BALTIJAS JŪŖAS ROMĀNS

Gunars Janovskis. Kaijas kliedz vētru. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1977. 319 lp. $8,50

 

Turpat visi latviešu dzejnieki un daudzi prozisti ir tēlojuši dažādus dzimtenes saldūdeņus, no nieka strautiņa līdz Lubāna klāniem. Bet retais rakstnieks prozā atainojis Baltijas jūŗu un darbošanos tajā. Varētu izsekot jūŗas tēlojumiem rakstnieku darbos laika secībā, sākot ar Kr.Valdemāra - Latvji, brauciet jūriņā, krājiet zeltu pūriņā; V. Lāča Veco jūrnieku ligzdu, J. Kārkliņa Teiku par septiņiem kuģiem, I. Karules Raibo vasaru, J. Petera un D.Avotiņas Baltijas toverī sālīti u.c. Bet vispilnīgāko jūŗas atspulgu mums dod Gunara Janovska pēdējais romāns Kaijas kliedz vētru. Tur Rīgas līča jūŗa tverta visiem jutekļiem: ir jūŗas redzējums (16., 59., 106., 111., 135., 142., 157., 168., 191., 253., 259., 280.), jūŗas dzirdējums ("vientulības dziesmu svilpo vējš krasta smiltīs, un klusi šlupstot dzied pelēkā jūŗa" 9.lp., arī 26., 191., 196., 224.), ir pie jūŗas smaržas ("pašai jūŗai ir rūgtena dvēsma" 11., arī 197., 198., 224.), Līdzīgi Čakam Janovskis jūtīgi uztveŗ dažnedāžādas smaržas. Nekur nekas tā nesmaržo kā Latvijā.

Laivas ar jūŗu sastrādā, bet arī pret to cīnās. To dažādie atveidi un izmantošana sīki notēlota viscaur grāmatā. Ar jūŗas zvejas gudrībām noklātas veselas lapas puses. Bet pāri visam ir siltā dzīvās dzimtenes dabas un cilvēku tuvība.

Laivu pavadones ir gudrās kaijas, laika pareģes. Latviešiem putnu balsis gan dzied, klaigā, sauc, brēc, vidžina, ķērc, kūko, pūš, dūdo, kladzina, čirkst, velk, čivina, svilpj, žadzina, vītero, griež, tarkš, klabina, burina, loka, rubina, ūjina, lirina un kliedz. Kaiju kliedziena tembrā autors atšķiŗ kliedziena vēsti, kas ne vienmēr ir uz vētru, bet "vieglā rīta vēsmā šis kliedziens izskan dzidrs un spalgs" (191). Tas var izsaukt arī gaišu cerību. Tā notiek Egonam Dielānam, Rīgas žurnālistam, kas vada veselības uzlabošanas atvaļinājumu vientuļā nomales zvejnieku ciemā Vilragā, pie Oļupes ietekas Rīgas jūŗas līcī. Par romāna norises laiku jaušamas 30.-to gadu beigas. Grāmatas sākumā un nobeigumā rādītas ciema ārējās pārvērtības, pozitīvas un reizē negātīvas - uzlabotie ceļi, bāka, dažādās fabrikas. Parallēli tam uzviļņo cilvēku raksturu grūtumi - atrast sev īsto dzīves mērķi un taisnāko ceļu tā sasniegšanai. Egonu un Eldu urda problēma, kas aktuāla visos laikos: "Ir tā izgadījies, ka arī es meklēju saturu savām dienām" (222). Elda ne tikai meklē saturu dzīvei, kas dotu gandarījumu, bet arī tādu saturu, kas praktiski saturētu viņas dzīvi kopā, jo daudzas vētras īstā un pārnestā nozīmē bijis jāpārlaiž lepnajai sievietei ar abām mazajām meitenēm. Meitenīšu tēlojums iemiesojas īstās bērnu izdarībās. Īpatnēja ir iezīme Eldai un latviešiem vispār, ka tie negribēti uzpeldējušās jūtas cenšas aizdzīt ar darbu (123). Līdzīgi Artūra Skujas un Klēras Pīrsones attiecībām (Solas triloģijā), lēnas it kā aizturētas saskaņas radīšanai Janovskis brīnumjauki rāda - kā zagšus, tik lēnām - Eldas un Egona savstarpējās uzticības izaugšanu. Tā šķiet svarīgāka par juteklisko mīlestību, jo rada spēcīgu atbildības sajūtu vienam pret otru gan dzīves sīkumos, gan visai kopdzīvei (222-229).

Egona dzīvē īstas vētras nav. No alkoholisma sagandētā veselība piešķiŗ Egonam bezmērķību un it kā gļēvumu. Autors sīki parāda, kā Egona dzīves laiva pakāpeniski ieslīdējusi un izšķīdusi alkohola klintīs. Tas pats noticis ar Eldas vīru tiešā nozīmē. Varbūt dažu pārāk didaktisku pretalkohola norādījumu vietā autoram būtu pieticis ar Eldas vīra neveiksmi: nelīdz atkārtoti, vārdos doti solījumi citiem, kaut arī tuviem cilvēkiem. Palīdz tikai paša skaidrā pārliecība, kas sakņojas ticībā, ka pārmērīga dzeršana ir ļauna un atmetama, kad gribas spēks cilvēku pamet. Egona veselīgais kodols palīdz veikt grūto, pakāpenisko ceļu no brīža, kad pēdējo degvīna pudeli viņš nodod Eldas glabāšanā (32, 34), kamēr viņš atkal spēj to pašu pudeli paņemt savā rokā, lai ielietu citiem, bet pats paliktu atturībnieks (190). Romāna nobeigumā izveidots līdzsvarojums Eldas un Egona dzīves vietas ziņā pilsētā un dabas vidū.

Neskaitāmas vētras pārdzīvojis vecais Bradiņš, Jānis Jansons alias Džons Džonsons. Aplipis pieredzējumiem kā zvīņām, Bradiņš tēlots kā latviešu "baltais tētiņš", bet ar pasaules apbraucēja vērienu, apsviedību un žestu. Viņam līdzīgs varētu kļūt tagadnes latviešu vectētiņš trimdā. Bradiņš ir 82 gadus vecs lībiešu cilmes bijušais 11 kuģu īpašnieks un kapteinis, astoņu valodu zinātājs un "deviņu amatu" pratējs. Bradiņš savu dzīvi un vecuma dienas nodrošinājis ar slepenībā iegūtiem zelta dāldeŗiem. Par tiem znots viņam uzceļ staltāko krustu kapsētā, bet ļaužu piemiņā Bradiņš paliks sava spriganā gara un sirds bagātības dēļ, ko nesavtīgi un neuzbāzīgi mācējis izdalīt. Tā zīmīgi tēlota vērtībā pieaugošā palīdzība Eldai: medus podiņš bērniem (179), jaunie baļķi istabas griestiem (189) un samaksātais atlikušais laivas parāds (230). Neizsīkstoši Bradiņš dala savu dzīves ziņu tiem, ko atrod par sava padoma cienīgiem. Vērtīgākais pasaules likumībā viņam šķiet: turēt acis vaļā, visu zināt un - klusēt. Bradiņam ir īpaša māka otram gudrību iedot: ne ar pasīvu izstāstīšanu, bet vadīt pamācāmo tādā veidā, lai viņš, darbodamies un domādams, īsto atziņu iegūst paša spēkiem. Bradiņam ir savs ieilgušais iekšējais "kaiju nemiers" - burenieka Mary Celeste nozieguma līdzzināšana un atlīdzība par noklusēšanu. No tā viņš pirms nāves grib atbrīvoties, atklājot notikumu ar Egona rakstu avīzei. Tā viņš savukārt sagādā Egonam jaunu vielu darba laukam redakcijā.

Kriminālstāsts par Meriju Selesti atdzīvina vienmuļo zvejniekciemu Vilragu. Un Bradiņa dīvainais stāstīšanas veids sadrupina saistīgo vēstījumu tā, lai katrs turpinājums izbeigtos visspriegākajā momentā.

Reti kādai grāmatai virsraksts tik lieliski saskaņots ar grāmatas saturu. Saturam savukārt pieskaņoti apvalka robotie burti. Grāmatā ir tikai divi īsi īstas vētras apraksti (106, 160-163), bet kaiju kliedziens - vētras jausma, viļņu nemitīgais nemiers un maiņas zīmīgi un celsmīgi ieaustas tēloto cilvēku raksturos un dzīvēs.

 

Edīte Zuzena