NABAGA CILVĒKS, ĪSTĀS MAJAS UN DVĒSELES ZEME

Teodors Zeltiņš. Tuvos un tālos ciemos. Ērika Raistera fonda godalgoto rakstu izlase. (Ņujorkā): Grāmatu Draugs, 1977. 247 lp. $7,-.

Kārlis Pētersons. Turies, Amerika, latvieši nāk! Piedzīvojumi Amerikas plašumos. (Ņujorkā): Grāmatu Draugs, 1976. 371 lp. $11,-.

 

Teodora Zeltiņa rakstu sējums visumā ierindojams starp atmiņu grāmatām, kas -izsakoties autora vārdiem - "stāsta par laiku, kuŗā paši esam dzīvojuši, un ļauj tuvāk ieskatīties to cilvēku vaibstos, kuŗu darbus kādreiz apbrīnojām un kas vēl šodien sniedz mums garīgu veldzi." (206)

Daudzās tikšanās literātu sabiedrībā, ciemošanās rakstnieku un mākslinieku mājās deva Zeltiņam plašas iespējas iepazīties ar mūsu laikmeta latviešu gara darbiniekiem. (Ne visi no tiem vēl ir dzīvajo vidū.) Un rezultātā - viss, kas viņa grāmatā par tiem pateikts, šķiet tik būtisks, cilvēciski konkrēts un organiski izaudzis no paša autora vērojumiem un pārdomām, ka ar šo īpašību vien jau saista lasītāju no pirmās lappuses līdz pēdējai.

Divarpus simta lappusēs Zeltiņš ietvēris 84 atsevišķus atmiņu tēlojumus, pārdomu piezīmes, vēstules un īsus stāstiņus. Vairumam šo rakstu labi piestāv paša autora kaut kur grāmatā (196) pieminēts raksturojums - "apcerīgi pačalojumi." Vienā daļā gan no "apcerīguma" maz kas manāms, - tur dominē pačalojums. Bet ar savu dzīvo, gleznaino valodu tas nekad nav gaŗlaicīgs.

Daudzās Zeltiņa apcerēs un tēlojumos notikumiem vai ainavām parallēli domu gājieni ir tik pamatoti, spilgti un patiesi, ka attaisnotu ieskaitījumu intuitīvā filozofijā. Dažkārt žēl, ka šie raksti nav gaŗāki. Bet nedrīkst jau aizmirst, ka tie lielāko tiesu sacerēti avīzei, izkaisīti Laika slejās. Tas nevairāmi rada sadrumstalotību.

Ar visu to rakstu izlase grāmatā ticami atklāj ne tikai vairāku citu rakstnieku, bet arī paša Zeltiņa personības galvenās līnijas un dziļākas rūpes. Te izjūtam īstās mājas zaudējuša trimdinieka smeldzi un dzimtenes ilgas, te izjūtam autora traģisko apjausmu, ka mūsu laikmetā savu vērtību pasaulē zaudējis humānisms, cilvēka cieņa un pat cilvēka dzīvība.

Grāmata sākas ar skumju izsaucienu divi vārdos: "Nabaga cilvēks!" Jo - viņš ir zaudējis dzimteni. "Bet kas ir visas pasaules krāšņumi pret savu kaktiņu, savu stūrīti dzimtajā zemē?" (5). Zeltiņš (un daudzi citi) "palaikam paskatās saulē, kas sārta iznirusi pie apvāršņa un pārmetusi pāri ūdeņu kalnam platu spožuma laipu... Cik gan būtu skaisti, ja pa to varētu aiziet atpakaļ - tur, kur palikušas īstās mājas. Cepuri noņēmis, sveicinātu Rīgas torņu gaiļus." (162-163). Un pieminot Jāni Rudzīti, Zeltiņš raksta: "Viņš saļima Stokholmas stacijā. Vai tas nav atgādinājums, ka mēs te neesam īstajā mājvietā? Tikai stacijā." (213).

Cīnoties pret trimdinieka pesimismu un rezignāciju, Zeltiņš apliecina savu credo garīgajām vērtībām: "Jūs dzīvojat katrs savā dvēseles zemē, un tā nevienam nav atņemama... Un tikai tad, ja šo dvēseles zemi būsit kopuši, kā jākopj katra zeme, kā to ir darījušas paaudžu paaudzes, atradīsit sev tur nezūdamas mājas ar zelta pasaku vāceli un sudraba dziesmu kamolu pamatos." (240) Un vienu avotu "dvēseles zemes" kopšanai Zeltiņš izceļ, norādot uz grāmatām: "...latviešu grāmata vēl ir latviskās dzīves ziņas glabātāja, no kuŗas projām aizklīduši pazudīsim svešuma putekļos kā vēja nestas smiltis." (206)

Par latvietības saglabāšanu norūpējies arī Kārlis Pētersons, rakstot savā grāmatā (66) šādas rindas Jāņu vakara gaisotnē: "Vērojot izdziestošo ugunskuru, domāju, ka tik ilgi, kamēr mūs vienos tautas tradicijas un valoda, mēs spēsim svešniecības plašumos pastāvēt daudzus gadu desmitus kā tautas daļa tālu projām no savas dzimtenes."

Kā Zeltiņš, tā Pētersons ir katrs sava veida ceļinieks: pirmais ceļo pa Ameriku, latviešu rakstniekus un citus rakstītājus, dzeju un mākslu vērodams, otrs apbraukā Ameriku un pasauli, meklēdams dabas un celtņu, pilsētu un vēstures pieminekļu skaistumu un varenību. Bet kalnu virsotnē viņš atzīst, ka tur "cilvēks var iegremdēties sevī un ieskatīties savā dvēselē vispilnīgāk." (67). Arī Pētersonam tātad gaužām svarīga ir sava "dvēseles zeme" - vai kā viņš pats saka "dvēseliskā pasaule." (233)

Tomēr Pētersona grāmatas galvenais saturs ir cits. Autora personīgie piedzīvojumi un ceļojumu apraksti. Latviešu sabiedriskās, polītiskās un kultūras dzīves dokumentācija, it īpaši Amerikā. Fragmentāras piezīmes par Amerikas vēsturi. Pasaules jaunākā laika notikumu un Amerikas polītikas atgādinājums un kritika. Vai visus šos tematus vajadzēja sasiet kopā vienā grāmatā, par to var debatēt. Manuprāt, Pētersona grāmata būtu iespaidīgāka, labāka, ja autors būtu centies pēc stingrākas sistēmatizācijas un tematikas vienības.

Starp amizantākām iespieduma kļūdām viņa grāmatā: lietuviešu zinātnieks un nacionālpolītisks darbinieks Amerikā Džons Genis kļuvis par igauni (328) un kādreizējais Bostonas simfoniskā orķestra diriģents Sergejs Kusevickis pārdēvēts par Krusavicki (157).

 

Benno Ābers