KĀ DZĪVOJA, CENTĀS MAZIE ĻAUDIS LATVIJĀ
Alfreds Dziļums. Plosti sēklī. No Zīļu ciema līdz Lielupei. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1976. 219 lp. $7.00.
Šo grāmatu varētu saukt par romānu saturīgās, noapaļotās vielas, kā arī paplašās "elpas" jeb vēriena dēļ, bet tā kā nodaļas diezgan vaļīgi komponētas kopā, var to apzīmēt arī par stāstu un noveļu krājumu. Vienādi vai otrādi - Plosti sēklī pieder pie Dziļuma mūža pēdējiem un gatavākajiem darbiem.
Alfreds Dziļums ir viens no sekmīgākajiem lauku dzīves tēlotājiem brīvajā Latvijā un pēc tam. Viņam bija krietnas epiķa un aprakstītāja dāvanas un lauku cilvēka psīches izpratne un atveidošana acīmredzot darīja prieku. Pamatīga lauku darbu pazīšana bija Dziļuma mākslas pamatā, mūžīgais gadalaiku nomaiņas ritms atļāva darbību virzīt uz priekšu tīri nemanāmi, organiski uz samērā neciliem notikumiem, atļaujot aizpildīt laucinieka diezgan vienmuļo mūža stāstu. Cik tad aizraušanās bijis, cik jautrības un tādu brīžu, kad sirds sākusi straujāk pukstēt? Ne pamanīt, kā aprit gadi, paskat, bērni jau pie darba jāliek, jau jāmeklē iegātņi vai labas vīra mājas, un tad samērā nodrošinātā pamatā norit virkne gadu. Tik mūžā paliek ko atcerēties, kā dažs vizošs smaids, dažu Jāņu naktī satraucis gūžas baltums. Tie te visi mazi ļaudis, nevienam nav- zemes vairāk par simt pūrvietām tai rajonā, parasti tie ir paslēpušies mežos, seklas upes līkumos (tādēļ tie plosti ieduŗas sēkļos!). Alfreds savu jaunību pats aizvadīja kā diezgan trūcīgs Baldones jaunsaimnieks, pie sava "pleķa" ticis mantojumu dalot. Sīka auguma būdams, cīnījās ar kokiem (turpināja Zviedrijā! Varbūt pārpūlējās?). Tikai, kad atsitās literāri avoti, pie mājas grēdās parādījās drenu caurules un "Emu" markas dārgais jumtu skārds, kaudzēs sakrauts par Benjamiņu Emilijas naudu. Bet tad jau drīz bija jābēg!
Tāpat literārā laukā Dziļums attīstījās no primitīvas dabas skaņu atdarināšanas un mazāk vērtīgas kustoņu personifikācijas līdz meistarībai; kaut arī ar samērā šauru skolas izglītību būdams, viņš bija mantojis intelliģenci, kļūdas neatkārtoja un ko ievēroja mācīdamies, to paturēja galvā uz visu laiku.
Plostu notikumu skatuve ir ap Daugavas lejas galu, taču ne pati dižupe, bet kāda Lielupes pieteka, kas nosaukta par Dūkšupi (tautas mēlē sagrozīts Dūkstupes vārds, tātad dūņu še daudz, purvāju, nemeliorētas zemes!). Ar skopo augsni strīdoties, ļaudis blakām piepelnās ziemu ar baļķu, papīrmalkas vešanu vai arī ar plostu pludināšanu citā gada laikā. Vajadzīgās vietās noklausīta tautas valoda: "Ko tu niekojies ar cirvi! Kāp uz plosta, nopelnīsi naudu!" Un ne tikai plostnieku dzīvi un darbu pazīst Dziļums, tikpat labi kā arāju un mežinieku, bet arī zvejnieku, namdaŗu un citu amatnieku dzīve viņam nav sveša. Lauku cilvēkam vajadzīga ģišana visos arodos kas sanāk robežās ar viņa pamatmāku! Tagad par cilvēkiem. Zināms pelēkums tiem visiem kā liesā zemē augušiem kartupelīšiem. Grūtā dzīve neveido kamermūzikas cienītājus slaidiem pirkstiem vai paukotājus, šachmeistarus un buru lidotājus. Tie ir gausi, sakņaini, pamatīgi lempji, kas tikpat labi pārzina savu kaimiņu, kā savus ienākumus, un bez naudas vai atstrādāšanas otram vis nekā nedos. Daudz laika uz klaja lauka vadīdams, bieži nenobeigtās mājās dzīvodams, tāds laucinieks norūdās kā māzera bērzs vai arī - aiziet bojā no pārsalšanas, dzeršanas. Brandvīns ir drošākā zāle un arī ātrākais prieka avots. Valoda skaista un latviska, bet biežāk par Dieva vārdu tiek piesaukts tas otrs.
Cilvēki tomēr dzīvo, ir apmierināti! No tēliem visinteresantākais brašais plostnieks Tīļu Nikolajs, kas darbojas vairākās novelēs un atgādina bezbēdīgos Hamsuna klaidoņus. Citādi liekas, ka sieviešu raksturi krāsaināki: nerimtīgā, darbīgā ģimenes māte Čūsku Dore, jauniņā Rīgas Frīda, kuŗai tomēr instinktīva laucinieces gudrība, padzīvojusī vecmeita Kate ("ja meitai pāri trīsdesmit, tad viņa kā stati bez atsaitēm"), kas tomēr dabū savu laimi. Vēl var pieminēt pagausos jaunekļus Vēršu Vērsēnu un mežsargu Mārci, kas izveidojas par it labiem darbiniekiem. Stāstījums viscaur raits ar sulīga humora piedevām.
Olģerts Liepiņš