NEDIENU GRĀMATA

Rūtiņa U. Vēl tā gribējās dzīvot. Pārdzīvojumu stāsts. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1977. 152 lp. $7.-

 

Grāmatu par to, kas bijis jāpiedzīvo un jāpārdzīvo uz krievu "klasisko" soda zemi Sibiriju izsūtītajiem Padomju Savienības "tautas ienaidniekiem", tagad patiesi vairs netrūkst. Blakus Aleksandra Solženicina apjomīgajam liecinājuma klāstam pavisam viegli sarindot tādus darbus kā Mandelstamma un Amalrika un mūsu pašu Rasmas Aizupes ļoti godīgi un loti uzskatāmi uzrakstīto izklāstu Sešpadsmit gadi Sibirijā. Ir arī grāmatas, kuŗas sarakstījušas kā padsmitgadnieces deportētas meitenes; piemēram var minēt Eiženijas Vasiļevskas (Eugenia Wasilewska) The Silver Madonna (V. bijis 17 gadu, kad viņa izsūtīta) un Viļņas meitenes Esteres Haucigas (Esther Hautzig) The Endless Steppe, kuŗai 1941.g. bijis tikai 10 gadu. Tagad tām pievienojusies nesen izdotā Rūtiņas U. grāmata vēl tā gribējās dzīvot. Tā mums, bez šaubām, tuva jau tāpēc vien, ka autore ir 14 gadu vecumā izsūtīta latviete; un arī tāpēc, ka viņas liecību varēja nodot atklātībai tikai pēc viņas nāves. Reizē skumīgi jāpiezīmē, ka, no visām lasītām, Vēl tā gribējās dzīvot ir vissterilāk, visbezpersoniskāk uzrakstītā: tā ir vispārēja liecība bez īpašas personisko pārdzīvojumu dimensijas. Tā tur bija - katram drusciņ savādāk, bet visumis - tāpat visiem; saskaņa Rūtiņas U. un citu autoru liecību lielo līniju starpā ir, teiksim, simtprocentīga. Ironijai šeit absolūti nav vietas, tomēr grūti atturēties nepieminēt, ka sava veida vienīgais "jaunums" Rūtiņas U. grāmatā ir, ka deportētajiem ceļā uz nometināšanās vietu vilcienā pāris reizes dots arī - saldais ēdiens.

Pats par sevi saprotams, ka no lieciniekiem neprasa t.s. literāro talantu. Rūtiņas U. liecības teksts šā vai tā ir un paliks viņas liecība par vienu no neglītākajiem noziegumiem pret elementārām cilvēku tiesībām. To kā neapstrīdamu faktu atzīmējot, jāatduŗas pie rindām pārdzīvojumu stāsta beigās, kur autore raksta: "...censtos zvēriskā kārtā viņiem atriebties. Censtos dabūt iespēju, lai varētu tos mocīt, spīdzināt un nogalināt."

Un tā tālāk - tāda jau ir cilvēces vēsture: no zvēriskuma uz zvēriskumu.

Šīs rindas, acīmredzot, rakstītas uzbudinājumā: draud jauns izsūtījums. Bet tās liek padomāt. Tās liek divreiz padomāt. Un liek padomāt - turpinājumu lasot - par to, vai tiešām ir tā, ka "atriebības alkas" ir vienīgais derīgais zīmogs "ikkatra" patriotiska latvieša pasē.

Tiktāl par grāmatu. To reklāmējot, apgāds liek noprast, ka izdots kaut kas līdzīgs pazīstamajai Annas Frankas dienasgrāmatai (oriģināla tituls: Het Achterhuis, t.i. Paslēptuvē). Tā nu ir maldināšana. Rūtiņas U. grāmata nav dienasgrāmata, bet uzrakstīta, pārdzīvoto atceroties, tātad ne jau četrpadsmit gadu vecumā. Franka, turpretī, tiešām rakstījusi dienasgrāmatu, un kā dienasgrāmatu, nevis kā virspusīgu laikmeta liecību. Blakus visiem citiem apstākļiem, Frankas dienasgrāmatas populāritāte un vērtība slēpjas tieši apstāklī, ka tā ir ļoti personiska, turpat vai intima grāmata. Tieši šis kontrasts iepretī laikmeta brutālajām "lielajām līnijām" ir viens no Frankas padsmitgadnieces dienasgrāmatas panākumu noslēpumiem.

Šis nav pārmetums mūžībā aizgājušai Rūtiņai U., tikai lietas noskaidrošana - izgaismojumā. Turklāt - Rūtiņai U. Sibirijā varbūt nebija burtnīcas, kuŗā dienasgrāmatu - rakstīt. Annai Frankai arī vairs nebija - pēc pēdējā ieraksta... Tā nu tas ir šajā mīļā Dieva pasaulītē.

 

Gunars Irbe