Anita Liepiņa
PIEZĪMES PAR 1978. G. BOSTONAS DZIESMU SVĒTKIEM
Latviešu pēdas Bostonā meklējamas jau 1800.-to gadu beigās. Šajos dziesmu svētkos tās īpaši izcēlās retu latviešu grāmatu un periodisku izdevumu skatē. Ne visas grāmatas no Bostonas krātuvēm bijis iespējams ievietot skatē. Daži eksponāti ņemti arī no privātām kollekcijām. Grāmatas latviešu valodā iespiestas Latvijā, Šveicē, Krievijā un pat Amerikas kontinentā. Tās domātas visādām vajadzībām. Ir reliģiskas grāmatas, citas laika kavēklim, instrukcijas arodiem, bērnu un skolas grāmatas un pat pamācības, kā uzvesties pie pratināšanas jeb „kveršināšanas” (neapņemos atkārtot tā laika rakstību). Juris Raudseps stāsta, ka vēl turpinās veco grāmatu klasificēšana un kārtošana. Rūpi par grāmatām allaž pārņēmuši nākamie jaunie ieceļotāji. Bet, ja Amerikā nebūtu ieradies bēgļu vilnis pēc Otra pasaules kaŗa, tad bibliotēkas un biedrības būtu izplēnējušas un izzudušas.
*
Svētkos ir tēlotājas mākslas un lietiskās mākslas izstāde un arī tirdziņš. Tirdziņā daiļamatnieki apgrozās paši un pārdod sīkākos darbus. Izstādē nodoti lielākie darbi. Mākslas kollekcionāri jau ir pasaulē labi pazīstams jēdziens. Daudzi latvieši kļuvuši par daiļamatniecības kollekcionāriem, iegādājoties keramiku, audumus un rotas no „meistara”, kas iesācis jaunu stilu, vai kuŗa darbu krājējam vēl nav.
*
Skroderdienas Silmačos − klasisks uzvedums, deklamātoriskā izpildījumā. Baudāms kā sava laikmeta liecinieks.
*
Sprīdītis − vienīgā svētku atrakcija bērniem. Mazais vīrs iekaŗoja publiku personiski un kā dala no visa kopīgā, saliedētā uzveduma. Andreja Jansona mūzika nekur neatdalījās no darbības un viscaur spraigi virzīja izrādi uz priekšu.
*
Bilde vērts tūkstoš vārdu. No šāda apsvēruma vadoties, S. Spurdziņš no Rietumvācijas izgatavojis vairākas diapozitīvu sērijas par latviešu leģionu. Savākts un sakārtots liels daudzums oriģinālu fotogrāfiju, kas attēlo leģionāru dzīvi frontē, dažādos kaŗa posmos − pie Ļeņingradas, Volchovā, atpakaļceļā uz Latviju un pēdīgi Kurzemē. Katru uzņēmumu pavada kasetes lentē ierakstīti kommentāri un mūzika. Kommentāri visumā lietišķīgi informē par fotogrāfiju. Lentes beigās autors mazliet vairāk atklāj savas, un jādomā arī daža laba cīņu biedra, sajūtas. Piem.: „...varam vairs tikai skaļi runāt”, vai arī: „Toreiz bija vieglāk nekā tagad. Ienaidnieku bija viegli atšķirt.” Šie vārdi izskan vēsinātā Šeratona viesnīcas zālē, kamēr acu priekšā slīd Volchovas purva fotogrāfijas. Diapozitīvu sērija, reiz sastādīta, ir viegli pavairojama, ja vien autors to vēlētos darīt un ļautu sērijai plašāku izplatīšanos arī bez savas personiskas klātienes.
*
Tautas dejām bija divi sarīkojumi − jaundeju uzvedums un tautas deju lieluzvedums. Pēdējā paziņoja arī godalgotās jaundejas. No visiem deju choreografiem vienīgi Zigis Miezītis ar „Diždanci” jaunajās dejās atspoguļo tagadni − vietu, laiku, idejas.
Viena no viņa dejām saucas Toronaks (to šajos svētkos nedejoja). Bostonas dziesmu svētkiem bija īpaši choreografēta „Tējas deja”, kas attēloja vēsturisko notikumu Bostonas ostā un kuŗā stingri ievērota mūsdienu puišu un meitu vienlīdzība. Bet šai dejai vēl nebija pienācis godalgošanas laiks. „Diždancis” dabūja godalgu par jau ļoti pazīstamo un iemīļoto „Taču Jāņu deju”.
Z. Miezītis savā „Tējas dejā” atspoguļo tagadni, bet, diemžēl, Bostonas dziesmu svētkos tā godalgu vēl neizpelnījās.
Trīs ceturtdaļas no tautas deju lieluzveduma atbilda savam nosaukumam. Bija labi izplānota dejotāju uznākšana un vēlākais sadalījums, lai grupējumiem būtu vietas izcelties. Tautas dejas ir kļuvušas par lielāko publikas piesaistītāju dziesmu svētkiem. Tās atved lielāko skaitu bērnu, jauniešu un arī daudzus nelatviešu vīrus, sievas un draugus. Tajās var piedalīties pat ja latviešu valodas prasme nav gluži perfekta.
Tad vēl paliek pēdējā ceturtdaļa. Tā visai maz atbilda programmā rakstītajam „LĪGO”. Lielajā arēnā nedaudzie cilvēki it kā pazuda. Tradīciju attēlojums vietām primitīvs (puišu uzbrukums meitām), pārējais tāds kā tautasdziesmu, baleta un pantomīmas maisījums − („Līgodama upe nesa” un „Zaļā krūze”) ne pārāk daudz stāstīja par Jāņu tradicijām. Ir apsveicami meklēt jaunus ceļus, un iepriekš minētos elementus varētu labi lietot, bet folklorā un ticējumos būtu vairāk jāiedziļinās nekā tas šinī reizē notika. Varēja arī šai daļā nodejot visas godalgotās jaundejas. Patīkami programmā lasīt ne vien dejas nosaukumu, bet arī choreografa vai dejas pierakstītajā vārdu. Pierakstītajām dejām būtu interesanti redzēt arī, kur tās pierakstītas un pieejamās ziņas par vecumu un cilmi. Tas sarežģītu programmas sastādīšanu, bet padarītu daudzus tūkstošus svētku dalībnieku zinīgākus par mūsu folkloru.
*
Koncertu bija daudz. Populārā mūzika kārtojās pati. Publika pazīst izpildītājus un zina, ko sagaidīt. Varbūt arī nopietno mūziku varētu sākt grupēt pēc komponista, izpildītāja, instrumenta vai citādi, īpaši jaundarbu koncerts izcēlās ar necilvēcīgi garu programmu.
*
Trimdas trīsdesmit ceturtajā gadā dziesmu svētku dalībnieki ir mainījušies. Tie ir naudīgāki, labprāt apmetas un ēd labākās vietās, apskata pilsētu un jūtas kā atvaļinājumā. Latviešu sabiedrība pievelk ar to, ka tajā var individuāli piedalīties, justies piederīgs un pazīstams. Vecākajam gada gājumam jau ir saites nostiprinātas, kā to liecina korporāciju brokastis, dažādu profesiju un organizāciju sanāksmes.
Arī jaunākajam gadu gājumam, ja ne tieši dziesmu svētku laikā, tad visu nedēļu pēc tam bija sava sanāksme − 4. vispasaules jaunatnes kongress Viljamstaunā. Vismazāk bija domāts par tiem, kas tikai pēc 10-15 gadiem sāks izšķirties, kur pavadīt savu atvaļinājumu. Sprīdīša izrāde un tautas dejas bija viņu galvenās atrakcijas. No trim rakstnieku cēlieniem viens noteikti varēja būt pašiem jaunākajiem − ar jokiem, dziesmām un pasakām.
Svētku rīkotāji bija gribējuši viesiem sagādāt „dziļu tautisku pārdzīvojumu” un neskopojās ar nacionāliem simboliem. „Dievs, svētī Latviju” dziedāja tautas deju lieluzvedumā, simfoniskajā koncertā un kopkoŗu koncertā pat divas reizes. Sajūsmu grūti atkārtot četras reizes. Vairākas reizes ir izcēlusies polemika par nesen izdarītu Brīvības pieminekļa fotogrāfiju lietošanu. Piemineklim vairs nav tāda apkārtne, kā daudzi to atceras. Šajos svētkos bija atrasts atrisinājums − tautas deju lieluzvedumā stāvēja pašu zīmēts Brīvības piemineklis līdz griestiem. Varēja laimīgi pie tā nolikt ziedus un priecāties, ka nekādi nepieņemami uzraksti netraucē labsajūtu. Ja īstenība par stipru, to katrā laikā var pārzīmēt.
*
Vissvarīgākā dziesmu svētku funkcija ir latviešu vides radīšana kaut vai uz dažām dienām. Noteikta vieta un laiks, kad cilvēki, kam kas sakāms, rādāms vai pārdodams var nākt tiešā kontaktā ar vislielāku latviešu skaitu. Uz to arī daudzi ir gatavojušies. Tur pārdod reklāmas, kreklus, aicina iestāties fondos, pārdod grāmatas, žurnālus, mašīnu lipekļus, plates un žetonus. Naktī tiem, kas nāca ārā no jautrā vakara, kāds vīrs iespieda saujā mazas brošūriņas. Vienā rakstīts − „Četras lietas Dievs vēlas, lai tu zinātu”, otrā − „Kas katram latvietim jāzina”. Misionārs zina, ka šiem ballētājiem var piekļūt caur latvietību. Cik daudzveidīga un interesanta ir latviešu sabiedrība, kaut arī tā dzīvo tik izklaidus un savu daudzveidību var kopt tikai dažas dienas gadā!