Jaunā Gaita nr. 122, 1979

 

 

Astrīde Ivaska

Dablinā 1975. g.

LESTENES VĒSTIS

 

Tēva piemiņai

 
1

No pirmās Lestenes pils

ne akmens uz akmens atstāts,

tik simtgadu vecās liepas

uz pagātnes pusi liecas.

Tik aizmirsto istabu ēnas

pazaŗu aizvējā slēpjas

un sveču lāktījums logos

sariests čemuros smagos.

Tik veļu pēdas parkā

izmīda dzelteno tulpju

plaukstošie pulki.

2

Kamolzāles līdz kamiešiem,

smilgas līdz smakram,

pīpenes līdz padusēm –

šodien vēl jāizbrien

vakara rasa,

šodien vēl jāizskrien,

rītu nāks izkapts,

parīt nāks Jāņi,

pāri jums līgos.

Šodien vēl mana

zvīganā pļava –

vīķi līdz vaigiem,

zvaniņi līdz zodam,

rītu nāks izkapts,

šodien vēl brienu

vakara rasā,

aplīpu skarām,

pārnāku mājās

ziedu svārkos.

3

Vēl piecas, vēl trīs, vēl viena,

vēl launags, vēl vakars, vēl nakts

līdz dzimšanas dienai.

Vēl vienreiz pa kastaņu taku

caur pirmo rudens tumsu,

pār sakņu kupriem klūpot,

vēlreiz caur pagraba gaiteņa

drēgnumu, durvis skaitot,

pār krupjiem lecot, –

un tad viņa aizvadīta,

ar grāmatu rokā aizlasīta,

tā viena, tā vienīgā

dzimšanas diena.

4

Ieeju augsto griestu guļamistabā,

ir sestdienas pēcpusdiena, ap trim.

Paskatos trejspārnu spogulī

savā deviņu gadu sejā. Uz gultas

izliktas drēbes, ko vilkšu

tēvam par godu. Istaba krēslaina,

pievērti augstie baltie slēģi.

Es apaunu baltas kājas

un skrienu tēvam pretī.

5

Meža zemenes sazied

gar četrrindu egļu sardzi,

gaiļpieši stājas

zem balsno ābeļu virtēm.

Mākoņains ābeļu maigums

pārslo pār pievērtiem plakstiem,

no gaiļpiešu cera uz ceru

vasara mācās staigāt.

 

Pār vāju četrrindu sardze

pret sala švīkstošiem pulkiem, –

koku pēc koka aizpļauj

ziemeļa zilgana izkapts.

 

Pelēkais ābeļu plašums

raso aiz pievērtiem plakstiem.

No gaiļpiešu cera uz ceru

vasara dvēseles lasa.

6

Gailis dziedāja otru reizi.

Es pamodos: sveši vīri rakņājās

atvilktnēs, bet es

gulēju tālāk.

Gailis dziedāja trešo reiz.

Es pamodos: tu sēdēji

uz gultas malas un šūpojies

šurpu turpu, galvu rokās turot.

Bij svinains rīts,

trīs dienas pirms Ziemas svētkiem.

7

Septembŗa pilnmēness dārzā,

sargu tornis un mūŗi kā sniegā.

Nekad tik plaša vēzusies debess,

nedz tik smagas svērušās ēnas.

Es klīstu dzedrajā aizsaules gaismā,

es stāvu pie bumbieres baigā stumbra.

Kad rietēs mēness,

būs mums tāls ceļš zem kājām.

 

 

*

Tur, tanīs staros

staigā tu,

dažreiz pavēršot acis

uz manu pusi.

Tur, tanīs staros,

dūjas līganā gaitā,

ūbeles tuvajās dūkās

staigā tu,

dažreiz pavēršot seju

uz manu pusi.

 

OTRĀDAM ANTIŅAM

Manā vismelnākā dienā,

kad nebij ne durvju, ne logu

tu nāci un uzcēli sienu

starp mani un manu tumsu.

Starp mani un manām mokām

tu uzcēli stikla sienu,

tad paņēmi manu roku –

stikls likās vēss un gludens.

Es atspiedu pie tā pieri,

un šķita pat, ka aiz tumsas

saskatu pavērtas durvis

un aiz pavērtām durvīm stāvus,

kur audēja auž man mieru.

 

*

Bez sāpēm un bez cerības,

ne silts, ne auksts –

ziemā auksts, vasarā silts;

bez kustības,

kopš gadu tūkstošiem slējies

klinšu nogrobā,

kur man atmesties.

Stūrains un raupjš,

gadu simteņos augušiem

ķērpju gredzeniem apsirmojis –

sidraba, melniem, zeltotiem.

Ne mikls, ne sauss –

dienvidū sauss, rītos mikls.

 

Bez miņas, bez maiņas,

bez balss.

 

Cieta vieta,

kur man savu

dvēseli notrīt tīru.

 

*

Un tad iesāka

pavisam lēni

snigt.

 

Es sabijos –

varbūt kas glābjams,

varbūt kas apsnieg

bez manas ziņas

 

Bet viss bij nokopts,

ienests, paglābts.

 

Viss, kas man aizsniedzams.

Pat kaķis snauda man klēpī

šai agrajā svētdienas rītā,

 

kad iesāka

pavisam lēni

snigt. –

 

Tik daudz apsnieg

tālajā klusumā

bez manas ziņas.

 

 


 

Aina Kraujiete

 

 

NO

SOMNAMBULISTA

DIENASGRĀMATAS

III

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Kā tukls

spīdīgs zirneklis

velk veiklā vienādībā

savus nesaraujami sīkstos

staru tīklus

mēness –

            aizvien tuvāk –

                 man tuvāk, un man

            aizplūst spēki, dilst

                 sadilst griba

 

no pareizas dzīves atšķelts, bezpriekā dirnu

vienaldzīgs – dzīvot

                          vai ne:

                                    jau gadiem mani apskauj

                                           ievelk

                                      sevī mēness

 

 

Tiesa –

kā patiess Ievas dēls

vēl esmu ar miesu

                          – bet tā

 

ir tikai čagana čaula

ap maniem mēness mīlētājiem kauliem

 

mēmajam atspīdētajam, zirneklīgam

            spīdeklim –

            sievietei – dieveklim

       ik atoms no manis pieder

 

Pār saulespuķu ēnām apsēstiem laukiem

vēl neplanda luna –

apaļsejainā Bali salas dieviete –

savus līķautīgos

auksta spīduma cauraustos plīvurus

 

vēl rieta karogi kaleidoskopiski plīvo

 

vēl esmu brīvs!

 

 

Steidzoties ceļā sev

svešzemes mēnesīgi blāvās

rododendronu ziedlapas saminu:

 

tik vien jaušu un zinu –

man šonakt

                 nonākt

                             VISU EŅĢEĻU NAMĀ

 

          – ai kas par lieliskiem untumiem

       rečitē radio ik pa stundai

       šeit festivāls putniem

          putnu junda

 

Nams, velvēts gliemežvāks, –

kur neredzami eņģeļi palīdz saviem tuklajiem marmora brāļiem

                                    nest puķu un

                          augļu vītenes

              – bez sarkankrūšu

       bez lakstīgalu solo –

viss atšalks

putnu triļļos un vīteros

 

mūziķi, moderni trubadūru rekrūši

te stabulēs un

te svilpēs

ar sitamiem kratāmiem instrumentiem

putnu koncertu dos

 

                          – jo putni jau eņģeļiem rada

                      un eņģeļi

                      uz debesīm dziesmas un

                          dvēseles vada

 

 

un kamēr luna

kā apaļsejainā Bali salas sieviete smejot

vēl neraisa savus caurspīdīgos gaismas lindrakus

 

                   caur kantainiem mākoņiem

 

                               pats it kā spārnots

 

                                                spraucos

ietikt VISU EŅĢEĻU NAMĀ

 

 

       Zem metropoles mežonīgām ceriņu debesīm

auto ugunīs aiztekošās alejās

smalkacainus tīklus zvejai

nomet luna

              – mūžīgā sieviete –

                                         un mani satrauc

 

 

       es, mūžīgās lunas

       precinieks

       kā belcebulisks malu mednieks

       kad citi gulēs

       pilna mēness naktī apmāts glūnēšu ––

 

uz gataviem augļiem dārzos labprāt raugos un uz

kā augļi pilnīgām sievietēm

kad viņu maigie

zināmie silueti

vilnīgi zīmējas vasaras atvērtos logos:

       ābola nevainība

       kā Adāmu iekod! aicinās

       iekams no mēness

       sērdzības mostos

 

uz gataviem augļiem kāri raugos bet

solis

drīz nojūk –

 

              vēsi starojošu matu segu

              jūtu pārslīdam

              pāri augumam

 

     vārīgo staru kaisli žņaugts

un appīts, vaļējiem logiem

un dārziem gaŗām aizļogos

ne nieka neguvis

no pirmo augļu un

pilnīgu sievu prieka

 

 

NO
SOMNAMBULISTA
DIENASGRĀMATAS

IV

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Briest mēness, griežas,

pret saulgriezēm atspiežas.

Ap ziedu galvām neatšķetināmi
stari ar ziedlapām sapinas,

un visas saulainās puķes pēkšņi

blāv mēnesīgi bālas.

 

Manu es – arī manu augumu

aptekā nenotverami staru kāpuri,

apvelk ar mīkstu gaismas zīdu

 

       – un es,

nu mūžam saulpuķu gūsteknis?

 

       nē! līksms

       mēness ķīlnieks,

       neviļus kļuvis par

       mēness mīlnieku.

 

 

kas atpestīs to, kas satinies

starp saulespuķēm izvilktos astrālos pavedienos

 

ne projām pats var

ne projām grib vairs

no mēness izliktiem tīkliem

 

nu dzīvoju

ne vairs ar savu gribu

 

 

Visapkārt tumsas akacis – nakts –

iegrimstu Puseta nakts apļa tumsā:

 

izlauzties, pacelties

nespožās naktīs nav jaudas, es esmu

it kā iemūrēts sienā.

 

Kā iemūrēts sienā nīkstu kamēr

no skrejošiem mākoņiem

lobās mēness,

 

tad torņos līdz rejošam chimēram

  ar nesaturīgu staru pār plecu

lēkšus uzlēcu –

 

                      drūp satīru ragi,

 

vaimanā zvanu un sirēnu koŗi,

ļaunu ļaužu leģioni

nāk mani no debesīm noraut

 

kaut kur ciema plānprātis iedziedas

                 – – es acis piemiedzis

izstiepju rokas

 

 

 

izdemolējis postīgos

dvēseles aizsprostus, izlēcis

no augstajiem prāta logiem

uz naža asmens žonglēdams pāreju

gaismas un tumsas pāreju,

                                      brīvs – skatos

bet neredzu un

nesaklausu ne skaņas

it kā no tiesas es

būtu bez materijas

būtu kā gaisma

mēness spēka vadīts

            atbrīvots atskatos –

                                         guļ

mans līdzinieks zemes miegu – –

un man žēl no viņa – no sevis? – šķirties

 

 

Ir tādas naktis –

ir tādas naktis, kad ne drupačas miega,

nediluša mēness naktis,

kad pār upes līmeni

nejūt ne mīkstākā vēja dvesmu

 

mēness mīl spoguļus

mēness mīl ūdeņos atspoguļoties

un man

mēnessērdzīgam

aizvien uz ūdeņiem doties

 

     to, kāds esmu,

arī gludākie ūdeņi neuzrāda –

 

(kā jau spoguļi, tie

visu otrādi pagriež) ne greizi

tomēr ne pareizi.

 

Tiešām vienalga,

valgais atspulgs mani slavē vai pulgo

labais vaigs kreisais

kreisais – labais

labā acs kreisā un

kreisā kur labā

vai tā būtu labāk?

                        kā iemīlēt īsti

                        ko īsteni

                        nepazīsti?

 

 

Viņi, kas pārmet man sapņu apņemtu prātu,

nezina –

tramdītos ūdeņos zivis steidzīgāk zib

ātrāk atgūt uz brīdi zaudētās

       ēnas;

               it kā pulsējošas tinteszivs tušā

es indīgā tumšumā dēdu un

sienu

       atsienu

                 domu mezglus:

       mēģinu atcerēties, tad

       mēģinu aizmirst,

                             viss

       arī atmiņas mirst reiz,

                          es ceru

 

 

nodziest domu ugunis, ar miegu

apsedzas prāts. Mēness bunkuri

neieņemami pastāv.

Zemapziņas lādiņi netrāpa mērķi,

nav bruņu pret murgiem:

                                  griežas grozās

                        pie griestiem globi un spirāles

                 attēli attālinās klūp sienā ieslīd

                        ik siena spogulī iebīdās

guļ citi, vienmēr

atmostos pirmais

 

mani ceļi un elkoņi asinīs pil

 

vēl kāds no spoguļiem ārā spārdās –?

 

 

Žvadz, zvana

iedziedas slēdzene.

Kapucīna kapi pār acīm nāk kapellāns,

nāk mani no mēness grāviena paglābt

 

un es dzirdu dvēseles ganu: „–ir tikai vēl jāgrib!

                                      Ir jāgrib sevi

                                      saglabāt –”

un atkal aizčāpo mīkstās čabatas.

 

Bet – kā pretoties spēkam, ko

gaismas pierietis mēness staro?

          Iebēdzis tumsā, kas mani piemūrē sienai,

lemju – neļauties sasaukt

neziņas gaitām līdzi pasaukt – un

sevi no spoguļa pa gabalam plēšu

gaidot – vai šķēpeļu sagrieztām dūrēm

tumsas vairogi palīgos nenāks –

 

       uzlec mēness

          necik ilgi

       viss ir kā vakar

          kā citām pilnmēness naktīm

       kā senāk.

 

 

 

NO

SOMNAMBULISTA

DIENASGRĀMATAS

V

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Balti zari uz baltas sienas

mēnessgaismā

melnas melnas ēnas mētā,

spožuma izzīmētas un palielinātas

tās

skrāpējas acīs.

 

                   Nu varētu ēnu ķekatas laist –

tuklus aunus, spirgtus zaķēnus

sienas ekrānā palaist,

                             bet man

     jāsaudzē ēna, ko mēnesnīca audzē –

 

savā aizgūtā gaismā

mēness aizgūtnēm saules

puķi par sauli audzē: katra lapa

notēlo padebesi

                      – ja ticēt ēnām

       ēnu lielummānijā

var sevi iepazīt nepareizu

       – esi kas esi! –

 

                             es

                 it kā uz pusēm šķelts auglis

                             neesmu vesels

                      pusaizdzīvots mūžs

                             divos ģīmjos

                 kā mēness aušīgs kā mēness tukšs

 

 

Es uzgāju saulespuķi

trauslu puķi

savā nāves dienā,

jeb tā bija dzimšanas, manas

atdzimšanas

lieldiena?

 

es uzgāju sauli saulespuķē:

                        lai dzīvotu

                 ar vienu saulgriezi

                        reizēm pietiek.

 

Ar svaigi līmētu

sauli uz plakāta

pie manis tupelēs atšļūc kapellāns. Dzimis

dilstoša mēness zīmē,

viņš mana milstošā mēness prieka

simptomus labprāt analizē:

                          „ – ir tavas vēlās

                          rīta atmodas viss

                          šo mēnesīgo klejojumu

                          cēlonis!”

Bet tā

no patiesības tikai puse,

ko melš viņš, šis

– pusmēness cilvēks,

aizvien viens,

uz pastaigu neaicina to pat mēness!

Vecais aizčāpo promenādēt ar plakātu.

 

Ir sestdienīga Valpurģu nakts. Rīt

kā pirmo viņš pieņems grēksūdzē

savu jauno dienu mīlestību; pēc tam

kā nebeidzamas ‘aves’ skaitīdams

visu dienu visu dienu viņš smilkstēs:

  „ – ai, šīs Salomes!

            aizvien tās pēc mūsu galvām –”

 

Naīvais!

            Es, kas jau sen
viss mēnesim piederu,
izjūtu vārīgāk, sajūtu kairāk

                         glābs,

                   varbūt saglābs

                 sieviete mani reiz –

 

sievietes balss

vai kāda putna

spēj atmodināt un pat

no staru augstienēm atpakaļ vadīt.

 

Šūpojas saulespuķes, zied mēness

un es gaidu – nezinu, gaidīt –

putnu vai sievieti.

Voldemāra Avena viņetes.

 

Autores piezīme: mēnessērdzībai par iemeslu var būt


1) iedzimtība,
2) zāles,
3) pārmaiņas apkārtnē.

 

Šai gadījumā trešais variants.

 

 

Jaunā Gaita