NOZĪMĪGS DARBS LATVIEŠU FOLKLORAS PĒTNIECĪBĀ

K. Arājs, A. Medne. Latviešu pasaku tipu rādītājs. Rīgā, 1977. g. 528 lp. Rbļ. 2,99.

 

Vispirms jāatzīmē, ka šai darbā ir publicētas jaunākās ziņas par Latvijas Zinātņu akadēmijas Folkloras archīvā esošajiem folkloras materiāliem. Tie aptveŗ 2.873.476 ierakstus, no tiem 1.234.708 tautasdziesmas, 539.558 mīklas, 304.378 sakāmvārdi un parunas, 67.365 pasakas un anekdoti, 56.917 teikas, 29.473 melodijas un 22.078 rotaļas un dejas. Arāja un Mednes darbs ir pirmais lielais mēģinājums sniegt pārskatu par latviešu pasakām un anekdotiem, kā autori paši saka, saskaņā ar A.Arnes un S.Tompsona (Thompson) pasaku tipu rādītāju. Tūliņ jāpiezīmē, ka līdz ar to plašais teiku materiāls paliek ārpusē.

Latviešu pasakas kaut cik aptveŗošāk sāka krāt un publicēt pagājušā gadsimta pēdējā gadu desmitā J. Lerchis (Puškaitis), kas līdz savai nāvei paspēja publicēt arī 7 sējumus. Pēdējais 7.sējums iznāca 1903. g. pēc viņa nāves. Viss krājums aptvēra 6.002 tekstus. Pēc tam P. Šmits sakārtoja un izdeva savu krājumu 15 sējumos 1925.-1937. g., un tas aptvēra 7.895 tekstus. Tas līdz pat pēdējam laikam ir palicis lielākais publicēto pasaku krājūms. Šī raksta autors to izdeva par jaunu Veiverlijā (Waverly) 1962.- 1970. g. Starplaikā starp Lercha un Šmita krājumu izdošanu Arne bija 1910. g. publicējis savu "Typenverzeichnis". Šmits, sākot izdot savu krājumu, turējās tad pasaku sakārtojumā pie Arnes sistēmas.

Jau 1940. g. Medne izdeva savu dzīvnieku pasaku rādītāju, izmantojot Šmita un Lercha publicēto materiālu un to pa daļai papildinot ar Folkloras archīva tekstiem. Arī viņa savu rādītāju veidoja pēc Arnes sistēmas. Pēc tam viņa līdz savai nāvei 1950. g. strādāja gar pilnīgu visu latviešu pasaku rādītāja izstrādāšanu. Pēc viņas šo darbu pārņēma un vadīja Arājs, kas tagad ir rezultējies te apcerējamā darbā. Viņš priekšvārdos ir atzīmējis, ka viņš ir pārstrādājis kā Mednes iepriekš publicēto dzīvnieku pasaku rādītāju, tā viņas līdz 1950. g. izstrādāto pasaku rādītāju. Taču nevajadzīgi ir noklusēts Šmita izstrādātais pasaku rādītājs. Patiesībā viņš ir pirmais, kas ir izstrādājis visu latviešu pasaku tipu rādītāju un to pa dalām pievietotu saviem izdotajiem pasaku sējumiem arī publicējis. Būtu jāsaka, Arājs tagad ir publicējis šo Šmita rādītāju, kaut arī ievērojami papildinātu ar norādījumiem uz tekstiem, kas tagad pienākuši klāt, kā arī norādot uz eventuāliem jauniem pasaku tipiem un to variantiem. Šie papildinājumi ir saprotami, jo kopš Arnes sistēmas pirmpublicējuma 1910. g. viņa sistēma ir pārstrādāta un papildināta jau pāris reizes no Tompsona puses (1928, 1961). Tas Šmitam savā laikā nebija zināms, kad viņš sāka sava krājuma publicēšanu, taču tas nedod iemeslu aizmirst Šmita lielo ieguldījumu latviešu pasaku sistēmatizēšanā.

Jaunajā darbā ir galvenā kārtā norādīts uz plašo materiālu, kas ir folkloras institūta archīvā. Priekšvārdos teikts, ka tanī izmantots arī Šmita krājums, bet trūkst tieša izteikuma, cik lielos apmēros. Tas nozīmē arī, ka rādītājā trūkst norādījumu uz daudzajiem mazākajiem pasaku krājumiem, kas publicēti dažādos izdevumos (par tiem skat. Vilma Greble, Latviešu vēstītājas folkloras un folkloristikas bibliografija,1. Rīgā 1971). Arī Lercha plašais krājums nav izmantots. To varētu aizbildināt ar to, ka Šmits savā krājumā ir uzņēmis Lercha publicētos tekstus. Visumā tas tā ir. Taču Šmits, neminot motīvus; tomēr daļu Lercha tekstu ir atstājis ārpusē. Vēl ļaunāk ir tas, ka Šmits Lercha tekstus ir ļoti bieži saīsinājis, pat sadalījis, vai arī tikai atstāstījis. To zinot, varēja sagaidīt, ka Arājs vispirms atgriezīsies pie tekstu pirmpublicējuma Lercha krājumā.

Ciktāl man bija iespējams pārbaudīt norādījumus uz tekstiem, tad jāsaka, ka rādītājs ir izstrādāts ar lielu rūpību un precīzitāti un atbilst augstām prasībām. Darba vērtību ceļ arī tas, ka tanī ir dots tipu rādītāja angļu un krievu tulkojums. Tas ievērojami atvieglina latviešu pasaku izmantošanu starptautiskā pētniecībā. Pārbaudot rādītāja saturu, izrādās, ka tanī ir atzīmēti 44 jauni tipi un 236 jauni tipu varianti (ko autors krievu folkloristu iespaidā sauc par variācijām). Tipu noteikšanā fokloristu starpā ir liela nevienprātība, tādēļ par to izteikties šeit nav vietā, cik vēl jo mazāk, ja autors pats nav precīzējis savu tipa jēdziena lietojumu. Taču viņš skaidros vārdos ir norādījis uz sava rādītāja izveidošanas principiem. Runājot par Mednes izstrādātajiem rādītājiem, viņš saka, ka tie ir "rediģēti, papildināti ar jauniem pasaku pierakstiem un pārveidoti atbilstoši A. Arnes - S. Tompsona starptautiskajam pasaku rādītājam" (6 s).

Tāds darba princips ir vienīgais pareizais, ja latviešu materiālu grib darīt pazīstamu plašākai pētniecībai. Autors ir paturējis tādēļ Tompsona tipu numerāciju, izlaižot numurus, kuŗiem nav atbilstošu latviešu pasaku tipu, un ieviešot jaunus numurus tādiem tipiem, kādu nav Tompsona rādītājā. Ieskatoties rādītājā tuvāk, tomēr atklājas, ka ir gan saskaņa starp Tompsona un Arāja pasaku tipu numuriem, bet nav saskaņas starp tipu nosaukumiem, kas apzīmēti ar vienu un to pašu tipa numuru. Telpas atļauj minēt tikai kādus piemērus. 470: Tompsonam - "Friends in life and death"; Arājam - "Divi draugi norunā, ka aicinās viens otru kāzās". 471: Tompsonam - "The bridge to the other world"; Arājam - "Viņa saule". Ja nu tādā veidā autors ir mainījis Tompsona tipu numuru nosaukumu, tad nav nekāda iemesla runāt par to, ka viņš savu rādītāju ir izveidojis saskaņā ar Tompsona sistēmu. Vēl skaidrāk tas atklājas ieskatos darba angļu daļā. Tanī varētu nu sagaidīt pie attiecīgajiem Tompsona tipu numuriem arī Tompsona tipu nosaukumus, ja latviešiem ir attiecīgajam tipam atbilstoši teksti. Tai vietā pie Tompsona tipu numuriem arī angļu daļā Arājs ir pievienojis sava paša brīvi izvēlēto tipu latvisko nosaukumu tulkojumus angliski. Tādēļ pareizāk ir runāt par Arāja paša izveidotu latviešu pasaku tipu rādītāju, kuŗam tikai par paraugu ir bijis Tompsona rādītājs. Tas jāuzskata par trūkumu, kas rada grūtības šī rādītāja izmantošanā starptautiskajā pasaku pētniecībā. Pie darba jāpiezīmē, ka autors dažreiz ir bijis pārāk centīgs jaunu tipu un variantu ieviešanā. Te daži piemēri. Pie tipa 738*(čūsku cīņa) viņš ieviesis jaunu tipu 738** un to nosaucis par "Smagie lini". Taču pasakas saturs rāda, ka tas ir tas pats cīņas motīvs, tikai čūsku vietā cīnās velni. Ja gribētu ieviest jaunu tipu, tad būtu tas jānosauc par "velnu cīņu". Bet arī tam nav pamata, jo tas ir viens un tas pats tips, tikai motīvs ir cits.

Dažos gadījumos jaunu tipu ieviešana lauž loģisko secību. Tā starp 1843 - "Parson visits the dying" un 1844 - "Parson visits the sick" Arājs ir atzīmējis jaunu tipu 1843 A - "The parson at the funeral". Loģiski bēres ir pēc slimā un mirstošā, nevis starp tiem. Jaunajam tipam būtu bijusi vieta 1844A. Tikpat grūti saprotama un liekas nemotīvēta ir jaunu tipu ieviešana 650D - "The big eater" u.d.c. Liekas, ka šādas grūtības autoram ir radušās tādēļ, ka viņš nav nopietnāk pārdomājis jautājumu par tipa un motīva atšķirību, ko jau sevišķi ir pasvītrājis Tompsons (8). Te autoram liela palīdzība būtu bijusi Lienes Neulandes plašais motīvu indeks, kas pievienots 1962.-1970. g. latviešu pasaku izdevumam.

Autors to nav pazinis. Taču bez tā nav turpmāk domājama nodarbošanās ar latviešu pasaku problēmām.

Autors nav minējis, cik liels ir pasaku skaits, ko viņš ir izmantojis no Folkloras institūta krājumiem. Viņš ir gan sniedzis norādījumus uz ģeografiskām vietām, kur attiecīgais teksts pierakstīts līdz ar attiecīgo archīva reģistrācijas numuru. Tā kā materiāls, uz ko atsaucas Arājs, nav publicēts, tad, nezinot tekstu uzrakstīšanas laiku, savākšanas apstākļus (teicēju, pierakstītāju, iesūtītāju utt.), rādītāja izmantošanas iespējas ir ierobežotas. Nepublicētais materiāls Folkloras institūtā pašreizējos apstākļos starptautiskai pētniecībai tikpat kā nav pieejams. Tādēļ tā joprojām var izmantot tikai 1962.-1970. publicētos 15 sējumus. To sevišķi atvieglina tiem pievienotie "Motif-Index".

Neskatoties uz šeit atzīmētajiem iebildumiem un piebildumiem Arāja un viņa līdzstrādnieku darbs ir jāuzskata par izcilu sasniegumu latviešu folkloras pētniecības palīglīdzekļu fondā. Sevišķi vēl tādēļ, ka tas radies ļoti grūtos apstākļos, izolācijā no plašākas sadarbības ar internacionālo pētniecību.

 

Haralds Biezais