Š.g. oktobŗa sākumā Toronto radās izdevība satikt Latvijas komponistu Paulu Dambi un noklausīties viņa mūziku skaņu lentēs. Klausītājus sevišķi saviļņoja viņa „Ganu dziesmas”. Komponists pats ļoti kautrīgs un atturīgs savas mūzikas daudzināšanā. Kad pieminēju Melngaili, viesis tūlīt pasteidzās paziņot, ka Melngailis ir padarījis tik daudz, ka nākamos simt gados komponistiem folkloras laukā gandrīz nekā vairs nebūs ko darīt. Tas parāda ārkārtīgi lielu cieņu latviešu tautasdziesmai, līdz ar to redzam, ka tā atrodas drošās rokās. Komponists nesa priecīgu vēsti arī tanī ziņā, ka paši visjaunākie latviešu komponisti (piem. Plakidis, Vasks u.c.) arī ļoti mīl latviešu tautasdziesmu. Patīkami dzirdēt, ka latviešu jaunatne esot sajūsmināta arī par Imanta Kalniņa operu Spēlēju, dancoju. Paši zinām, ka arī trimdā visjaunākie latviešu komponisti (piem., Mežaraups, Gedulis, Aldiņi, Beloglāzovs, Akerberga u.c.) pašā pirmā vietā izceļ tautasdziesmu. Vai atceraties Olafa Stumbra vārdus dzejnieku vakarā „Pastāvēs, kas pārvērtīsies” 1976. g. Toronto latviešu dziesmu svētkos? „Viss saglabāts!”, teica latviešu ievērojamākais dzejnieks šajā pusē. Šie vārdi ir svarīgāki un dziļāki kā t.s. „trimdas polītiķu” apgalvojumi par latviešu tautas ātru iznīkšanu. Latviešu tauta joprojām zina savas cienības un spēka apziņu. Tā saprot, ka tās gars ir saglabāts un stāv uz neapdraudamiem pamatiem.

Sarunājoties ar Paulu Dambi, prātā paspīd poļu komponista Penderecka profils 1976. g. Gvelfas pavasara mūzikas festivālā . Muzikāli idejiskā pasaule abiem ļoti tuva, tāpat jau pieminētā kautrība. Cerēsim, ka arī mūsu Dambis sasniegs sava poļu kollēgas starptautiskos panākumus un slavu.

 

Imants Sakss

 

 

Apdāvinātais, daudz sološais jaunās paaudzes mūziķis Imants Mežaraups raksta:

 

Imants Mežaraups

„Es piedzimu 1958. gada 10. oktobrī Filadelfijā. Jau no ļoti agrām bērnības dienām māte man mācīja lasīt un dziedāt, un es bieži labprāt klausījos mūziku. Trīs ar pus gadu vecumā sāku mācīties klavieŗu spēli pie Vaidas Sīles. Manī atmodinātā muzikālā interese un ziņkārība nenorima, turpinot muzikālo izglītību. 6 gadu vecumā man apnika vingrināties, spēlējot vienkāršus klavieŗu gabalus, un es sāku tos no galvas transponēt un izmēģināt citās toņkārtās. Reiz, kad bija jāuzstājas skolnieku mūzikas pēcpusdienā, lielā uztraukumā es uzsāku spēlēt savu klavieŗu gabalu citā, nepareizā toņkārtā! Transponēšanu līdz beigām neizturēju, un man bija jāsāk no jauna − pareizā toņkārtā!

 

Komponēšana mani interesēja jau tad, kad es vēl pats nemācēju notis rakstīt. Es pavadīju daudz laika pie klavierēm − improvizējot. Deviņu gadu vecumā sāku mācīties „Settlement” mūzikas skolā Filadelfijā.

Man laimējās mācīties pie tāda skolotāja, kas pats bija pianists, komponists un diriģents. Tāpēc varētu teikt, ka es esmu diriģenta Fēliksa Veingartnera un komponista Rezničeka „garīgs mazbērns.” Blakus klavieŗu spēlei mācījos mūzikas teoriju un kontrapunktu un sāku attīstīt komponēšanas techniku.

Kā pianists es bieži uzstājos koncertos un konkursos, un 14 gadu vecumā es biju solists diviem simfoniskiem orķestriem. Pirmo reizi spēlējot ar orķestri, man bija savdabīgs piedzīvojums. Man bija jāsagatavo Sensansa (Saint-Saëns) lieldarbs − klavieŗu koncerts Sol-minorā. Kaut kā es biju sapratis, ka man būs jāspēlē tikai pirmā daļa. Pirms koncerta orķestra diriģents atnāca noklausīties, kā es spēlēju lielo koncertu. Kad biju pirmo dalu nospēlējis, viņi pasmaidīja, uzslavēja un lūdza, lai es turpinu spēlēt arī otru un trešo daļu! Es nobālēju, satriekts neteicu ne vārda, bet mans skolotājs tikai noteica, ka es vēl iemācīšos visu koncertu. Programma jau bija sastādīta, to mainīt vairs nevarēja. Es biju lielā izmisumā! Par pārsteigumu pašam sev es visas trīs daļas iemācījos no galvas dažās nedēļās. Koncertā spēlēju ar lielu pašpārliecību!

Mūzikas skolu nobeidzu 1976. gadā ar godalgu kā izcilākais pianists. Pēc tam iestājos Pensilvēnijas universitātē (University of Pennsylvania), kur es vēl tagad mācos divās fakultātēs − inženierzinātņu un mūzikas. Esmu tur ieguvis vairākas stipendijas. Jau otrā gadā mācījos tādā kursā, kas ir apmēram maģistra grāda līmenī. Šai kursā mācījos komponēšanu, orķestrāciju un diriģēšanu modernā klasiskā mūzikā. Absolvēju to ar augstāko atzīmi. Tagad es studēju kompoziciju augstskolas absolventu līmenī. Mans skolotājs komponists Džordžs Krambs (George Crumb) ir starptautiski atzīts un savā laikā apbalvots ar Pulicera godalgu (Pulitzer Prize). Ceru, ka varēšu studijas turpināt arī pie Ričarda Vernika (Richard Wernick) un Džordža Rochberga (George Rochberg) − abi starptautiski slaveni un apbalvoti komponisti un universitātes mācībspēki.

Ar latviešu mūzikas pasauli es iepazinos jauniešu nometnēs ar Andreja Jansona palīdzību un atbalstu. Sāku rakstīt tautasdziesmu apdares un sāku mācīties diriģēt. Strādājot Katskilu nometnē un Beverīnas vasaras vidusskolā, ieguvu vajadzīgo praksi. Pirmo reizi kā pianists, komponists un diriģents piedalījos pirmajos jaunatnes dziesmu svētkos Montreālā. Tie mani tā sajūsmināja, ka no tā brīža es nolēmu nekad nepamest latviešus un latvju mūziku. Kopš tā laika esmu piedalījies dziesmu svētkos Toronto (kur ieguvu balvas jauno mākslinieku un komponistu konkursos), Losandželosā, Bostonā un jaunatnes dziesmu svētkos Ročesterā. Daudz esmu uzstājies austrumkrastā un rietumkrastā, esmu daudz spēlējis, pavadījis, komponējis un diriģējis. Piedalīšos turpmākos dziesmu svētkos. Mana koŗa dziesma ar instrumentālu pavadījumu ir uzņemta Montreālas programmā nākamajam gadam. Gotlandē orķestris atskaņos vienu manu darbu, kuŗu pašreiz vēl tikai rakstu.

Vietējie filadelfieši mani pazīst kā Sv. Jāņa draudzes ērģelnieku un koŗa diriģentu. Vasarās man ļoti patīk strādāt ar jauniešiem, ar tiem kādreiz var panākt muzikālus brīnumus. Es ceru, ka nākotnē vienmēr varēšu strādāt ar latviešiem un būt muzikāli aktīvs, kaut gan pašreiz šaubos, vai mūzikā atradīšu savu karjeru. Taču ja arī būšu inženieris vai kaut kas cits, parallēli mēģināšu turēties kā ‘semi-profesionāls letiņš'.”