Mintauts Eglītis

TIKAI DIVI IELAS

no cikla „Vilcienā”

 

Vai projām iet...?
Jānis Medenis

Tikai divi ielas.
Tikai dažas desmit mājas.
No šķērsielas izgriezās vientuļš auto, lēni šūpodamies pabrauca gaŗām. Attālinājās. Otrs brauca pretī. Gaismas kūļi sakrustojās. Kā šķēpi, kā rapieri pretiniekiem filmās. Kuŗš uzvarēja, Dievs zina. Laikam uzvarētājs − nāca tuvāk, ietvēra gājēju gaismas kūlī. Kā nakts lidojumā starmetis paņem gaismā naidnieka lidmašīnu. Seko šāviens, tiešs trāpījums, eksplozija, beigas.

Gājējs sarāvās. Beigas... Beigas?

Viendien bija pie ārsta. Ko tas teica? Kad tas bija? Nevarēja atcerēties.

Laikam kādreiz agrāk. Tātad beigas vēl nebija. Varēja iet tālāk.

Arī auto pazudis. Gaismas kūļa vietā tā pati iela, tumsa, kāda spuldze.

Zema, mākoņaina debess. Viņš gāja tālāk. Vairs tikai pusotras ielas. Vairs arī ne tik daudz māju.

Jā, bet beigas. Tās neizgāja no prāta. Vai tam, ko viņš domāja, vēlējās, nebija beigas? Vai šis gājiens maz vajadzīgs? Taču − beigas?

Jāsamierinās. Nav vairs jāiet. Bet vilcējs vilka. Tas bija stiprs. Kā astoņkājis bīstamā jūrā. Izlaidis taustekļus, apņem vienu kāju, tad otru. Velk. Aplokās. Velk ciešāk. Vairs tikai viena roka brīva. Nav arī tās. Tikai galva palikusi. Vēl var domāt. Bet domāšana nevedas. Viņš ietiepjas, grib ko darīt, turas pretī. Stūrgalvīgs.

Nav jāpadodas.

Jācīnās.

Jācīnās. Par visu: par godu, par labāku nākotni, par laimi, vēl −

Par laimi?

Kam šī laime, kādēļ pēc tās tīko − rīts vai vakars, dziļi krūtīs sirds?..

Pazīstama dzejnieka dziesma.

Par laimi labāk nedomāt.

Galva vēl palikusi.

Vilcējs velk.

Nu sākas bailes.

Domu vairs nav. Tikai bailes. Tūliņ vilcējs apņems galvu. Ja galvas vairs nav, tad beigas.

Gājējs atkal saraujas.

Nodrebinās.

Astoņkājis pazudis. Tā pati iela. Un vairs tikai viena iela, desmit māju.

Koks, kuŗam viņš iet garām, nomet uz galvas mīkstu, siltu lapu. Tā noglaužas gar vaigu, viņš paceļ roku, satveŗ.

Mazs nieks, maza lapa.

Ir silti un labi.

Lūk, nevajag nekā liela.

Tev pieskaŗas tauriņš, un tūliņ liekas, ka pasaule tērpta zeltā un zīdā.

Iešalcas vējš kokos, un tūliņ liekas, ka esi uz kuģa un rīta vējš plosās mastos.

Bet nav ne zelta, ne zīda. Un nav arī kuģa. Nav pat ielas vairs, un nav arī māju. Tikai varens ceļš priekšā, viņā pusē ugunis logos. Vienā tā tumša, vai tur dedzina sveces? Nē, tā vienmēr tur tumša, to jau vajadzēja zināt.

Tālruņa būda. Uz stūŗa tālruņa būda. Dienā tā sarkana, bet kāda tai tagad krāsa? Ugunis spīguļo, met atspīdumus stiklos. Nevar saprast. Nekā nevar saprast. Bet kam gan saprast?

Vienalga kāda tai krāsa.

Varētu būdā ieiet, pacelt klausuli. Klikt. Griezt ciparnīcu: klikt, klikt. Kāds atsauktos. Bet nevar galvot, ka atsauktos īstais. Ko lai dara, lai atsauktos īstais?

Nekā nevar darīt.

Nekā to uzzināt.

Pretī plašais ceļš, logā tumša gaisma, uz stūŗa tālruņa būda.

Un viņš tur stāv un nezina, ko darīt.

Tā reizēm gadās: cilvēks nezina, ko darīt.

 

1970. g. 30. septembrī