Tālivaldis Ķiķauka

MĀRIS ČAKLAIS TORONTO

 

Š.g. 5. oktobŗa vakarā bija satraukums, un Toronto Sv. Lorensa augšējā zālē, kas ar savu atjaunoto, grezno iekštelpu sienām un lukturiem viesa formālu uzspiestību, blīvējās ļaužu čurmas. Tie bija ārzemēs dzīvojošie latvieši, galvenokārt intelliģence, kas bija ieradušies sastapt retus ciemiņus, jo no Rīgas bija iebraukuši dzejnieks Māris Čaklais un komponists Pauls Dambis.

Laimīgā kārtā sagadīšanās dēļ viesu starpā nemanīja dažādu apvienību un biedrību amatpersonas, bet vairums bija to, kam rūp latviešu valodas un kultūras tālāka attīstīšanās un veidošanās dzimtenē.

Un kad uz skatuves stājās dzejnieks, vakars atplauka, atdzīvojās un šķita, ka tā mazā zemīte tur tālumā, ko par Latviju sauc, ar katru minūti lēnām pietuvojās klausītāju skaitam.

Īsta tautas dzejnieka balss. Vai šādu retu gadījumu gan neizmantot, lai pārbaudītu mūsu pašu, te ārzemēs dzīvojošo latviešu, valodu, lai noskaidrotu, vai vokāli esam tanī pašā viļņa gaŗumā. Kas gan mums ir atbiris, noklīdis un pazudis, te 30 gadus prom no Latvijas dzīvojot. Jā, intonācija mums, gluži nemanot, ir kļuvusi skarbāka ar rūcošajiem „r”, un mums ir tieksme noraut galotnes. Latviešu valodas samtainums un gludais tecējums ir sācis pazust, un to mēs no jauna atradām Māŗa Čaklā balsī.

Māris Čaklais lasa dabiski un nepiespiesti, un viņa balss ir mierīga, iejūtīga un labi pieskaņojas tai tālāktiecīgajai līdz galam nepateiktībai, kas raksturo dzejnieka domu un dzejas izteiksmi. Viņš lasa jau agrāk iespiestus un arī jaunus dzejoļus blīvi koncentrētā domvārsmu tvērumā, un doma kvēlo, iedegas un uzplaukst zemtekstu sprakstējumā.

Vēsturē gremdēta erudīcija, zinoši piebilstot un satveŗot, paceļ temas rosmi jaunā gaismā, pārpotētu un pārceltu tagadnē, šāsdienas augsnē un ar fonētisku skaņvārsmu melodiskumu mums atgādina, ka dzeja atrodas vidū starp runu un dziesmu. Tāpēc jau arī dzejoļus nevis lasa, bet skandē. Un skaņai līdzi nāk doma, apģieda un atskate, kas jaunā gaisma ierauga tautas gara mantas, un vēsturei līdzās ir daina. Māris Čaklais vēsturi un dainu pārceļ šaidienā, senatnes notikumi atdzīvojas un izkāpj no nodzeltējušajām lappusēm, un taisni šajā varēšanā apcerētāji mūsu dzejniekam piedēvē Ērika Ādamsona taku tālākstaigāšanu.

Ir arī teikts, ka Māra Čaklā dzejai esot „klusuma filozofija”, kamēr kāds cits viņu ir nosaucis par punktieri, bet vēl citi sūdzas par nesaprotamību.

Tiesa, Māri Čaklo lasot, ir jādomā, jāiedziļinās, jāieklausās, dzejai ir jābūt dzirdamai un ar lasīšanu vien nepietiek. Taisni klausoties, uz papīra lasītās rindas sapudurojas citā blīvumā, un tāpēc dzejnieka lasījums daļēji glabā atslēgu vārsmu tulkotājiem.

Klausoties Māra Čaklā sniegumā, viņa fonētiskajā skandējumā, varam atskārst, ka dzejnieks nevienu mulsināt nedomā, bet ar sev raksturīgo spriegumu var spontāni atainot parallēlas domas un notikumus dažādos apģiedas līmeņos. Prātā nāk viduslaiku romances Anglijā un Francijā, kas arī bija rakstītas dažādiem interpretācijas slāņiem.

Saprotot šādi radītu dzejas struktūru, mēs varam Mārim Čaklajam tuvoties bez bailēm par sadrumstalotību, kas varētu rasties, ja mēs neziņā apjuktu un atkāptos. Bet Māŗa Čaklā dzejas plūdums, skanīgums un ritmi, kas ienāk ar tautasdziesmu inkrustācijām − viss tas viņa dzeju iekrāso, telpiski atveido un sakāpina. Dzejnieka vārsmu dzīvīgums slēpjas taisni šajā − dzirdētās un runātās valodas tiešumā, kas dzejrindām piešķiŗ šāsdienas elpu un realitāti.

Šī iemesla dēļ Māris Čaklais ir tuvs vienkāršajam cilvēkam, jo šī dzeja apellē pie universālisma cilvēka domās un dziņās, un šīs vērtības paliks arī tad, ja ierodas kāds neloģiskums sintaksē vai jauninājums izteiksmē. No labas dzejas taču mēs prasām vairāk, mēs alkstam pēc sava veida maģiskuma un vēlamies redzēt savu dzejnieku kā vārdu burvi, kas prot valodu pacelt sevišķā pakāpē.

Mums, klausītājiem, bija liels gandarījums konstatēt, ka šis mūsu izcilais dzejnieks, kuŗa darbi ir tulkoti daudzās citās valodās, bija varējis ierasties mūsu vidū ar sniegumu, kas noteikti tiks atzīmēts par Toronto latviešu ievērojamāko literāro notikumu šajā gadā, tā turpinot Imanta Ziedoņa iesākto viesošanos.

Šie literārie sniegumi mums, ārzemju latviešiem, atgādina mūsu dzejas augsto līmeni Latvijā un tālāk izklāsta mūsu valodas vitalitāti un tālāku veidošanos laika gaitā. Tikai saprazdami un iedziļinādamies mūsu dzimtenes dzejnieku šāsdienas darbos, mēs, te Kanadā dzīvodami, nekļūsim par latviskiem anachronismiem, kas balstās uz 40 gadus vecu iekapsulētu tautiskuma izpausmi. Tāpēc mums tik ļoti nepieciešami ir šādi literātu apciemojumi arī nākotnē.

Mūsu laikrakstu negatīvā nostāja šo literātu apciemojumu izvērtējumā norāda uz īsredzību un garīgu kūtrumu, kas aizvien vairāk noved pie trimdas provinciālisma. Lai iegaumējam te rindkopas no Māra Čaklā krājuma Dienišķā maize:

... Cilvēce turpinās,
starp drosminiekiem un vājuļiem
piedzimst arī pa
tālāk gājējam.
Tā ir vienīgā jēga,
ka pie dzimst tādi, kas tālāk aiziet.
Viņu dēļ
visu cilvēci baro
dienišķā maize.        (1967)