GUNĀRA PRIEDES JAUNĀKIE DARBI
Gunārs Priede. Pie Daugavas. Rīgā: Liesma, 1977. 336 lp. Rbl. 1,70.
Grāmatas saturā piecas Gunāra Priedes jaunākās lugas, kino scēnārijs Pie Daugavas un pieci raksti, kas starp 1970. - 1974. gadu parādījušies žurnālos. Visas piecas lugas jau izrādītas Latvijas teātŗos, bet kino scēnārijs vēl nav ekrānizēts. Grāmatu ievada drāmas kritiķa Gunāra Bībera raksts "Uguns stafete," kuŗā tas mēģina atrisināt Gunāra Priedes mākslas pamatprincipus, cik tie attiecas uz grāmatā ievietotajiem darbiem.
Gunārs Priede pats apzīmē četras no grāmatā ievietotām lugām par "lugām" un vienu - Jāņi slimnīcā - par drāmu, kaut gan precīzāk būtu runāt par psīcholoģiskām drāmām un liriskām komēdijām. Bez Jāņiem slimnīcā pie pirmās katēgorijas pieskaitāmas Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini un Udmurtijas vijolīte, bet pie otras Tētis un māmiņa jeb Niklāva Rimšas noslēpums un Vējlukturis abažūrā. Tas tādēļ, ka drāmatisko interesi pirmajā gadījumā, rada psīcholoģiskas variācijas lugu raksturu maiņās, bet otrā - lugu raksturu darbība reālā vai arī mākslīgi radītā situācijā, kas dominē lugā Vējlukturis abažūrā.
Kaut gan visām augstāk minētām lugām sižeti ņemti no dzīves tagadējā laika Latvijā, Priede ir pratis ikdienas notikumus iestrādāt savās lugās tā, ka tie pieņem kāpinātu nozīmi ne tikai attiecībā uz lugas raksturiem, bet arī lasītāja uztverē. Tas sasniegts ne tikai ar stingri ievērotām vietas, laika un drāmatiskās darbības vienībām, bet sevišķi ar sociālā reālisma pirmsākumu stereotipu - labais un ļaunais - atmešanu raksturu veidošanā. Priedes raksturi ir dialektiski, un bieži vien tiem pašiem jāizcīna piederība pie vienas vai otras puses, pie kam šai cīņā tiem nepalīdz nedz radītā drāmatiskā situācija, nedz arī sabiedrības ētiskie principi vai pat sociālisma dogmas. Interesanta ir technika, ko Priede lieto šai raksturu attīstības procesā, un ko varētu apzīmēt par "iekšējo monologu". Tas sastopams visās Cechova netiešās darbības lugās, kā arī ievērojamāko psīcholoģiskā reālisma pārstāvju drāmās Rietumu pasaulē.
Grāmatā sakopotās lugas, pēc Gunāra Bībera atzinuma, reprezentē Priedes trešo attīstības posmu. Kopējo virsrakstu, Pie Daugavas, pats autors attaisno šādi: "Viss šeit lasāmais iecerēts Lielvārdē pie Daugavas un uzrakstīts Ogrē vai Rīgā - arī pie Daugavas."
Dabiski, ka rodas jautājums, kas tad īsti ir Daugava Priedem? Vai tikai ūdens masa, kas ar savām spēkstacijām dod enerģiju latviešu dabiskai dzīves telpai, vai arī simbols, ko dzejnieki reiz sauca par Latvijas likteņu upi? Uz šo jautājumu ir mēģinājis atbildēt arī G.Bībers savā ievadrakstā:
Daugava cilvēkam nozīmē daudz ne tikai tad, kad viņš savalda tās tecējumu un maina gultni, bet arī tad, kad viņš, stāvēdams tās krastā, smeļ savai dzīvei spēkus, raudzīdamies tās rimtajā plūdumā. Tieši tāpēc G. Priedes varoņi laiku pa laikam atgriežas pie Daugavas, kas viņiem, tāpat kā drāmaturga mākslai kopumā, kļuvusi par savdabīgu atskaitēs punktu. (7.lp.)
Bet vai tikai par atskaites punktu?
Bībers, grāmatā Gunāra Priedes dramaturģija (Rīga: Liesma, 1978) pareizi norāda, ka Priede daudz lieto salīdzinājumus savu tēlu raksturīgo īpašību iezīmēšanai, kā arī izvērstus salīdzinājumus "ar kuŗu palīdzību drāmaturgs pārbauda lasītāja uztveres aktīvitāti." Tāpat Bībers atrod daudz epitetu un pat metaforu, kuŗas viņš iedala divās grupās: "Pirmkārt, metaforas, ar kuŗu palīdzību gluži kā folklorā tiek hiperbolizēta kāda cilvēka īpašība. Otrkārt, metaforas autoram palīdz cilvēciskot kādu dabas parādību vai abstraktu jēdzienu." Bībers tomēr izvairās runāt par simboliem, kas varētu būt atrodami Priedes darbos, par simboliem, kas atgādinātu citus, ko rakstnieki radīja nacionālās latviešu literātūras laikā. Saulcerīte, Burtnieku pils un sevišķi Straumēni ar sirpi un āmuru labi nesadeŗas.
Visām lietām ir divas puses vai labāk sakot, divi gali. Ja apskatāmo grāmatu sāk lasīt no otra gala, tad kaut kā gribas ticēt, ka Daugava Gunāram Priedem nozīmē kaut ko vairāk par vienkāršu metaforu.
"Visādi var," saka Priede pēdējā rakstā, Falsch, aber sehr gut, virsrakstu izvēloties no ievērojamā Šveices drāmaturga Fridricha Dirrenmata Priedem Maskavā teiktā, kad tas šveicietim jautājis, kā viņam patikusi kādas krievu aktrises spēle viņa lugā. Aplam, bet ļoti labi...
Grāmatas priekšpēdējā rakstā "Ar siltām rokām " Priede apraksta viesošanos pie keramiķa Antona Smulāna, kuŗa māla velni slaveni ne tikai Latvijā vien. Priede viņam jautājis, kāpēc tikai velnus vien viņš taisot un nevienas raganas? "Raganas nav latviešiem raksturīgas," bijusi atbilde. Kad pēc laika Priede atkal apciemo Smulānu, tā darbnīcā uz palodzes stāv dzeltena figūra, kas nepārprotami ir sieviešu kārtas būtne. Priede raksta:
Ragana?
Tautastērpā, ar sirpi pār plecu, dziedoša? Ieskatāmies uzmanīgāk. Fanātiķes seja... Dīvaini smagnējas ekspresijas pilna stāja... Ragana, kas nomaskējusies, lai iekļūtu korī vai pašdarbības deju kollektīvā?Visādi var.
Kinoscēnārija galvenā darbība ir pilngadības svētku svinēšana kādā kolchozā pie Daugavas. Pilngadības apliecības saņems visi vietējo vidusskolu beidzēji audzēkņi, arī Reinis, kas nīst savu māti Svidricku. Svētkos apsolījusi dziedāt slavenā koncertmāksliniece Fanija Dzirne, jo viņa grib vēlreiz redzēt savu meitu, ko jaunībā atdevusi citiem. Vecākās klases jaunieši pirms svinībām vizinās pa Daugavu un no upes dodas tieši svinību zālē. To starpā gandrīz visi ar latviskiem priekšvārdiem, kaut gan bieži uzvārdi ir krieviski. Svinību laikā, latviskām dziesmām skanot, redzamas citas ainas: Daugavas malā pļauj sienu, jauns pāris priecājas par savu bērnu, zem kokiem ēnā trīs vīri cilā glāzītes, Reinis ar savu iemīļoto Agru apmeklē kapsētu, kur guldīta viņa vecmāmiņa. Dzirdam dziesmu "Daugaviņa, māmuliņa". Vilma Svidricka dejas zālē dzied kaut ko angliski, ko neviens nevar saprast. Pašās darbības beigās "Daugava viz sidrabaina mēness gaismā. Reinis un Agra skatās Daugavā, bet pēc tam paskatās viens otrā". Jāpiezīmē, ka abi jaunieši izauguši bez īsto vecāku gādības, bet pozitīvā scēnārija izskaņa liek domāt, ka tie dzīvē nepazudīs.
Vai tāpēc cenzūra vēl nav atļāvusi scēnāriju ekrānizēt?
Gunārs Priede, kā pastāsta Bībers savā ievadrakstā (11.lp.), esot bijis ļoti mierā ar Udmurtijas vijolītes interpretējumu Ugalas teātrī Igaunijā. "Tajā ir jūtama sirds, kas sāp," viņš teicis. Tā gribētos teikt par visu grāmatu Pie Daugavas, sevišķi par kinoscēnāriju. Tādu iespaidu, grāmatu lasot, iegūs katrs, kas pēdējos trīsdesmit gados nav pie Daugavas bijis.
Bet - var jau visādi...
Alfreds Straumanis
