|
Ēriks Juhans Stagnēlijs (Erik Johan Stagnelius, 1793−1823)
|
 |
| ŪDENS GARS |
Pļavā dejo laumas. Vakars padebesī zeltu pakaŗ; ūdens gars, kam vainags galvā, ģīgā strauta sudrabalvā.
Vītolos uz upes kraujas vijoļtvanam puikiņš ļaujas, dzird kā ūdens skan un jautā viņš tam vecim avotstrautā:
„Paklau, veci! Kam tu spēlē? Vai tas palīdz sāpju kvēlē? Plauks jau mežs un zeme, pats tu Dievam tāls ar savu nastu.
Paradīzes mēness gaismu, svētā dārza ziedu laismu, gaismu gaišos eņģeļmatos neieskaut tev savos skatos!”
Apņem veci raudu svelme, ievelk sevī avotdzelme. Ģīga apklust. Un vairs nav tā spēlētāja sudrabstrautā.
(atdzej. Andrejs Irbe)
|
|
(Nicken Malmström, 1897−)
|
|
| BEDRĒ |
Šeit dus viņš dzīvības dzemdinātais sapņu izšūpotais pa ceļu ceļiem maldu domu šurp atvestais. Bedrē! īstenība to rakusi.
(atdzej. Andrejs Irbe un Māra Kaugara)
|
|
(Bo Setterlind, 1923-)
No cikla ‘Gotlandes dzejoli’ |
 |
| PIE HONGERA AVOTA |
Avotā veries ... un avots pats veŗas tevī ar bērna acīm, visu jau zina. Kālab gan citādi avots pasniegtos pretī ar spoguli? Dzīvību neaizskāris.
Dzer avotu, niecību jauzdams, atdodies avota mieram. Likteni vilnī ieraugi... un savas bailes, kā tās tur pazib kā vērdiņš avotā.
Dzīvība nepamet cerību ārpusē. Dzīvība ne reizes neaizsalst un vienmēr atveŗas it visiem. Veldzē zem vītola zariem kur skaidrākais ūdens bezskaņis plūst... |
| NORLANDAS SENMĀJA |
Šeit iekšā − miers. Netraucē! Pūrlāde. Darbarīki gar sienām – gadu gadu darbs. |
| PILSĒTA |
Priecājies! Jūŗa veŗ vārtus gaismai! Laivgalā sudrabs! Žilbinbalts!
Zils, zeltojošs šķitums vilina jūŗu dziedāt!
Šī ir Paradīze! Migliena klīst! Aitas pa pauguru stibina viņpus blāvi sirmajo drupu. Visbija! Gotlandes Jeruzāleme!
|
| JĀŅUDIENA |
Diena ir svelmaina, zaiga pēc lietus nakts, birzoklītes pļava trīc jausmas vēsmas skarta, jauniķi parakstās zilgmes zilgumā zilā, baltie ceriņi sardzē puto kā tautasdziesma. Uz salas nāk Jāņi, zeme sāpošas svētkiem, saulrozīte pļavā griež parādes apli, saules zelta aizjūgs piestāj gatves bērzos, tālē pa zilgu selgu buŗā dziesmu burinieks.
(atdzej. Andrejs Irbe un Māra Kaugara)
|
|
(Hans Fors, 1933-)
|
 |
| CIRCEŅTĒJA |
Manā trumulī dzīvo circeņpāris ik reizes kad ūdens sāk vārīties dzirdu viņu mīlas dziesmu un pēcāk dzeŗu tēju ar circeņdziesmu kaklā |
| ĶĪNISKA SARUNA |
Pēkšņi mēs kaunā ļāvām ikvienam cildenam vārdam krist tie krita aiz pārlieka smaguma un zuda pielijušā zālē mēs nekad tos vairs neatradām klusumā spārītes spārnus švirkstināja un tā nobeidzām gaŗsarunu par saprašanos acu valodā
(atdzej. Māra Kaugara)
|
|
(Lars Hulden, 1926-)
|
 |
|
AUSTRUMBOTNIETIS PAR JŪŖU
|
Cietzeme visa reiz izkapā no jūŗas. Kas jūrmalā dzīvo, ir redzējis pats, kā zemīte izbrien, apslaukās zālē, aptērpjas ar mežu.
Kādudien jūŗa var apsviesties, lūkojot atgūt senākus krastus, un atnest rūpes un bezgala raižu mūsu Austrumbotnijas ļaudīm.
Vai uzticēties valdniecei jūŗai, kas trīskārt varenāka par zemes plašumiem, ka viņa Austrumbotnijai vienmēr būs vēlīga, kā tagad? Labāk tik pārāk nepaļauties.
Kas dzīvo pie jūras, labi zina, kā viņa diendienā mainās, no stundas stundā uzplūdi ar atplūdiem mijas, bet nekad nav rimta.
Ka nepastāvība apzīmogo visu, ko domājam pastāvīgu.
No vienas puses: Ķeizars izplūda asarās. No otras puses: Ķeizars dziesmām nekā nevar padarīt.
(atdzej. Māra Kaugara)
|
|
(Lars Gustafsson, 1936-)
|
 |
| MUĻĶAJIEM |
Uz celmiem aug sūna Uz atstātas putras līgojas pelējums
Dzīvam kokam ir tvirta skaņa Ar katru collu naglai dziļāk spraucoties
tonis kļūst spalgāks par kvintu vai vairāk
Dzen naglu praulā un tev pietiek
Dzirdot pirmoreiz zināsi kurš dzied
un kurš ir mēms
Ticot ka visi kaķi ir pelēki un ar ķepām ieķērušies dzijā
Lecot pāri grāvim kad vecā aita blēj
un atkal atpakaļ
Bet muļķie nekad nesapratis savu muļķību, un naglas labāk pataupīsim
šajos dārdzības laikos
Muļķis ir pie Dieva kurš ir gana stiprs tos mīlēt
Maigi zils ir vakars Maigi zils kā Viņa karaliskās Augstības Kroņprinča acis
Jūdž jūdžu klājiens mīkstu spilvu aug mūsu purvājos
un viss ir kā visam jābūt
|
| EPIGRAMMIŅA |
Šeit ir piemēram tāds lauku ķemertiņš uz kuŗu neviens vairs neuzdrīkstas iet, trīs vai četri
lapseņu pūžņi karājas pie griestiem, dobju pulsu un dzīvības pilni
Es te sēžu vienā vēsā mierā ar grāmatu, pīpi un papīriem
Jūs vēl brīnāties?
Darbs dara meistaru
(atdzej. Andrejs Irbe)
|
|
(Claes Andersson, 1937-)
|
 |
| * |
Gliemežmāte paraugās uz džetu un nodomā: joki mēs abi aiz sevis atstājam sliedi bet šis jo aši kļūst sīciņš kā odiņa sūds! Tad viņa apgriežas un velkas atpakaļ turpat pa savu sliedi |
| * |
Nākotne ir bērnu Bet kādi gan būs bērni Ne jau tādi kā mēs, gribas cerēt Bet ja ne tādi kā mēs tad jau gals klāt
(atdzej. Māra Kaugara)
|
|
Andrejs Irbe
|
|
| PĀRNĀCĒJS |
Viņš iet pa jūnija ceļu, bet mīlestība pretī nenāk. Ceļmalas madaras puto. Bet, kur mīlestība bija sak nes ielaidusi gar akas grodiem, ir tumsa. Māju nav, un mīlestība neiznāk pretī pa meijotām durvīm, nav logu ar gaismu kā sviestpurenes ziedu gaišā naktī. Viņš iet pa ceļu uz mājām, kuŗu nav, tādēļ tumsa nāk pretī, ne mīlestība, un tukšumā klanās smilgas, klanās vietā, kur mīlestības grodi dziļi zemē un svaiga ūdens smarža − reiz bija. Aka ir aizbērta. Māju vietā smilgains tukšums jūnija naktī blāzmainus apvāršņus peŗ. Viņš iet pa veco ceļu, madaras puto, bet mīlestība pretī neiznāk un meijas nepašķiŗas. Un beidzot ceļš viņu ieņem sevī, viņš iegrimst pe lēkajā smiltī, madaru šļakata smaržojot ieaug viņa pēdās, un jūnija nakts vien ir tāda pati kā senāk.
|
|
KĀDS PURVS KUR DUSĒT
|
... un tad mēs nonākam tajā pašā vecajā vietā: tur zirgam pārlūza loks, tur lokās zaļgani zalkši, tajā purvā dzērvenes aug un rāvā kāds guļ, guļ dziļi, un neviens nepasacīs, kāds tam spīdeklis pierē, vai varbūt nekāda
tāds jau šis noliktais gājums, grozies vai negrozies, ir: vienmēr kāds spīdeklis dikti uz priekšu rauj, un vienmēr tas gaišums tikai malduguns, malduguns ir, nevis silta liesma, kad krāsns kuŗas, lai nesastingstam,
un vienmēr būs kāds purvs, kur dusēt, kad negribas vēl...
|
|
DIVDESMIT DIENNAKTIS UZ SLIEKŠŅA STARP MŪŽU UN MŪŽĪBU |
 |
| I |
visa iela viens vienīgs griezīgs trauksmes zvans un izbailes skrien tieši zvanā tieši tīklā tieši cilpā
briesmīgs kalns aizmetas priekšā vējš sagrābj aiz matiem saķer elpu − neatdod ap soļiem cilpa
laid! laid! jāizbēg bailēm !
skriešus pret vēju pret lietu pret kalnu pirms par vēlu vēl jāsastop vēl jāatrod vēl nevar būt − laid! ————— vētras atrautas durvis līdz galam vaļā
|
| II |
klusums neviena nav pārlieku asa gaisma kā siena kā asmens
grimstu baltā aklumā klusums neviena nav pirkstgaliem klausos pārplēsta ritma ēnainos piesitienus − pēdējais ― pēdējais− pēdējais − nē! nē! nē! zem maniem pirkstgaliem tuvāk un tuvāk tavs pēdējais ― manā plaukstā ieritēs tavs pēdējais − kā kausā tavs pēdējais − pulss
|
| III |
visa pilsēta viens vienīgs sirēnas kauciens
sīka dzīvība lietū un sniegā
pa aizlauztu zaru rit ledainas lāses un piemet sīkus mirkļus kādam mūžam
visa pilsēta viens vienīgs griezīgs sirēnas kauciens neapklusināms no tumsas uz tumsu bez dienas
|
| IV |
nenovērsies − arī šis zīmējums nepastāvēs drīz arī tā vairs nebūs.
skaties − ēnas un līnijas mainās kā Džeriko skicēs vēl viļņi palikušo sit un mētā vēl debesis pavīd starp tumšu ūdeņu smailēm
neaizgriezies − skaties − arī tevi tur zīmē vēl nejaustās dimensijās un šķautnainus kapakmens rakstus kaļ tava tēva vēl siltajā pierē
nenovērsies − esi drosmīgs un skaties kā liela gaisma ar lielu tumsu cīnās un dziest
mācies padoties
|
| V |
tu dzīvībai piekalts nežēlīgi kā Prometejs
un greizi spoguļi pie visām sienām
priesteŗi un zinību vīri slēdz asins brālību ar tavām asinīm
PIETIEK!
pietiek moku rata apgriezienu!
vai tādiem jābūt lieluma mēriem?! tā jāmācās tev mirt man dzīvot ?
lieku plaukstu tev kā bērnam uz pieres un tavu tēva balsi dzirdot tev stāstu pasaku − tavas acis nolād un apsūdz tavas acis mīlestības un nāves lūdzas tavi pirksti žņaudz manu sauju pietrūkst speķa tev nāvi pasmelt nespēju dzīvību sasaukt
cik ilgi vel cik ilgi cilvēki Dievu tēlos?
|
| VI |
tavi visaugstākie kalni sadrupuši par smilšu sauju tavi ērgļi iemesti sprostā tavu dzirnavu rati salūzuši un upe sausa
bet pats tu vēl kavējies šai krastā ar savu palikšanu mācīdams mums ērgļa lepnumu un vienam otru mīlēt
atņemtu balsi sasietu miesu nospiests uz ceļiem tu vēl kavējies no stundas uz stundu no dienas uz dienu no nakts uz nakti
uz ceļiem mēs tev blakus
|
| VII |
nāc tuvāk pieliecies un klausies − vārdiem vairs skaņu nav un zīmju nav un atbalss nav
nāc tuvāk un noliecies − vārdu vairs nav nevienam no mums bet dzīvība dzīvībai nebeidz dot mīlestību no iesākuma — līdz galam
nāc tuvāk pastiep roku − pirksti pieskārienam vēl nebeidz atsaukties tik tikko samanāmi
noliecies zemāk un dzirdi cik grūti elpai lauzt ceļu mums pāri uz otru krastu
atlaid roku atlaid sirdi ļauj dzirnām apstāties!
|
| VIII |
nakts pārplīst no pēdējā piesitiena un dreb bez skaņas
neviena nav
pārlieku liela tumsa jau līdzīga gaismai
klusums
nekā vairs nav ko modināt
sasniedzis viņu krastu tu atlaid laivu slīdam atpakaļ
|
