Vai jau liela gaisma aust,

Jau aiz baismas, redzas?

Vēl ar tumsas murgoņām,

Asins šaltīm sedzas.

Vai jau lielā gaisma aust,

Kalns iet prom no lejas?

Saules drānās parādās

Jauno cilšu sejas?

Vai jau lielā gaisma aust,

Dzird jau priecas tauri –

Saucot visām debesīm,

Visām zemēm cauri?

     Pirms potes iešļircināšanas

māsiņa jautāja, vai esmu pret kaut ko allerģisks.

–  Jā, pret vientulību.

     Kad atmēdīšos no operācijas,

kas mani sagaidīs ?

     Vingrojot izskrienam cauri

divdesmit joslām nepazīstamu smaržu –

     Austrālija.

     Nav brīnums,

ka jūŗa ir sviedru sāļumā:

     Sultāna batika raksti,

tagad tos valkā rīsu lauku strādnieki –

     DEMOKRĀTIJA.

     No tā paša kalna

daži strauti tīri, daži duļķaini –

     Tempļa ēdienu pilns

suns gausi pāriet ceļam pāri – kā dievucis.

     Mašīnas taurē nervu sabrukumu.

     Kalnos lietus,

ielejā saule –

       Varbūt fakirs te varētu gulēt,

kur tik daudz odu –

     nakts ar tūkstoš adatām.

     Vai tā mana sirds, kas drebina gultu?

Tu taču solījies šovakar atnākt!

     Atveŗu logu uz pirmo gaismu.

Sīka meitenīte izstiepj roku ubagodama.

     Pasaules rīts.

     Kādēļ tīģeris rēc, dodamies medībās?

Visi taču bailēs izvairīsies...

     Bet kas spēj apklusināt badu?

     Svētdiena Kolombo. Nekas nenotiek.

Uz vēja plivinātiem viesnīcas aizkariem

Nepala

     Viņa balss pazuda pēdējā vārda debesīs,

kad viņš piedāvāja:

     Bezdelīga iebūvējusi lizdu

Budas garajā karaliskajā ausī.

     Kāda mūzika!

     Šaurais ceļš, pa kuŗu jābrauc,

lipšus pielipis pie klints.

     Ai zemes mātes līme, turi!

     Kur Aleksandrs svinēja medus mēnesi,

tur tagad medus melones aug.

     Saldās vēstures pēdas.

     Skaistā Rošana – aicināju viņu līdz uz Parīzi, Ņujorku.

Viņas acis teica jā,

     bet viņas mēle piederēja tēvam.

     Vērpjot viņa vicināja

spoli ap savu galvu –

     Pēdējā Kaspijas vīģe

bija tik salda,

Ēģipte

     Kā mainīties, bet palikt nemainīgam?

Tuksnesi,

     Ar visiem saviem asajiem pīķiem

mežs tomēr nespēj

     Kāds iedomājas, ka slepeni manipulē tumsu.

Bet mēs to dzirdam –

Māra Zālīte

LATVIJAS AKMEŅI

Gribēja bēdu zem akmens palikt,

lai bēda tur ilgi varētu palikt,

kamēr pašai zem akmens palikt.

Gribēja bēdu zem akmens palikt.

Pacēla akmeni – kāds jau palicis.

Pacēla otru – kāds jau palicis.

Pacēla trešo – kāds jau palicis,

pārgājis pāri

dziedādams.

Pacēla piekto, sesto

un devīto.

Aizņemts. Aizņemts.

Nes sevī to.

MUMS SAVI PARTORGI,

KULTORGI

Mums savi partorgi, kultorgi

Pusē vienā, kā otrā ar makti

Par pareizām domām, vārdiem un darbiem

Ar spalvām kā mietiem tur vakti.

Censoņi niknie un spīvie

Dēļ šķīstības tautiešu garos –

Laiciņš paies, un dibenus

Jums pašiem ar mietiem baros.

Ledaina ir ziema

Aiz Urālu kalniem

Dzeloņstiepļu saistīta

Brīvības saule tur salst

Basām kājām vergi brien sniegā

Un oktobŗa zvaigzni lād

Tik cilvēki brīvē

Negrib vēl ticēt

Ka sniegā brīvība salst

Un zvaigznei sarkanā krāsā

Vēl vienmēr ir

Tāda savādi sāļa garša

1977. gada novembrī

MAZLIET

Objektīvi

brutāli

redz jaunlatvietis Kanādā:

dzimtene Toronto piecdesmit devītā

lasījis Mazputniņu

vēl dažas grāmatas

sarunu valoda angliska mājās

nesen Nameja gredzenu nēsāt sāka

šogad dejot Diždancī gāja

latviešu skautos angliski skauto

divduči dančos latvju meitenes lenca

What are... did you hear... I like... love you

go baby, zeltenīt

iesvētīts

Juris, Jānis, Andris

George, and John, and Andy

jaunlatvieši.

Jau iesirma barda

patumšā sejā

mati līdz pleciem (netīri?)

zaļgana, sviedraina

lupata ap galvu, zilas bikses –

pirksts, īkšķis, pacelts

pret mani senajā prasībā

lūgumā. Redzēju

augums saliekts pret

saules spiedienu –

skrandaina roka māja

tad nevērīgi nolaidās

vēl pirms mans auto

to pāršalca garāmejot.

Es redzēju, viņš

nemaz nesagaidīja

viņš zināja es

nepiestāšu.

Kas mani nodeva?

Spožais auto?

Ne ātrais ne lēnais ātrums?

Kakla saite vasaras svelmē?

Melnās ragu brilles?

Tādas lietas?

Es pastāvu uz to

tas bija tikai netīrs vecis

un tas nemaz nesagaidīja

ka tieši es piestāšu

turklāt nemaz nav droši

tādus uzņemt.

CEĻMALAS

PAVASAŖA

vējš šūpo automašīnu

mākoņu sastāvi grūžas nepacietīgi

arvien uz priekšu

mazliet kas sakustas arī manās

iecietējušās krūtīs

kaut kas noguldz

un tā nav tikai rūgtā kafija

pēkšņa vēlme

vērt durvis un brist

izmirkušajos laukos, turēt solī

agrīnam varžu korītim ceļmalas purvājā

staigāt vīnāju rindas, ar gādīgu

roku izgriezt visu mirušo ,

brūnos stibu kaulus kārtīgās

kaudzītēs kraujot

ieiet šai svešajā laukā,

rīta darbam

Rita Rumpētere

STAIGĀJAM

Divas mūķenes, melni apmetņi. Birst cauri sniegam:

ledainas katedrāles.

Nakts – zvaigžņu sveces rāda ceļu.

Es, mūķene, māte, mūķene,

atlokām piedurknes,

pakaŗam lūgšanas kokos:

Māte man teica :

ej, rāpies pa zariem,

žuburainā meita,

rāpies žeperainos, stuburainos

tīmekļos...

Caur logu izspruku.

Ziemas asā acs blenza, bet zari apmeta mākoņus sev un

                        mani noslēpa.

Māte vēl – caur sašķelto – logu vicināja, bet biju mākoņos.

Jā, māte bēniņos ar eglēm sarunājās,

savus zilos dūmus kūpinādama, skaistas lietas eglēm stāstīdama.

Uzrāpos līdz lodziņam

un dziedāju :

Satinās tinās,

Savijās vijās,

Uzkāpa kokā,

Sapumpurojās.

Sēdēju, dziedādama,

līdz zvaigznes bira čurkstēdamas man klēpī.

Tās metu pret logu

līdz mātes mākoņainās acis atpeldēja pret rūtīm.

Liepiņa līgo, Ūsiņš žūžo,

Visiem dzirdēt, vienam saprast.

Sapratu.

Matēs acis izdzisa,

mākoņi izgaisa.

Mēnesnīcā es, žuburainā, pa zariem nolecu sniega kupenās,

un mājās ielīgoju, kūpošus čiekuru plāceņus mātei dodama.

Juris Mazutis

Aiz tiem kalniem

     Kuŗu dvašā dzimst lavīnas

     Aiz tiem kalniem tuviem un tāliem

     Mana balss meklē zvanu

     Meklē zvanu un zvanītāju

     Meklē smēdi un kalēju

     Meklē rūdas un dziesmas nesēju

Aiz tām jūŗām

     Kuŗu dvašā kūp gadsimti

     Aiz tām jūŗām seklām un sārņotām

     Mana balss meklē vēju

     Meklē vēju un dzirnavas

     Meklē graudu un akmeni

     Meklē sējēju, pļāvēju, tulku

Ar tiem burtiem

Kuŗu dvašā guļ paaudzes

Aiz tiem burtiem glumiem un patiesiem

Mana balss meklē pirkstus

Meklē pirkstus un sirdis

Meklē garu un dzirdi

Meklē liecību, lepnumu, laimi

* * *

Neuzar mani šoreiz

Neuzar un nesēj

Es negribu graudus nest

Es gribu melnu sirdi atpūtināt

     Gribu pats savās nezālēs pāraugt

            Diženi ražens būt – negribu

Es gribu būt kluss

     Gribu dzirdēt rudens līņāšanu

            Un izmirkt līdz saknēm –

            – Svaiguma alkstu –

     Gribu saskaitīt gājputnus

     Gribu ar ziemu apsegties

            Un bezmērķīgs pavasarī kust

Es gribu, lemeša neatgādināts, savu uzdevumu izlemt

     Gribu klaidoņus pieņemt – lai arājs iet secen

Neuzar mani šoreiz

Neuzar un nesēj.

Katram laukam – savs atmatas laiks

1978.g.

IESĀKUMĀ

(par nezālēm

     Septītā dienā, kad nezāles

vēl nebija, lietu gaidot, man

bija nezāles sēkla mutē.

Vienam pirksti bija mutē

otram vientulība.

Jaukts zvēru koris visapkārt

stāsta nākotni.

Migla tikai tagad kaut kur

ceļas.

Dievs tikai tagad (ar lielām pūlēm)

ievelk to elpu, ar ko dzīvību dot.

Bet siekalas jau kuņģi dedzina.

     Kur spļaut nezāli?

     Kur spļaut nepārkožamo

     vientulību?

     Ko ar pirkstiem būs darīt?

Bet mūžīgi paliks nezāles garša mutē.

Un vientulība tiks izspļauta

tikai tad, kad varēs izspļaut

mēli.

Reiz ––– ticēju dzīvei

Reiz ––– likās, ka cilvēks var

              nodzīvot dzīvi, domādams

              ka viņš nav viens.

Reiz ––– likās, ka man Dievs

              allaž stāv blakus.

Reiz velns,

Reiz veļi

Un tagad ––– neviens.

Reiz mērcēju saldo maizi

     tējā

     un sapņos gandrīz

     izkusu.

Jā, Nāve, reiz ––– mani kauli

              krikšķēs tikpat skaļi

              un bieži kā Tev. Acis

              būs tikpat izžuvušas.

Un reiz   ––– būšu tikpat vecs

                   kā Tu,

                   NĀVE!

Par teikumu –

Nogalini to, ko tu mīli.

Meklēšanā ir viss.

Atrašana –––––– zaudēšana?

Meklēšanā ir viss.

Atrodi klusumu,

            kliedz!

Atrodi mieru,

          trako!

Atrodi Dievu,

          ardievojoties.

Meklēšanā ir viss.

Caur logiem nevar redzēt!

                      Toronto ziema.

Puteņo,

     mašīnas stāj:

              Toronto visbargākā ziema.

Logi kā iglū sienas,

     kļūst biezāki un biezāki.

Cilvēki smaida,

     jo viņi nespēj ticēt,

     ka tā kaut kas notiek Toronto.

     Cik ilgi viņi vēl smaidīs?

Divas meitenes kaujas pret vēju un sniegu,

                   lai tiktu mājās.

Ūūšš!

       Vējš viņas pūš prom kā spalvas,

       un viņas turas –

                 viena pie

                      otras.

Kā nekad agrāk – kopība

            šī vētra visiem kaut ko dara.

Ziņo:

       četri simti pirmās un divi miljonu

       piecdesmit otras ielas esot kā slidotavas...

                                                ledus!

Ziņo:

       lielai ēkai vējš esot izpūtis logu.

       Divu tūkstošu vērtībā rūtis izsistas...

                                                vējš!

Ziņo:

       Izabele ir ienākusi mājā, pārvērtusies

       sniega virā...

                                                sniegs!

Toronto ziemā–––

       ja ir kā šodien,

       tad labāk te neesi –

              – telefoni drīz nestrādās.

              – Drīz cilvēki tikai prasīs.

Uzpūt elpu uz loga rūts –

              tu redzēsi ko es domāju.

Dārgs instruments

no tēvu tēviem

pūrā līdzi dots

ir jāspēlē, lai

vingrās stigas –

rūsa nesaēd

tu lūpas savas

dārgām ziedēm

izdaiļo

              man

pārsteigums kad,

zvanam atbildot,

es dzirdu klausulē –

              tavs

dārgais instruments

vairs dainu mēlē nespēlē.

SEN TO SAULI

DAUDZINĀJA

Lepnie kaimiņi vīpsnā –

dīvaina kundze –

ērto mašīnu laikā

laukā žauj veļu!

maniem tikumiem veciem

lēna zemnieka daba –

uzplūdu straumēm es

Šodien kaimiņi slavē –

prātīga kundze –

izmanto saules spēku

žāvējot veļu!

marti tikumi vecie kā

brunči no pūra

nāk modē –  atkal

daudzina sauli –

Baiba Bičole

Rīta apdauzītā krūze

manas lūpas ir gaŗi grāvji

Vārpstiņa griežas

manu matu mudžeklīgs vērkulis

Atsprēkliņ nostājies arkla

brūnganais vēzis

Vardes zaļš vakars

sarkaniem saulrieta stilbiem

Miega mērkaķis tīteņos tītiņa

bļaustās aiz prieka

Palaga baltais audekls

mans augums ir ota

Grabažas gražojas

no drupačām klaips

sapņa tulkojams traips.

Smalkas baltas papīra lapiņas

ķiršu ziedu vēstule

Kukaiņi šur tur itnekur

atnes to itneko

Sveces augstu paceltām galvām

gaismā grīļojas

Laužņi plati atvērtā mutē

putas un siekalas šļakstās

Zīmju zīmogi še tev dālderis

nesaki ne jā ne nē

ne melns ne balts

Starp ziloņu kājām mīlīgs zvirbulēns

drošina: „Nāc, māsiņa, brāļoties!”

Apaļā loga krogus.*

* T.s. „elles ķēķinieku” iemīļota vieta.