Anna Kajsa Halgārde (Anna Kajsa Hallgard)
TABAKAS VEIKALA MEITENE
Kasieri Nilsonu pazīst visi. Ja redz ejam pa Lielo ielu, pat bērns pateiks, kas viņš. Mātes žēlabaini nolūkojas viņam pakal, bet tēvi pārākumā nosmīn un parausta plecus.
Nilsons pats neskatās ne uz vienu. Iet tikai taisni uz priekšu.
Ļaudis pablenž uz viņu un atceras meiteni tabakas veikalā.
Galu galā tas ir caurcaurēm banāls stāsts.
Tabakas veikala Kate sarauc uzacis un taujājoši meklē darba biedrenes acis. Sniedzoties plauktos, viņai uz mirkli iznācis aizgriezties no pircēja. − Kas viņš tāds? − jautā rūpīgi koptie uzaču loki, un biedrene mierinoši atmirkšķina pretī, ka zinot jau gan.
Tiklīdz durvis ir aizvērušās aiz platās, vīrišķīgās muguras un platmales un mēteļa, un stāvs aizšūpojies gar logu, Kate uzstāj:
− Stāsti, lai nenobeidzos! Nemaz neatceros, kad pēdējo reizi redzēju tik labas cilvēka acis.
− Jaunais kasieris pāri bankā. Lādzīgs, bet tev neder. Es pazinu viņa vecākus, vienkāršu ļaužu. Jaunais ir apdāvināts, pabeidza reālskolu neklātienē, strādādams citur. Laikam par šoferi.
− Ak dies, kā manam tētim viņš patiktu! Diez, kad varēšu lūgt viņu ciemā un iepazīstināt. Neviena mušiņa laikam nav vēl sadūšojusies pievākt Viņa Šarmību? Cita starpā, kā tad viņu sauc?
− Tu esi dulla, Kate! Viņš saucas Nilsons. Bengts, man šķiet.
− Tu esi eņģelis, Bisīt! Atnāc rītvakar uz pusdienām pie mums! Bet tagad − atrod kādu vajadzību bankā! Viņi veŗ vaļā pēc desmit minūtēm.
− Nu galīgi dulla!
− Nevaru tak reizē būt iemīlējusies un prātīga! Man ir nāvīgas bailes, ka kāda aizsteigsies priekšā. Ļauj man izmēģināt, mīļo Bisīt, būšu tev mūžbaltdien pateicīga, mūžīgi, saproti! Un tu dabūsi kaut ko ļoti jauku uz Ziemsvētkiem, kleitas drēbi, jeb vai gribi ko citu?
− Bet viņš nav nekas priekš tevis, es galvoju! Viņš ir godīgs un mazliet vecmodīgs, un viņš tev galīgi apniks jau pēc dažām dienām. Zinu tak, kāda bija viņa māte, viņa šad tad nāca apkopt mūsu māju.
− Es tev neprasu par viņa māti. Es tev prasu, izgudro man kaut kādu darīšanu bankā!
− Zini, Kate, kas man liekas: tev iesities žvingulītis, un gribas vēl, lai izārstētos.
− Man vienalga, ko tu sagudro, es tikai gaidu, cik ilgi paies, iekām tu izšķilsi kaut ko bankā darāmu. Izsūtāmais stāv un gaida!
− Mīļais! − viņa žubināja un pievilkās tuvāk.
Un viņam vajadzēja ieskaut plaukstās viņas seju, viņas šauro, glīto ģīmīti, kur katrs vaibstiņš, abi mutes kaktiņi, plaksti, piere, nāsis trīsēdami dzīvoja. Viņam tā patika šī seja, ka sāpēja, un viņš nekādi nespēja izteikt, cik ļoti, ļoti. Tam nebija vārdu.
− Tu esi mīļš, Bengtiņ! − viņa smiedamās iegulgojās. − tik kautrīgs un tik mīļš! Nobučo tak mani, muļķīt, nu nāk tētis.
Viņš paguva sasparoties. Ne vienam, ne otram šāda klanīšanās nebija pa kaulam. Kates tēvs izrādījās krietni vien vecāks nekā viņš bija sagaidījis − baltiem matiem, gurdenu skatienu aiz zeltītiem aceņu rāmjiem.
− Tā, jūs tātad esat Nilsona kungs, par jums Kate jau stāstīja.
− Ak, vai nevaram mazāk svinīgi. Labāk tūdaļ saukt par Bengtu, kad nu šā vai tā uz to pusi ies.
Abi kungi sarokojās vēlreiz, bet stīvāk vien iznāca.
− Priecājos!
− Priecājos!
Bengts juta, ka viņam vecais vīrs, jebšu pareizāk − Kates tēvs, patika.
Pensionējies tautskolotājs, kas pilsētiņā nometies uz mierīgu dzīvošanu. Pa retam aizstāja kādu, Kate stāstīja, citādi pa māju vai bikstījās pa dārzu. Tur Bengts būtu ar mieru iet talkā.
No virtuves nāca māte, aizelsusies. Kates kustīgums, Kates ašais rokas spiediens, bet elpu vilka aizdusīgi, un pēc apjoma trīskārt meita.
− Mīļi gaidīts! Cik patīkami, Kate jau stāstīja... Bet iesim taču iekšā, iesim... Kate, viens zvanīja un... Bet iesim nu beidzot iekšā, iebaudīsim kaut ko!...
Kate skaļi smējās.
− Mamma ir kā auša. Aiz sajūsmas par tevi, Bengt.
Bengts pats jutās aušīgi, aiz tīras laimes. Nebija cerējis, ka tiks tik silti sagaidīts. Šovakar, Katei līdz nākdams, viņš atkal bija juties kā galdnieka puikiņš. Bija dzirdējis melšam, ka Kates tēvam it kā būtu arī nauda. Bankas nodaļas vadītājs viņam reiz pat, tā pa smieklam, bija apvaicājies, vai tad Bengts izpētījis veča kontus, ka sācis piecirst meitai.
Maltīte bija izdevusies. Pirmais iespaids par vispusīgu apmierinātību nepagaisa arī vēlāk, un pie saldā ēdiena Kate galīgi aizsapņojās par nākotni, kāzām un ziedu pušķiem līgavas māsām. Tēvs iekrita ar ak tā un nu nu, bet māte drīz bija tikpat aizņemta kā Kate, gudrojot, ko celt kāzu galdā un cik viesu ap galdu sēdināt. Bengts un Kates tēvs smaidīdami klusēja. Viņu starpā bija klusa saskaņa, kas tikai padziļinājās, bet Bengts tomēr nevarēja beigt brīnīties. Un bija ko brīnīties, ka viņu tā uzreiz piemeklējusi laime. Vispirms jau vieta dzimtajā pilsētā, un tagad, gandrīz vienlaicīgi, Kate. Ar viņas dzirkstošajām acīm aiz letes pirmoreiz iznāca sastapties tabakas veikalā, kur viņš kādu dienu iegāja vienkārši nopirkt laikrakstu. Dažas minūtes vēlāk viņas smaids bija izgaismojis bankas svinīgo halli, kad, stāvot pie lodziņa, viņā bija pazinusi neseno veikaliņa apmeklētāju. Jā, tā tas bija sācies...
Kate pavērās augšup un uzsmaidīja:
− Bengt, mums būs burvīgas kāzas!
Pēc burvīgajām kāzām: Divdūjiņas visjaukākā sprostiņā − aiz tilla aizkariem un zem zīda segām. Bengts − joprojām pazemīgi aizgrābts par laimi, kas viņam piešķirta. Kate − izturas kā jau mājasmāte, tekā uz rokdarbu pēcpusdienām un rīko šauras, čalīgas viesībiņas, kas uz bridi pārtrauc dūdošanu divatā.
Atnāk pavasaris.
Bengts palīdz sievastēvam dārzā − stāda, laista, iešaujas prātā, ka paša vectēvs taču arī bija zemnieks.
Šī ir dzīvīte!
Pavasaŗa pievakares apskauj čaklos vīrus ar dārza smaržām, kas ceļas no pērno lapu deguma, no zemes, kas mostas, no hiacintēm. Tā klusēdami viņi skaudrāk izjūt, cik divatā labi. Pa reizei ieiet iekšā un iedzeŗ kafiju kopā ar sievām, kas tur noņemas ar šūšanu. Kate tad izspiež cigareti, nožāvājas un iemet izšuvumdarbu dīvāna stūrī, un, miegaina un glāstīties kāra, apķeras Bengtam ap kaklu:
− Cik tu mīļš! − viņa vienmēr iedūdinās.
− Tu arī! − viņš atbild. Laime ir gandrīz vai par lielu. It kā iesprūst kaklā, rauj elpu ciet. Vārda tai viņš nespēj atrast. Nekādi.
− Tā, tā, − saka sievastēvs, labsirdīgi atgaiņādamies. − Pag, par ko mēs runājām, Bengt? Ak tā, par rabarberiem.
− Jā gan, par rabarberiem,− Bengts atbild atvieglots, jo par rabarberiem var runāt bez kādas baiļošanās, ka samisēsies elpa.
Bet Katei negribas ne dzirdēt par rabarberiem, viņa grib zināt, kurp viņi brauks, kad Bengtam būs atvaļinājums. Kāzu ceļojums ir atlikts uz to laiku.
− Nekur tālu nevarēsim aizbraukt, − saka Bengts.
− Tu esi mīļš! − Kate tikai ķircinās. − Bet tētis, saprotams, to ceļojumu mums uzdāvinās.
− Bet...
− Nekādus bet! Es gribu tikt kaut kur tālu, uz Italiju vai Spāniju, vai kaut kur tamlīdzīgi. Jā, un man būs jāiegādājas jauns kostīms. Un cepure. Kāda krāsa man piestāvētu mam?
Un pēc tam sievieši sparīgi un lietpratīgi apvērtē krāsas un modes, bet vīri paklusām runājas par dārzkopību un saprotas lieliski. Atvadoties Bengts dabū kārtīgu cirtienu ar roku uz pleca un sirsnīgu ‘gaidīsim atkal’. Un vēl: − Tikai neaizmirsti ieiet bibliotēkā un paņemt to grāmatu par baktēriju kultūrām!
− Jūs nu gan esat!.. − saka Kate un žāvājas. − Pie reizes, paņem kaut ko aizraujošu man arī.
Bengts neatceras, kad tika pamanījis Kates nemieru, laikam jau pirms došanās uz Italiju. Atgriežoties, tas jau kūsāja pāri. Izpaudās mājupceļā jautājumos kā:
− Ko lai tur tajā caurumā iesāk? Ak, debestiņ, ko lai tur iesāk!
− Bet es tak tev esmu!
− Eh, tu! − Kates virslūpa uzmeta kūkumu.
− Vai tu domā, ka no tevis kas liels? Ja tev atļautu, tu katru mīļu vakaru gulētu mājās uz dīvāna un klausītos radioburkšķos. Un lielāka prieka tev nav, kā aiziet pie tētes un urbties pa viņa dārzu. Zini, tevis nemaz nav tik dziļi jākasa, lai uzkasītu zemnieku. Tikko paskrāpē, tā izlien laukā. Kā teikt.
Nu tā gan, tādas tās lietas. Bengts nevarēja teikt, ka būtu īpaši pārsteigts. Viņš jau visu laiku bija jutis, ka laime par lielu, ka viņš par mazu, lai to panestu, par vāju, lai noturētu.
Viņu dzīvoklītis gaidīja, un Kates vecāki gaidīja, bet bieži vien Bengts viens pats devās pie viņiem pavadīt vakaru. Kate uzmeklēja vecos draugus un gāja savās gaitās.
− Piedod, Bengt, tā ir mūsu vaina. Mēs esam viņu izlutinājuši, − sievastēvs norūpējies it kā atvainojās. − Mēs bijām jau gados, kad mums viņa atskrēja. Viņa kļuva par mūsu saulīti, un sirds neturēja ļaut tai apmākties. Viņa darīja visu, ko gribēja. Turpat vai vienmēr.
− Bet ko viņa tagad grib? − domāja Bengts. Sievastēva laipnais sitiens uz pleca, šķita ik vakarus kļūstam smagāks. Viņš pats apzinājās, ka ir pagalam neveiksmīgs, un arī visādi citādi neizdevies cilvēks, ar ko sieviete kā Kate nevar samierināties.
Un tad vienu dienu viņas vairs nebija. Bengtam, pārrodoties no bankas, māja bija tukša un uz rakstāmgalda pie Kates ģīmetnes stāvēja atslieta no romāniem pazīstamā mazā vēstulīte.
Viņa tikai nobraukusi uz. Stokholmu, nezinot, cik ilgi tur palikšot. Lai tev labi klājas un pasveicini vecīšus, tiem viņa neesot paguvusi pateikt. Sveiks!
Tur nebija ne vairāk, ne mazāk.
Katei bija tāds jocīgs, stāvs rokraksts ar daudziem gluži nevajadzīgiem kruzuļiem. Bengts palūkojās uz ģīmetni, tad uz glezni izvilktajiem vārdiem šķērsām pāri blūzei un kaklam: ‘Manam mīļajam’. Viņam likās savādi, ka tā pati roka ir rakstījusi tos vārdus un šo te vēstuli. Joprojām neatvilcies, viņš izgāja ārā.
Nevienam nekā nezinot, viņš naski izsoļoja cauri pilsētelei, iegriezās mežā. Viņš negāja nāvēties, par ko tādu pat nedomāja, viņš tikai gribēja paslēpties. Paslēpties no sava kauna un nemākulības.
Tā nebija Kates vaina, ka viss tā iznācis. Viņš visu grēka nastu uzkrāva pats sev. Kate nebija varējusi viņa panest.
Ļaužu skatieni aiz bankas lodziņa uz laiku kļuva pētījošāki, jo kasieŗa mājās tagad vairs nebija tā, kas māju padara par māju. Klāta galda, tērzēšanas, smieklu, sievišķīga siltuma.
Nodaļas priekšnieks staigāja krekstēdams, līdz izdomāja, ka reiz jāsaka kāds līdzjūtības vārds − ka Bengts uzrāvies raganai ne sievišķim, ka visi, kas vien pazīst Kati, domājot tāpat.
No Bengta piekrišanas nesagaidījis, vispār − nekādu atbildi nesaņēmis, priekšnieks samulsa un pie temata vairs neatgriezās. Bengtam lika mieru.
Tālrunis uz viņa galda tomēr zvanīja nikni un neatlaidīgi. Viņš atsaucās un pazīstama balss piekrikšķināja un piekrekšķināja sagālējušo dvēseli un sasniedza sasāpējušo vietu.
− Kā tev, dēls, iet? Mamma un es domājam, jā, ko es gribēju sacīt, mēs domājam, vai tev negribas šovakar atnākt pie mums? Uz brītiņu.
− Paldies, − viņš sausi atbildēja. − Šoreiz nez vai sanāks, es...
− Mums ir tik skumji, tā vieniem. Un mammai pienākusi vēstule.
Viņš gāja. Nolādētā kārtā gāja, nepašķielējis ne pa labi, ne pa kreisi, nezdams kā nastu apziņu, ka nevajadzēja iet.
Bet mīļota un gaidīta dēla lomu, kuŗš pārnācis mājās pie mīlošajiem vecākiem, viņš izpilda. Ar apetītu iebauda vakariņas pie spodra, balti klāta galda. Tiek visādi aprūpēts, lai taču, būdams bez vainas, nebūtu tik lielā mērā cietējs. Kamīnā iekuŗ uguni, kaut rudenim paagri, un tad viņi izvelk Kates vēstuli.
− Nu, lasi tu, Bengt! −
Viņam tā vien liekas, ka te šie sēž kā sapulcējušies trīs sērojošie, kam pienākusi vēsts par kāda nāvi. Bet Kate nav mirusi, viņa rādās vairāk dzīvesprieka pilna kā jebkad. Bengtam grūti atgaiņāties no sajūtas, ka viss būtu daudz vienkāršāk un patiesāk, ja viņa patiešām būtu mirusi. Un ja vecīši un viņš tad varētu aiziet pie kapa un raudāt...
Viņš stīvi raugās Kates rokraksta cilpās. Lasa, ka viņa jūtas lieliski, ka dabūjusi labu darbu un jau bijusi vakariņot kopā ar šefu. Viņa raksta, ka nepagūšot vairāk, ka jāskrien pie frizieres un pa ceļam arī tad iemetīšot pastkastītē vēstuli. So long! So long!
− Protams, viņa atgriezīsies, − saka vecīši, un tas izskan tik bezpalīdzīgi, pamestības un bezcerības pārmākti, ka Bengtam ir jālūko viņus mierināt − tieši tā, kā viņi sagaida, ka viņus mierinās − ar apgalvojumiem, ka, protams, protams, gan jau Kate pārradīsies. Un pašam arī jānosolās atkal atnākt, un jau pavisam drīz. Pat uz ielas viņi vēl neatlaižas un lenc ar saviem paldies, kas ir bezgala pazemīgi un savā iztapībā sāpinoši paldies, un viņam vēl skaudrāk atgādina paša neveiksmi.
Un tā viņš turpināja nākt un iet kā to māju dēls, un ļaudis izbrīnēti smīnēja, un viņš to zināja, bet nejaudāja atteikt. Viņš izmisumā raustīja savas važas, gan paslepus, bet tās bija noturīgas. Viņš nāca, sēdēja un lasīja Kates vēstules un „juta kā ilgas sabangojās par karsti skaujošiem viļņiem, un, atgriežoties mājās, vai traks varēja palikt, alkdams citādas dzīves. Pašnicināšana dedzināja kā sāls brūcē. Vai tad man visu mūžu tur ciemoties? Pie aizmukušas sievas vecākiem! Un lai ļaudis trin mēles arvien nejaukāk, nekā vairs nesaprazdami! Vai viņš un vecis lai dzīvo kā izkāmējušies, mēles kārstīdami pēc liesās cerības, ka Katei lielā pasaule reiz apniks un viņa rātni pārnāks mājās. Vai lai viņi tā sēž ar savu nobaroto teļu, kamēr īstais brīdis to nokaut būs pienācis?
Bērnu Kate viņam nebija devusi, bet vēlīgi atstājusi rūpes par vecākiem gan.
Beidzot viņš izšķiras: jātiek prom!
Pašcieņas dēļ viņš ilgāk vairs nevar šeit palikt. Viņš lasa laikrakstu sludinājumu lappuses un atbild uz darba piedāvājumiem. Tā vienam pēc otra, pievienodams sakopoto atsauksmju norakstus ar rādītāju. Vai viņa nopelni pārāk nenozīmīgi, vai varbūt konkurence par sīvu? Laiks aiztek, iekām kāda vieta atsaucas, bet beidzot tas notiek. Vietas piedāvājums nāk no kādas pilsētas rietumpiekrastē, un, bezgala atvieglots, viņš gandrīz apraudas aiz prieka. Citā vietā viņš varēs kļūt atkal pavisam cits cilvēks, atbrīvojies no Kates un visa, kas viņu atgādina.
Divas dienas viņš nodarbojas ar jaunās dzīves plāniem, trešajā saudzīgi par tiem pastāsta Kates vecākiem.
Bet saudzība nelīdz. Tas viņiem tomēr ir trieciens. Nakti sievastēvu ķeŗ trieka, viņš paliek uz gultas daļēji paralizēts. Bengts nevar atkratīties no domas, ka tā viņa vaina, kaut arī tā varbūt nemaz nav.
Paša egoisma satriekts, viņš nepārtraukti sēž pie slimnieka gultas. Apsolās sev un Dievam nekad viņu neatstāt, ja vien vecais atlabs. Un notiek, ka solījums jāpilda, ka jāsūta atteikums uz rietumpiekrasti un jāpaliek uz salas.
Jo Kates tēvs atlabst, miesīgi, tikai ar saprašanu pavāji. Garā viņš paliek slims, ir kā bērns ar bērna nespēju apjaust, cik lielas rūpes viņš sagādā lielajiem. Viņam liekas pašsaprotami, ka Bengts vakaros nāk un rakņājas dārzā, rok, ravē, laista, vai arī − vienkārši sēž blakus un klausās, kad viņam gribas runāties − par slimību, Kati, kaimiņiem.
Kates māte ir tik atkarīga no Bengta, cik vien cilvēks var būt. Viņš nevar izbēgt viņas lūdzošajam skatienam. Viņas pazemīgajam: − Vai tu rītvakar būsi? − Viņai ir grūti, pašai sava slimības nasta un vēl vīra. Vai tad Bengts maz spētu viņu pamest un vienkārši aiziet?
Nē, tā kaut kas nav viņa dabā. Jāpagaida, viņš domā.
Un kamēr viņš gaida, aiztek laiks.
Viņa laiks, un visu citu.
Jaunība un skaistums ar gadiem zūd. Kasieris Nilsons izdēd, un nosirmo, tā bankā sēžot. Varētu domāt, ka viņu moka slimība.
Pilsēteles mēļotāji gvelž, ka slimie vecīši dzīvošot ilgāk par kasieri Nilsonu.
Romantikas mīlētāji domā, ka viņam sāp sirds un moka nost, ka viņš nekādi nespēj aizmirst meiteni tabakas veikalā...
Pats viņš neteic nekā, jo ko tad lai īsteni saka?
Tulk. M.K. un A.I.
