182.
Iepriekšējā paragrafā (JG 107, 48. lp.), kas rakstīts pirms trim gadiem, pieminēju Andreja Pumpura Lāčplēsi. Vai zināt, ka Rīgas izdevumos pēc 2. pasaules kaŗa Lāčplēsim pierakstītas 63 jaunas rindas un 44 vārsmām izdarīti „gan būtiski, gan arī sīkāki labojumi”?
Staļina laikā nebija nekas neparasts pārrakstīt vai labot literārus darbus. Lāčplēsis jaunā redakcijā parādās atklātībā 1947. gadā. Īsi pirms tam kādās lauku mājās Krapes pagastā atrodas Pumpura pašrocīgi labots un papildināts Lāčplēša pirmizdevuma eksemplārs, kas atbilstoši A. Ždanova ideoloģiskām vadlīnijām, padziļina cīņu pret vāciešiem, Rietumu kultūru un kristīgo baznīcu. Drudžainā steigā jaunatradums − t.s. „Krapes eksemplārs” tiek publicēts vārdu pa vārdam. Kas par neticamu laimi! Cenzoriem nav pat ko labot!
Pumpuram bija labpaticies paredzēt epitetus, kā „tautas slepkavas” (attiecinot tos uz Spīdolu un Kangaru, kad vācu kuģis aizved jūrā Laimdotu uz Vāciju), mainīt polītiski pasīvo „Velna suns” uz aktīvo „vācu suns”, „Ditrichi ar lišķu mēli” pārrakstot par „Ditrichi šo melu mūku”. Krapes eksemplārs laicīgi novērš arī latviešu un krievu tautu draudzību apdraudošas divdomīgas rindas: „Neticiet arī šiem viltīgiem svešajiem citzemes ļaudīm” ar „Vāczemes ļaudīm”, „Svešo sērga pilskalnos” labots „Vācu sērga pilskalnos”, „Ienaidnieku valdība” Krapes eksemplārā pārtop par „Vācu kungu valdība”.
183.Pumpura spurainās domas nebija populāras cara tētiņa Baltijas guberņas baltvāciešu un kārklvāciešu aprindās. (Par kāda cita Pumpura manuskripta likteni varam lasīt žurnālā Karogs 11/1978). Pat ja ne vien daļa, bet visi Krapes eksemplārā atrodamie labojumi būtu Pumpura sacerēti, jāšaubās, vai daži paviršie ieraksti, kas tikpat labi varētu būt arī viltojumi, paceļ darba literāro un vēsturisko vērtību, jo dzejnieka darbs ir žonglēšana starp ideju un formu. To, šķiet, apstiprina arī tie latviešu literāti un literātūras skolotāji, kas dzimtenē turpina daļēji pieturēties pie 1888. gada pirmpublicējuma teksta.
Jānožēlo, ka pēdējais viedoklis negūst virsroku 1961. gadā, kad Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas apgāds publicē Lāčplēša akadēmisko izdevumu ar plašiem kommentāriem; Latvijā ārdās rusifikācijas ērms, kas barojas uz tautu savstarpēja ienaida kurināšanu: divide et impera! Krapes eksemplāra tekstu publicē kā oficiālo ar visiem dažkārt stiliski raupaniem labojumiem un vulgārajiem papildinājumiem. Slava Zinātņu Akadēmijai! Gods dzejniekam!
184.
Viegli saprotams, kāpēc literāri tēli, kā Kangars un vēsturiska persona − lībiešu augstmanis Kaupo atmodas laikmeta latviešu acīs kļūst par tautas nodevēju prototipiem: viņi veicināja un atbalstīja vācu bruņinieku un mūku militāros centienus kolonizēt Latviju. Taču par pirmajiem zināmajiem latviešu cilmes mācītājiem, kā Jāni Reiteru, Vilhelmu Šteineku u.c., kas kļuva par mums svešās garīgās un polītiskās agresijas veicinātājiem, nav dzirdēts, ka kāds būtu tos saucis par kangariem, varbūt Jānis Niedre un Ēvalds Sokols Staļina laikā? Kaut arī vēl arvien trūkst noteiktu ziņu par latviešu cilmes katoļu un pareizticīgo mūku un garīdznieku darbību Latvijā, pieejamie fakti liecina, ka tieši luterticībā pārgājušie baroni un viņiem padevīgie mācītāji visasāk apkaŗoja latviešu tautas reliģiskās paražas un ticējumus, īpaši apgaismes ideju piekritēji centās zemnieciņiem uzspiest kristīgi žīdiskos ideālus. Par spīti vācu mācītāju pūlēm, pēc prof. E. Bleses domām (Latviešu literātūras vēsture, Hanavā, 1947, 108.), tikai 19. g.s. vidū bībeles „drusku kristīgi-vienpusīgā” ideju pasaule beidzot bija iesakņojusies mūsu zemē. Mūsu vēsturnieku pietāte pret pirmajiem zināmiem latviešu tautības sprediķotajiem un baznīcu dziesminiekiem, kas iestājās tautas apspiedēju kalpībā, liek pārdomāt, vai tagad mēs pareizi vērtējam mūsu nacionālās apziņas veidošanās procesus. Vai tie, kas uzvilka melno talāru un kāpa kancelē, vai tie, kas kopa senču paražas un kuŗus ķēra un sodīja par pesteļošanu un baznīcas likumu pārkāpšanu, bija nozīmīgāki cīnītāji par savas tautas tiesībām? Mūsu kultūrvēstures pētnieki, kā J. Straubergs un A. Johansons, ne vienmēr dod skaidras atbildes, jo tādu jau arī nav.
185.
Kad reiz ieminējos kādam mūsu mācītājam, ka turu visus pirmos latviešu mācītājus par tautas nodevējiem, viņš smaidot atbildēja: „Zināt, es tāpat reiz teicu Rīgā kādam māksliniekam: pirmie gleznotāji, kas pameta tautas mākslu un mācījās gleznot uz uzstieptiem audekliem, bija tautas nodevēji.” Vai nav gudra atbilde?
186.
Rīgā iznāca Veltas Lapacinskas mākslas monografija Oļģerts Ābelīte, kas veltīta interesantam un iecienītam latviešu grafiķim, kas nomira 1972. gadā. Grāmatas izdevēji LPSR Zinātņu Akadēmija un Andr. Upīša valodas un literātūras institūts (apgāds „Zinātne” Rīgā 1978. g.). Tā ir iespaidīga vizītkarte, un darbs pretendē uz zināmu autoritāti. Techniskā apdare nevainojama. Illustrāciju izvietojums acij tīkams. Grāmatas nobeigumā bibliografijas un izstāžu saraksti. Nezinātājs var iedomāties, ka šādā darbā saraksti būs pilnīgi, jo nav arī norādes, ka tie tādi nebūtu. Tomēr pārlasot Ābelītes illustrēto grāmatu sarakstu, tūlīt redzam, ka nav minēti vismaz divi man zināmi darbi: Elzas Ķezberes Jāapsnieg un Oļģerta Liepiņa Rožainais smaids. Rožainā smaida titullapas zīmējums ir veiksmīgs senatnīgā un modernā kausējums, elegants grāmatu grafikas paraugs, bet noklusēts! Skaisto grāmatu neapmierināts nolieku plauktā, jo savu vagu tajā dzinis polītiskais cenzors. Sajūta tāda, it kā kāds vandalis būtu grāmatai izrāvis dažas slejas. Kas vēl te izlaists vai noklusēts?
187.
Ko vēlētos redzēt savā grāmatu plauktā? Nopietnu pētījumu par latviešu ģeometrisko mākslu. Mēs varam piepildīt grāmatskapi, varbūt pat divus ar archaioloģijas, etnografijas, folkloras, architektūras, lietiskās mākslas, mākslas un grāmatniecības publikācijām, kur vārdos un attēlos apcerēti un pētīti mūsu tautas ornamenti, bet mums trūkst vienotāja sistemātiska jēdziena par latviešu mākslas un aistētiskās izjūtas senāko un visos laikos populārāko izpausmi − mūsu ģeometrisko mākslu.
188.
Pie amerikāņiem gaŗas runas ir retums. Ķīnas, Kubas un Padomju Savienības diktatori runā stundām ilgi, latvieši tāpat. Bet amerikāņi visu iespiež 1/2 stundas TV pārraides formātā un saviem pasaules architektiem, rakstniekiem un antropologiem bieži neatvēl vairāk kā piecas minūtes, lai pastāstītu, ko viņi dara un kas jaunākais viņu specialitātē. Beidzamais laiks, ka dziesmu svētkos un valstsvētku aktos oratorus aicinātu kodolīgi stāstīt, ko viņi dara latviešu tautas, kultūras un mākslas labā. Sacītais tad būs aktuāls, interesants, un runātājs neieslīgs tukšās pļāpās. Jurists Alberts Bērzkalns savā grāmatā par dekoratoru Jāni Kugu (Krāsu varā, GD, Ņujorkā, 1978) atceras, ka Kuga vienmēr gaidījis Bērzkalnu pārnākam no kādas sēdes vai apspriedes ar jautājumu: „Ko Jūs darījāt Latvijas labā?”
189.
Vēstuļu rakstīšana 20. gs. ir zudusi māksla un, šķiet, arī svētku apsveikumu sūtīšana iznīkst. Svētkos no tautiešiem pienāca 4 vēstules, 14 kartītes ar īsākiem vai gaŗākiem vēstījošiem fragmentiem un 76 kartītes ar tradicionāliem vēlējumiem. Šai skaitā 10 kollēgas, kas bija darinājuši paši savas kartītes. No latviešu sūtītām kartītēm 12% bija rotātas kristiešu simboliem, 40% dažādiem laicīgiem Ziemsvētku simboliem, 7% latviešu folkloras un etnografiskiem motīviem. Totāli, ieskaitot amerikāņus, bija sarucis arī labdarības organizāciju kartīšu skaits. Piem., citus gadus pienāca 2-3 komplekti ar UNICEF kartītēm, bet šogad tikai 4 eks.! Dzīves dārdzība sarauj vaļīgos makus.
Gvīdo Augusts
