Lidija Dombrovska
RĪTAUSMA KALNOS
Vārdi un skaņas kā lidojoši putni, kā bezdelīgas pilda bezgalīgo telpu ar kaut ko neizskaidrojamu, nojaustu, atskārstu. Uz kalnu kupriem stāvgrūdām uzgūlušies mākoņi. Aizās dēd tumsa, nogāžu dzedrumā blīgznota migla. Dažbrīd liekas, ka pamales paveŗas un trulie milzeņi rupuči bez sevišķām grūtībām iečāpo zvaigznēs.
Sablīvētie masīvi ir kā piemirsta, sastingusi pasaule. Stabilās formās iekļauts standartizēts chaoss. Bet ieplakās virmo dzīvība, saules atspulgas mirguļo. Radība sakūst, iznīcinās, izmaina maskas, veido neparastas formas. Pār apmali kūleņo sārti gaismas kamoli, sapin plikpaurus kalnus. - Šis ir atmodas laiks, kad cilvēki sapņo par neaprobežoto, totālo brīvību, to tiecas sagūstīt, it kā tā eksistētu. Bet nāvei ir savi likumi un dzīvei savi. Viss tiek pakļauts, iekļauts, uzkļauts. Dzīvība top, sistematizē savu nevarību, pārveidojas, izdziest.
Bet kalnāji dzīvību neievēro, tie distancējas, kļūst bezlaicīgi. Rievās un iedobumos ložņā plīvspārni, bet sīkie segliņi vārdo ar baltajiem ķērpjiem. Gaisma ir tik neparasti spodra, ka akmens bluķi līdzinās snaudošām meža zosīm. Kraujas apaugušas valgām mētrām, stari ielīst sagumušo izciļņu vaibstos, tos sašķoba, izdzēš. - Priekšplānā kaut kas aizplīvurots, nenotverts. Gaisos riņķo peļu vanags. Nāve aizslīd tik liegi, ka tā līdzinās garai, nepārtrauktai dzīvei. Tā slīd tik pūkaini viegla, gandrīz bezbēdīga, ka varētu pat zem lēpju lapām apslēpto naidu iemīlēt. Katrs grib viens otru pieveikt, sagūstīt, pārdzīvot.
Rītausmas ainava: bakurētainās kalnu grēdas, dzelteni madarotās ielejas, tālumā tik tikko saskatāms ezers. Gaiss, glezna, virziens. No kalnu padusēm izšaujas bailīgs putnēns. Mākoņi sabiezē, aina izdziest. Tad ieklīdeņi vēji appūš kalnu muguras, izmēž ieplakas, un viss sākas no gala. Klinšu aina, pēc klinšu ainas, glezna, kas beidzot izzūd. Šķautnainās virsotnes dursta mākoņus, sīkie putneļi klausās kalnupes stāstos, debesīs iedraso saules zaķis. Koki vairs nemet ēnas. Skaņas neatkārtojas, vārdi nevairojas, tie guļ kā sarma uz lūpām. Tāds klusums. Rīts top maigāks, blāvāks. Saule kaltē trūdu slāņus, sakust knišļi un vaboles. Bezdelīgas riņķo ap sauli, un mirklis gaida vārdu. Visapkārt rosme, virmošana, viļņošana. Kalni, ielejas, ezers, debesis. Dzīvība raisās, saplūst, tiecas pret nezināmu mērķi. Raiti, neapturami, uz priekšu un atpakaļ. Kādam pirmavotam pretī. Kādas mūžības skavās. Nāves un atdzimšanas paspārnē.