Jaunā Gaita nr. 122, 1979

 

 

Jānis Gorsvāns

MŪŽĪGĀ IEVA

Gaŗāka darba fragments

 

Kā sākas visas jaunas iepazīšanās?

Kur?

Kāpēc?

Vai ceļmalā, ielas vidū, ļaužu drūzmā, greznās viesībās, nakts tumsā nejauši saskaŗoties, rīta gaismā pelēkas ēnas vērojot? Kā sākas?

Mana iepazīšanās toreiz ar Pēteri un Ievu notika pavisam vienkārši - abi ievācās kaimiņos un sestdienas priekšpusdienā pienāca pie žoga, pasnaikstīja drusku savus kaklus un viens pārmeta pāri paskaļus vārdus un otra dažus paklusus. Pacēlu pārsteigtu galvu.

- Labdien. Mans vārds ir Pēteris.

- Un mans Ieva.

- Priecājos. Esmu Augusts.

- Top laiva, Pēteris māja ar galvu uz dēļu kaudzes un laivas ribu pusi, stāstīdams man, it kā es pats to nebūtu zinājis.

- Jā, top laiva.

- Vai esi liels makšķerētājs? Kādreiz varētu sarunāt un aizbraukt.

- Nē, neesmu makšķerētājs. Laivu taisu tikai sava prieka pēc.

- Ak tā, Pēteris drusku neticīgs un pievīlies norūca. Ieva pasmaidīja.

- Tas ir jauki! Sava prieka pēc! Viņa lidināja gaišus vārdus pāri žogam.

- Vai esi galdnieks? Pēteris pratināja, Ievas vārdos neklausīdamies.

- Neesmu gan. Vienreiz mēģināju uztaisīt grāmatu plauktu, bet -

- Zini, ja tev vajag kāda padoma, es labprāt - Ieva pagrieza galvu sānis - es labprāt. Man ir bijušas darīšanas ar visādiem vīriem, Pēteris runāja svarīgā balsī.

- Paldies, Pēter, gan jau es kaut kā.

- Ņem par labu.

- Bija prieks iepazīties, Ieva vēl piebilda.

Tas bija toreiz, pirms seniem gadiem.

*

Šodien pastnieks atnes vēstuļu kaudzi. Viens netāls veikals sola izpārdošanu par lētām cenām, varēšot pirkt bikses, kreklus un kakla saites. Cits piedāvā lidojumu uz Fidži salām, pie reizes apskatot arī Tahiti un Honolulu. Ir arī trīs rēķini - par elektrību, ūdeni un salabotiem zobiem. Un sīks paziņojums, ka pasveša paziņas meitai pēc mēneša būšot kāzas. Pārcilāju, lasu un priecājos, ka vēl jau neesmu aizmirsts, ka vismaz pastnieks zina, kur es dzīvoju.

*

Svētdienas pēcpusdienā atkal cilāju zāģi un āmuru. Lielas papīra loksnes bija noklātas uz mauriņa, katrā stūrī pa akmenim, lai kāda pārgalvīga vēja pūsma nepaceltu gaisos. Visādas švīkas bija savilktas līku loču, krustām, šķērsām no vienas malas līdz otrai. Svarīgi mēri un pareizi vārdi stāstīja, kādi dēļi bija griežami, cik bieziem tiem vajadzēja būt un kā tos salikt kopā, lai ūdens nesūktos cauri. Dažbrīd likās, ka vairāk laika pavadīju, sēdēdams uz mauriņa, pētīdams gudros rakstus, nekā taisīdams laivu.

Pēteris pieklauvēja pie dārza vārtiem.

 

- Ceru, ka netraucēju, teica, drusku pačāpstināja lūpas un nāca iekšā, celdams alus skārdeni pie mutes.

- Vai domā šovasar pabeigt?

- Šaubos gan. Es tā lēnām. Gan jau būs arī citas vasaras.

- Es jau tev teicu, August - ja vajag kāda padoma, prasi droši. Viņš apgāja laivas ķīlim apkārt, mēģinādams to pašūpot, kā sanagloto dēļu stiprumu pārbaudīdams.

- Kā tu domā, vai šim griezumam nevajadzēja būt drusku taisnākam, citādi laiva var iznākt šķība? Negribīgs gāju apskatīt Pētera minēto griezumu.

- Man liekas, ka ir pareizi, tā tas bija rādīts zīmējumos.

- Var jau būt, viņš pašūpoja šaubīgu galvu,

- es tev tikai gribu palīdzēt. Un te, saliekto naglu gan vajadzētu izraut ārā.

- Protams. Biju domājis darīt, bet aizmirsu.

- Un augšā būs kabīne, viņš man atkal stāstīja.

- Kas nu tā par kabīni, taisnojos, - tāds mazāks jumtiņš virs galvas, tas viss. Lai saule pārāk nekarsē.

- Iznāktu lētāk, ja taisītu bez kabīnes.

Pēc garas stundas viņš sadomāja iet apskatīt Ievas taisāmās vakariņas.

- Ja vajag padoma - katrā laikā, katrā laikā, vārtus aizvērdams viņš draudzīgi pamāja ar tukšu skārdeni.

*

Šodien brīnos, ka ūdens vadi var tik ātri aizsērēt, ka atkal jālabo jumts, ka pirms gada ieeļļotās virtuves durvis atkal čīkst, ka rītos negribas celties augšā, ka dienas kļūst īsākas, ka ir tik daudz kas darāms un tik maz laika visu paveikt.

*

Šovakar sēžu dārza zālē un skatos mēnesī. Kā izbadējies suns, kā vilks vai vientulis, kam nav jumta virs galvas. Ceru, ka sameklēšu, atradīšu, saskatīšu kādu jēgu visam. Pacilāju vīna pudeli, leju saldu šķidrumu rīklē. Gribētos brīžiem iegaudoties, ieņaudēties, drusku pašņukstēt, bet kaimiņi laikam nesaprastu. Līdz šim ārsti nav ieteikuši sēdēšanu zālē, skatīšanos mēnesī un gaudošanu. Un arī ņurdēšanu un ņaudēšanu. Nav ieteikuši kā labas jēgas meklēšanu.

Kas ir laba jēga?

Gaudoju šā vai tā. Tā paklusām, savā nodabā. Un drusku ņaudu un ņurdu. Un drusku paberzēju acis. Varbūt tāla pūce atsauksies, varbūt kurmis brīnīsies savā alā, varbūt kaimiņš pārvilks pelēku segu pāri savām ausīm, mēģinās aizmigt un nevarēs. Ir tik grūti atrast jēgu visam un, to atrodot, tik viegli aizmirst.

*

Toreiz redzēju Ievu gandrīz katru dienu. Viņas miteklis taču bija blakus manējam. Dažreiz redzēju viņu aplaistām mauriņu, dažreiz stādot puķes, dažreiz stāvot ielas malā, zinot, ka redzu viņu. Pa gabalu pavicinājām rokas -

- Jauks laiks šodien.

- Burvīgs! Tikai daži mākoņi.

- Var gadīties, ka rīt būs lietus.

Esmu skatījies caur loga aizkaru šķirbām un domājis - Nu tu gan izrīkojies kā bērns! Aizej ciemos, aprunājies, aiznes kādu dārza ziedu. Pēteris pa dienu strādā, nebūs jāklausās viņa padomos. Izgāju mājas aizmugurē, noplūcu pāris bezdelīgu actiņu, dažas lāčauzas, trīs gundegas, četras pienenes un pieklauvēju pie Ievas durvīm.

- Kaimiņos dzīvojot sadomāju, ka jānāk ciemos ar sālsmaizi. Ievai iepletās, iezibējās pārsteigtas acis. Laikam savu mulsumu valdīdama, slēpdama, viņa virtuvē ilgus mirkļus cilāja un skandināja dažādus traukus, beigās nāca ar zaļganu māla krūzi, kuŗā bija ieliktas manā dārzā augušās krāsas.

- Paldies. Tas tā - pavisam negaidīti.

- Ko nu, ko nu, es neveikli, neērti metu ar roku, pagrozījos istabas vidū, tencināju par piedāvāto krēslu un apsēdos. Ievai laikam patika tērzēt, jo viņa vieglā balsī mēļoja par savām gaitām, par to, ka Pēteris tikai ap sešiem vakarā nākot mājās, ka strādājot mēbeļu fabrikā, par grāmatām, kuŗas bija lasījusi, par vietām, kuŗas bija redzējusi un kuŗas gribētu redzēt - Romu, Briseli, Parīzi.

- Kas vainas Sabilei, Rīgai un Rēzeknei? nopietnā balsī prasīju.

- Nav nekādas. Tur jau daudzas reizes esmu bijusi.

- Jā, es daudz sapņoju. Un es - tā, pavisam nemanot sāku ritināt savus vārdus līdzās viņas teikumu plūsmai. Un pašam likās neticami, ka piepeši arī man bija tik daudz ko stāstīt Ievai. Viņa piedāvāja vīnu un mētru tēju.

*

Kur palika tās pāris stundas, kad beidzot atjēdzos, ka pirmo reizi nu gan nevajadzētu tik ilgi ciemoties. Pa durvīm ejot ārā, viņa uzlika savu mazo plaukstu uz manas rokas –

Paldies, ka atnāci.

*

Šodien sajauktas domas lidinās apkārt, trauksmīgus spārnus vēdinādamas. Vai es gribētu būt Roņu salas malā uzaudzis nēģis? Vai man patiktu pāris dienas šūpoties jūŗas viļņos? Kādas būtu manas nēģa domas? Varbūt šodien vajadzētu sākt celt jaunu Rīgu. Operas namā varētu dziedāt Morics un viņā silā aiz divām upēm dzeltena zīlīte. Celšu baļķu mājas ar dzintara jumtiem, staigāšu pastalotām kājām un meklēšu latviešu Laimu. Varbūt kādreiz kāds atklās, ka vīdzirkstes sula izārstē gaŗo klepu. Un kadiķa ogām būs burvju spēks, kas ļaus cilvēkiem atbrīvoties no kaulu sāpēm.

Un tad būs vērts.

*

Toreiz domāju vai bija vērts domāt par Ievu.

Varbūt jā un varbūt nē.

Toreiz domāju, ka varbūt kādreiz pēc katras nakts sekos trīs dienas, ka kādreiz redzēšu trīs saules un vienu mēnesi. Un tad dzīvošu trīs baltas dienas un vienu melnu nakti pavadīšu čuču muižā.

Un tad?

Toreiz nezināju vai bija labāk pavadīt trīs naktis snaužot un vienu dienu skatoties saulē.

Toreiz nezināju, ka atbildi nebūšu atradis arī pēc gadu desmitiem.

*

Šodien saku - Nav vērts, nav vērts, nav vērts. Un tomēr mazgāju seju, tīru zobus un tīru nagus. Viss ir tikai nieki. Katra diena tāda. Nu jau gadiem. Kāda velna pēc? Tikai iestāstīšana, ka tam tā jābūt. Kādreiz būšu tikai pīšļi, smiltis vai arī auglīga zeme. Purenes krāsos savus zilos ziedus, un gudras bites dūks apkārt. Pāris krāsaini tauriņi uzmetīsies atpūtināt savus nogurušos spārnus.

*

Toreiz nākamajā dienā atkal satiku Ievu veikalā. Nebija ne domāts, ne runāts. Redzēju viņu aizejam uz to pusi, atcerējos, ka laivai jānopērk krāsa. Laiva, protams, vēl jau nebija pabeigta, bet zināju, ka tad, kad to pabeigšu - krāsa būs vajadzīga.

Tāpēc. Aizgāju arī es uz veikalu un tā nejauši satikāmies.

- Domāju, ka tevi vairs nekad neredzēšu, teicu, mēģinādams jokot un būt nopietns. Viņa ilgi cilāja pāris turzas, ilgi lasīja lielus, mazus un krāsainus burtus.

- Mums nevajadzētu tik bieži redzēties.

Pacilāju arī es pāris turzas.

- Vai tu negribi?

- Ne jau tāpēc. Bet cilvēki, kaimiņi -

- Mēs varētu satikties kaut kur citur, piemēram, brīdi gudroju, - piemēram, ezera otrā pusē, pie lielās akmeņu grēdas. Viņa brīdi klusēja, skatījās veikala pretējā sienā, it kā tur atbilde būtu lasāma un beidzot teica - Labi.

- Tur noīrēsim lielu buŗu kuģi un brauksim meklēt jaunas pasaules, stāstīju Ievai. Viņa palika veikalā. Gāju atpakaļ, čivinādams priecīga cīruļa balsī.

*

Šodien prasu sev - Kas notiks pēc gada, diviem, sešiem, desmit? Vai piecos rītā cauri kaimiņu pilsētai, kā parasti, aizdārdināsies kārtējais ātrvilciens? Vai es turpināšu aizvadīt mierīgas un tukšas vecuma dienas? Vai Ieva tālā pilsētā pārcilās sen rakstītas vēstules un pāris netīrus dvieļus? Un, varbūt, rīt atkal būs lietaina diena. Upēs grunduļi noglāstīs viens otram gaŗas ūsas un nobučos platas lūpas. Tuvi un tāli ātrvilcieni aizdārdināsies gaŗām. Visa dzīve aizdārdināsies gaŗām. Tukšas dienas aizslīdēs gaŗām.

Šad un tad domāšu par Ievu. Viņa drusku iedzers un šad un tad domās par mani. Un es pacilāšu arī savu glāzi.

*

Toreiz, kādā novakarē kaimiņu mājā atkal strīdējās. Atkal skanēja vārdi, mēģinādami dzelt, kost, smīnēt un būt gudriem. Skaļi runāja Pēteris, klusāk atbildēja Ieva. Pievēru vaļējo logu, tā - tikai drusku. Gribējās tomēr dzirdēt izdomātus un īstus apvainojumus, bijušu un nebijušu notikumu pieminēšanu. Un nebiju drošs, varēja gadīties, ka tika pieminēts arī mans vārds. Nepieminēja.

*

Toreiz biju nemierīgs, nepacietīgs, satraukts. Nostaigāju pa vienu pavedienu, pa otru, pārlēcu uz trešo. Biju liels zirneklis. Zināju, ka kādreiz kāda muša sapīsies manos tīklos, kādreiz varbūt sapīšos pats. Skaitīju sīkus zirnekļa tīkla pavedienus - beigās apnika arī tas. Nebija ko darīt. Starp šovakaru un rītdienas ezera otru krastu, starp vakara tumsu un rītdienas buŗu kuģi vēl jau bija gaŗa, gaŗlaicīga nakts.

*

- Kāpēc nāci? prasīju un pārlaidu vieglus pirkstus pāri Ievas matiem. Biju laimīgs.

Tā - drusku.

Varbūt daudz.

Varbūt negribējās atzīties, ka biju apskurbis. Vēl jau neticēju, ka viņa gulēja man blakus ezermalas smiltīs. Atspiedos uz elkoņa un skatījos Ievas sejā. Un brīnījos. Par sevi, par Ievu, niekiem.

Vai tiešām? Vai tiešām?

*

Buŗu kuģis, rāmi viļņi, zaļi ezermalas koki. Cita pasaule.

- Kāpēc tev bija jānāk?

- Tāpēc, ka gribēju.

Tik vienkārši.

Buŗu kuģis slīdēja gaŗām zaļganām zila ezera krastmalām, gaŗām Gambijai un Tobago. Tur varbūt daži senu senču gari skatījās pāri ūdeņu plūdumam uz Kurzemes pusi un domāja tālas domas.

- Vai visu mūžu tā? Prasīju Ievai. Viņa klusēja desmit augstus un līganus viļņus.

- Nezinu, - beidzot atbildēja un aizmāršīgiem pirkstiem zīmēja lielus ripuļus ezera līmenī.

- Varētu aiziet jau šodien, rītdien, bet ir bail. Jo ir pierasts. Laikam visgrūtāk ir aiziet no ikdienas.

Jo otrā krastā būs cita ikdiena.

Un tad būs domas.

Un jautājumi. Jautājumi par to, vai bija vērts mainīt vienu pelēku ikdienu pret citu, nezināmu.

- Kāpēc domā, ka cita ikdiena arī būs pelēka? drusku brīnījos.

- Nezinu, viņa atbildēja, - nezinu, un gādīgiem, mitriem pirkstiem sakārtoja manas vējā izpurinātās matu šķipsnas.

- Nezinu.

*

Šodien pieminu Ievas vārdu.

Un laiks liekas svētīgi pavadīts.

Šodien pieminu Ievas vārdu.

Un mirkļi liekas bagātāki.

Pieminu Ievas vārdu.

Un lādēju sevi.

Toreiz daudz kas varēja būt citādāk.

Šodien daudz kas būtu bijis citādāk.

Lādēju sevi.

Varēja būt.

Nebija.

Nav.

Un tāpēc lādēju sevi.

*

Šodien mani apsēduši jautājumi par robežām –

Kur ir robeža starp dienu un nakti?

Kur ir robeža starp mīlestību un naidu?

Kur ir robeža starp patiku un nepatiku?

Kādas robežas ikdiena sazīmē manā dzīvē?

Var jau būt, ka sapnis ir kļuvis lielāks nekā īstenība.

Var jau būt.

Kur ir robežas starp pagātni un nākotni?

Vai trīsdesmit pirmais decembris un pirmais janvāris sadala dzīvi bijušajā un nākamajā?

Vakardiena un rītdiena? Bet kur paliek šodiena?

Vai katrs mirklis, katrs pateiktais un nepateiktais vārds ir robeža?

Vai vakar valkātie krekli un šodien tīras uzvilktas drēbes?

Vai senas atmiņas un šāsdienas domas? Bet dažbrīd senas atmiņas ir arī šāsdienas domas.

Kur ir dzīves robežas?

Vai tādas vispār ir? Vai tādas vispār ir vajadzīgas? Dažreiz pagātne tomēr atkārtojas! Dažreiz pagātne tomēr kļūst šodiena! Atkārtojas pārtapusi. Un ko tad? Un kas tad? Sēžu istabā pie loga, klausos vēja vārdos koku lapās un prasu sev astoņdesmit piecus jautājumus par robežām. Un citu dienu varbūt būs vairāk, jo laikam arī jautājumiem nav robežu.

Un domāju par Ievu.

Ja Ieva negaidīta piepeši vērtu durvis, nāktu? Ko tad?

Varbūt būtu liela pievilšanās.

*

Kur ir robeža starp dziedināmām zālēm un indi? Kur ir robeža, kas svētdienas pārvērš pelēkās ikdienas stundās? Kur beidzas satrauktas domas un sākas vienaldzība? Un kāpēc? Un kā?

*

Ieva toreiz bija gudra bitīte.

Un spīva lapsene.

Un mierīga mārīte.

Un krāsains tauriņš.

Dažbrīd vāca saldu nektāru, dažreiz dzēla, citas reizes mierīga pārlidoja savas ierastās pļavas.

Dažreiz pazibināja raibas krāsas, parotaļājās un pati apskurbinājās savos krāsainajos spārnos skatīdamās.

Ieva - mūžīgā bitīte, mārīte, lapsene un kārdinātāja. Tas bija toreiz.

*

Toreiz viņa drusku tēloja, stāstīja, ka nepatīkot glāsti, ka nepatīkot skūpsti un apskāvieni. Zināju, ka tēloja, jo pēc tam pati tieši apvija savas rokas apkārt maniem pleciem, bieži pieglaudās, bieži meklēja manas lūpas.

- Nē, tā nevar! Ieva teica, kad mēģināju iekost viņas mazajā pirkstā,

- nē, tā nevar, un iekoda manā. Tev piedots tiks, ja nevarēji, bet mūžam nē ...

Citreiz, ziemas laikā noslēpa manus cimdus savu krūšu dziļumos. Ej nu sameklē pazaudētas mantas tādās vietās. Bet mēģināju, zinādams, ka viņa to sagaidīja. Un tad bija priecīga ķīvēšanās, gramstīšanās un neērti brīži. Bieži nezināju, kā izrīkoties, jo neviens nebija uzrakstījis mācības grāmatu, kas stāstītu, kā sameklēt paslēptu cimdu pāri Ievas krūšu dziļumos. Zināju, ka tās bija Ievas rotaļas, zināju, ka nezināju ko darīt. Rotaļīgā, mūžīgā Ieva.

Citreiz viņa ielika galvu manā klēpī, tēloja aizmigušo, un es tad rātns sēdēju, mēģinādams netraucēt viņas nomoda sapņus. Ļāvu savai rokai tekalēt pāri Ievas tumšajiem matiem un brīnījos - kāpēc es biju tas izredzētais, tas laimīgais.

Pirms seniem gadiem. Toreiz.

*

- Vai tu mani vilināsi? prasīju Ievai izklaidīga pavedēja balsī.

Viņa drusku pagrābstījās ap savu lindraku malu, šķelmīgām acīm skatījās manā sejā, skaitīja manus gadus un smaidīja.

- Vilināšu.

- Nāc! sniedzu kārdinātāja roku un liku vienādus soļus blakus viņas.

- Iesim vilināties!

*

Tajā naktī bija sapnis par Ievu.

Nākamās dienas rītā pamodies, piezvanīju.

- Labrīt Ieva.

- Labrīt.

- Vai tu tiešām esi?

- Jā, esmu.

- Paldies tev, ka esi!

Un noliku klausuli.

Dažreiz sapņiem nav sākuma un beigu.

 

Jaunā Gaita