Jaunā Gaita nr. 121, 1978

 

VĒRTĪGS PIENESUMS LATVIEŠU LITERĀTŪRZINĀTNĒ

Ruta Veidemane. Izteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika, Rīgā: Liesma, 1977. 264 lp. Rbl. 1,21.

 

Ruta Veidemane kā lingviste gūst plašāku ievērību ar savu 1970. g. Rīgā klajā laisto grāmatu Latviešu valodas leksiskā sinonīmija. Dažus gadus vēlāk zinātniece sāk izvirzīties par vienu no prasmīgākajām dzejas vērtētājām Latvijā. Viņa nav daudzrakstītāja. Toties katra viņas apcere periodikā, arī dažos rakstu krājumos (piem., par Ojāru Vācieti Kur cilvēks sācies 1974)., liecinājusi par spēju dziļi iejusties daiļliterātūras, sevišķi dzejas, formas elementos − vienīgajos aistētiskās informācijas nesējos. Prāgas struktūrālisma skolas garā Veidemane allaž cenšas traktēt dzejas valodisko materiālu, konstatēt dzejas valodas atšķirības salīdzinājumā ar citām valodas funkcionēšanas sfairām, tajā pašā laikā aizvien sasaistot atsevišķu detaļu analizi ar visu dzejas darba struktūru kopumā, vienmēr paturot prātā, ka literātūra ir viens no mākslas veidiem. Par novitāti vārda īstajā nozīmē kļūst viņas monografija Izteikt neizsakāmo (1977) − latviešu literātūrzinātnē pirmais lingvistiskajai poētikai veltītais darbs, kur piedevām izveidota noteikta teorētiska pieeja dzejas valodas analizei. Leksisko, gramatisko un fonētisko vienību poētisko nozīmju uztveršanai autore izmanto tādas latviešu literātūrā gandrīz nemaz nepielietotas, pēckaŗa gados dažkārt publiski nonievātas un pat noliegtas pieredzes kā komūnikācijas teoriju, psīcholingvistiku, struktūrālismu, semiotiku, informācijas teoriju un atsaucas uz tādiem "herētiķiem" kā Romanu Jakobsonu, A. Veselovski, B. Tomaševski, Opojaza formālistu grupu u.c. Veidemane lieto daudzus latviešu literātūrzinātnē pirmreizīgus jēdzienus un terminus, piem., formveidīgas morfēmas, tēlu reminiscences, reminiscenču antonimija, dzejas subatomārais līmenis, desēmantizēšanās, oksimorona komponenti u.c. Tā kā lingvistiskā poētika pieder gan pie literātūras teorijas, gan arī pie lingvistikas, jaunie termini koordinēti (pa lielākai daļai veiksmīgi) ar abu sfairu terminoloģiju. Grāmatas piecās nodaļās aplūkota 1) valoda kā dzejas forma un materiāls, 2) vārds poētiskā tekstā, 3 ) gramatisko katēgoriju ekspresija, 4) dzejas skaniskie aspekti un 5) dzejas valodas sukcesīvitāte jeb divnozīmība un tās lingvistiskie pamati. Risinot šos lingvistiskās poētikas jautājumus (parasti ļoti pamatīgi) autore centusies apgaismot arī citas problēmas − tradiciju un novātorismu, normu un tās deformāciju, oriģinālitāti un aistētisko fetišismu, dzejas stilu diferenciāciju, dzejnieka individuālo stilu, dzejas interpretāciju (gan vēsturisko, gan loģisko,gan emocionālo). Minētos un vēl citus jautājumus Veidemane iztirzā ne vien padomju varas gados Latvijā (visvairāk 60.-tos un 70.-tos gados) sacerētos dzejoļus, bet arī mūsu literātūras klasikas kontekstā − no Neredzīgā Indriķa, Juŗa Alunāna, Ausekļa un Veidenbauma līdz Aspazijai, Rainim, Plūdonim un Čakam. Nevar nepievienoties zinātnieces konstatējumam, ka, tāpat kā krievu literārās valodas vēsturē izdala Puškina, Ļermontova un Gogoļa posmu, "latviešu literārās valodas vēsturē par jauna posma aizsācēju pilnīgi pamatoti var minēt Raini" (31). Arī "par poētismu kā vesela leksikas slāņa veidošanos var runāt tikai sākot ar Raiņa literāro darbību" (92).

Kamēr autore iedrošinās tikai gaŗāmejot pieminēt pirmajā krievu okupācijas gadā nošauto rakstnieku Aleksandru Grīnu, vairākās lappusēs aplūkots Rietumvācijā mirušais polītiskais emigrants Pēteris Ērmanis. Viņš noraksturots kā "latviešu ekspresionistiskās dzejas spilgtākais pārstāvis, un īpaši pozītīvu vērtējumu izpelnījusies viņa slavas dziesma darbības vārdam "Verbs varenais". Atzinīgi vārdi teikti arī par Zviedrijā mirušā literātūrkritiķa un dzejnieka Kārļa Dziļlejas grāmatu Poētika (Rīgā 1928), ko autore vairākkārt izlietojusi kā avotu. Veidemane atsaukusies arī uz pēdējos 30 gados latviešu literātūrzinātnē maz vai nemaz nepieminētu cittautiešu darbiem − gan dzejas meistaru (Stīvensa Spendera, T.S. Eliota, Artura Rembo, Andreja Belija), gan valodnieku (fonētiskā simbolisma pētnieka amerikāņa E. Sepīra, matēmatiskās poētikas pārstāvja rumāņa Solomona Markus, struktūrālā lingvista Tartu universitātes profesora J. Lotmana u.c.). Liekas, pirmo reizi kopš padomju otrreizējās okupācijas 2.pasaules kaŗa beigu posmā atklāti pieļauta iespēja, ka ne visiem dzejoļa elementiem jābūt saprotamiem. Noteiktas funkcijas Veidemane piedēvē arī nezināmai vai tikai nojaušamai sēmantikai. Un pieskaŗoties plaši diskutētajam jautājumam par bezinterpunkcijas rakstījumiem dzejā, viņa gluži drosmīgi apgalvo, ka pieturzīmju trūkums var izraisīt dzejoļa viengabalainības iespaidu, akcentēt tēlu nepārtrauktību, nepabeigtību un radīt vēl citus saistošus poētiskus efektus. Sevišķu interesi izraisa republikāniskajā periodikā mazāk aplūkoto mūsu jaunāko paaudžu dzejnieku atsevišķu darbu formālistiski ievirzitie, vienmēr savdabīgie iztirzājumi, piem., Leona Brieža vārsmas "Dejo rudens":

Dejo rudens uz naža asmens,
sarkana asins pil.
No tavām lūpām manās lūpās
pilns mēness, pilns skūpsts − un dilst...

Autores uztverē šis jēdzieniski paradoksālās un sintaktiski sarežģītās četrrindes organizējošais čentrs ir fonēmiskais līmenis un vārsmas vienotājs − alliterējošie vārdi "pil", "pilns" un "dilst". Imponē Veidemanes mudinājums katrā dzejojumā meklēt harmoniju; Brieža rindiņās harmonijas pamats esot mūzikālitāte, kas tad arī kompensējot neskaidrības sēmantikā un radot "ticamības ilūziju" (47). Jāņa Rokpeļņa dzejolī "Suns uzziedēja vasarā", kur piedevām gandrīz nav atskaņu un trūkst jebkādas mūzikālas harmonijas, "kā draisks paradoksalitātes, neiespējamības simbols" atklājoties "nekādos vizuālos priekšstatos neietveramais ziedošais suns" pretstatā birokratiski nosvērtajai beigu rindai man vēl jāpalasa speciālā literātūra, tādējādi radot izaicinājumu "parastībai, šablonismam, piesardzībai". Veidemane savas atziņas visvairāk pamato ar mūsdienu Latvijas labāko dzejdaŗu darbiem − Līvenas, Ziedona, Ļūdēna, Egīla Plauža, Kromas, Auziņa, Vācieša, Čaklā u.c. Bet dažviet neizprotama ir autores atsaukšanās arī uz, tiesa, pavisam nedaudzu literāru kastrātu vārsmojumiem. Nekur grāmatā nav atrodams pašas izcilākās un vairākus gadus denunciētās, bet nesen rehabilitētās Latvijas dzejnieces Vizmas Belševicas vārds − autores neuzdrīkstēšanās vai arī cenzoru pārcentības rezultāts. Tajā pašā laikā pašaustīti tie literātūras apkommentētāji, kas, koncentrēdamies uz valstiski pieprasīto tematiku, iziet no mākslas sfairas un aizmirst, ka jārunā arī par dzeju, piem., raksturojot nelaiķa Eižena Vēveŗa devumu, īpaši viņa oficiāli glorificēto, arī krievu valodā tulkoto un ar LPSR valsts prēmiju apbalvoto dzejoļu krājumu Iedēstiet rozes zemē nolādētā (1969), kam, kā pareizi apgalvo Veidemane, nav ne aistētiska, nedz mākslinieciska nozīmīguma. Atsevišķas vietas grāmatas tekstā sagādās grūtības krievu valodas nepratējiem, piem., kirilikā iespiestās rindiņas no 19. gs. dzejnieku F. Tjutčeva un A. Feta darbiem. Bet pavisam kuriozā kārtā arī 17. gs. pseudoklasicisma teorētiķis Bualo (Nicolas Boileau-Despreaux, 1636-1711) citēts krievu valodā, kaut arī šis francūzis visus savus darbus sacerējis savā mātes valodā. Veidemane atsaucas uz vismaz vienu pētījumu angļu valodā − Some Aspects of the Text Grammar: A Study in Theoretical Linguistics and Poetics, pētījums par teorētisko lingvistiku un poētiku, ko sacerējis T. van Dijks. Tanī pašā laikā citāts no 1953. g. Ņujorkā klajā laistās Šiplija (J.T. Shipley) rediģētās Dictionary of World Literature (Pasaules literātūras vārdnīcas) pārņemts no kāda krievu avota. Vai tad varētu būt, ka šī samērā pazīstamā rokasgrāmata neatrastos nevienā no Rīgas zinātniskajām bibliotēkām?

Domājams, lai izspiestu savu vērtīgo darbu cauri cenzūras sietam, Rutai Veidemanei vajadzējis laiku pa laikam dot šādus tādus mesliņus kronim, piem., reliģijas jomā. Varbūt varētu noticēt, ka Ojārs Vācietis dzejolī "Agri rītā un pasaulē" nostāda raķetes un baznīcas, t.i., kaŗu un reliģiju vienā polā kā naidīgus spēkus mīlestībai, bet nosaukt tautasdziesmu "dieviņu" par "gandrīz paradoksālu" pretstatu "māsiņai", "saulītei" un "māmulītei", piedevām ievelkot vienlīdzības zīmes starp "dieviņu", "kundziņu" un "vagarīti", maigi izsakoties, ir gluži antizinātnisks fantazijas auglis. Aplūkojamo grāmatu rotā četru gleznu reprodukcijas, bet tikai divas no tām minētas tekstā − Matisa "Vāze ar īrisiem uz tualetes galda" un Pikaso "Klusā daba ar galvaskausu". Pieminēta ir Jāņa Anmaņa glezna "Pēc izrādes", bet reproducēts kāds cits viņa darbs ("Parkā"). Nav arī skaidrs, kādēļ ietilpināts nekur neminētais Džemmas Skulmes gleznas "Izcelsme" atveids?

"Apstāties pie vārda, pie skaņas nebūt nenozīmē zaudēt priekšstatu par dzejas skaistumu kopumā", raksta zinātniece Ruta Veidemane, "katrā vārdā var būt kādas durvis, kas ved vēl dziļāk. Un ja tās laikā pamana, viens pats dzejolis var kļūt par bagātību". Grāmata Izteikt neizsakāmo liecina par autores izcilo prasmi un talantu ne tikai šādu durvju atrašanā, bet arī pavēršanā citiem.

 

Rolfs Ekmanis

Jaunā Gaita