JG121 Pēteris Putns. Varas tema M. Zīverta lugās

Vai Mārtiņš Zīverts tomēr nepievienojas Raiskuma pesimistiskajam atzinumam, ka „pasaulē allaž tā ir bijis, ka tur dzīvo divējādi cilvēki; vieni, kam taisnība, otri, kam vara”?

(V. Motmillera uzņēmums)

Mārtiņš Zīverts savās lugās cilvēka dabu un tā sabiedrisko dzīvi bieži novērtē ciniski un pesimistiski. Visspilgtāk tas parādās lugā Kā zaglis naktī. Šīs lugas centrālā persona Raiskums pauž uzskatu, ka cilvēks pēc savas dabas ir pilnīgi nemorāls un tam nav nekādas ētikas. Raiskums strādājis par kaŗa ārstu frontes pirmajās līnijās un personīgi pārdzīvojis visas kaŗa šausmas. Būdams ārsts, viņš lāpījis ne tikai savējos, bet arī krievus, taču kā algu par to saņēmis 10 gadus Sibirijā. Zviedrijā Raiskums sastop savu bijušo kaŗa biedru Mituli un saka, ka cilvēka galvenā dziņa ir pēc varas pār citiem. Dzīve kļūst nežēlīga cīņa un galvenais princips ir tā sauktais „džungļu likums”, ko angliski apzīmē ar survival of the fittest, jo cilvēks nav vēl paguvis atbrīvoties no zvēra dabas. Raiskums cilvēku sabiedrību salīdzina ar vilku baru.

Raiskums saka: „Kad vilkiem uznāk bada laiki, viņi salasās kopā sniegotā klajumā lielā barā. Izsalkuma dzīti, viņi sāk iet viens aiz otra milzīgā lokā. No sākuma lēnām, tad arvien ātrāk un ātrāk.” – Dace jautā: „Kāpēc tā?” – Raiskums atbild: „Lai uzzinātu, kuŗš viņu vidū ir visvājākais. Jo tas drīz vien klūp. Tūlīt viss bars metas viņam virsū, acumirklī to saplosa un aprij. Tad atkal visi sakārtojas riņķī gājienam no jauna, skrējiens turpinās, kamēr krīt nākamais.” – Pēc tam Dace saka: „Baigi.” – Raiskums: „Jā. Tie ir bada dzīti vilki. Bet palasiet uzmanīgi jebkuŗu vēstures nodaļu un jūs tur ieraudzīsit taisni to pašu ainu, tikai vilku vietā būs cilvēki. Mēs to ikdienas lasām arī laikrakstos. Senie romieši mēdza teikt, ka cilvēks cilvēkam vilks. Tas bija pirms 2000 gadiem. Tagad mums patīk iedomāties, ka šajā laikā esam kļuvuši kulturāli un tagad viss ir citādi. Bet nē. Taisni otrādi. Senā paruna vēl nekad nav bijusi tik patiesa kā šodien.”

Tā runā Zīverts ar Raiskuma muti. Protams, būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka Raiskuma pesimistiskais spriedums būtu arī paša Zīverta ieskats. Lugas personas tikai retos gadījumos atspoguļo paša autora pārliecību. Pie tam citās lugās Zīverts ir radījis ideālistus, kas, Zīverta paša vārdiem runājot, „tic labajam cilvēkā un pasaulē”. Te jāpiemin tā saucamie Zīverta „Antiņi”: Piķurgs Naudā, Janelis Cenzūrā un Antijs Kurrpurrū.

Rasma Birzgale pareizi konstatē: par spīti neveiksmēm, sāpēm un sarūgtinājumiem Zīverta Antiņi nebeidz ticēt cilvēka vērtībai.

Zīverta Antiņi var likties un bieži vien arī citām lugas personām liekas muļķi, naīvi, pat vājprātīgi. Bet, tāpat kā Šekspīra āksti, viņi īstenībā redz vairāk un tālāk nekā mēs, pārējie. Nav noliedzams, ka zināmu ideālismu atradīsim arī citās Zīverta lugās. Piemēram, lugā Cilvēks grib dzīvot parādīts, ka ar stipru gribu cilvēks var pārvarēt dzīves grūtības un pat pats sevi. Tomēr, atzīstot, ka Zīverta lugās ideālismam ir sava vieta, jādomā par autora simpātijām Raiskuma skepsei par cilvēka dabu un tikumību. Zīverta lugās bieži skatāma nežēlība, netaisnība un cilvēka ļaunums. Šajās lugās parādās Zīverta skeptiskā nostāja attiecībā uz cilvēka dabu.

Piemēram, lugā Kāds, kuŗa nav Zīverts it kā pieprasa, lai skatītājs vai lasītājs padomā, ko nozīmē tādi jēdzieni kā gods un brīvība pēc 2. pasaules kaŗa piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Viņš saka:

„Gods? Vai zināt, kas ir gods un ko viņš tagad dara? Viņš smird! Tas ir neaprakts līķis, ko cilvēce šodien bradā netīrām kājām. Viņš pūst un indē gaisu. Gods! Cilvēka tiesības! Brīvība! – Jāsmejas... Jā, man ir gods – nēsāt uz muguras kauna zīmi! Mums ir tiesības – nomirt badā! Mums ir dota brīvība – iet bojā!... Izmantojiet savas tiesības un brīvības..., bet tikai godīgi lūdzu!”

Sevišķi interesantas ir Zīverta pārdomas par varu. Kāda nozīme ir varai personīgā, sabiedriskā un politiska dzīvē? Kā cilvēks izmanto varu? Kā vara izmanto cilvēku? Kur atrodas vara? Kā var šo varu iegūt?

Spriežot pēc Zīverta radītām lugu personām vai tēliem, viņš ir pārliecināts, ka viena no cilvēka galvenajām dziņām ir tiekšanās pēc varas. Šī tieksme vai dziņa pēc varas motivē cilvēka izrīcības. Vairākām Zīverta lugu personām varas kāre ir galvenā motivācija. Komūnistu terrora grupas komandieris Miljons lugā Fiasko izsakās: „Jūs nesaprotat to dievišķo izjūtu, kad tavā priekšā visi dreb.” Lugā Vara karaļa dēls Repeķis atzīst, ka neviens viņu nemīlēs, tam kļūstot par karali. Bet kas par to? Viņš apgalvo: „Mīlēt nemīlēs, bet drebēs gan. Un tas ir daudz vairāk vērts.”

17. gs. angļu filozofs Tomass Hobss (Hobbes) apgalvoja: „Pirmajā vietā visā cilvēcē es konstatēju vispārīgu tieksmi pēc varas. Nepacietīgā un pastāvīgā kāre pēc varas beidzas tikai ar nāvi.” Zīverts pats studējis filozofiju un varbūt nebūtu pārāk pārsteidzīgi apgalvot, ka viņam ir bijusi zināma solidārizēšanās ar šī angļu filozofa apgalvojumu.

Tagad gribu tuvāk pieskarties jautājumam, kā dažādos izgaismojumos varas tēma parādās Zīverta darbos. Saprotams, šis ir ļoti plašs temats. Janelis lugā Cenzūra mums atgādina, ka vara dzīvē parādās vairākos veidos: „Ir valsts vara, naudas vara, likuma vara, aizspriedumu vara..., ir uzvarētāju tumsības vara.” Pašlaik man nav iespējams apskatīt šo tematu vispusīgi, tādēļ apskatīšu tikai dažus aspektus par varas tēmu Mārtiņa Zīverta darbos. Pirmajā vietā, protams, jāapskata Zīverta luga ar atbilstošo nosaukumu – Vara.

Varas saturam ir vēsturisks pamats. Lugas darbība notiek 13. gadsimtā un attēlo notikumus no tā laika leišu karaļa Mindauga dzīves. Uzsvars likts uz to, ka Mindaugs nebaidījās ne no kādiem līdzekļiem, lai paturētu savu kroni un valsti: karalienei mirstot, viņš tūliņ apprec tās māsu, bet tomēr citnovadu kungi cenšas viņu nobeigt un beigās arī noduŗ. Varas iespiedumam Austrālijā Zīverts devis savas piezīmes, kuŗās paskaidro, kā ticis pie šiem vēstures faktiem. Viņš saka: „Sāku studēt Mindauga laika vēstures notikumus, un pašā sākumā man gadījās laba grāmata, ko atradu Latvijas valsts bibliotēkā. Tā bija leišu vēsturnieka Totoraiša disertācija – Litauen unter den Koenig Mindowe, kur savāktas ziņas par tā laika vēsturiskajām personām, kā arī paša Mindauga dzīves dati, cik tālu tie zinātniski apliecināti.”

Tomēr Zīvertam mazāk interesēja vēsturiskie fakti kā tādi, bet gan to dramatiskie izveidojumi. Varā Zīverts attēlo Mindauga dzīvi ne no vēsturiskās perspektīvas, bet pētī psīcholoģiskās situācijas un morāles problēmas, kam vispārīga nozīme. Tātad, Varā Zīverts, izmantodams vēsturiskos notikumus, pētī vispārīgās morāles un filozofiskās problēmas, kas attiecas uz varu. Mēs tālāk varētu pat secināt, ka Vārā Zīverts lieto Brechta episkā teātra „historizācijas” metodi, kur dramatiskā darbība, kas pati risinās kādā vēsturiskā laikā un vietā, ir pielīdzināta tagadnes notikumiem un vietām. Varas piezīmēs Zīverts raksta: „Otrs apstāklis (kādēļ es nolēmu rakstīt šo lugu) bija tās idejiskās parallēles, kas saskatāmas Mindauga varas polītikā no vienas un mūsdienu polītisko bloku vadītāju centienos no otras puses.” Tātad, Varā Zīverts vispusīgi izpētī varu un varas polītiku. Mindauga personīgā un polītiskā situācija prasa atbildes uz šādiem jautājumiem: vai vara nepieciešami samaitā uzvarētāju? Cik tālu personīgā brīvība ir ierobežota tam, kam ir vara un varas atbildība? Vai vara dara cilvēku laimīgu? Vai karaļa žēlastību iztulkos par vājumu? Vai tautas pastāvēšanai nepieciešama stingra vara?

Lugās, kuŗās notikumi risinās modernos laikos, Zīverts mazāk aizstāv varas nepieciešamību. Savos memuāros viņš piemin, ka viņa uzskatā Ibsens ir lielākais drāmatiķis, kāds jebkad pasaulē dzīvojis. Šajā sakarībā jāatceras, ka Ibsena lugās viens no galvenajiem tematiem ir atsevišķa cilvēka-individa cīņa pret sabiedriskiem likumiem vai sabiedrībā pieņemtām normām. Pēdējās cilvēku-indivīdu psīcholoģiski un fiziski apspiež. Zīvertu sevišķi ietekmējusi Ibsena luga Tautas naidnieks. Viņš saka, ka šo lugu lasījis, govis ganīdams. Tā bijusi vācu valodā un, šo valodu mācīdamies, Zīverts dialogus skaitījis no galvas. Šai Ibsena lugā ir šāds dialogs.

Doma, ka vara un taisnība nekad neiet kopā un ka pat tie, kas ar savu varu grib izdarīt ko labu, īstenībā tikai veicina ļaunumu, izteikta lugā Fiasko. Šajā lugā darbība norit kādā pilsētā Latvijas austrumu daļā 1941. gada pēdējās dienās. Lugas galvenā persona Svešais, kas vēlāk parādās kā klauns Fiasko, ir bijis ideālists, kas visu savu dzīvi ziedojis, darbodamies labākas pasaules celšanai ar komūnisma palīdzību. Tagad viņš atjēdzas: „Zinu, ka esmu līdzatbildīgs par 10 miljoniem dzīvību, kas izdeldētas varas amoka skrējienā. Kaut arī neesmu to gribējis, bet mana roka palīdzējusi celt to cietumu, kur 100 miljoni joprojām smok.” Vara samaitā pat vislabākos mērķus.

Varas tema citā variācijā parādās lugā Cenzūra. Šīs lugas darbība notiek kādā bēgļu nometnē Vācijā 1947. gadā. Savās piezīmēs par šo lugu Zīverts raksta: „Kad ‘lielie’ bija iztirgojuši Eiropu, tad sākās ‘mazās varas’ laiks uzvarētajā Vācijā, gūstekņu nometnēs un DP novietnēs”.

Šai lugā rādīta „mazās varas” komēdija. Turlums ir cīņā ar jauno nometnes komandantu un par savu „īpašumu” Izu. Turlums tirgojas melnajā tirgū ar šokolādi un cigaretēm un, kā vēlāk izrādās, arī ar kokaīnu. Viņš sevi uzskata par lielu vīru. „Es tev parādīšu, kas ir vara,” viņš draud komandantam, bet šo draudu izteikt viņš uzdrošinās tikai tad, kad komandants ir jau aizgājis.

Jau pieminēju, ka ir visādas varas: valsts vara, likuma vara, naudas vara u.c. Turluma varu varētu nosaukt par „šokolādes varu” vai arī „konjaka varu”. Lugas sākumā Turlums mēģina pielabināties komandantam, piedāvājot labu konjaku. Diemžēl komandants nedzeŗ.

Šajā lugā (Cenzūra) Zīverts mēģina risināt jaunu domu par varu un varas nozīmi. Lugas beigās Zīverts uzrakstījis gaŗāku dialogu starp komandantu un „vājprātīgo” (pēdiņās) Janeli par varu un varas nepieciešamību sabiedrībā. Komandants atsūtīts uz šo nometni, lai tajā ievestu kārtību. Uz lugas beigām viņš pratina Janeli par Turluma izrīcībām. Kad Janelis atsakās Turlumu nodot, komandants zaudē pacietību un iesit Janelim sejā. Janelis tagad prasa: „Kāpēc jūs man sitāt?” Kad komandants neatbild, pats Janelis atbild viņa vietā: „Tādēļ, ka aiz jums stāv vara... Jūs man nekādā ziņā nesistu, ja riskētu vienas pļaukas vietā saņemt pretī divas.” Pēc tam Janelis filozofē: „Jā, redziet, vara ir tā, kas cilvēku pazemo un samaitā.” Komandants taisnojas: „Vara tomēr vajadzīga. Vai tu esi padomājis, kas notiktu, ja pasaulē nebūtu nekādas varas, kas cilvēkus savalda? Viņi nobeigtu viens otru. „Vai tad viņi to nedara?” atjautā Janelis un komandants turpina: „Tas nozīmē, ka varas vēl ir par maz, lai garantētu drošību katram cilvēkam.”

Šāda loģika Janeli tomēr nepārliecina. Viņš atgādina komandantam, ka stipras tautas „sarīko medības un vienā paņēmienā nogulda 10 miljonu cilvēku gar zemi.”

Janelis tālāk atkal apgalvo, ka vara cilvēku pazemo un samaitā – samaitā kā uzvarētājus, tā arī apspiestos. Jau minēju, ka Zīverta lugā Vara ir cīņa divu taisnību starpā, nevis cīņa starp taisnību un netaisnību. Tāpat apmēram ir Cenzūras beidzamā skatā. Komandantam ir sava loģika, Janelim sava. Abām ir zināma taisnība. Problēma jāatrisina skatītājam, ja viņš to var.

Uzskatu, ka vara pazemo ne tikai tos, kas ir uzvarēti, bet arī tos, kam šī vara ir, Zīverts pauž vēl divās citās lugās – Nauda (pirmizrāde 1942.g.) un Totēms (pirmizrāde 1971. gadā Melburnā). Te Zīverta interesi sevišķi saista naudas vara un cilvēka kāre pēc materiālām vērtībām. Abās lugās parādīts, kas notiek ar cilvēku, ja viņš pēkšņi tiek pie lielas naudas vai zelta, kādus priekus un kādas nelaimes sagādā nauda.

Lugā Nauda vecais lupatlasis Piķurgs visu mūžu savā nabadzībā ir juties pazemots. Tikai bērni tic viņa fantastiskajiem stāstiem, ka viņš bijis kuģa kapteinis. Pats viņš jūtas pavisam mazvērtīgs, bet nebeidz sapņot, ka pienāks brīdis, kad tas kļūs bagāts un tam būs vara. Kad Sētniece viņam prasa, ko tas darītu ar naudu, Piķurgs atbild:

„Redzi, tad es vienā rāvienā kļūtu liels vīrs. Nevienam es nerautos no ceļa, neviens man nevarētu uzkliegt. Un es viņiem varētu sacīt visu, ko domāju. Lupatas jūs esat, es viņiem teiktu... Un tad viņi man smilkstētu... Kas ir vara? Nauda! Bet ja man būs nauda, kuŗas man nevajag, bet viņiem tās nebūs un vajadzēs, tad viņi smilkstēs, – tici man! – un viņi man lēkās, kad es uzsvilpšu vai saukšu – hop!”

Piķurgs naudu arī dabū. Tā viņam nokrīt tikpat kā no debesīm. Nu viņš kļūst liels vīrs. Viņš aiziet uz restorānu, kur visi viņu apkalpo, katrs mēģina tam izpatikt. Piķurgam ir vara. Beidzot pat visi lec pār Piķurga izstiepto nūju. Bet kas notiek ar pašu Piķurgu? Viņš beigās konstatē, ka varas apziņa tomēr nepiepilda viņa cerības. Un to viņš izskaidro šādi: „Dzīve mani daudz dancinājusi, un reiz man gribējās padancināt arī citus. Biju iedomājies, ka tas man būs lielākais prieks, kādu vien varētu piedzīvot. Bet kad jūs bijāt lēkuši pār manu nūju, tad man kļuva skumji ap sirdi... un bija kauns – ne jūsu dēļ, bet pašam par sevi.”

No vienas puses nauda vai zelts sagādā cilvēkam varu, bet no otras puses tā padara Cilvēku par vergu. Lugā Totēms, kuŗas notikumi risinās Austrālijas bušā, Zīverta Antijs apgalvo, ka zelts ir it kā totēms vairumam balto cilvēku. Viņš izskaidro: „Totēms, tas ir kungs, pavēlnieks un dievs, kam paklausa visi, kas ir viņa draudzē.” Tālāk lugā ārsts Gariks prāto: „Ja kāds uzdrošinās pret lielo totēmu sacelties, viņš to tūliņ nolikvidē – vai iebāž trako mājā.” Materiālā vara cilvēku padara par vergu, tāpat kā polītiskā vai militārā vara.

Iesāku šo apskatu ar citējumu no lugas Kā zaglis naktī, kur Raiskums pauž uzskatu, ka cilvēka galvenā cenšanās ir iegūt varu. Dzīve kļūst nežēlīga cīņa, un tās princips ir „džungļu likums” (survival of the fittest). Tomēr, kaut vai balstoties tikai uz tām lugām, kuŗas pieminēju, tas gluži tā nav. Antijs atsakās cildināt zelta totēmu. Piķurgs aizdod prom savu naudu bez lieliem sirdēstiem. Janelis ir pārliecināts, ka cilvēka daba nav sliktāka par suņa dabu. Iza izvairās kādam ko nodarīt pāri. Klauns Fiasko mēģina parādīt patiesību un tādēļ ir atteicies no normālas sabiedriskās un politiskās dzīves.

Un tomēr – Iza ir vāja sieviete, Janelis, Piķurgs, Antijs – sabiedrības acīs ir vājprātīgi vai labākā gadījumā Antiņi, kas no sabiedrības izstumti. Vai beigās Zīverts tomēr nepievienojas Raiskuma pesimistiskajam spriedumam, ka pasaulē „dzīvo divējādi cilvēki: vieni, kam ir taisnība, otri, – kam vara”?