DZĪVĪBAS SILTĀ DVAŠA

Baiba Bičole. Buŗot. Dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1976. 128 lp. $5,-

 

B. Bičoles dzejoļu krājums Buŗot ietveŗ 115 dzejoļus, kas - neraugoties uz galveno temu sazarojumiem un pēkšņiem izlocījumiem - visi iekļaujas vienā raksturīgā stila vienībā. Jau krājuma pirmais dzejolis uzbuŗ dzirdes uztvertās asociācijās un vārdos ieslēpto maģiju, atšķirīgo vilņošanos starp ikdienas sajūtām un apziņas pacēlumu: "..jau zuzēja valoda maigāk (..) vārdi (..) kā zirnekļu stīgas (vilka uz augšu)". (5. lp.).

Bičoles vitālā, zemei aizrautīgi piesaistītā dzejā, pat universa neaptveŗamās dimensijas ir kā briedumā atraisīts auglis:

zem saviem pirkstiem manīju siltu un mīkstu
laiku - bezgalības atvērtu augli      (5. lp.)

Auglības spēka noslēpums, varenais dzīvības dzinulis ir šīs dzejas satvara centrā.

Senvārdi un novadu valodai raksturīgie izteicieni pavisam organiski apvienoti ar laikmetīgo dzīves izjūtu un formu, piešķiŗot izteiksmei svaigu sulīgumu, piem., ņipras; ucinot, īdēdami, pesteļot, zelē, ķeraina, eima u.c.

Mīlestības pārdzīvojums šo dzejoļu izjūtā nav distancēta jūsmošana, bet visu jutekļu kāpināts skurbums:

...tu mani aplēji ar savām acīm
kā mīkstu, siltu maizes kvasu    (29)

Silto, tīksmo, glaudīgo jutoņu jau tīri fonētiski izteic piemēroto vārdu skaņas, kā: ļogās, ļimst, šļūc, laitīt, šļakstēt un tml. Optiski šo noskaņu vēl papildina augļu un zemes karstās krāsas -- sarkans, oranžs un brūns. Bičole tās visvairāk izlieto, apdziedot rudeni, auglības saulgriežus, piem., dzejolī "Oktobris kalnos":

sarkaniem meža āboliem (..)
naža salta un asa
ir miesa, rūgtums
pārgriež man mēli"     (60)

Arī abstraktā mākslas un ideju pasaule notēlojas taustāmi konkrētā, maņām tveŗamā priekšstatā:

es iebridu viņa vārdos (..)
kā biezā un auglīgā mežā     (6).

Erotiska simbolika sasaistās ar reliģijas metaforu dzejolī "Dzejnieka nāve":

tu kliedzi (..)
kā radītājs pirms sēklas izlaišanas    (9)

Svētku trakulīgās izpriecas spontāni tēlojas dzejolī "It kā pa Jāņiem":

no miesas, no sveķu garaiņiem karstiem
noceļas jumts?     (12)

Visu dabas norišu kopsakarībās dzemdības ir kā radnieciska tapšana jaunas maizes cepšanai:

bet viņa
nosvīdusi locījās ap cepli, vēl kūpošu siltu autiņos ietinusi
jaunpiedzimušo     (13)

Veiksmīgi padevies riskantais eksperiments mīlestības dzejoļa tekstā iestrādāt skeleta allegoriju:

Mana roka tev izlien cauri
un satausta mugurkaula skriemeļos
pēkšņa pavasaŗa maigos pumpurus     (18)

Baibas Bičoles dzeja ir brīva no ierastās poētiskās frazeoloģijas. Ja konvencionālais epitets kādreiz lietots, tad aizvien neparastā pretstatījumā. Tā bieži atklāts jauns pagrieziena leņķis cilvēku attiecību saspēlēs. Divatnes saplūšanā jūt pēkšņi jausto atstarpi:

pēkšņi sajutu (..)
vientulības smago dūri
uz krūtīm     (80)

- Mīlestības pārdzīvojums pārnests dzejā tiešs, pirmatnīgs, kaismīgs:

es jūtu, kā tavi kumeļi spārdās     (79)

un

Tavas balss stiprā virve
sagrožo mani   (69)

Viens no dzejnieces stila elementiem ir dabas parādību un lietu personifikācija - "sala elkoniem asiem", "pagaļu padusēm", "vēji kailiem gurniem", "skurstenis ar dūmu vīkšķi / aizsedz aci" (63). Viņa arvien atgriežas pie dzīvības ieņemšanas un radību motīva.

Pašā viducī sprādziens (..) dzemdības tuvu    (49)

klēpis izmet kliedzošu bērnu
ar dzīvības karoti savilktā dūrē    (14)

Šai dzejā iznīcības saltai elpai pretī dveš dzīvības siltā dvaša:

Tām dienām šļūdoņa plūdums.
Slīd gausi (..) Bet tie putni, (kas) pāri lido,
jau zina,
ka gaida jūŗa
un lielā pārvēršanās      (63)

Pasaules problēmu šķetinājums un nākotnes vizijas nav šīs dzejrades uzmanības fokusā . Tā centrēta ap dzīvības cildinājuma neizsmeļamo temu. Kā milzu saules puķes zieds Bičoles dzejas ainavu aizpilda aizgūtnēm baudīts zūdošās dzīves malkojums neprasot atģist aizlaicības noslēpumus. Nobeigumā izskan mudinājums pieķerties dzīvei:

visiem spēkiem turies
pie laika palodas     (122)

 

Guna Ikona