J. Fodora

Gatavības apliecība

Pertas drāmatiskās kopas uzvedumā

Viesu ansambļi bija izvēlējušies lugas ar nelielu personāžu. Toties Pertas ansamblis reprezentējās ar krietni lielu ansambli, kas, manuprāt, bija vienīgais atrisinājums lugas izvēlei − salkans, pasekls tulkojums no ungāru valodas, kas 40 gados krietni novecojies.

Par labu lugai runā personu raksturu dažādība un krāsainība, ko Pertas aktieŗi visā visumā godam veica − Anna Lanska, Jānis Pelšs, Andra Kīna, Anita Vaļikova un it sevišķi Juris Freijs. Jānožēlo, ka Freijs atkal pazudīs no latviešu skatuvēm Austrālijā un atgriezīsies savā pastāvīgā dzīves vietā Kanadā.

Režija visā visumā apmierināja, kaut gan vietumis manāmas kļūdas: aktieŗi viens otru aizsedza, tenisa bumbiņu sitieni tikpat skanīgi kā koris un mazliet skanīgāki par lielgabalu dunoņu tālumā; vienai skolniecei izlaiduma aktā skaista balta kleita ar cepuri, kas apēnoja seju, otrai − skolas formas tērps; pēdējais iezīmēja īpašu laikmetu, bet ne skolotāju tērpi, kas gan atbilda individuālajiem raksturiem.

Augusta Kudeikas un Alberta Rudzīša dekorācijas bija gaišas, vieglas un acij tīkamas.

 

 

 

Nīla Saimona

Apartaments Plazas viesnīcā

Adelaides latviešu teātŗa ansambļa uzvedumā

Adelaidiešu ansamblis izrādīja mūsdienu autora Nīla Saimona triloģiju Apartaments Plazas viesnīcā. Indulis Bumbieris un Gita Karvele parādīja trīs atšķirīgas situācijas, līdzīgas ar to, ka autors rāda cilvēkus kā sabiedrībai pieņemamas čaulas, kuŗu iekšējais tukšums noliedz saredzēt īstās vērtības. Tā cilvēki tiek dzīti dziļāk izmisumā, un vienīgais atbalsts ir sabiedrības normas. Burvju loks. To arī simbolizē lugas uzbūve, kas sākas ar laulību iršanu un beidzas ar kāzām, kam paredzamas tādas beigas kā lugas sākumā. Miervalža Bumbieŗa režija panāca to, ka izmantoja visu skatuvi. Vietumis tomēr režija padevās skatuviskumam, upurējot loģiku; ja cilvēkam jārāpuļo gar stikla logu septiņu stāvu augstumā, viņš droši vien izvēlētos tuvāko, nevis tālāko logu, pa kuŗu iekāpt.

Irēnes Krūmiņas dekorācijas bija tīkamas, istabu sadalījums asprātīgi izdomāts, lai gan telpas pārāk maz atgādināja luksa viesnīcu.

Jāpiemin ļoti vājais lugas tulkojums. Ja izrāde būtu spēlēta vietā, kur angliski nerunā, tad būtu jāšaubās, vai publika vispār saprastu, par ko ir runa. Pietiks ar pāris „valodas ziedu” piemēriem tāda apgalvojuma pierādījumam: „Es nevaru tev tikt pāri” (es tevi nespēju aizmirst); „es izgāju caur aplēsēm” (es pārbaudīju aplēses) u.d.c.

 

 

 

Mārtiņa Zīverta

Lielā Grēcinieku iela

Sidnejas latviešu teātŗa uzvedumā

Sidnejas izrāde jau bija profesionālā līmenī gan skatuviskās apdares, gan galveno aktieŗu spēles ziņā. Mārtiņa Zīverta luga Lielā Grēcinieku iela viegli var izvērsties par gaŗlaicīgu gabalu, jo balstās tikai uz dialogiem, bez notikuma. Šoreiz tas nevarēja notikt, jo lugu rādīja divi skatuves meistari − Lija Veikina un Kārlis Gulbergs. Viņu spēle izcēla katru niansi, izmantoja katru situāciju, izspieda no lugas pēdējo dzīvības sulas pilienu, un skatītāji ar baudu to prata novērtēt. Vitalitāte un spraigums, kāds šķīlās no abu aktieŗu valodas, zāli pilnīgi apbūra.

Ulža Āboliņa dekorācijas impozantas, interesantas ar kolonnu leņķiem, kas kopā ar pelēcīgi brūnajām krāsām izcēla lugas auksto, draudīgo noskaņojumu. Jāpiemin gaismas efekti sākumā, kas ar tik skatuvisku spēku ievadīja izrādi, kuŗa ierindojama starp labākajām, kas festivālos redzētas.

  

 

 

Edvarda Albija

Amerikāņu sapnis

Austrālijas latviešu teātŗa uzvedumā

Melburnas ALT ansamblis arī spēlēja amerikāņu autora (varbūt mūsdienu visspējīgākā.?) lugu − Edvarda Albija Amerikāņu sapnis. Šoreiz tulkojums bija daudz labāks, lai gan reizumis tulkojamā viela par sarežģītu, lai tā latviešu valodā izklausītos dabiski. Luga būtībā ir pagaŗš viencēliens, un Albija stils prasa spraigu tempu, kas ne vienmēr bija izturēts. Režijas vaina: situācijas tika izspēlētas nevajadzīgi gaŗi; piemēram, mamucīša cepures laikošana varēja būt uz pusi īsāka. Citādi režija bija teicama: tīrām līnijām iezīmētas situācijas.

Arī aktieŗu spēle bija līmenī. Zelma Liepa kā vecmāmiņa galvenajā lomā izvairījās no patosa, izceldama cilvēku saprašanas spējas un dzīves ziņu, ko iegūst, vecumam pienākot. Viņa virzīja lugas tempu un skatītājos izraisīja daudz smieklu. Mamucis (Lūcija Kalniņa) un papucis (Indulis Pilskalns) atbilda Albija raksturiem un labi izcēla autora mērķus. Gunas Kūlnieces Barkera kundzes tēlojums bija viens no festivāla jaukākajiem sniegumiem: viņas spēle pilna nianšu un loti izsmalcinātā veidā rādīja lielisku skatuvisku māku − žēl, ka vērtētājiem paiet gaŗām neuzkrītošs mākslinieciskums. Ingmārs Kūlnieks izskatījās pēc „sapņa”, bet spēle mazliet nebrīva. Gunāra Jurjāna dekorācijas bija loti gaumīgas.

 

 

Apbalvojumi

Pēc visām izrādēm Austrālijas latviešu teātŗu apvienības priekšsēdis I. Sveilis paziņoja žūrijas komisijas vērtējumus.

Induļa Nīča balvu labākajam aktierim, jaunākam par 25 gadiem, saņēma Andra Kīna. Paijas labākajiem aktieŗiem galvenajās lomās tika Indulim Bumbierim (ALTA) un Lijai Veikinai (SLT), palīglomās − Lūcijai Kalniņai (ALT), Anitai Vaļikovai (PLDK), Jānim Graudam (SLT) un Jurim Freijam (PLDK). Godalgu par labāko režiju saņēma Miervaldis Bumbieris (ALTA), bet par labāko ansambli atzina SLT.

 

Baiba Muzikante