PELIKĀNS

Jānis Krēsliņš

 

I

Tulkojums no Horhē Luisa Borhesa (Jorge Luis Borges) ar Margaritas Gerēro (Margarita Guerrero) palīdzību sarakstītās grāmatas El libro de los seres imaginarios (1967) un tās, paša autora, sadarbībā ar Normani Tomasu di Džovanni (Norman Thomas di Giovanni), papildinātās, uzlabotās un angļu mēlē pārceltās versijas The Book of Imaginary Beings (1969).

Parastos zooloģijas grāmatu aprakstos pelikāns ir ūdens putns ar sešu pēdu platiem spārniem un ļoti gaŗu knābi, kuŗa apakšējā daļa veido ķeseli zivju glabāšanai. Teiksmu pelikāns ir mazāks, un tā knābis, savukārt, ir īsāks un asāks. Pirmējā spalvas ir baltas, kā jau to norāda pazīstamā etimoloģija − pelicanus − baltspalvainais, kamēr otrējā dzeltenas un reizēm zaļas. Pelikāna nosaukums ir cēlies no grieķu valodas, un putna vārda saknē ir paslēpies cirvis. Dzenis, kuŗš ar savu knābi rīkojas vai tāpat kā ar cirvi, grieķiski saucas pelikas. Senos laikos kādam vērotājam dzeņa un pelikāna knābji būs izskatījušies līdzīgi. Bet vēl neparastāks kā pelikāna izskats ir tā paradumi.

Putnu māte glāsta ar knābi savus mazuļus tik lielā mīlestībā, ka viņa tos nogalina. Pēc trim dienām ierodas tēvs un, izmisumā par bērnu nāvi, pāršķeļ savas krūtis ar knābi. Asinis, kas plūst no viņa brūcēm, atdzīvina beigtos putnēnus. Tā ir rakstīts viduslaiku zvēru grāmatās − bestiārijos, lai gan Svētais Jeronims, izskaidrojot simt otrā psalma vārdus Similis factus sum pellicano solitudinis − „Es esmu kā pelikāns pamestībā,” saka, ka putnēnus nogalinājusi čūska. Par to, ka pelikāns pāršķeļ krūtis un baro mazuļus ar savām asinīm, ir rakstīts pazīstamākajā teikas variantā.

Asinis, kas dod dzīvību mirušiem, liek pieminēt svēto vakarēdienu un krustu, un slavenajā rindā Dantes Paradīzē (XXV, 113) Jēzus Kristus ir dēvēts par nostro Pellicano − cilvēces pelikānu.

Imolas Benvenuto latīņu kommentāros viss pasacīts pavisam tieši: „Viņu dēvē par pelikānu tādēļ, ka viņš atvēra savus sānus mūsu pestīšanai, tāpat kā pelikāns, kas atdzīvina savu beigto dzimumu ar asinīm no savām krūtīm. Pelikāns ir ēģiptiešu putns.” Pelikāns ir sastopams baznīcas heraldikā un tā līdzību joprojām iegravē uz svētā vakarēdiena biķeriem. Leonardo da Vinči savā zvēru grāmatā pelikānu apraksta šādi: „Viņš ļoti mīl savus jauniešus, un, atradis to ligzdā čūsku nogalinātus, pāršķeļ savas krūtis un mazgā tos ar savām asinīm, lai tos atdzīvinātu.”

 

II

Latviski sānis lēcieni

Latviešu rakstos pelikānam ir tāda pati teiksmaina un simboliska nozīme kā šim putnam citu tautu tradīcijās. Protams, mūsu zemē pelikāns − ar visu savu vārdu − ielaidās pavēlu. Bībeles latīnizētāja Svētā Jeronima Dāvida dziesmu pelikāns, lai gan nodzīvojis daudzus gadsimtus pie mūsu senčiem, nepārdzīvoja savu saskarsmi ar latviešu valodu − un jājautā, kāpēc tas viņam būtu bijis jādara, jo psalmu ebrejiski oriģinālā jau arī nav pelikāna. Tā no Glika vecā latviešu bībeles tulkojuma pelikāns, varbūt ar gudru ziņu, aizlaidies. Laiks vēl nebija ienācies. Alūksnes mācītājs un Krievijas lielmātes Katrīnas I patēvs saka: „Es esmu it kā dumpis tuksnesī, es esmu kā apogs iekš izpostītām vietām.”

Bet, latviešu tautai pagājušā gadu simta vidū mostoties, pelikāns ir klāt, kā klāt tas ir bijis arī citu tautu un to rakstniecību rīta stundās. Un, kas neizdevās pirmajam Ernestam, izdevās otram. Dundadznieku dziesminieks Ernests Dinsberģis savā 1862. gadā Jelgavā pie Jāņa Vridriķa Stefenhāgena un dēla izdotajā grāmatā Bībeles dabas stāsti Dāvida simt otrās dziesmas septīto pantu pārrakstījis šādēji: „Es esmu kā pelikāns (dumpis) tuksnesī un kā naktsreijeris (apogs) izpostītās vietās.” Pēc tam viņš turpina tūkstošgadīgajās Fiziologa bestiārija un tā daudzo bērnu tradīciju garā:

„Pelikāns ir tas lielākais no visiem peldošiem putniem. Knābis vien tam pustrešas pēdas garš un gals sarkans. Spalva tam bālsarkana un astes spalvas mellas. Visgarām apakš knābja tam gara kule, kurā līdz podu ūdeni var ieliet. Tanī viņš sarij zivis iekš, cik tik vien var dabūt, un tad pēcāk tās gremo vēderā iekšā. Knābis viņam tik ass, ka zivis ķerot tās tā sagraiza, ka asinis notek gar kaklu, no kā citreiz tā pasaka cēlusies, ka pelikāns ūdeņa trūkumā ar knābi krūtis uzplēšot un ar paša asinīm savus bērnus dzirdinājot. Bet to viņam nebūt vajaga, tādēļ, ka viņš ūdeņa malās vien mājo. Ligzdu tas gan taisa sausos akmiņa kalnos, bet pie tādas vietas, kur var ietaisīt bedri ar ūdeni un zivīm priekš saviem bērniem. Viņš kliedz uz to vīzi kā ēzelis, tādēļ arābieši to sauc par upjukamēļu. Viņš tuksnešos reizniekiem derīgs caur savām ūdeņabedrēm. Noslāpuši kamēļi jau no tālenes tās saož un steidzas tur klātu. Citi no tagadējiem reizniekiem saka, ka tie Sinai kalnos, Geneceretes un Meroma ezerā un Vidus-jūrmalī pie Ako pilsāta pelikānus redzējuši. Viņa gaļa izraelitiešiem aizliegta.”

Dinsberģa pelikāna gadā, kas ir arī Pēterburgas Avīžu pirmais gads, Zobugals Krišjāņa Valdemāra laikrakstā, runājot par tēvzemes mīlestību, pelikānu piemin ar īru dziesminieka Tomasa Mūra (Thomas Moore) vārdiem:

Ak tu dārgā tēvu zeme, ķēdēs, vātīs tavēji
Vēl jo vairāk mīlē tevi un tev mīlēs mūžīgi.
It kā pelikāna bērni mīlestīb’ ar asinīm
Iezīž, kas tai tek no krūtīm, tā mēs to iezīduši.

Šai pašā reizē Zobugals, paskaidrojis, ka „pelikāns ir putnis pēc kādas vecas pasakas,” lielā dedzībā uzrunā ari kaunīgos latviešus, teikdams: „latviešu tautai esat jūs vajadzīgi, jūs, kas kaunaties par savu tautību, un tādēļ arī no citiem daudzreiz topat nievāti.”

Jā, un tad vēl paliek Dante. Burtniecieša Māsēna Dantes Paradīzes atdzejojumā pelikāns nav ielaidies. Māsēns vienkārši, un galu galā gluži pareizi, Beatričei liek teikt:

Viņš gulēja pie mūsu Kunga krūts,
Un Kungs pie krusta mirdams viņam
Ir lielu pienākumu uzdevis.

 

Šis gabals nobeigts 1978. g. 1. oktobrī, pēc tam kad šī paša gada 22. septembŗa Padomju Jaunatnē rakstā „Nākamo paaudžu interesēs” izlasīju, ka pelikāni „loti uzticas cilvēkiem un ka „šīs sugas īpatņu skaits samazinās.” Klātpievienotais attēls un viņete ņemti no 1696. g. Barselonā iespiestās grāmatas Govierno general, moral, y politico.