Arturs Baumanis

PAR FON DER GOLCA LOMU 1919. GADĀ LATVIJĀ

 

 

Pirms 60 gadiem Latvijas territorijā ievērojamu lomu spēlēja fon der Golcs. Kr. Barona un Kultūras fonda laureāts Arturs Baumanis atradis kādu latviešiem nepazīstamu fon der Golca sacerējumu.

Jaunākiem lasītājiem ieteicam gara acīm iedomāties tālaika situāciju Latvijā. viena aina:

Aktīvi sabiedriskās domas veidotāji bija Jānis Rainis un Andrievs Niedra, abi ļoti populāri rakstnieki. Rainis nākotnes attīstību saistīja ar strādnieku šķiru („silti apņems visus sāpju bērnus”), kamēr A. Niedra mudināja uz latviešu mantīgās šķiras izveidošanu − latviešiem jāpieaug mantībā un jāizkonkurē baroni. Populārs tautā bija viņa romāns Līduma dūmos. Dažas rindas no romāna sākuma:

Šalkoņa izgāja caur baznīcu...

Tam jauneklim tur uz kanceles bij taisnība...

Raudupiešu mājas ir izmaksātas; ēkas viņi ir sacēluši kā muižnieki; rudeņos dzird dūcam kuļamās mašīnas pa visu draudzi... Raudupiešiem ir pagasta nams, kas maksā piecpadsmit tūkstošus; viņiem ir divas skolas... ārzemēs var meklēt labāku, tā teica pats kungs, kad tās iesvētīja. Un kungs to lietu zināja; viņš jau pats bij licis celt šās skolas uz sava rēķina − „savam pagastam par draudzības zīmi...

Kungu celtās skolas vai kaŗaļmeita, kam melnais suns pie kājām... norūc, paceļ galvu, tālu augšā jauzdams asins smaku... −

Tāds bija jautājums. Šinī situācijā ar zobenu un spalvu parādījās fon der Golcs.

 

1.

Par Latvijas demokratiskās republikas pirmo gadu daudz rakstīts. Bet vēl aizvien atrod ārzemju žurnālu un avīžu slejās materiālus, kuŗiem kaut kā esam pagājuši bez ievērības garām − vai arī kuŗi tā perioda (kaŗa un revolūcijas) apstākļu dēļ nav mums bijuši pieejami. Viens no šiem rakstiem laikam būs ģenerālmajora fon der Golca (Ruediger Graf von der Goltz) gabals Berlīnes nedēļas žurnāla Die Woche 1919. gada 1. novembŗa numurā. Tas iespiests ar virsrakstu „Latviešu raganu katlā” (1207.-1210. lp.). Turpat autora fotografija.

Fon der Golca vārdu mūsu tā perioda vēsturnieki bieži piemin, īpaši runādami par puču 1919. gada aprīli Liepājā, par Baloža brigādi tanī pavasarī un par Bermonta dienām oktobrī un novembrī. To visu kopā mēdzam dēvēt par fon der Golca avantūru. Ka augšā minētais raksts nav aizsniedzis mūsu vēsturnieku ievērības aploku, laikam izskaidrojams tādā kārtā, ka Latvija šīs burtnīcas parādīšanās brīdī bija kaŗa stāvoklī ar Vāciju un no Berlīnes nepienāca pasts.

Savā rakstā vispirms ģenerālis uzsveŗ lielo starpību, kas bijusi vācu zaldātu pieredzējumos 1918./19. gada ziemā no vienas puses − Somijā, no otras − Latvijā. Fon der Golca vadītajiem vācu spēkiem, kā zināms, bija ievērojama loma Somijas neatkarības nodibināšanā. Kad pēdējie vācu zaldāti, no Somijas aizbraukdami, kāpuši 1918. g. 18. decembŗa rītā uz transporta kuģiem, 25,000 rīkles saukušas sajūsmā hoch Deutschland un auf Wiedersehen. Somi esot savus glābējus paguvuši iemīlēt − ne tikai tāpēc, ka pēdējie viņus atbrīvojuši, bet arī tāpēc, ka šie vācu spēki neesot bijuši saindēti no tēvzemē stacionētajā vācu armijā tolaik izplatītās revolucionārās kustības. „Šinī mīlestībā uz Vāciju bija apvienoti visi somi, vienalga, pie kuŗas partijas tie piederēja,” ģenerālis apgalvo.

Pēc mēneša viņš kļuvis par vācu spēku komandieri Kurzemē. Viņš cerējis arī te visus pretlielinieciskos spēkus apvienot vācu nolūkiem (fuer Deutschland). Viņš domājis − kopīgā cīņa pret kopīgo ienaidnieku, lieliniecismu, radīšot atbrīvotajā tautā jaunus Vācijas draugus, Vācija izpelnīšoties latviešu pateicību. Viņš tūliņ uzsācis sakarus ar latviešu ministriem un izlaidis iedzīvotājiem uzsaukumu. „Bet tautā (latviešos) neradās itin nekāda atbalss,” viņš žēlojas. Pat vācu aprindas neticējušas, ka viņam būs panākumi. Viņš esot sevi nostādījis pāri visām partijām, kā latviešiem, tā Latvijas vāciešiem, un cerējis, ka taisni ar šo savu bezpartejisko nostāju veicināšot „visas tautas kopīgo draudzību pret Vāciju”. Bet pat kāds „intelliģents un patriotisks” Kurzemes mācītājs par šo Golca ideju tikai smaidījis.

Pirmās domstarpības izcēlušās jautājumā par to, kuŗam pieder Kurzemē policijas vara un mobilizācijas tiesības. Visļaunākais bijis, ka vācu virspavēlniecībai un Latvijas valdībai nebijis nekāda kopīga sadarbības pamata. Golcs domā, ka būtu varbūt pieticis, ja viena un otra puse abas būtu tiešām „godīgi” gribējušas pret lieliniecismu cīnīties (wenn beide virklich ehrlich den Kampf gegen den Bolschewismus gewollt haetten). Bet arī šīs gribas esot trūcis. Latviešu ministru runas un uzsaukumi esot drīz pierādījuši pilnīgi skaidri (einwandfrei), ka daļa no ministriem esot vairāk vai mazāk lielinieciski paši, un ka gandrīz visi ministri baltvācus un valstsvācus vēl vairāk ienīduši nekā lieliniekus, un ka Latvijas valdība cīnījusies pret baltvāciem un valstsvāciem ar „viltīgiem un paslepeniem” līdzekļiem. Sarunās viņi apsolījuši vāciešiem „visu”, bet aiz muguras darījuši pilnīgi pretējo.

Golca apcerējums pievēršas šī stāvokļa cēlonim. Iemesls bijis tas, ka vācieši 600 gadus Latvijā valdījuši un jutušies kā kungu tauta, kuŗa latviešus nicina pēdējo „zemās kultūras un neuzticamā rakstura dēļ”. Šo vācu nostāju Golcs atzīst par lielu kļūdu. Vācieši tiešām uzvedušies tik augstprātīgi, ka liegušies tautu pārvācot, pat nolieguši latviešiem vāciski runāt. Kad latvieši beigās modušies un gribējuši kļūt par neatkarīgu tautu, izrādījies, ka vāciešu mēģinājumi nokavēto panākt bijuši par vēlu. Jau krievu laikā pēdējos gados latvieši, tikko ieradušies pilsētās, tā sākuši vāciešus izkonkurēt − un pat izglītotajās profesijās.

Bet kā tas naids praktiski izteicies? Tas radies tāpēc, ka pat izglītotajiem latviešiem neesot bijis pašiem savas kultūras, visa latviešu kultūra bijusi caur un caur „ģermānistiska”, un lai par to stāvokli vāciešiem atriebtos, latvieši jau 1905. gadā sacēlušies. Latviešu revolūciju baltvāci un krievi gan asiņaini apspieduši, bet naids joprojām zem pelniem kvēlojis. Šī iemesla dēļ latvieši arī esot kļuvuši 1917. gadā par Trocka un Ļeņina miesassargiem un aizstāvējuši šo kungu revolūciju Maskavā un Pēterburgā.

Kad pēc Vācijas 1918. g. revolūcijas vācu spēki nekārtībā no Krievijas plūduši atpakaļ, Igaunijā un Latvijā uzliesmojis lieliniecisms. Šīs zemes pašas no iekšpuses kļuvušas lielinieciskas. Tikai pie Liepājas beigās vācu brīvprātīgie (Golcs!) esot lielinieku hordas apturējuši. Pirms tam latviešu ministri esot žēli lūguši vācu palīdzību − bet tikko lielākās briesmas no lielinieku puses bijušas gaŗām, tā šie ministri tūliņ kļuvuši naidīgi vāciešiem.

Golcs saka: „Tādos apstākļos man kļuva grūti palikt pie mana sākotnējā nodoma.” Proti − viņš vairs neesot varējis palikt neitrāls latviešu un vāciešu nesaskaņu gadījumos. Lieta tā, ka baltvāci tagad gaidījuši, lai viņš tos glābj ne vien no lieliniekiem, bet arī no latviešiem. Ko nu bijis darīt Golcam? Viņš jautājumu nostāda tā: bijis ne vien jāaizsarga vācietība, bet arī šo zemju − Latvijas un Igaunijas − kultūra vispār. Ja baltvācus iznīcinātu, tad, viņš saka, šinīs zemēs vairs nebūtu ne kultūras, ne intelliģentu aprindu. Latviešiem, viņš saka, šo aprindu neesot. Viņš gan augstsirdīgi pielaiž (wenn auch gerne zugegeben vrird), ka ir daži izcili latvieši: piemēram, ministrs Andrievs Niedra un citi, kuŗiem blakus gara izglītībai ir arī rakstura un sirds izglītība. Bet viņu skaits par daudz mazs, lai tiešām kaut ko nozīmētu. Tautas masu lielākā dala ir uz zemas kulturālas un tikumiskas pakāpes. Ļoti liels procents ir lieliniecisks, pārējie, sadalījušies neskaitāmās mazās partijās, apkaŗo paši viens otru. Vienīgais, kas tautu šobrīd satur kopā, ir aklais naids pret baltvāciem un Vāciju.

Viņš gan vēlāk pielaiž, ka naidīgo noskaņojumu pret vāciešiem būšot veicinājis arī lielais (Pirmais pasaules) kaŗš (1914-1918), kad vācu armija nostāvēja divi gadi pie Daugavas (Kurzemes pusē). Arī tas neesot radījis draudzīgu noskaņojumu latviešos, ka pēc Vācijas revolūcijas 1918. gadā uz mājām plūstošā demoralizētā vācu 8. armija esot kļuvusi par tik nekārtīgu pūli, ka radījusi iedzīvotājos „patiesas šausmas.” To viņš attiecina arī uz tiem vācu spēkiem, kuŗi viņam Kurzemē padoti. Tie vācu zaldāti, kuŗi izveidojuši viņa vadībā uz brīvprātības pamatiem pirmās vienības, esot daudzkārt bijuši uz tikpat zema tikumiskā stāvokļa kā revolucionārā gara pārņemtā vācu tauta tēvzemē − Vācijā. Tikai pamazām Golcam un viņa virsniekiem esot izdevies šos cilvēkus pāraudzināt atkal par ļaudīm, kuŗi zina, kas ir pienākums, un kuŗi klausa virsnieku pavēles. Un tomēr latvieši izmantojot arī pēc tam katru izdevību, lai ikvienu pārpratumu latviešu un Golca zaldātu starpā pierakstītu viņa armijai vispār. Latvieši to lamājot kaut gan viņa zaldāti esot tīri labi (ganz gut).

„Tādos apstākļos,” viņš saka, „manas attiecības ar Ulmaņa valdību kļuva aizvien saspīlētākas. Tomēr man arī kļuva skaidrs, ka ikviens varas darbs pret šo valdību no manas puses nav pieļaujams, jo tas radītu vēl lielāku naidu pret Vāciju.” Viņš pat apgalvo − viņš esot baltvācus brīdinājis no šādiem soļiem. 1919. g. 16. aprīļa pučā, kur tie Liepājā nogāza Ulmaņa valdību un uzcēla ministru prezidenta krēslā Niedru, viņš neesot piedalījies. Tomēr viņš uzsit Niedram uz pleca, sak, labi strādāts: „jaunā” (Niedras) valdība esot pierādījusi lielu patstāvību kā iepretī vācu okupācijas iestādēm, tā arī iepretī angļu iebildumiem. Viņš saka: „Pēc mana uzskata Niedras valdība tik smagos apstākļos cienīgi pārstāvēja latviešu tautu.”

Par nelaimi zemē ieradušās angļu un amerikāņu komisijas, kuŗas iejaukušās notikumos. Un tomēr Golcs vēlējies ar tām nodibināt labas attieksmes. Ar amerikāņiem tas viņam pilnīgi izdevies. Angļi turpretī draudzīgi izturējušies tikai sākumā. „Drīz tie nostājās vienpusīgi latviešu pusē.” Iemesls Golcam licies saprotams:

Angļu pārstāvji bija personas, kas ieinteresētas veikalos − linu un koku tirdzniecībā. Bija skaidrs, ka šī iemesla dēļ viņi taisījās latvietim klāt un tādā kārtā loti ātri nonāca saspīlētās attieksmēs ar Vāciju. Ulmanis no savas puses meklēja viņos palīgus cīņai pret vāciešiem, un viņš tūliņ bija gatavs latviešu neatkarību pārdot, ja tik var labus veikalus taisīt; apgalvodams, ka Latvijai jau ir patstāvība, viņš bija gatavs zemi pārvērst par angļu koloniju. Angļu centieni še jaunas kolonijas iegūt nāca vēl asāk gaismā, kad par sabiedroto komisijas priekšsēdi kļuva ģenerālis Gofs (Gough). Angļu mērķis bija vienkārši − dabūt savā varā Krievijas ostas Baltijas jūŗā, piešķiŗot patstāvību latviešu tautai, kuŗa nemaz nebijā spējīga pati sevi valdīt; un tādā kārtā atstumt Krieviju nākotnē no jūŗas nost. Tā kā arī angļiem bija skaidrs, ka latvieši atkal tūliņ pāries lielinieku pusē, ja vācu kaŗaspēku izvāktu, viņi mēģināja izveidot no baltiešu landesvēra, Judeniča Ziemeļarmijas un lietojamām Baloža vienībām sargu valni pret krievu lielinieciskumu, kā arī radīt žandarmus, kuŗi gādātu par iekšēju mieru un kārtību. Ar to kaŗaspēku pietiktu, tas būtu pilnīgi angļu dienestā, un tādā kārtā vācu kaŗaspēks kļūtu lieks. (1209. lp.)

Golcs brīdina, ka šī angļu polītika neizdošoties: Ir skaidrs, ka atdzimusī (pretlielinieciskā) Krievija, kuŗa reiz tik un tā taps, nekādā ziņā nepieļaus Baltijas jūŗas anglisko okupēšanu; šī nomaļvalstu polītika, ko angļi piekopj, novedīs pie kaŗa Krievijas un Anglijas starpā.

Tālākās rindās Golcs uzmetas par Vācijas turpmākās polītikas tulku. Viņš saka: „Ir smieklīgi atkal un atkal apgalvot, ka vācieši Bermonta pasākumu atbalsta, lai šīs zemes pakļautu Vācijai.” Vācija gribot vienīgi gādāt, lai lieliniekus atspiež, cik vien tālu var, nost no Vācijas robežām, un lai Krieviju „izārstētu”. Golcs apgalvo − arī „sapratīgie latvieši” domājot tāpat, ne vien pa labi stāvošā „virsgrupa”, bet arī laucinieki, kuŗiem galvenais esot miers un kārtība. Golcs − tāpat kā komūnisti − ieteic tiem latviešiem, kuŗi citādos uzskatos, proti „šovinistiskajām latviešu partijām”, padomāt un savu nepareizo nostāju − prasību pēc neatkarības − atmest. Latviešiem būtu jāapmierinās, ja tiem apsolītu kulturālu autonomiju, jo patiesa šīs mazās zemes neatkarība nemaz neesot iedomājama. Viņiem neesot ne intelliģences, ne ogļu, ne rūpniecības, ne ienākumu. Krievija turklāt nekad Latvijas neatkarību nepieļautu; Krievijai latviešu ostas bez šaubām esot nepieciešamas. „Nākotne pieder vienīgi lielām valstīm,” Golcs pamāca. Viņš nožēlo, ka „sabiedrotie tīri krieviskajam Bermonta pasākumam ir uzrīdījuši virsū latviešus, igauņus un lietuvjus − acīmredzot ar nolūku arī tam kaŗaspēkam, kas joprojām palicis valstsvācisks (tas ir − kuŗš nav pievienojies Bermonta avantūrai), nogriezt atpakaļceļu uz Vāciju, tā kā Vācijas miermīlīgais nodoms no šiem apgabaliem izvākties izjuktu mazo tautu kareivisko aprēķinu dēļ.”

 

2.

Notikumi, kuŗi sekoja Golca rakstam, atklāja, ka raksta autors vācu publiku, kuŗai viņa gabals bija domāts, bija mēģinājis maldināt. Pēc Bermonta sakaušanas nevienai Bermonta afērā neiejauktai valstsvācu nodaļai neliedza uz Vāciju atgriezties − visas pārnāca sveikas, veselas savā tēvzemē. Kā vispār Golca raksts liecina − tā nolūks nebija informēt, bet dezorientēt − ar zināmās vācu aprindās iemīļotām puspatiesībām un tīriem meliem radīt aizmugurē − Vācijā − Bermonta afērai labvēlīgu noskaņojumu. Raksts neveikli uzrakstīts − redzams, ka rīkošanās ar spalvu nav autora stiprā puse. Arī tas no Golca rindām redzams, ka viņš ir vājš polītiķis. Viņa argumenti zemas kvalitātes, bieži runā viens otram pretī. Bet tie izvēlēti tādā līmenī, kas saprotams vienkāršam žurnāla Die Woche lasītājam. Sak’, angļi jaucas iekšā Latvijas un bermontiešu sadursmē tāpēc, ka grib pirkt Latvijas linus un kokus.

No vienas puses jābrīnās, kā tāds sacerējums tanī laikā vispār varēja lielajā vācu nedēļas žurnālā parādīties. Die Woche un visa vācu tauta bija tobrīd nodarbināta ar daudz svarīgākiem notikumiem. Vācijā izcēlās vairākās vietās asiņaini puči, un daudz netrūka, ka komūnisti tur būtu nodibinājuši tādu pašu iekārtu kā Krievijā. Dažā ziņā šī raksta parādīšanās pat bija nevēlama. Tur Golcs atklāja vācu plānus Austrumeiropā, un šie plāni runāja pretī Pirmā pasaules kaŗa uzvarētāju − angļu, franču, amerikāņu − aprēķiniem. Tādās situācijās kā 16. aprīļa pučā un Bermonta afērā Golcam varbūt būtu vairāk derējusi jebkādas atklātības izslēgšana − un afēras izdošanās gadījumā pasaules nostādīšana notikuša fakta priekšā; nevis gaŗa izrakstīšanās par iemesliem, kāpēc šie nelegālie, vācu valdības oficiāli nosodītie soļi sperti.

Bet šai lietai bija vēl otra puse. Vācija bija lielajā kaŗā sakauta. Bija zaudējusi ne vien Āfrikas un Āzijas kolonijas, bet arī dažus Vācijas rietumu un austrumu novadus, un sabiedrotie tai diktēja smagus miera noteikumus reparāciju ziņā. Fon der Golcs mēģināja nošļukušos militāristus un to atbalstītājus apvienot ap „cēlu” misiju Austrumeiropā. Raksts parādījās žurnāla 1. novembŗa numurā, tātad brīdī, kad kaŗa laime pie Daugavas sāka Bermontu pamest. Tanīs kritiskajās dienās Bermontam bija nepieciešama tūlītēji pastiprinājumi. Bet notikumi pie Daugavas risinājās tik strauji, ka pārvilka Golca cerībām svītru. Sabiedroto kaŗaflotes atbalstīti, Ulmaņa latvieši, kā zināms, jau 3. novembrī iebruka Pārdaugavai piegulošajos rajonos un drīz sasniedza Jelgavu.

Lielā kaŗa uzvarētāju − sabiedroto − prasība jau visu laiku bija bijusi, ka vācu vienībām no Latvijas jāiet laukā. Fon der Golcs savā rakstā mēģina šo prasību atspēkot, apgalvodams, ka Bermonta pasākums esot tīri krievisks (rein russisch). Pats Bermonts turpretī vēlāk paskaidroja, ka 80% kaŗavīru (kādi 40.000) bijuši vācieši, gandrīz visi virsnieki bijuši vācieši, tāpat pavēles izdotas vāciski. Nav šaubu, ka Golcs, ar Bermontu cieši sadarbodamies, to zināja.

Kad sabiedroto spiediens uz Golcu pastiprinājās, viņš nomināli atkāpās no amata un par savu vienību galveno komandieri izsludināja „krievu patriotu” Bermontu − figūru, kuŗai senāk nebija bijis nekāda statusa.

Tā teika par Bermontu drusciņ citādāka nekā Golcs stāsta. Bermonts sākumā bija mazs firstam Līvenam Jelgavā pakļauts virsnieks. Līvens savukārt bija padots krievu ģenerālim Judeničam, pretlielinieciskās tā saucamās Ziemeļrietumu armijas komandierim. Tā cīnījās pret lieliniekiem Narvas-Ļeņingradas (Pēterburgas) rajonā un gandrīz ieņēma Ļeņingradu. 1919. gada 9. jūlijā Judeničs pavēlēja Līvena „korpusam” nekavējoties doties uz Ļeņingradas pusi. Līvenieši paklausīja. Tikai Bermonts nepaklausīja − liedzās cīnīties pret lieliniekiem, palika Jelgavā. Te viņš pēc desmit nedēļām (21. septembrī) parakstīja līgumu ar Golcu. Pēdējais nodeva viņa rīcībā visus vācu spēkus. Ar tiem vēl pāra nedēļas vēlāk − 8. oktobrī − Bermonts uzbruka Latvijas armijai; bet jau pēc divi dienām tika apturēts uz Daugavas līnijas.

Tīšām vai netīšām savus mērķus fon der Golcs formulē ļoti miglaini. Vienā vietā viņš uzsveŗ − viņš gribot Baltiju aizstāvēt pret lielinieku „hordām”. Citā teikumā turpat necik tālu viņš par savu mērķi uzskata padomju režīma gāšanu Krievijā. Vēl citā vietā viņš grib sargāt no lieliniekiem baltvācus. Gabaliņu tālāk viņš cer glābt visas Baltijas (Latvijas un Igaunijas) kultūru, kuŗa neesot ne latviska, ne igauniska, bet „ģermānistiska”. Raksta turpmākās pasāžās viņš grib baltvācus glābt ari no latviešiem. Pašās beigās viņš saka: viņa nolūks esot vienīgi gādāt, dass Ostpreussen nicht bolschewistisch werde (1208. lp.).

Tāpat neveikla iznāk Golcam Latvijas salīdzināšana ar Somiju. Vispirms viņš apgalvo, ka, viņam no Somijas aizbraucot, visas somu partijas saukušas: uz redzēšanos! To visas somu partijas, protams, nedarīja. Somija gāja cauri asiņainam pilsoņu kaŗam. Latviešiem viņš piemet: tie viņu naidīgi sagaidījuši, kaut gan viņš gribējis vislabāko. Bet tūliņ viņš uzsveŗ, ka neatzīs Latvijas neatkarību; arī, ka viņa zaldāti Kurzemē bijuši uz morāliski zema līmeņa.

Kamēr Somijā viņš ir pasvītrojis zemes atbrīvošanu no krieviem, Latvijā viņš uzvelkas kultūrtrēģerisku mētelīti un apgalvo: ja latviešiem nākotnē nebūšot vācu kultūras, tad viņiem − īsi un strupi !−nebūšot nekādas kultūras.

Savā grāmatā Mana misija Somijā un Baltijas zemēs (Meine Sendung in Finnland und Baltikum), kuŗa iznāca gadu vēlāk 1920. g., Golcs jau lieto piesardzīgāku valodu. (Šīs grāmatas otrs izdevums parādījās Hitlera laikā 1936. gadā ar virsrakstu Polītiska ģenerāla lomā austrumos.)

Jā, kad Golca rakstu uzmanīgi apskata − pakasa nost tās aplamības, kas tur taisnībai pa virsu sakrautas, tad paliek pāri maz tāda materiāla, uz kā varētu vēturnieks dibināties. Šis raksts mudž no iedomības, aizspriedumiem, sagrozījumiem. Golcs grib kaut ko slēpt, kaut ko tādu iestāstīt kā nav, vienam paglaimot, otru izlamāt. Viņa aprēķins acīmredzot bija glaudīt pa spalvai vācu šovinistus, lietojot nesavaldīgus, nepārdomātus izteicienus pret tiem, kuŗi neuzgavilēja vācu ekspansijai, īpaši amizants ir Golcs ar savu „pilnīgi drošo” (einwandfrei) informāciju, ka daļa no 1919. gada Ulmaņa kabineta ministriem bijuši lielinieciski. Interesanti, kuŗus viņš domājis. Taču ne pašu Ulmani. Jāni Zālīti − pirmo Latvijas apsardzības ministru? Ārlietu ministru Meierovicu, kas bija komandēts uz Londonu? Iekšlietu ministru Miķeli Valteru? Finanču ministru Puriņu? Darba un satiksmes ministru Hermanovski? Kā zināms, ar savu pretkomūnistisko stāju tie cilvēki ir 1919. gadā, ir vēl šobaltdien vienmēr izpelnījušies Maskavas pārmetumus.

Vērību pelnī fon der Golca semantika, piemēram tam, ko viņš saprot, lietodams tādus vārdus kā kultūra, patriots, gods, godīgs, viltīgs, patstāvīgs, tendenciozs utt. Izrādās, ka viņa „kultūra” ir diezgan īpatnējs kukainis; tāpat tas ir ar pārējiem jēdzieniem.

Kas bija pats fon der Golcs? Pirmā pasaules kaŗa laikā viņš bija sākumā savā dzimtenē komandējis vācu ķeizarisko 12. landesvēra divīziju, pēc tam Vācijā apmācīto Somijas „brīvkorpusu”, kuŗš sastāvēja no nacionāliem pretkrieviski noskaņotiem un rietumos (Vācijā un Zviedrijā) nonākušiem somiem. Šī vienība bija 1916. gadā parādījusies arī Olaines-Ķemeru frontē Latvijā. „Brīvkorpuss” devās 1918. gadā ar vācu kuģiem uz Somiju un piedalījās somu kaŗā pret krieviem. Bet Vācijai sabrūkot, sabiedrotie pavēlēja Golcam un viņa vācu nodaļām 1918. gada decembrī no Somijas izvākties. Drīz pēc tam viņš uzpeld Kurzemē ar jaunu Vācijā savervētu zaldātu „brīvkorpusu”. Tas bija tas laikmets, kad vācieši bija izsludinājuši Urachas hercogu par Kurzemes valdnieku. Vārda pēc šinī teātrī bija piesaistīti arī daži latvieši; vācu avīzes īpaši daudzināja kādu Zemgales pagastvecāko Vēžnieku. Golca jaunajam „brīvkorpusam” Kurzemē jau no paša sākuma izceļas nesaskaņas ar valstsvācu vienībām, kuŗas paklausa jaunajai republikāniskajai vācu valdībai. Viņš un viņa zaldāti nejūtas šai valdībai padoti un kad tas nav Golca interesēs, tad tai neklausa. Piemēram, kad saskaņā ar angļu-franču-amerikāņu pavēli vācu valdība liek Golca nodalām no Kurzemes 1919. g. pavasari izvākties, viņš liedzas to darīt, un šī vēsts pa telegrafu aplido visu pasauli. Žurnāla Die Woche rakstā viņš liek saprast, kāpēc to darījis. Sabiedrotie neesot draudzējušies ar viņu, bet ar latviešiem. Viņš sabiedrotos uzskata par savu neizdevību galvenajiem grēkāžiem. Raksta beigās viņš tiem piemet, ka kaŗa uzvarētāji esot aizmirsuši galveno, proti kultūras sargāšanu. Bet iepriekšējās lappusēs viņš jau pateicis, kāda tā kultūra būtu, proti vācu kultūra Baltijas zemēs. Cīņai pret komūnismu jākļūstot apvienotai ar vācu kultūras uzspiešanu nevācu zemēm. Uz citiem noteikumiem viņš tanī cīņā nav piedabūjams.

Pēc Bermonta avantūras sabrukuma atgriezies dzimtenē, Golcs piedzīvo savas zvaigznes norietēšanu. Hitlera laikā viņš mēģina kļūt prominents, nostādamies Apvienoto Patriotisko Biedrību (Vereinigte vaterlaendischen Verbaende) priekšgalā; bet tad jau valda citi vāravi, un tie Golcam neveltī lielāku ievērību. Pieredzējis arī vācu sakāvi Otrā pasaules kaŗā, viņš mirst 1946. gadā.