PA ĒNU CEĻU

Ernests Aistars. Adatas ēnā. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1975. g. 220 lp. $8.00

 

Kādā romāna vietā galvenais varonis, students Alvis, saskata līdzību savām likstām ar sengrieķu Odiseju: "Kāpēc Odisejam tik ilgi vētrās un gūstā bija jāklīst prom no savas Itakas? Poseidonu, pašu jūŗas dievu, bija sadusmojis. Tas vajāja viņu un neļāva atgriezties savā paša dzīvē. Un viņš, Alvis? Viņš savu vareno tēvu bija nokaitinājis. Ar to tad šis ēnu ceļš sākās arī viņam. Savas adatas ēnā." (204.) Ja skaidrības labad vēl piemetina, ka sākotnējā vaina autora skatījumā nebūt nav tikai Alvja pusē, bet varbūt daudz vairāk tēva nostājā pret dēlu, tad ar to arī ir raksturota visa šī romāna tema. Pamatā - daudzkārt cilātā "paaudžu plaisa" ģimenē. Specifiskā problēmas izpausme - narkomanija. Ja gribētu runāt marksistiskās literātūrkritikas katēgorijās, tad varētu sacīt, ka romāns lieliski raksturo sabiedrisko vērtību pretišķības kapitālistiskajā sabiedrībā un to graujošo ietekmi uz individa un ģimenes dzīvi.

Autors neapšaubāmi veltījis daudz laika narkomanijas norišu izpētei, tāpat pretcīņas metodēm ASV. Ja kādam lasītājam būtu personīgās problēmas ar LSD vai heroinu, tad viņš grāmatā pat atradīs kādas privātas iestādes adresi, kur meklēt palīdzību (170.). Ja varētu kur iebilst pret kādu nepilnību grāmatā, tad no tīri praktiskā narkotikas lietotāju (vai tikai kārdināto vai ziņkāroto) viedokļa būtu bijis vēlams skaidrāk precīzēt atšķirības un relātīvo bīstamību atsevišķu narkotikas vielu starpā . Bet tas nu tā. Kas meklēs rakstos (citos), tas atradīs vai arī dzirdēs no tautas mutes. Starp citu, recenzents tagad arī labāk izprot to vecotēvu reiz Latvijā, kas gāja gulēt saldu diendusu kaņepēs.

Par jauniešiem un viņu problēmām mūsu literātūrā ir daudzi rakstījuši un vēl raksta, bet starp mūsu rakstniekiem tagad ārpus Latvijas tikai divi ir tādi, kas nopietni spēj iedziļināties mūsdienu jauniešu psīchē un dzīves tvērumā, Ernests Aistars ir viens no šiem diviem. Otrs ir Jānis Klīdzējs. Aistars varbūt iet vēl pussoli tālāk. Viņš r vienlīdz iejūtīgs arī bērnu pasaulē, pirms tie sasnieguši padsmitus. Viena no pārliecinošākām vietām romānā ir Alvja draudzenes Ingas atmiņas par savu bērnību un viņas konfliktiem ar māti (87.-95.), ko tālāk sarežģī mātes agrā un traģiskā nāve. Alvis savu izlīdzinājumu ar tēvu atrod grāmatas beigās (209.-211.), kad abi beidzot spēj uzklausīt savstarpēji atšķirīgus dzīves uzskatus un meklēt vismaz kādu daļēju kopsaucēju.

Atsevišķas pasāžas, atsevišķi tēlojumi romānā autoram padevušies tik labi, ka gribas tos īpaši atzīmēt. Tā, piemēram, par vientulību: "Vientulības īstais smagums ir uzspiests otra cilvēka tuvums. Arī šis otrs cilvēks tāpat tad iežņaugts savā paša vientulībā. Divi svešinieki blakus viens otram... klusēšana var sāpēt vēl vairāk nekā visasākie vārdi." (133.-134.) Nezinu, vai Aistars pats kādreiz agrā rītā staigājis gar okeana malu, bet ja ne, tad noskaņu tēlojums (203.-204.) var būt vienīgi transcendentāli pārdzīvots. Mazliet vieglākā plāksnē - patīk amerikāniskās līķu uzpošanas apraksts (93.).

Grāmatā iepīta krietna daļa reālu vietu un notikumu, it sevišķi sakarā ar narkomanijas apkaŗošanas iestādēm un metodēm. Protams, ka autors toties nav mēģinājis pat aptuveni minēt pilsētu, kuŗā dzīvo Alvja ģimene un Inga. Izsekojot notikumiem, tomēr nav grūti sazīmēt, ka autoram bijusi padomā kāda no Mičigenas "latviešu pilsētiņām" varbūt Kalamazū, varbūt Grandrapida, varbūt... ? Ne jau, ka tam kāda būtiska nozīme.

 

Ilmārs Briedis