ROMĀNS, KAS DOD DAUDZ VIELAS PĀRDOMĀM

Jānis Mauliņš. Kājāmgājējs. Karogs (Rīgā) Nr.4-6 (aprīlis-jūnijs 1974)

 

1974. gadā Rīgas mēnešraksts Karogs publicēja Jāņa Mauliņa romānu Kājāmgājējs. Mauliņa pāris agrāk izdotās stāstu grāmatas bija jau ievērotas, bet Kājāmgājējs, tā liekas, būs pārsteidzis lasītājus ar kaut ko jaunu un negaidītu. Pēc pirmā mazliet nogaidošā klusuma pārvarēšanas šis darbs, kaut gan grāmatā joprojām vēl nav parādījies, Latvijā nokļuva literārās uzmanības centrā.

Jānis Mauliņš ir dzimis 1933. gadā Vidzemes zemnieku ģimenē, studējis Rīgā jurisprudenci un šinī rajonā ieguvis plašu darba pieredzi. To viņš ir licis lietā savā romānā.

Kājāmgājēja darbība norisinās mūsu dienās. Romāna varonis Vilis Svārups ir juriskonsults kādā Rīgas fabrikā. Vilim un viņa sievai Vitai ir četri bērni. Kopā ar Viļa māti viņi septiņi cilvēki saspiedušies vienistabas dzīvoklī un mīt tur itin labā saskaņā, cerēdami ar laiku nonākt ērtākos apstākļos.

Jurista pienākumi fabrikā Vilim Svārupam, kas savā laikā ir bijis centīgs un nesavtīgs darbinieks, vairs nav sirds lieta. Viņa ticība sava darba jēgai ir iedragāta un ne tikai sliktas organizācijas vai citu sīkāku nebūšanu dēļ. Svārups ir atklājis, ka sistēmai, kuŗā viņš iekļauts, piemērojušies darba biedri nereti spēlē viltus spēli. Līdz ar to viņš ir zaudējis savu naīvo godīgumu un darba prieku, un viņa paša darba morāle ir kļuvusi līgana.

Svārups nav nekāds liels līniju cilvēks, un viņam nepavisam nav noslieces uz sarežģījumiem un konfliktiem. Vilšanās darbā viņu nav novedusi rūgtumā. Viņš gluži vienkārši ir secinājis, ka fabrikā plēsties nav vērts. Ar jo lielāku prieku Vilis Svārups toties rūpējas par savas ģimenes labklājību.

Ģimene ir liela, un tās apgādāšanai ļoti noder blakus ienākumi. Svārups ir atradis iespēju piepelnīties ar privātu krāsotāja darbu rīdzinieku dzīvokļos. Kad vien varēdams, viņš bez lielām bēdām pazūd no fabrikas brīvsolī un ķeŗas pie amatnieka rīkiem. Lai gan pasmagais krāsotāja darbs kādreiz it spēcīgi kož kaulā, Svārups strādā ar sajūsmu, izbaudīdams intensīvu brīvības sajūtu un tīri juteklisku prieku, ko var dot jēdzīga fiziska nodarbošanās. Vai romānā attēlotajam juriskonsulta darbam vispār trūktu jēgas? Tas būtu par daudz teikts, taču autora nolūkos šoreiz nav bijusi visu par un pret apsvēršana, bet tēlojuma vienkāršošana, lai tā jo skaidrāk raksturotu dažas padomju dzīves reālitātes, kas Vili Svārupu ir izsviedušas no sabiedriskā progresa ratiem un nobīdījušas kājāmgājēja lomā.

Romānu lasot, varam diezgan sīki iepazīties ar juriskonsulta darba uzdevumiem. Tie ir pa lielai daļai neproduktīvas dabas. Kaut kur sabiedriskajā sistēmā slēpjas dziļi cēloņi, kas izraisa negātīvas parādības. Viens no piemēriem ir nesen nodibinātā plānošanas un ekonomiskās stimulēšanas sistēma. Tā negribot rosina uzņēmumus uz savstarpēju apsūdzēšanu un apmānīšanu, un viens no juriskonsulta svarīgākajiem pienākumiem ir aizstāvēt savas darba vietas intereses šinī nožēlojamā cīņā. Tādos apstākļos Svārupa pārslēgšanās uz savu privāto pasauli šķiet gluži dabiska reakcija.

Jautājumu, par cik šāds solis ir attaisnojams no sabiedriski morālā un ideoloģiskā viedokļa, rakstnieks atstāj neatbildētu. Romānā Viļa Svārupa rīcība nav nosodīta. Tieši tas būs viens no iemesliem lasītāju un kritiķu pārsteigumam. Ar savu autora neitrālitāti Jānis Mauliņš ir ienesis kaut ko jaunu Latvijas padomju prozā. Būs grūti tanī atrast vēl kādu darbu, kur tik principiāli svarīgs jautājums nodots lasītāju rokās bez gatavas atbildes. Un lasītājs nevar savu uzdevumu atvieglot, apgalvodams, ka autors atainojis dzīvi un sabiedrību greizā spogulī. Gluži otrādi - Kājāmgājēju lasot, rodas noteikts iespaids, ka Viļa Svārupa darba ikdiena ir attēlota autentiskā veidā.

Svārupu mājas dzīve ir romāna saulainais stūris. Savā mazajā mērogā tā reizē ir izteiksmīgs pretstats apstākļiem fabrikā. Ar labu gribu, možu prātu un līdz pēdējiem sīkumiem kārtīgi izplānotu dzīves veidu septiņu cilvēku ģimene ir pratusi ierīkoties visšaurākos apstākļos. Viļa sievas Vitas siltums staro pār visu saimi, izlīdzinādams sīkos negludumus.

Nenoliegsim, ka tik jauka harmonija Svārupu situācijā var likties mazliet nereāla. Ja nu arī autors šeit ir izvēlējies pārāk gaišus toņus, tad lasītājs savukārt jo skaidrāk izjūt šīs mazās pasaules pievilcību un jo vieglāk saprot Svārupa atteikšanos no cīņas fabrikā.

Varētu pieminēt vēl vienu vainu mīkstinošu apstākli. Jānis Mauliņš ir citos rakstos atkārtoti izteicis savas raizes par vienu no dzimtenes latviešu demografiskajām problēmām - mazajām ģimenēm. Lai viņam tādēļ jo lielākas tiesības ļaut lasītājiem priecāties par Svārupu četriem bērniem.

Viļa Svārupa kājāmgājēja mieru satricina nejauša satikšanās ar studiju biedru Antonu Reidzānu. Reidzāns ir sabiedrisks censonis, ir partijas biedrs un vīrs, kam teikšana savā darba vietā. Viļa un Antona vaļsirdīgā saruna, kas izvēršas par divu pretēju nostāju sadursmi, noved lasītāju romāna domu pasaules degpunktā.

Antona uztverē Vilis ir būtībā ļoti godīgs cilvēks, kas, samulsis no negātīvām parādībām padomju dzīvē, ir ierāvies savā čaulā. Antons mudina Vili uz aktīvitāti, pat uz iestāšanos partijā, jo citādi "tavu vietu tur aizņems citi". Doma nav jauna. Daudziem lasītājiem tā jau agrāk būs nākusi prātā, bet tās formulēšana literārā darbā nenoliedzami uzliek īpašu akcentu.

Antons Reidzāns pats raksturo sevi par aprēķinātāju, kam tāds no sirds godīgs cilvēks kā Vilis Svārups noderētu par labu balstu. Viņš aicina Vili darbā savā uzņēmumā. Vilis šaubās, nojauzdams, ka piedāvātais darbs varētu viņu ieraut skarbākos vējos un traucēt harmonisko noskaņu ģimenē. Romāna nobeigumā Vilis tomēr ir izšķīries riskēt.

Viens no galvenajiem iemesliem ir ļoti praktiskas dabas - Reidzāns varētu palīdzēt Svārupiem tikt pie lielāka dzīvokļa. Uz brīdi pavīd vēl kāda cita motīvācija. Svārupam uzdzirkst doma, ka Reidzāna paspārnē viņš no jauna varētu ieslēgties sabiedriskajā cīņā par taisnību un labklājību. Šī apsvēruma noturības izredzes paliek romāna izskaņā kā vēl viens temats lasītāja pārdomām.

Jāņa Mauliņa pirmais romāns griež dziļi padomju sabiedrībai raksturīgās problēmās. Autors tās attēlo ļoti konkrēti, sniegdams sava varoņa reakcijas kā piemēru, bet pats ar kommentāriem neiejaukdamies. Darba saprašanai ar to nebūs pāri nodarīts - varam droši ticēt, ka Mauliņa lasītāju lielākai daļai nav grūti iedzīvoties Viļa Svārupa domās un sajūtās.

Kājāmgājējs dod daudz vielas pārdomām, bet no intellektuāla sausuma te nav ne vēsts. Pilnīgi pretēji - romāns pārsteidz ar neparasti vitālu spriganu valodu un tēlojumu. Lieli, drāmatiski notikumi darbībā nav ievīti, taču stāstījums lasāms tīri aizrautīgi. Šķietami nenozīmīgas lietas un ikdienišķi sīkumi Jāņa Mauliņa vērojumā atklāj negaidītu poētisku intensitāti, lasītājam par prieku un patikšanu.

Asi novērota ikdienas īstenība sabiedriskā un individuālā plāksnē ir Mauliņa vērtīgā darba drošais pamats. Īstenība runā pati savu valodu. Izskaidrojumi un kommentāri var palikt citai reizei. Šādu ceļu izvēlēdamies, Jānis Mauliņš ir veiksmīgi atrisinājis grūtu uzdevumu - sarakstīt nopietni, godīgi tvertu sabiedriski kritisku romānu.

Varam priecāties, ka Kājāmgājējs Latvijā ir guvis pelnītu ievērību, ja arī domas vērtējumos ir dalījušās. Žēl tikai, ka izdevums grāmatā vēl kavējas. Gaidīsim un cerēsim. Vai nu literārajā forumā tik daudz pieminēts darbs paliks žurnāla slejās vien.

 

Mārtinš Lasmanis