavs kāds ducis romanču, pusducis no tām jau šur tur atskaņotas, un upeslīcis pilns gliemežvākiem. Kurzemes vasaras ir varavīkšņotas, un tai nostūrī, kur mēdzu peldēties, krasti ir stāvi, ūdens dziļš, auksts, skaidrs. Nemeklēju toreiz ne pērļu, ne klusuma, uz galvas ienirdams zaļzili pelēkā pakrēslā, pirkstu galiem sasniegdams oļus, dūņas, ūdenssūnas upes dibenā. Tāpat, sava prieka pēc. Vai lai atvēsinātos. Atgriezies stāvajā krastā, bridu laiski pa aizaugušu taku un dzirdēju iztālēm tūkstošiem simfonisku fragmentu. Tūkstošiem simfonisku fragmentu aiz pelēkam dūmakām, aiz sudrabaini sanošiem plīvuriem:
cikcikcik cikcikcik cikcikcik cikcikcik
zigzigzig zigzigzig zigzigzig
cikcikcik cikcikcik cikcikcikJau toreiz iekrita prātā, ka klusumu man laikam nesasniegt.
Solo dziesmas nebija mana vājība, pats vismaz neraudzījos uz tām pārāk nopietni. Nopietnāk biju piestrādājis, mēģinādams rakstīt kamermūziku − trio, kvartetu, 6 burtnīcas klavieŗu miniatūras, kas neatgādināja ne Šūmani, ne Grīgu, astoņu un deviņu gadu vecumā komponētas, pirms sāku nodarboties ar ansambli. Bet nevienas simfoniskas takts.
Mans lielais kārdinājums bija orķestris − piecpadsmit gadu vecam smilgas brienot, tāpat kā šobrīd noveli rakstot.
Smilgas brienot − dziļas, sudraboti šalcošas smilgas −
cikcikcik zigzigzig cikcikcik
zigzigzig zigzigzig cikcikcik
cikcikcik cikcikcik zigzigzig− Pa smilgām brizdams, sarunājos pats ar sevi
− Klasisku?
− Forma nav svarīga. Kā jūt, tā jāraksta.
− Forma nav svarīga? Kā tā? Kā tad būs ar līdzsvaru? Vai...
− Sava līdzsvara sajūta ir katram. Ja nebūtu līdzsvara sajūtas, nevarētu ne peldēt, ne nirt...
− Nezin, vai ar to pietiks.
− Ar to pietiek. Jāpaļaujas uz nojautu, uz izjūtu. Kādam gan citam nolūkam nojauta lai kalpotu pēc tavām domām?
− Ak!
− Forma nav nekāda problēma. Krasas turpretim. Krāsu saskaņa.
− Tu domā noskaņu.
− Orķestrāciju.−
Lists bija mans iemīļotākais autors tai laikā, piecpadsmit gadu vecumā. To arī atklāti atzinu, nereti izsaukdams pārpratumus: „Nu jā, viņš jau pianists, dabiski, ka viņam Lists...” Tāda piebilde bija jādzird vai ik reizes, un ik reizes jāsarauc piere. Negribējās nekā iebilst, jo savu daļu patiesības nevarēju noliegt; virtuozās pasāžas, plašie akordi, ārējais spožums −, protams, saistīja. Bet tā nebija visa patiesība: kas mani saistīja visvairāk, nebija Lista klavieŗu mūzika, bet gan viņa orķestris. Un it īpaši viņa augstie, vizošie zvaniņi.
Smilgas izbridis, iebrienu pīpenēs un zilajos puķu zvanos, turpinu lēniem soļiem gar nogāzi:
zilzilzil sinsinsin sinsinsin zilzilzil
cikcikcik zigzigzig zigzigzig cikcikcikVisa nogāze nosēta maģiski trīcošiem flažoletiem.
− Vai tu varētu komponēt, ja tev visapkārt troksnis?
− Cikādas?
− Tās nav cikādas, bet gan sienāži.
− Cikādas, sienāži, vai varbūt siseņi − vai nav vienalga, kā viņus sauc?
− Negants troksnis.
− Troksnis? Skaņu paleti, daļu orķestra tu sauc par troksni?
− Hm. Varbūt tev taisnība.. Varbūt tiešām izmantot ... Bet klusums, klusums man nepieciešams.
− Kāpēc?
− Vai var sasniegt skaņu citādi kā ar klusumu?
− Skaņu un skaņu. Atceries, ka tev jādomā par krāsu. Platīnbaltu, zaļvioletu.
− Hm.
− Daudz ko var sasniegt ar ...
Esmu atgāzies pusguļus krastmalas zālē, un šinī brīdī ieskanas klavieres. Pāri upes ielejai māsīca spēlē, istabas logs vaļā. Nošu raksts ņirb acu priekšā: absolūtā dzirde − liktenis. Citādi nevar, nošu raksts ņirb visu laiku acu priekšā: te dziļi ēnaini, te spoži un gaisīgi kā saules vižņi ūdenī. Jēkabs Kārkliņš, Latvijas konservatorijas „vecākais skolotājs”, pieminēja absolūto dzirdi pavisam vienkāršos vārdos: „Ausī gliemezis, gliemezī rūpīga kārtība − arpa miniatūrā.” Redzu sevi pārliekušos pāri ūdens malai. Brīžiem vai jāsalēcas, ieraugot straumju svītrotajā līmenī pa viznim, kas tik tiešām sakrīt ar skaņu rakstu viņpus upes, ar to, kas māsīcai priekšā ... Pēc teleprintera principa? Jēkabs Kārkliņš...
Attāla dunoņa, atkal? Nē, bet paklusi, dobji timpāni − no kurienes? It kā no ūdenszālēm, no tumšzaļā dziļuma celdamies. Un ūdenszāles viļņodamās viļņo − te šķetinās, te atvijas kā matu pīnes raisīdamās... Jēkabs Kārkliņš, atceros, stāstīja reiz par Skrjābinu un viņa stikla kabīni, kur komponists beidzot varēja rast patvērumu un klusumu. Tikt skaidrībā par savu akordu, to saklausīt un arī uzrakstīt.
− Man te visapkārt sīc un dūc un pēkšņi esmu skaidrībā par savu pirmo simfoniju!
Kaut ari tikai vienu daļu pagaidām −adagietto − tā būs otra, nē, labāk trešā daļa. Sākas ar paklusiem, vienmērīgiem timpāna sitieniem un pārvibrētu sienāžu tremolo stīdziniekos, kas turpinās nepārtraukti visas 160 taktis. Taktsmērs trīs puses, katra takts aizņem turpat trīs sekundes, intervalls tik izplēsts, izplatījums tik milzīgs un caurspīdīgs, ka radīs klusuma illūziju. Uz šīs illūzijas fona tad pēc astoņām ievadtaktīm surdinēts mežrags pašā vidū: dzirdēts motīvs − Teici, teici valodiņa − bet tikai pirmās trīs taktis, trešās takts pēdējā pusnots pārguļ pār visu ceturto takti un vēl puspiekto takti, lai pēc tam izgaistu 20 takšu garā pauzē. Pauze klusuma illūzijas vidū:
cikcikcik cikcikcik cikcikcik
zigzigzig zigzigzig zigzigzig
cikcikcik cikcikcik cikcikcikTrīsdesmit septītajā taktī ieskanas burbuļodama arpa un atsāk motīvu. To pašu atkārto bazūne ar sešdesmit sesto takti, koka pūtēji ar deviņdesmito un visbeidzot − viena pati oboja. Bet „spoguliskās” astotdaļās viļņodami, motīvu dudina surdīnētie alti un čelli.
Tematika, dinamika, forma un krāsa − viss ir pēkšņi skaidrs, varētu rakstīt uz vietas, kaut vai tepat upmalas zālē sēžot!
Kā dabūt sienāžus partitūrā? Pacelt vijoles tremolo tik augstu, ka mazais pirkstiņš bīda lociņu pāri steķītim? Sul ponticello? Skaņa ir kļuvusi spiedzīga, spiedziens tiecas tikt gaŗām pats sev, tūlīt pārvērtīsies, ir jau pārvērties par ... Jā, pārvērties par ko? Es negribu teikt par klusumu, jo skaņa ir vēl redzama nošu rakstā, jūtama lociņā, gaisā, kreisās rokas mazajā pirkstiņā − visur, tikai ne ausī... Bet lieliski, tas jau ir taisni tas, ko meklēju, kā man trūka! S o p r a !
Sul ponticello tutte le fiamette,
sul ponticello ed oltre di spinette
per onde strette ed ultravioletie.Vai toreiz varēja ienākt prātā, ka Ligeti (Gyoergy Ligeti) savā čella koncertā iedomāsies izmantot to pašu ideju, taisni to ideju, kas jau 37 gadus agrāk bijusi mana?
Redzu sevi pārliekušos pār ūdens malu. Ausīs sīc, galvā dun, bet es redzu spoguļa klusumu, mīkstu tumšzaļu klusumu.
Iecere palika neuzrakstīta. Piecpadsmit gadu vēlāk dunoņa ir cita, citāds klusums. Cita cietzeme, cits ūdens, cita meitene pie klavierēm. Skats dziļš un spožs. Bet redzu sevi joprojām pārliekušos pār tumšzaļu spoguli, un maza rociņa pasniedz milzīgu spalvu, sniegbalta gulbja spalvu, slaidu un vieglu kā taktszizli. Ar to tad arī ievelku pirmo taktssvītru partitūrā. Aina atgādina klusi teiksmotu pantomīmu, choreografisku poēmu... Kas zina, pats mierīgākais brīdis dzīvē, pats veldzējošākais. Piliens rīta rasas, tas pietiks laikam − cik ilgam laikam?
Atkal 15 gadu vēlāk. Viens piliens klusuma par spīti dunoņai. Viens piliens krāsaini skaista klusuma. Viens vienīgs piliens − tomēr veldze tam, kas pēc tās slāpis... Cik ilgu laiku piliens atveldzē slāpes?
Dīvaini. Joprojām klusums? Dunoņa attālinājusies, bet klusums nevietā vairāk uztrauc par troksni. Vai to maz var saukt par klusumu: ausīs san un šalc, īpaši labajā ausī, bet dīvaini ...
− Dīvaini, − es ierunājos, sarauktu pieri atvērdams logu pret labības mēnesi, pret pirmo iedzelteno vītni bērza vasarā.
− Kur visi sienāži palikuši? Agrākos gados augusta vakarā uz laukiem visas pļavas, grāvmalas, visas ceļmalas...
− Bet... − kāds pārsteigti paveŗas manī, neviļus piedur roku. Baltajā vaigā iedrebas it kā sāpes, kā nedrošs mierinājums. Tā ir viņa, Laimdota, tā pati, kas man pirms 15 gadiem pasniedza balto taktszizli.
Tikai vēlāk aptvēru viņas spontāno kustību un nepabeigto teikumu. Rieva pierē ievilkās dziļāka.
Savā iztēlē esmu redzējis sevi vadām orķestri, pārliekušos pāri diriģenta pultei ar ultraselektīvu, histērisku sasprindzinātību, elektrizējot pianissimo sul ponticello divisi in duodecimi. Mana simfonija, šķietami vienkārša un vienveidīga, būs tomēr dinamiski izsmalcināta, gandrīz netveŗamu pavedienu caurausta, turklāt koncertējoša rakstura. Pēc iespējas pilnīgi norādījumi būs, protams, doti jau partitūrā, bet ne jau visu var iespiest nošu rakstā, grafiskās iespējas ir plašas, bet nav neierobežotas. Tas, ko tagad dzirdu galvā, ir tik nedzirdēts, ka vismaz pirmatskaņojumā pie diriģenta pults vajadzētu atrasties diriģentam ar manu galvu un manām ausīm.
− Diriģents, − saku pats sev, ar rūgtu ironiju vērdamies loga stiklā ka patumšā spogulī, un ēna pierē ir iegulusies vēl dziļāka.
− Pakurls diriģents ar aizkritušu labo ausi!.. Tai pašā loga stiklā redzu Laimdotu sev līdzās, viņas vaigs ir nesalīdzināmi gaišāks, vientuļš saules stars no vakariem dreb tai matos kā silts aureols.
− Vai izklausās tāpat kā kādreiz Latvijā? − prasu neiecietīgi, sāņus skatīdamies. − Vai ir tikpat daudz? Varbūt vēl vairāk?
− Nezinu. Sienāži man taču vienaldzīgi... −
Sienāži viņai vienaldzīgi.
Bet pavasarī viņa stāstīja man kādu sapni un gribēja pierunāt, lai ceļu nošu papīru sev priekšā.
Todien biju ieraudzījis kaut ko svešā skatlogā − nebija ne Lieldienu ola, ne rota, ne rotaļlieta − tikai ovāls perlamutra gabals sudraba ielogā. Ne mirkli nešaubīdamies, liku to iesaiņot un sainīti paslēpu mājās uz klavierēm aiz visaugstākās nošu kaudzes. Nezinu īsti kāpēc. Perlamutrs ir laikam mana matērija, noslēpumaina, nepazīta, nekā par to nezinu un it kā nedrīkstu zināt. Viss, ko zinu par perlamutru, ir, ka tas nāk no ūdeņiem, kur varavīksne dzērusi vai vismaz spoguļojusies. Ar to pietiek, lai tās bālzaļi violetais atspīdums uz visiem laikiem iegultos perlamutra vākā.
− Es redzēju sapni, − Laimdota iesāka domīgi tai pašā vakarā.
− Tas bija neizsakāmi skaists. Varbūt drusku skumīgs...
− Ja? −
− Kaut ko tik skaistu... Es sapņoju, ka... Bet grūti izstāstīt. −
− Mēģini. −
− Es sapņoju, ka... Tā nebija ne ola, ne rotaļlieta... Pērle varbūt vai it kā spogulītis... Sapnī es būtu varējusi to dabūt, man vajadzēja tikai... Kaut kas bāls un tomēr krāsains − krāsas izplūdušas, mainīdamās savā starpā, bet caurspīdīgas, gandrīz jābrīnās, cik skaidras, un man vajadzēja tikai pastiept roku, un es zināju, ka tā ir mana rota, zināju, ka tas ir kaut kas nereāls un nesasniedzams, tomēr patiess. Man vajadzēja tikai pastiept − jā, aizkāru jau pirkstu galiem, es glāstīju un risināju pašu sapni, zinot, ka tiklīdz satveršu, dziesmu kamols sāks vizēt − ritēt − varbūt irt... Un krēslā izplūda atkal krāsas pērļu bālas, violetas, gandrīz rožainas, kamols izslīdēja man no rokām klusumā; tas bija tik skaisti, tikai žēl, es zināju, ka nemācēšu noturēt, tādēļ skumji. Bet... −
Esmu piecēlies, paspēris soli, mīņājos brīdi neziņā, pārsteigumā. Atnest savu paslēpto sainīti? Ielikt to viņai klēpī, teikt vienkārši un silti:
− Laimdota, tu esi brīnišķīga meitene, otras tādas nav, spēlējies ar sapni plaukstā.
− Tieši tādu olu, kā tu nupat aprakstīji, − es saku skaļi, samāksloti, − ja es tev... Ja tu pastieptu plaukstas tagad un atrastu tanīs tieši tādu olu, ko tu tad teiktu? −
Laimdota klusē labu brīdi, tad paceļ skatu miegaini, nenoteikti, it kā promesot:
− Es... Es, protam, neticētu. Kļūtu mēma...
Spert man soli, paņemt sainīti no klavierēm un ielikt viņai klēpī, ne vārda nebilstot? Tas būtu klusums pareizā vietā. Kaut vienu vienīgu reizi pareizā vietā. Klusums, kas runātu: „Tu redzi, kāda uzticība mums dāvāta. Otras tādas pasaulē nav.”
Jau sakustos, lai dotos pie klavierēm, bet kāds nostājas ceļā, svešs un neredzams, uzrunā mani nedzirdamā valodā: „Kungs un ķēniņ! Kāpēc vairot pasaulē prieku? Lai vairojas sāpes!”
− Dīvains sapnis, − nosaku, tukšām rokām atslīgdams atpakaļ sēdeklī. − Tiešām, dīvains sapnis. −
Nākamajā rītā piecēlos vēlu. Pavasara rīts. Laimdota jau aptecējusi rīta soli, atnes krūzīti kafijas.
Pa retai reizei esmu dzirdējis viņu spēlējam − Šūbertu, Bēthovenu, Kalniņu, Rachmāņinovu, bet viņa ir pārjūtīga: nesēdīsies pie klavierēm citādi kā man promesot. Vai agri no rītiem, kamēr vēl guļu. Lai nesaērcinātu kungu un meistaru ar savu vēl neizlīdzināto techniku.
Viņa noliek krūzīti man priekšā, uzmanīgi pabīda aizkarus pie pusatvērtā loga:
− Vai būs pietiekami gaišs? − Vēl viņai nav apnicis mudināt:
Šodien tik rāms un lēns. Gaiss dzidrs pēc pirmā lietus. Pats labākais laiks sākt tev rakstīt. Ja drīkst cerēt, ka oma piemērota.−
Tas skan tik valgi, tīri, bijīgi, ka grūti ar kaut ko aizbildināties. Gribot negribot ievelku pa kriptogrāfiskai zīmei papīra malā un atgāžos atzveltnē, virpodams spalvu divos pirkstos.
Tādā stāvoklī pagājusi jau laba stunda, kad Laimdota atgriežas no dārza ar vijolītēm vīna glāzē. Dosies uz guļamistabu.
Kāds pēkšņi pamostas, uzsauc skarbi, uztraukti:
− Tu nedomā nest guļamistabā − otras šķiras stiklu! Tādam nolūkam ir kristalls, vai ne? −
Puķu nesēja paliek sastingusi pussolī. Paver muti, it kā gribēdama kaut ko teikt, bet žigli novēršas. Paslēpj vaigu. Tai durvis aizdarot, kaut kas viegli nošķind −kā stikls pret stiklu, kā lietus lāses ūdenī. −
Šķindoņa aug augumā, veidojas, pārvēršas, izvēršas par sastāvdaļu gliemezī. Saukt to par simboliku? Liekas slimīgi. Ir it kā viena sastāvdaļa −
slimīgi slimīgi slimīgi
gliemezī gliemezī gliemezī
slimīgi slimīgi slimīgi −viena sastāvdaļa līdztekus pārējām: galvā sīc un dūc un šalc. Brīžiem it kā no tālienes, brīžiem it kā tepat ...... tieši gliemezī. Šķindoņa atsitas pret loga rūti labības mēnesī. Bija pavasaris. Tagad labības mēnesis. Saukt to par perfekcionismu? Protams, kāpēc ne? Kāpēc neizlikties un nesajaukt skaitli ar skaitli skaitļa pakāpē! Vai skaitīt rītos un vakaros, piesaukt gan latviski, gan latīniski: „Kungs esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Grieķiski. Un vēl kādā mēlē.
Nelīdz? Ak tā? Arī tas nelīdz? Hm! Sul ponticello traviolato − jēdziens fotofonētisks − jā, diofonētisks. − Bet vadmotīvs − mums jāiziet no tā, ka vadmotīvs bija ētisks. Kas zina, kas zina, kas zina, kad tas īsti bija, kad biju cilvēks? Sen gadus laikam gan, pirms daudz gadiem − tik sen, tik sen, tik sen.
Ir jautājums, vai esmu jebkad bijis... Rētorisks jautājums. Tukšs, neinteresants. Kas zina, varbūt tomēr? Kas zina, varbūt tomēr? Kas zina, kas zina, kas zina. Varbūt nav tik rētorisks, kā pirmajā brīdī liekas? Ik mēnesis, ik pagājusi diena šalc aizvien dziļāk, tumšāk, dīvaināk... Kā gliemežvāks, kā stāva klinšu siena pretim nāk.
Sen gadus, sen gadus, sen gadus... Kad tas bija, kad biju cilvēks? Sen sen sen. Sen sen sen. Sen gadus. Jautājums ir, vai esmu jebkad bijis cilvēks. Jautājums rētorisks. Tukšs. Pavisam tukšs. Neinteresants.
Varbūt tomēr? Kas zina, kas zina, kas zina.
Dun... Dun... Dun...
Kas zina, kas zina, kas zina.Dienas, dienas − viņas senās dienas... Un dienas dun, dun viņas senās − te attālāk, te aizvien tuvāk, fatālāk. Kā architektoniski apskaidrotas sienas augšup slienas, starot sāk...
Kāpēc?
Varbūt esmu slims. Kas zina − slims, kas zina, kas zina, kas zina, vai jebkad esmu bijis cilvēks.
Varbūt tomēr. Kas zina, varbūt tomēr. Varbūt tomēr. Varbūt tomēr. Jautājums bija rētorisks un neinteresants. Tikai galvā šalc un atskan it kā pants. − Neinteresants. Neinteresants. Pavisam tukšs un neinteresants.
Dunoņa. Dunoņa. Deniņos dun. Galvā šalc un atskan it kā būtu tukšums. Jā, viens vienīgs tukšums, skanošs, dziedošs tukšums, brīžiem mīksti reibinošs, bet brīžiem uzmācīgs un hallucionārs. Tad zvana visa apkārtne un dun un it kā raud par kaut ko elsaini un it kā draud. Un atkal raud un elso.
Elso aizraudamās.
Atgādina atgādina atgādina
dunoņa dunoņa dunoņa
atgādina atgādina atgādina
kas lai zina kas lai zinaPierē rieva. Zālē ēna. Saulē plankumi. Viļņi sit pret krasta akmeni, bet skaņu vairs nepazīstu: tas nav šļakatu troksnis, kas plīst un plaisā gliemezī − tie paša nervi, slimīgi, kas zina, cik slimīgi. Bet cilvēks, ja ir cilvēks, kaut vai slims, vai var jebkad būt zvērisks? Jautājums pa daļai perifērisks, kaut gan...
Dīvaini, kaut ko atgādina
Dīvaini, dunoņa nevien citāda
un citāda un vienmēr kaut ko
atgādina, sen gadus, kas zina,
sen gadus, kas zina, kas zina
citāda, kas zina, citāda arvien
citāda un tomēr atgādina, atgādina,
atgādina, kas zina, jautājums
pa daļai perifērisks. Saulē plankumi.
Tas nav vairs šļakatu troksnis, kas plīst
pret akmeni. Tam piejaukta misiņa skaņa.
Attāli sitieni. Pa daļai attāli. Dobji,
paklusi. Nekurienes? Deniņos dun.
Dunoņa, dunoņa deniņos. Dun.Runāt par horodinamiskiem impulsiem, par vīzijām, par fotomagnētiskiem laukiem? Nakts vidū stari klīst un tāles vaļā plēš − te līči spoguļo, te sapnis svešs no dzelmes nirst, pavisam tuvu dveš:
„Ņem šo simbolu
tas ir simbols −
simbols uzticībai, otras tādas nav,
uzticībai, otras tādas nav,
simbols tai uzticībai, kādas otras pasaulē nav,
ņem šo simbolu, šo uzticību
ņem.”Dveš tepat blakus, visu nakti dveš,
līdz rīta bālums logus aizmiglo
un dziļjūŗas dzirkstis dzēš.Neizdzēsts paliek atspīdums viņpus loga, viņpus krēslas, viņpus apvāršņa − atspīdums no Indijas okeāna bāli bengālisks. Runāt par horizontāliem atstatumiem vai vertikāliem akordiem? Par horomagnētiskām vīzijām vai chromatiskām hallucinācijām?
Sen gadus, sen gadus, sen gadus − Varbūt tomēr, kas zina, varbūt tomēr? Varbūt dziļumos ienirt, ienirt pēc klusuma tais blāvi pelēkajos dziļumos...
Bet tam es neticu.
... tais rāmi zaļganajos jūŗas dziļumos, kur gliemeži un aļģes ... Neticu.
Bet varbūt tomēr?
Atgādina, atgādina, kas zina − kopš gadu gadiem, kopš gadu gadiem, gadu desmitiem nav nirts uz galvas ūdenī no klintīm. − Kas zina, kas zina, kas zina. Starp jauniešiem un bērnu vidū vienmēr jau kāds zinās. Sen gadus, sen gadus, sen gadus, sen sen sen sen sen sen.
Tas ir tik sen, kopš gadu gadiem, gadu desmitiem nav nirts uz galvas ūdenī, no klintīm lecot.
Saukt to par perfekcionismu būs tas pats, kā sajaukt skaitli deviņdesmit deviņi ar skaitli deviņi devītā pakāpē! Ir jautājums, vai tādos apstākļos var runāt par perfekcionismu, bet jautājums ir sekundārs, tāpat kā skaņas ātrums ūdenī no klintīm. No klintīm uzglūn terciārs. Un skaņas ātrums ūdenī, kaut pieckārtīgs, būs sekundārs − jā, hallucionārs. Tai dziļumā, kur krēsla kļaujas blīva, blāva, spokaina, kur svešas straumes apskauj aumaļām, nav it kā laika pārdomām, bet, vidū naktij mostoties, būs pēkšņi jānoskurinās: palagi blāvi svītraini kā straumes, mēness strūkla stingst kā stikls, spindz un sīc kā caurspīdīgs lietus − joprojām pavasaris? Dienu un nakti...
Bija pavasaris. Tagad labības mēnesis. Ik mēnesis, ik pagājusī diena šalc aizvien smagāk, dīvaināk. Elš koki piekrastē, raud klinšu siena. Rudens nāk. Raud naktis piekrastē un atkal klinšu siena, tumsā nepamanītā. Kad galva dun, it kā būtu dobums. Dobums granītā.
Atgādina kaut ko. Kaut ko atgādina. Atgādina, atgādina, atgādina, kas zina.
Pierē rieva, vaigā ēna. Saulē plankumi. Kas zina, kas zina, kas zina. Ienirt līdz dziļumam, kur valda zaļgans klusums? Bet es neticu. Neticu vairs klusumam. Bija pavasaris. Tagad labības mēnesis. Elso. Tukšums elso. Atgādina, atgādina, atgādina, kas zina. Tukšums elso. Šķind. Kaut kur dun un šķind, kas zina. Sen gadus, sen gadus, sen sen sen, sen sen sen, tik sen, kopš gadu gadiem, gadu desmitiem nav lēkts uz galvas ūdenī no klintīm. No klintīm uzglūn terciārs. Un viļņi sit pret akmeni:
Kas zina, kas zina, kas zina,
kas zina, kas zina, kas zina!Starp jauniešiem un bērnu vidū vienmēr jau kāds zinās. Ierādīs un pavedinās −
Tai dziļumā, kur ūdens kļaujas blīvi, blāvi, spokaini, − manīju pēkšņi pārvērtību labajā ausī un, ticis atkal virs līmeņa, vai apžilbu aiz pārsteiguma. Redzu sevi izstieptu roku baletdejotāja pozē sastingušu, uz laipas uzkāpjot:
zigzigzigzigzigzig cikcikcik
cikcikcikcikcikcik zigzigzig
zigzigzigzigzigzigzigzigzig
cikcikcik zigzigzig cikcikcikVisa piekraste, viss gaiss sijā kā sudraba lietu, smalku un siltu un neredzamu. Sienāži.
Sul ponticello poco martellato
ma quasi doppio vibrato,
subito marcato.Ik šļakata krasta malā, ik vēsmiņa zara galā ir pēkšņi melodiski un dinamiski noskaņota frāze! Pēcpusdienu pavadīju kā reibulī, šūpodamies šurpu turpu labsajūtas paisumā. Pret vakaru izcēlu divas pudeles šampanieša, un otrā rītā, pārējos nenogaidījis, metos ūdenī. Saukt to par pārgalvību, iedomību? Saukt to par perfekcionismu − dziņu, kas dzīšus dzen, kūdīt kūda: kāpēc lai arī kreisā auss neatgūtu savu pilnskanību, kāpēc neatkārtot lēcienu!?
Tas bija liktenīgs lēciens. Ieniru laikam pārāk strauji, neparedzējis iespēju, ka labā auss varētu aizkrist no jauna, lai paliktu aizkritusi uz laiku laikiem.
Kopš tās dienas gājuši atkal gadi. Pagājuši pieci gadi. Pagājuši desmit gadi. Piecdesmit un pieci gadi tādā kārtā man jau palikuši, un Laimdota nenāk vairs no rītiem ar kafijas krūzīti, nevedina mani ķerties pie darba. Var teikt, ka viņa mani atstājusi. Var teikt, ja grib, ka esmu ticis no Laimdotas vaļā un atsācis brīvkungam piemērotu, mierīgāku dzīves veidu. Neviens neuzmācas ar pusdienām, tūkstošām reižu atgādinot, ka ēdiens atdzisīs. Neviens neapgrūtina ar sapņiem par Indijas okeānu un, pats galvenais, neviens neuzdrošinās nest vijolītes guļamistabā.
Īstais laiks sākt man rakstīt. Pirmo simfoniju. Tūliņ sākšu rakstīt Adagietto, tiklīdz būšu pabeidzis to, kas man patlaban pie labās rokas. Adagietto, simfonijas trešo dalu, to pašu, ko iecerēju reiz upes līcī, māsīcai spēlējot. Adagietto. Teici teici... Toreiz bija piecpadsmit gadu, tagad piecdesmit pieci. Tālāk neesmu ticis: Teici, teici valodiņa... īstenībā pietiktu ar to vien − pārējās daļas varētu atstāt tukšas, tādā kārtā it kā atspoguļojot slāpes pēc nesasniedzamā klusuma. To visu varētu, ja kāds jau atkal nebūtu pasteidzies priekšā. Un atkal Ligeti (Gyoergy Ligeti). Cilvēki ievēros un aizrādīs: „Jūs, kungs, esat aizguvies no Ligeti.” Aizguvies klusumu? Pārpratums, viņiem nebūs taisnība. Ligeti nav mans elks. Ja jau aizguvies, tad aizguvies no citiem meistariem. Bet ej nu izskaidro, ej nu izklāsti visiem patiesību. Nē, man jārīkojas citādi. Adagietto jāliek simfonijas sākumā un jāatkārto finālā. Pirmā, otra un ceturtā daļa paliktu tādā kārtā trīs vidusdaļas un tās var aizpildīt vienalga kā. Vislabāk ar Waldesrauschen *) solo. Vislabāk un visvienkāršāk. Tā būs mana simfonija. Tā būs tās īpatnā uzbūve. Pavisam nemeklēta. Un tomēr savdabīga.
Ideja beidzot tik nobriedusi, tik apskaidrota − jā, tik pārskaidra, ka katrs pirmziemnieks to dabūtu uz papīra: tematika, instrumentācija, forma − it viss jau dots. Tūliņ atstumšu to, kas man pie labās rokas, tūliņ ķeršos pie... Diezgan neizprotami: kāpēc bija vispār jāraksta novele? Tas pats taču būs pateikts skaņu valodā. Jeb vai...
Tūliņ atbīdīšu rakstāmbloku. Tūliņ celšu nošpapīra kaudzi galda vidū. To, kas man pie kreisā elkoņa. Tūliņ vilkšu lieliem retinātiem burtiem: AD........ .
Deniņos dun.
Attāla fatāla dunoņa.
Viegli timpāna sitieni.
Poco accelerando.
Paātrināti tuvodamies,
dobji kā sirdspukstieni megafonā.
Lieliski: ADAGIETTO. Jau virsraksts − cik zīmīgs! Gandrīz tikpat zīmīgs kā tūliņ pabeigtās noveles virsraksts, Noveles virsraksts nedod miera, cilvēki ievēros un aizrādīs: „Jūs, kungs, esat pārņēmis...” Pārņēmis tukšumu? Jā.
Viņiem, kas zina, būs taisnība. Vienā ausī sīc un dūc, otrā dienā dun un zvana, visa galva šalc, it kā būtu viens vienīgs tukšs gliemežvāks.
*) Waldesrauschen − orķestra instruments, kas atdarina meža šalkas. Latviskajam apzīmējumam „meža šalkas”, par cik tas mūziķu aprindās vispār lietots, ir pejorātīva pieskaņa. Kāpēc tas tā, ir cits jautājums.