PLAISAS UN MĪKLAS

Eduards Freimanis. Divas pasaules. Toronto: Amber Printers, 1976. 332 lp. $3.50

 

Šķiet, ka piemērotāks nosaukums šim romānam būtu "Trīs pasaules", jo te patiesībā izpaužas trīs - nevis tikai divi - galvenie elementi: kāda individa iekšpasaule; viņa samērā draudzīgā bērnības un agrās jaunības vide; traumatiska saskare ar citādu vidi resp, sistēmām, kas neatbilst iekšpasaulei vai agrīnajai videi.

Romāna "galvenais varonis" (drīzāk gan antivaronis) Guntis Auduls ir, kā saka, cholerisks raksturs; iespējams, ka dažs psīchologs vai psīchiatrs viņu apzīmētu arī par irritable personality. Audulam piemīt labas spējas parastības robežās, bet viņa iedaba ļoti emocionāla, impulsīva, patmīlīga, bieži nesavaldīga, neapdomīga, neizlīdzināta. Saskarē ar citiem individiem un dažādām uzskatu sistēmām šādi ļaudis mēdz iekulties smagās nepatikšanās. Freimaņa romāns zināmā aspektā ir gandrīz tikai vēstījums par kašķīga cilvēciņa bēdīgajiem piedzīvojumiem. Dziļuma dimensiju te rada divas iezīmes: Audula prāts - kamēr tas funkcionē kaut cik normāli - ir, tā sakot, augstākā līmenī nekā viņa temperaments; bez tam - otrs romāna varonis patiesībā ir laikmets, kuŗa iezīmes parādās Audula psīchē kā uz ekrāna. Guntis Auduls visciešāk saaudzis ar dzīvi Kurzemes lauku mājās - darbiem, dabu, uzskatiem. Daudz viņš uzsūcis arī mazpilsētas pamatskolā un vidusskolā. Tomēr jau šai relātīvi patīkamajā vidē rodas sadursmes: mātes un lauku darbos aizņemtā brāļa uzskati Guntim dažreiz šķiet gaužām šauri praktiski, skolas biedri viņu bieži kaitina, kāda skolotāja rādās pārāk skolmeistariski stingra un pedantiska. Visumā gan ir tā, ka ārpusnieka iezīmes dzīves sākuma posmā paliek latentas. Guntis Auduls ir lauku zēns ar skolā ieaudzinātu patriotisma un ideālisma piekrāsu, tādēļ parasti spēj "turēties un palikt kājās", iztiek bez sevišķi nopietniem konfliktiem.

Šī mazliet dumpīgā zēna psīchi iedragā saskare ar čekistiem pirmajā okupācijas gadā. Cietumā zūd ticība cēlai rētorikai; izlaužas reālistiskais saprāts, ko skolas audzināšana nevis izkopusi, bet pa daļai apspiedusi vai iemidzinājusi; pašaizsardzības dziņas aizsviež pieklājīgo ietērpu un vairs neko neslēpj. Piedauzīgi... Faktors, ko Guntis vēlāk sauc par "savu cinismu", nekad vairs īsti neatstājas un romāna lasītājam var likt domāt par "mefistofelīti", kas pamāca, kārdina, mudina, izsmej "faustiņu".

Dvēseles dzīves polārizēšanās raksturo īpaši Audula vēlākās gaitas Vācijā un Kanadā. Par spīti mocošām pašsarunām, Guntis nespēj attīstīt pietiekami kritisku un konstruktīvu dzīves skatījumu un varētu par sevi teikt Linarda Tauna vārdiem: "Šodien es dzīvoju sašķelts." Viņš hamsuniski ērmojas, beidzot pavisam absurdā veidā sanīstas ar kanadiešu policistiem un nokļūst psīchiatriskā iestādē, kur viņam pārbauda gara spējas... Gaidīdams uz speciālistu atzinumu, viņš raksta piezīmes, kuŗās atainojas viņa tagadne un pagātne. Šīs piezīmes sastāda kaut ko līdzīgu vēstulei, kas domāta jaunībā iemīlētajai skolasbiedrei Irisai.

Vai Guntis Auduls patiesībā ir "traks"? Šai vietā recenzija būtu jāturpina psīchologam vai psīchiatram. Tā kā tas nav iespējams, recenzents lūkos iztikt ar paša lasīto un vēroto. Skaidrs, ka Guntis ir savā ziņā "saskaldīts", bet vismaz sākumā liekas, ka viņš ir drīzāk neurotiķis nekā schizofreniķis. Galu galā - daudzi mēdz diezgan neatbildīgi svaidīties ar psīchotisko tendenču vai pat īstas "ķertības" apzīmējumiem. Tā aizdomas var atļauties vienīgi kriminālromānu un televīzijas seriju detektīvi vai izlūkošanas aģenti; ārpus šāda konteksta aizdomas ir "paranoidas"... (Lietderīgāk, gan būtu vadīties pēc tā, vai aizdomas saistās ar vispusīgiem, konkrētiem vērojumiem un loģisku domāšanu.) Hamsuna dīvainuļus (kaut vai Johanu Nagelu Mistērijās) viens otrs laikam raksturotu ka psīchotiķus, dažs cits - kā drusku ekscentriskus romantiķus vai tml. Vincentu Van Gogu daudzi uzskata par ievērojamu, bet allaž vairāk vai mazāk "jukušu" mākslinieku; vērīgāki lietpratēji, kas iepazinušies ar Van Goga biografiju, aizrāda, ka ārprāta lēkmes tikpat kā nemaz nav ietekmējušas Van Goga saraksti un mākslu, jo viņš mēdzis rakstīt vai gleznot vienīgi tad, kad bijis pie kaut cik pilna prāta un saprašanas. Bez tam - neesot vienprātības par to, kuŗā no vairākām trakuma katēgorijām Van Gogs iederētos. Recenzentam šķiet, ka Van Gogs, būdams dzīvē ļoti emocionāls un mākslā reizē prasīgs, neatlaidīgs un produktīvs, mēdza pārpūlēties, "nodrāzt" savu psīchi un līdz ar to nespēja izvairīties no vairākiem "nervu sabrukumiem", kas atgādina t.s. shell shock jeb battle psychosis. (Jāievēro arī tas, ka viņš lietoja alkoholu un maz rūpējās par barību.) Ir lasīts, ka agrā jaunībā dažiem rodoties "pseudopsīchoze", kas vēlāk izgaistot. Visumā liekas, ka robežlīniju vilkšana attieksmē uz "dīvainībām", pārpūlēšanos, "smadzeņu mazgāšanu", īslaicīgiem sabrukumiem un īstu ārprātu ir dažos gadījumos ļoti problēmatiska. Freimaņa antivaronis Auduls šķiet pārstāvam - varbūt pat bez autora ziņas - šo mīklaino joslu. Lasītājam jālūko veidot paša spriedums, jo autors īsti noteikti situāciju neraksturo.

Lasītājs var jautāt, vai Audula "sarunas" ar mirušajiem sendienu draugiem un paziņām implicē spilgtu iztēli vai hallucinācijas.

Ja te paužas "balsis" - vai tas nepārprotami liecina par schizofreniju? Pat Žanna d'Arka esot reizēm dzirdējusi "balsis", kas viņu mudinājušas uz darbošanos nācijas labā, bet šķiet, ka mūsdienās viņu nemēdz uzskatīt par "jukušu". Redzes un dzirdes hallucinācijas pēc kāda laika uzmācoties pavisam normāliem ļaudīm t.s. sensory deprivation eksperimentos. Tālāk - vai "mefistofelīša" un "faustiņa strīdi norāda uz psīchotiski dziļu plaisu Audula dvēseles dzīvē? - Jāievēro, ka Auduls nav bērnībā absorbējis to cinisma paveidu, kas mēdza pielipt "Rīgas puikām" (operu vai operešu melodijas ar nepieklājīgiem, pašpuiku "sadzejotiem" tekstiem, ne visai atbildīga šaudīšanās ar "kaķenēm", bravūrīgs žargons un tā joprojām). "Rīgas puiku" cinisms varbūt noderētu kā tilts starp ideālismu un vienkāršu, gandrīz dzīvniecisku sajēgu, bet Auduls šo tiltu nav redzējis; tādēļ viņš brīnās vai uztraucas par lietām, ko daudzi Rīgā augušie vērotu ar zināmu nonšalanci. Pat gaužām mazgadīgi Rīgas puikiņas laikam gan nebrīnītos par Herberta Bedeļa gaŗajām, rūpīgi koptajām cirtām, jo Rīgā "fasona dreijāšana" bija visai parasta parādība; turpretī mazpilsētas vidusskolnieka Audula uztverē šī drusciņ gaŗākā vilna rada nesamērīgi lielu brēku... Audula psīchē pamatīgi iesakņojušies lauku sētas un provinces skolas viedokļi, bet ir pamodusies arī sava tiesa patstāvīgas domāšanas; plaisa starp šiem faktoriem varbūt drīzāk liecina par suģestibilitāti un zināma paveida vides ietekmi nekā psīchozi.

Šķiet, ka tikai romāna beigas liecina par īstu ārprātu: Auduls nolemj "repatriēties" no Kanadas - cik noprotams, lai brauktu uz kāzām ar Irisu, kuŗai varbūt "vīrs un pieci bērni" (26. lp.). Vēlmju domāšana beidzot pārvarējusi sajēgu par īstenību. Te var saskatīt griezīgu ironiju: pustrakais Auduls kļūst pilnīgi traks trako mājā; speciālisti viņu atbrīvo kā gara dzīvē pietiekami veselu, bet tai pašā laikā viņš sāk dzīvot sapnī.

Paliek tomēr vēl cita interpretācijas iespēja. Var jau būt, ka lēmums atgriezties dzimtenē liecina par pēdējo, izmisīgo cerību, nevis par "galīgu sajukšanu". Kāzas ar Irisu varbūt domātas tikai pārnestā nozīmē resp. kā "zudušā laika meklēšana", bērnības un jaunības vidē - lai cik pārveidotā - atsvaidzinot un stiprinot Audula psīchē izcilu lomu guvušās atmiņas par jaunības mīlestību un Irisu kā sievietes paraugtēlu. Ja tiešām būtu kāzas, sievietes ķermenis - kas varbūt izskatā atgādinātu sendienu Irisu - parasti saistītos ar citu individu un citu vārdu (jo īstajai Irisai taču "vīrs un pieci bērni"). Auduls tad varētu klusībā just atbilstoši kādam Virzas pantam:

Es šeitan nejūtos kā ļaudīs svešos, -
Man tavi soļi dārzos blakām skan,
Mirdz tavi smaidi gaišos padebešos
Tāpat, kā dvēselē tie mirdz arvienu man.

Arī šāda pieeja lielā mērā nozīmētu dzīvošanu sapnī - bet varbūt tikai mērenu prāta aptumšošanos, drīzāk vēlmju domāšanu nekā psīchozi?

Romāna kopaina visai epizodiska un raiba. Šķiet, ka to vajadzētu saukt arī par modernu, jo netrūkst subjektīvitātes, ironijas, simbolisma (grieķu mītoloģijā vārds "Iris" nozīmē varavīksni un dievu vēstnesi, dažreiz arī Erota māti), lēkāšanas no viena laika posma uz otru (flashback), tiešās darbības laika koncentrēšanas (apmēram kā Džoisa Ulisā), iestarpinātu prātojumu par literārās technikas problēmām. Vairāk mimetiskās vietas turpretī liekas drusku "vecmodīgas", lai gan tās ataino 20. gs. notikumus, reizēm pavisam tuvus. Iebilst varētu pret to, ka izteiksme šur tur nevajadzīgi detalizēta un liek domāt par žurnālista reportāžu, nevis par episku dzejdarbu, kas sacerēts nesaistītā valodā. Freimanim gadījies pārcensties arī pretējā virzienā, "aplaimojot" lasītāju ar saspīlēti metaforiskiem teikumiem, kas prozā neiederas. - Romāna autors šai gadījumā nav identificējams ar vēstītāju (Audulu), bet dažviet izsakās tieši, piem., literārajos vērtējumos, kas neatbilst vēstītāja mentālitātei. Vai tas būtu īpašs žests (sak', nu es pats parādos uz skatuves)? - Drīzāk gan te jārunā par defektu mākslinieciskajā veidojumā. Visumā tomēr Auduls saglabā savu individuālitāti, nekļūst par Freimaņa "mediju".

 

Gundars Pļavkalns