Latviešu skolās, dažādos tautiskos sarīkojumos, svētku aktos bieži tiek runāti tautasdziesmu teksti. Te parasti sastopam īso tautasdziesmu − četrrindi. Šai parādībai nesen pieskāries Vilis Bendorfs LuM 1978. gada 22. septembŗa numurā. Te citāts:

Tautasdziesmās par dziedāšanu gan ir bieži minēts vārds „teikt”, taču tam vienmēr seko vārdi „locīt” un „vilkt” vai citi ar līdzīgu nozīmi, izņemot gadījumus, kuŗos ir runa par dziesmu mācīšanu. Nav šaubu: šie trīs vārdi apzīmē priekšnesumā veidu, kādu mūsu dienās piekopj Alsungas un Jūrkalnes etnografiskie ansambli. Tādā pašā nozīmē vārdu „teikt” lietoja, piemēram, 1873. gadā F. Brīvzemnieks un 102 gadus vēlāk teicējas Dignājā un Rudzētos. Nesen Alsungā dzirdēju, ka gaŗās tautasdziesmas, kam katrai sava melodija, sauca par ziņģēm, bet četrrindes neatkarīgi no to satura par „ē” dziesmām. No savas mātes saņēmu apmēram šādu atbildi: nē, četrrindes nedzied, tās runā, bet runā ar melodiju.

Līdzīgu ziņu uzskaitījumu varētu turpināt bezgala, bet lai nu šoreiz pietiek, jo tās tik un tā liecina vienu un to pašu: īsās tautasdziesmas, kuŗām savu īpašu melodiju nav, tiek dziedātas (pareizāk, teiktas) ar melodijām, kādas latviešu mūzikas folkloristikā pieņemts saukt par teicamām un atrodamas, piemēram, Jurjānu Andreja „Latvju tautas mūzikas materiālu” pirmajās trīs burtnīcās; turklāt, jo senatnīgāka ir melodija (skaņu savstarpējā gravitācija vāja, ir vilcēju balss u.tml.), jo mazāk tā pakļauta tematiskiem vai funkcionāliem ierobežojumiem. Tieši šīs melodijas ilgu laiku bija latviešu darba cilvēku garīgā rupjmaize ; tieši par šīm melodijām, kā to nācies novērot dažādos Vissavienības mēroga pasākumos, cittautieši interesējas un jūsmo visvairāk − nevis par „Dziesmu rotas” melodijām līdzīgiem saldumiem.

Nobeigumā raksta autors piemin arī praktiskus piemērus, kur šī ideja iedzīvināta kā, piem.:

Divas meitenes − viena sešus gadus veca, otrai nepilni deviņi −, kuŗām iepriekšējie mēģinājumi dziedāt kaut ko „uz balsīm” nebija veiksmīgi, dažu minūšu laikā iemācījās suitu melodiju, pat ar suitiem raksturīgo variēšanu atbilstoši vārdu uzsvariem. Jaunākā meitene sauca un vilka, vecākā locīja; divbalsība bija panākta bez grūtībām. Suitu melodija veica to, ko nespēja profesionāli sabalsojumi; tad diez vai var par augstu vērtēt to labumu, ko šī un citas teicamās melodijas spētu sniegt skolā, vēl jo vairāk tāpēc, ka tās visas ir šaura apjoma un nedara pāri bērnu balsīm. Marta sākumā kādas Rīgas skolas III klasē divas meitenes ātri un bez grūtībām iemācījušās jau minēto suitu melodiju, nodemonstrēja to publikai, kamēr citi skolēni pirms un pēc viņām savas četrrindes runāja. Klasesbiedros suitiskā teikšana neizraisīja smieklus, drīzāk interesi: pāris nedēļu vēlāk, kad kādā vaļas brīdī meitenes atkal uzsāka teikt dziesmas, vilcēju balsij bez uzaicinājuma pievienojās puse klases. Tātad nemaz tik neiespējams nav laiks, kad skolās varētu atteikties no tautasdziesmu runāšanas bez melodijas, ja vien ciešāk sadarbotos latviešu valodas un dziedāšanas skolotāji.

Interesantais raksts izraisa tikai pozitīvus kommentārus. Varētu piebilst, ka bez vārda „teikt” ir arī vārds „stāstīt”. Piemēram:

Stāsti dziesmas, māmuliņa,
tautiņās vadīdama,
ko dziedāšu malt iedama,
ko vasaru druviņā.

 

*

 

Visumā jūtos visai neērti Austrālijas latviešu lasītāju priekšā, jo esmu visai maz pieminējis viņu muzikālo rosību. Iemesls tam − materiālu trūkums. Līdz ar to būtu ļoti pateicīgs par attiecīgu koncertprogrammu, recenziju utt. saņemšanu. Ir arī kāds cits „apkaunojošs” apstāklis. 1973. g. Klīvlendas dziesmu svētku laikā kādā sarunā smagi izgāžos kā pasaules gada laiku un mēnešu nezinātājs. No tā laika austrāliešu draugi man Ziemsvētkos piesūta Jāņu dienas apsveikumus un otrādi... Katrā ziņā mans kollēga redaktors Spodris Klauverts vērš uzmanību uz Gunāru Larsenu (vijolnieks), kas 1978. g. kā solists piedalījies Zalcburgas festivālā. Tur viņš spēlējis Vivaldi koncertu kopā ar Lucernas stīgu orķestri, kuŗā piedalās arī Pauls Ezergailis. Gunārs Larsens tagad ir arī Lucernas orķestra koncertmeistars.

1977. g. Zalcburgā koncertējis vijolnieks Gidons Krēmers (V. Stūrestepa skolnieks) no Latvijas. Kādā radiopārraidē Herberts fon Karajans viņu apzīmējis par vienu no vislabākajiem vijolniekiem pasaulē. Ceram par viņu dzirdēt vairāk jau drīzumā.

Savukārt čellists Jānis Laurs „New” England” universitātes mūzikas fakultātē izveidojis kamermūzikas ansambli (New England Ensemble), kas solās tuvākā nākotnē būt vislabākais Austrālijas kontinentā.

 

*

 

Par „Mierīgās saules periodu” žurnāla Māksla 1978. g., 3. numurā raksta muzikologs Jānis Torgāns. Temats − Latvijas komponistu savienības 8. kongress un tā jaunumi. Kā pirmais pieminēts estrādes mūzikas patstāvīgais koncerts, līdz ar ko panākta Raimonda Paula, tāpat Ivara Vīgnera un Ulža Stabulnieka „oficiāla atzīšana” komponistu savienībā. Jānis Torgāns to apzīmē kā orientācijas maiņu un norāda, ka estrāde tuvojas lielās mūzikas templim. Tuvojas nevis kā dāvanu lūdzēja radiniece, bet arī ne kā bravūrīga meiča, kam uzvedības normas maz ko nozīmē.

Tālāk uzmanību saista profesionālā pūtēju orķestŗa koncerts. Kā zināms, pūtēju orķestŗus bieži saistām ar neveikliem ugunsdzēsēju vai pestīšanas armiju ansambļiem, un kā zobu sāpes esam mēģinājuši tos paciest dziesmu svētku gājienos. Taču te vajadzētu būt kādai gaišākai un optimistiskākai ievirzei. Ka tas tā varētu būt, pa daļai pierāda ‘Romualda Jermaka „Koncertu simfonija”, tāpat Georga Pelēča „Jaungada mūzika”.

Kā trešais jaunums − paši jaunie komponisti, ieskaitot studentus. Jau agrāk rakstīju par Pēteri Vasku, tagad nākuši klāt jauni vārdi − A. Engelmanis, Edvīns Zālītis, Egils Straume, Zigmunds Lorencs, Selga Mence.

Uz visiem šiem jaunajiem komponistiem gribu attiecināt arī Ulža Gravas vārdus Laika 1978. g. Ziemsvētku numurā:

Svarīgais ir tas, ka latviešu dzejnieks, mūziķis, gleznotājs, skulptors vai aktieris Latvijā spēj aizsniegt simtiem tūkstošiem citus latviešus un radīt tautā cieņu un pašapziņu par latviešu valodu un kultūru un arī tautas nākotni.

Metropolītenoperas žurnāla Opera News 1978. g. novembŗa numurā lasām šādas rindas:

Latvian composer Imant Kalnyn’s new opera I Played and Danced, given its premiere in Riga, aroused interest, especially among the young, because of his penchant for including folk-rock elements in his symphonic compositions.

Tanī pašā Metropolītenoperas žurnālā lasām gaŗāku rakstu par poļu komponista Penderecka otru operu Pazaudētā paradīze (Paradise Lost). Patiesībā komponists šo mūzikā pārvērsto Miltona eposu nosauc par rappresentazione − performance, happening. Līdz ar to šo darbu var uzvest baznīcās vai arī koncerta formā. Miltona teksts runā par Sātana revolūciju, tāpat arī par cilvēka grēkā krišanu un viņa izsviešanu no Ēdenes dārza utt. Īsumā − visi runā par šo 1663. g. pabeigto Miltona darbu, bet neviens to nelasa. Tagad ar libretista Kristofera Fraija (Christopher Fry) palīdzību Paradise Lost kļuva par happening resp. operu. Pirmizrāde notika Čikāgā 1978. g. 29. novembrī.

Šo rindu autoram izdevās vērot Penderecki 1976. g. pavasaŗa festivālā Gvelfā, Ontario. Kaut arī esmu bijis liecinieks daudzām jubilejām un godināšanām kā Latvijā, tā Kanadā, tik spontānu un ilgstošu godināšanu kā Pendereckim vēl nebiju redzējis.

Personiskā sarunā Pendereckis izteica nožēlu, ka nekad nav vēl bijis Latvijā, bet par Rīgu dzirdējis tik daudz laba un skaista. Arī par savu jauno operu Pendereckis izsakās, ka tā varētu būt schön, beautiful. Protams, šie vārdi ir anatema visiem moderniem komponistiem. Tagad no Varšavas rudens festivāla (jaunās mūzikas parāde, ko organizēja poļu komponisti) pagājuši 20 gadi. Ir iespējams, ka ir atrasts kaut kas jauns, nebijis un skaists.

Lasītājiem, droši vien, visvairāk būs pazīstama Penderecka „Svētā Lūkas pasija”, ko pirmo reizi atskaņoja 1966. g. Minsteres katedrālē.

Nobeigumā atstāstījums no iepriekš minētā raksta Metropolītenoperas žurnālā Opera News :

Pendereckis, kas dzimis 1933. gadā, sevi var uzskatīt par reti laimīgu, jo kā komūnistiskās Polijas pilsonis var dzīvot pasaules pilsoņa dzīvi, brīvi ceļojot pa visu pasauli. Vairākus mēnešus gadā viņš uzturas Polijā, savā mājā Krakovas tuvumā. Laiks šeit sadalīts darbam − komponēšanai un atpūtai kopā ar ģimeni − sievu un diviem bērniem. Tikko viņam jāuzņemas pienākumi Jēlas universitātē, kur viņš māca kompozīciju, vai jālasa lekcijas gan par 18. gs., gan moderno mūziku, viņa ģimene pārceļas uz māju Savienotajās Valstīs − Jaunanglijā. Šādu ceļošanas brīvību poļu mūziķiem piešķīra Gomulkas režīms sākot ar 1956. g. Pendereckis atceras, ka līdz tam moderno mūziku Polijā nemaz nav drīkstējuši atskaņot. Līdz ar to pilnīgi svešs bijis Stravinskis, Vīnes skola − ar Šēnbergu, Bergu un Vēbernu priekšgalā, arī visa pēckaŗa eksperimentālā mūzika. Polijā bijuši pazīstami tikai Bartoka agrīnie darbi. Pirmo reizi dzirdējis Stravinska „Svētpavasari” 1957. vai 1958. gadā. Bet maiņa bijusi negaidīta un pēkšņa. 1959. gadā Pendereckis ieguvis 3 pirmās godalgas jauno komponistu sacensībās. Ar šo naudu viņš devies 6 nedēļu ceļojumā uz Itāliju, uz „savu pirmo saskari ar ārpasauli”. Šie jaunie kontakti drīz vien izpaudušies ļoti oriģinālā, eksplozīvā, intriģējošā un nozīmīgā mūzikas valodā. Varšavā, strādādams elektroniskās mūzikas studijā, Pendereckis attīsta un izkopj savu vienreizējo stilu, kas tai pašā laikā šķiet ļoti pieņemams plašām aprindām. Viņš kļūst par vienu no avangarda komponistiem. Viņa paša vārdiem runājot: „mūzikai jārunā pašai un tai jāiedarbojas uz klausītāju sirdi un prātu.” Publikas piekrišana ir iemesls viņu turēt aizdomās par tīšu cenšanos izpatikt publikai. Bet pats komponists apliecina, ka savus darbus radot − par to, kā tie patiks vai nepatiks kādām, viņš domājot vismazāk. Ar populāro gaumi viņš nerēķinoties. Bet pēc mūzikas kritiķu un zinātāju sprieduma, viņa pieeja komponēšanai ir tieša un vienkārša, tāpēc arī viņa mūzika viegli saprotama un uztveŗama.

 

*

 

Mūzikas vēsturei nav sveši gadījumi, kur rakstnieki savās mūzikas kritikās pārspējuši profesionālos mūziķus - kritiķus, piem., Džordžs Bernards Šovs. Protams, ir arī gadījumi, kur esejās un romānos par mūziku sarunātas pat viselementārākās muļķības, piem., Zenta Mauriņa to darījusi. Pavisam uz slidena ceļa staigā arī pazīstamais rakstnieks un kommentātors P. Kovaļevskis Laika Ziemsvētku numurā, kaut arī palīgos kā liecinieku piesaucis pašu Apkalnu. Taču ne par iepriekšminētiem mūsu temats pašlaik. Ir iznākusi jauna grāmata Ezra Pound and Music, kuŗu sakārtojis ievērojamais Kanadiešu komponists Šēfers (R. Murray Schafer).

Šajā grāmatā sakopotas arī Ezras Paunda mūzikas kritikas, kas publicētas ar pseudonimu „William Atheling”. Interesantas domas par Čaikovski:

A certain cheapness is immanent in this composer. He is not cheap all the time or even, perhaps, most of the time, but he keeps one in a state of anxiety.

Simpātisks ir tomēr Ezras Paunda entuziasms par krievu ievērojamo komponistu Modestu Musorgski. Divdesmito gadu beigās Paunds sadraudzējies ar amerikāņu komponistu Džordžu Anteilu (George Antheil). Savdabīgais komponists un koncertpianists Anteils savu koncertu laikā vienmēr turējis uz klavierēm pielādētu revolveri. Šinī laikā Ezra Paunds cēla gaismā aizmirstā Antonio Vivaldi kompozicijas. Mūzikas harmonijas teorijā Paunds pārstāvēja uzskatu, ka kādam mūzikas akordam var sekot kuŗa katra skaņu kombinācija, līdz ar to cīnīdamies par mūzikas atbrīvošanu no strikto likumību blokādes.

Būšot arī grāmatas otra daļā, kuŗā Šēfers analizēšot Paunda paša kompozicijas.

 

Imants Sakss