JG124 Rasma Šilde-Kārkliņa. Pārkrievošanas problēmas būtība

Ka Latvijas pārkrievošanas drauds ir ļoti akūts, mums vienmēr par jaunu atgādina skaitļi un vispārējas ziņas, ko iegūstam par šāsdienas Latviju. Padomju Savienība ik pa desmit gadiem izdara vispārēju tautas skaitīšanu; tāda notikusi šāgada sākumā. Ir iespējams, ka rezultāti latviešiem būs satriecoši, kad redzēsim, ka latvieši sāk kļūt par minoritāti visā savā zemē un ne tikvien Rīgā un citās Latvijas pilsētās, kā to zinām jau sen. Līdz ar to ir nepieciešams, ka mēs cenšamies izprast Latvijas pārkrievošanas būtību, ka analizējam notikumu cēloņus un meklējam veidus, kā iespaidot nākotnes attīstību. To, kaut daļēji, veikt ir arī šī raksta nolūks. Raksts iedalīts vairākās nodaļās: 1. Kā definēt „pārkrievošanu”, ko šis jēdziens ietver? 2. Daži piemēri, statistika. 3. Analize par Latvijas pārkrievošanas iemesliem, kāds iespaids padomju polītikai, kāds vispārējiem faktoriem. 4. Nākotnes prognoze.

Kā avotus esmu galvenokārt lietojusi materiālus, kas radušies Latvijā, t.i., gan oficiālos padomju avotus, gan arī slepeni no Latvijas izvestas ziņas, jo sevišķi 17 latviešu komūnistu protesta vēstuli, kas Rietumos parādījās 1972. gadā un kas sniedz daudzus piemērus par Latvijas pārkrievošanu. [1] Ir ļoti interesanti konstatēt, ka daudzi dati, kas minēti šajā protesta vēstulē, arī apstiprināti oficiālos padomju avotos, kaut gan, zināms, ar citu interpretāciju. Kamēr, piem., latviešu disidenti protestē pret to, ka Latvijā parādās arvien vairāk rūpnīcu, kur vairums strādnieku ir krievi, oficiālie padomju apskati to apsveic kā tautu draudzības izpausmi. [2] Interpretācija dažāda — fakti tie paši.

1. Kas ir pārkrievošana?

Pārkrievošana ir gaužām neprecīzs jēdziens. Lai novērstu pārpratumus un būtu skaidrs, par ko tieši runā, nepieciešams šo jēdzienu tuvāk definēt. Balstoties uz Rietumu sovjetologu analizēm, [3] es gribētu atšķirt trīs definīciju iespējas:

1. To var izprast kā kādas tautas vai etniskas grupas valodas un kultūras iznīcināšanu, t.i., aizstāšanu ar citu valodu un kultūru. Šo procesu parasti apzīmē par asimilāciju un radikālākos gadījumos par kulturālu genocidu jeb etnocidu. Konkrētās parādības būtu tādas, ka iedzimtās valodas un kultūras izteiksmi pilnīgi ierobežo, piem., runājot par Latviju, vairs nebūtu nevienas latviešu skolas, iestādēs būtu neiespējami runāt latviski, nebūtu latviešu grāmata utt. Rezultātā būtu apdraudēta latviešu valodas un kultūras pastāvēšana; šis process būtu tik spēcīgs, ka latviešu valoda arī izzustu cilvēku privātā sfairā.

Runājot par rusifikāciju, cilvēki parasti šeit saskata šo procesu. Mums būs jājautā, vai tas ir tas, ko redzam Latvijā? .

2. Otrā definīcijā šis jēdziens nozīmē kādas zemes rakstura maiņu, iedzimto iedzīvotāju fizisku polītisku un saimniecisku atstumšanu. Uzsvars nav vairs uz tiešu iznīcināšanu, bet diskrimināciju un nomākšanu. Kultūras laukā novērojams pakāpenisks process, kā ietvaros iedzimto valodu un kultūru palēnām nostumj malā, kamēr cita valoda un kultūra sāk pārņemt arvien plašāku sabiedrisku un kulturālu jomu un pār to dominēt. Savās metodēs šāda sabiedrisko notikumu veidošana ir vairāk manipulātīva, nekā frontāli uzbrūkoša. Pārmaiņas notiek pakāpeniski un it kā „dabiski”, pārmaiņu temps atšķiŗas dažādās sabiedriskās sfairās. Tipiski tas ir vislēnāks privātā sfairā, samērā lēns arī tiešā kultūras jomā, kā skolās, grāmatniecībā, teātŗos u.c., bet daudz straujāks ekonomiskā un valstiskā jomā, kur kādas specifiskas valodas vai kultūras iespaids ir it kā sekundāras dabas.

3. Trešajā nozīmē šis jēdziens attiecas uz kādas tautas kultūras satura kvalitatīvu maiņu. Tas ir process, ko raksturo bieži citētā un ļoti neskaidrā Staļina formula − „socālistisks saturā, nacionāls formā” (kultūras filozofi gadu simtiem ir strīdējušies, kā atšķirt formu no satura un kāda ir to mijiedarbība). Uzsvars ir uz ideoloģisko pamatu un vērtību maiņu, tā, piem., literātūrā nebūtu vēlams izcelt latviešu viensētas individuālismu, bet gan izcelt kollektīvisma priekšrocības utt. No vienas puses šo procesu varētu saukt par sovjetizāciju, nevis rusifikāciju, jo teorijā pārmaiņas notiek tikai ideoloģiskā plāksnē. Praksē tomēr ir daudz piemēru, ka šīs pārmaiņas nenozīmē tradicionālās kultūras aizstāšanu ar kādu pavisam jaunu komūnistisku kultūru, bet gan bieži ar tādu, kas ir stipri krieviski iekrāsota. Par šo problēmu jau sešdesmit gadus ar Maskavu strīdas tā sauktie nacionālkomūnisti gan pašā Padomijas ietvarā, gan starptautiskā apmērā, proti, nekrievu komūnisti noraida Maskavas krieviskoto komūnisma interpretāciju un vietā prasa vai nu patiešām abstrakti internacionālu komūnistu kultūru un vēstures skatījumu vai arī prasa respektēt viņu pašu nacionālo iekrāsojumu. (Jugoslāvija, Ķīna, Ukrainas komūnisti 1920.-tos gados u.c.)

Vienkāršoti runājot varētu teikt, ka pirmā pārkrievošanas definīcija uzsveŗ valodas un kultūras iznīcināšanu, otra − kādas valstiskas vienības saimnieciskā un sabiedriskā savdabīguma iznīcināšanu un trešā − uzsveŗ garīgās pasaules pārmaiņas. Vai: pirmajā nozīmē notiek latviešu pārkrievošana, otrā nozīmē − Latvijas pārkrievošana un trešajā − latviskuma pārkrievošana.

Diemžēl, ļoti bieži ir tā, ka, par pārkrievošanu runājot uzsvars ir galvenokārt uz pirmo definīciju. Tas ne tikvien ir maldinoši un nepilnīgi, bet arī polītiski kļūdaini un bīstami. Ļoti viegli gadās, ka domājot vienkāršotā šablonā, pēc kuŗa, pārkrievošana nozīmē tikai to, ka latviešus kā tautu asimilē, cilvēki samērā drīz konstatē, ka tiešā veidā to Latvijā nevar novērot, un līdz ar to secina, ka pārkrievošanas debates ir tikai aplama propaganda. Tas nenotiks, ja sapratīsim, ka pārkrievošana ir daudzveidīgs, komplicēts un pakāpenisks process.

2. Piemēri dažādiem pārkrievošanas veidiem

Pavirši skatoties, liekas, ka pārkrievošana pirmajā nozīmē, proti, iedzimtās valodas un kultūras aizstāšana ar krievu valodu un kultūru (asimilācija), Latvijā notiek samērā maz. Tā, piem., 1970. gada tautas skaitīšanā Latvijā tikai 24.705 latvieši uzdoti kā tādi, kas krievu valodu uzskata par savu dzimto valodu. [4] Tas ir mazāk nekā 1% no visiem latviešiem Latvijā un, šķiet, ka vairumā attiecas uz tādiem latviešiem, kas tikpat kā visu mūžu dzīvojuši ārpus Latvijas. Tātad, varētu secināt, ka latviešus Latvijā nepārkrievina. Vērīgāk ielūkojoties pieejamos datos, tomēr jākonstatē, ka situācija ir komplicētāka. Tā, piem., padomju sociologs Cholmogorovs, balstoties uz aptauju starp latviešu skolniekiem Rīgā, min, ka no 4. klašu skolniekiem 10,5% uzskatīja krievu valodu par savu dzimto valodu, no 8. klašu skolniekiem 10,0% un no 10. klašu skolniekiem pat 17,5%. [5] Varētu secināt, ka jaunākā paaudzē pārkrievošana notiek daudz straujāk nekā pārējā tautā. No otras puses jāuzsveŗ, ka minētie pārkrievotie latviešu skolnieki gandrīz droši ir jauktu laulību bērni. Latvijā ir ļoti augsts jaukto laulību skaits, visaugstākais visā Padomju Savienībā: 1969. g. Latvijā no visām laulībām, kur vismaz viens partneris bija latvietis, 31% bija jaukto laulību. [6] Jauktās laulības ir galvenais veids, kā rodas zināma pašu latviešu pārkrievošana, kaut arī gadās pretējais. Tā mums ir zināma padomju statistika, ka 60.-to gadu beigās 57% jaukto laulību bērni Rīgā sevi uzskatīja par latviešiem, proti 16 g. vecumā, kad pieprasīja pirmo pasi, uzdeva sevi par latviešiem. [7] Kaut varam priecāties, ka šis skaits ir augstāks par 50%, no otras puses jāievēro, ka 43% no jaukto laulību bērniem sevi neuzskatīja par latviešiem, kaut arī bija auguši Latvijā.

Atkārtoju, jauktās laulības ir galvenais veids, kā Latvijā notiek zināma skaita latviešu asimilācija. Dažos apgabalos situācija ir katastrofāla. Tā, piem., tas pats padomju sociologs min, ka dažos rajonos (kā Krāslavas un Daugavpils rajonos) 50-70% ir jauktu laulību un dažās vietās, kā piem., Krāslavas rajona Piedrūju ciematā tuvu pie 100%. Līdzīga situācija atrodama jaunajās „internacionālās” pilsētās, kā, piem., Stučkā. [8]

Vispār jāuzsveŗ, ka pašā Latvijā pārkrievošana koncentrējas zināmos ģeografiskos un saimnieciskos smagumpunktos, t.i., Austrumlatvijā, sevišķi robežapgabalos, jaunradītās internacionālās rūpnīcās un jaunuzbūvētos pilsētu rajonos lielākās pilsētās. Kopsavilkumā var teikt, ka kaut arī jauktās laulības rada zināmu asimilācijas draudu, visumā asimilācija starp latviešiem Latvijā ir ļoti ierobežots fainomens. Toties tā ir ļoti stipra un nopietni ņemama attiecībā uz divām citām cilvēku grupām, kas pieskaitāmas pie Latvijas nācijas, proti, latviešiem, kas izkaisīti Krievijā (*) un etniskām mazākuma grupām, kas dzīvo Latvijā.

a. Tie latvieši, kas dzīvo Padomju Savienībā, ārpus Latvijas territorijas, ārkārtīgi strauji asimilējas. Gandrīz puse no šiem latviešiem 1970. g. tautas skaitīšanā kā savu mātes valodu uzdevuši krievu valodu (no 88.039 latviešiem 40.387 uzdevuši krievu valodu un 2,390 citas). [9] Tagad desmit gadu vēlāk, skaits droši ir vēl lielāks. No otras puses ļoti interesanti ievērot, ka šo latviešu skaits vispār samazinās, proti, kamēr 1970. g. tautas skaitīšanas rezultātā minēti 88.000, 1959. g. tautas skaitīšanā vēl bija 102.000. Iespējams, ka daļa no šiem „pazudušiem” cilvēkiem pārcēlušies uz Latviju vai vēl vairāk − ka lielāko tiesu tie ir pilnīgi asimilējušies, t.i. viņi vispār vairs nefigurē kā latvieši (piem., jauktu laulību bērni).

Jāuzsveŗ, ka šo Krievijas latviešu asimilācija ir viens no visspilgtākiem pārkrievošanas piemēriem. Viņi pārkrievojās tāpēc, ka tiem ārpus Latvijas nav dotas nekādas iespējas uzturēt savu valodu un kultūru, proti, nav latviešu skolu vai papildskolu, laikrakstu, teātŗu u.c. Tādi Krievijas latviešiem bija pieejami līdz 1930.to gadu vidum, tātad pati padomju valdība agrāk atzinusi šo vajadzību. Pēdējo gadu desmitu padomju kultūras polītika ir mērķējusi uz Padomijā izkaisīto latviešu asimilāciju, jo padomju valsts viņiem arī neatļauj brīvprātīgi organizēt savus kulturālos pasākumus, kā tas, piem., notiek latviešu Rietumu trimdā. Pret šo asimilācijas polītiku jāprotestē.

b. Arī etnisko minoritāšu piederīgiem Latvijā nav nekādu iespēju mācīties savās skolās vai citādi kopt savu kultūru. Rezultātā apm. 50% jau ir pārkrievojušies, un pārkrievošanās process arvien pastiprinās, kā to rāda oficiālie padomju tautas skaitīšanas dati. No Latvijā dzīvojošiem nekrieviem 1959. gadā 109.027 uzdevuši, ka uzskatot krievu valodu par savu matēs valodu, bet 1970. gadā šis skaits bija kāpis uz 152.897). (to starpā abas reizes ietilpināti latvieši, 1970. gadā 24.705). Pretstatā der minēt, ka 1959. gadā tikai 28.539 Latvijā dzīvojuši nelatvieši uzdevuši latviešu valodu par savu mātes valodu, bet 1970. gadā šis skaits bija samazinājies uz 28.444 (to starpā 8.351 krievs). [10]

Kamēr brīvajā Latvijā vāciešiem, ebrējiem, krieviem u.c. minoritātēm bija iespējas
apmeklēt savas skolas un visādi kopt savu kultūru, tas okupētajā Latvijā nav iespējams. Vienīgais izņēmums zināms, ir krievi, bet apstāklis, ka pārējiem nelatviešiem nav dotas savas kulturālās tiesības, uzskatāms par spilgtu pārkrievošanas piemēru. Jo dati rāda, ka šie minoritāšu piederīgie ir spiesti asimilēties, un lielā vairumā viņi asimilējas uz krievu, ne uz latviešu pusi.

Jāmin vēl, ka šo grupu piederīgie, kā, piem., ebrēji, ir protestējuši pret savu kulturālo tiesību noliegšanu, ir pieprasījuši, lai Latvijas kultūras ministrija atļauj izkārtot brīvprātīgus ebrēju valodas mācīšanas kursus, bet nesekmīgi. [11]

ja runājam par pārkrievošanu otrā nozīmē, proti, Latvijas arvien tālāku pārpludināšanu ar krievu tautības iedzīvotājiem, viņu dominēšanu polītiskā un saimnieciskā dzīvē, kā arī krievu valodas augošo iespaidu sabiedriskā un kultūras dzīvē, tad jākonstatē, ka vispārējā aina ir bēdīga.

Tā kā nav iespējams īsumā apskatīt visus skartos jautājumus, ir lietderīgi koncentrēties uz valodas jautājumu, kas zīmīgi raksturo vispārējo ievirzi. Jākonstatē, ka Latvijā latviešu valoda arvien vairāk tiek nostumta malā, kamēr krievu valodas lietošana pakāpeniski pastiprinās. Šo procesu vienādi aprāda gan latviešu disidentu ziņas, sevišķi 17 latviešu komūnistu vēstule, gan arī paši padomju sociologi. Abi avoti vienādi uzsveŗ, ka krievu valodu arvien vairāk lieto pilsētās, sevišķi Rīgā, ka to pastiprināti sāk lietot arī uz laukiem Latvijas austrumu daļā un visvairāk tā sauktās „multinacionālās produkcijas vienībās”, t.i., lielās rūpnīcās ar jauktu darba spēku. Bez tam ar Cholmogorova vārdiem: krievu valoda „arvien vairāk kļūst par vispārējo sabiedrisko attiecību valodu” Latvijā. Nav iespējams minēt visus gadījumus, kā piem., pārmērīgo krievu valodas lietošanu veikalos vai komjaunatnes sapulcēs, bet jāuzsveŗ, ka sevišķi problemātiska uzskatāma tā attīstība, kuŗas norisē krievu valodu arvien vairāk uzskata par „dabisko” komūnikācijas valodu iestādēs, darba vietās un zinātniskos pētījumos. Ja šāda ievirze turpināsies, latviešu valoda Latvijā ar laiku kļūs par „privātu”, valodu, ko lietos ar draugiem un ģimenē, bet ne ikdienas darījumos.

Galvenie iemesli šai attīstībai ir lielais krievu un citu nelatviešu skaits Latvijā, kā
arī valodas polītika, proti, apstāklis, ka arvien vairāk latviešu pārvalda krievu valodu, kamēr retais no Latvijā dzīvojošiem nelatviešiem iemācās latviski.

Pēc padomju tautas skaitīšanas datiem 1970. gadā tikai 18,3% Latvijā dzīvojošu krievu prata latviski, bet 47,2% latviešu prata krieviski. [12] Pēc sociologa Cholmogorova datiem abi šie skaitļi ir augstāki: proti, no viņa aptaujātiem krieviem 31,5% prata latviski un 70-78% latvieši prata krieviski.[13] Starpības laikam galvenokārt izskaidrojamas ar to, ka tautas skaitīšanā reģistrēti tikai tie cilvēki, kas „brīvi runā” attiecīgo valodu, kamēr Cholmogorovs nedefinē, ko nozīmē, ka kāds „prot” latviski vai krieviski. Bez tam valodas prašana atšķiŗas dažādās
ģeografiskās vietās, piem.: nav šaubu, ka Rīgā gandrīz visi latvieši prot krieviski
(Cholmogorovs saka, ka 98%), un krievu valodas pratēju skaits, zināms, ir lielāks
jaunākā un vidējā paaudzē. [14]

Pats par sevi, zināms, nav par ļaunu, ka cilvēki prot dažādas valodas, bet nelaime tā, ka Latvijas latviešu arvien labākā krievu valodas apgūšana ir pamats tam, ka krievu valoda var arvien vairāk dominēt vispārējā dzīvē. Bez tam asimilācijas procesu pētnieki uzskata, ka divvalodu sistēma ir pirmais solis uz galīgu valodas asimilāciju. Ļoti interesanti konstatēt valodas prašanas un lietošanas praksi Latvijas jauniešu starpā. Padomju sociologs Cholmogorovs dod sekojošos datus par pēdējo klašu vidusskolu skolniekiem Rīgā (aptauja izdarīta kaut kad starp 1965. un 1969. gadu): no Rīgas latviešu vidusskolu 11. klašu skolniekiem 98% uzdevuši, ka prot krieviski, tālāk 89% uzdevuši, ka lieto krievu valodu skolā, 100% , ka lieto krievu valodu skatoties televīziju, 67% − lasot grāmatas un 6,2% mājas dzīvē (jauktu laulību bērni). Pretstatā no Rīgas krievu vidusskolu 10. klašu skolniekiem tikai 53% teica, ka prot latviski, un tikpat daudzi, t.i. 53% teica, ka lieto latviešu valodu skolā, kamēr 20% to lietoja, lasot grāmatas, 20% skatoties televīziju un 14.5% mājas dzīvē. [15] (Tā kā tie paši skolnieki arī uzdeva, ka mājās runā krieviski, šie skaitļi attiecas uz jauktu laulību bērniem).

Šie skaitļi arī labi illustrē krievu valodas iespaidu kultūras dzīvē, sevišķi televīzijas programmās. No Latvijā publicētām grāmatām tikai apmēram puse ir latviešu valodā (1970. gadā 52%, kamēr latviešu skaits iedzīvotājos bija 56%), [16] pie kā vēl jāievēro, ka Latvijā arī pārdod pašā Krievijā publicētas krievu grāmatas un, ka labs skaits grāmatu, kas publicētas latviešu valodā, ir tulkojumi no krievu valodas, piem., Brežņeva kopotie raksti.

Par grāmatām runājot, zināms, ir loti svarīga ne tikvien grāmatas valoda, bet arī tās saturs, un tas mūs noved pie trešā minētā pārkrievošanas veida, proti, idejiskā. Bieži gadās, ka kāds kultūras produkts šāsdienas Latvijā ir gan pēc valodas vai formas latvisks, bet pēc satura krievisks. Kā piemēru varētu minēt vēstures un ģeografijas mācīšanu skolās, kur bieži dominē krieviskā perspektīva. Tā, piem., latviešu tautas vēsturi interpretē kā dabisku un pozitīvu tieksmi saslēgties ciešāk ar Krieviju utt. Jāuzsveŗ, ka šādas parādības nav komūnisma ideoloģijas izpausme, bet gan krievu kultūras šovinisma izpausme, ko liberālākos periodos kritizē paši padomju amatvīri.

Ir vēl citi piemēri par latviešu garīgās pasaules, priekšstatu un izjūtu pārkrievošanu. Diemžēl, mēs līdz šim esam pievērsuši pārāk maz uzmanības tieši šai krieviskošanas parādībai, kas parasti notiek internacionālisma vārdā. Tā, piem., var novērot, ka Latvijā arī krievi sāk svinēt Jāņus, bieži iztraucējot latviešu Jāņu izjūtu ar krievu dziesmām vai vainagu vietā uzliktām papīra cepurītēm. Latviskai pasaulei bīstamas ir arī citas tā sauktās „jaunās tradīcijas”, kas iespaido privāto un publisko svētku svinēšanu.

3. Kādi faktori izraisa Latvijas pārkrievošanu?

Pastāv domstarpības par to, cik tālu Latvijas pārkrievošana saistīta ar oficiālu padomju polītiku un par cik tā saistīta ar vispārējiem socioloģiskiem procesiem, kā, piem., jauktām laulībām. Meklējot atbildi, vispirms der noskaidrot, ko saka paši padomju varas vīri.

Padomju ideoloģija un polītiskā programma uzsveŗ tautu draudzību un tuvināšanos. − Tuvāk noskaidrojot, tas var nozīmēt divas lietas:

1. Liberālākos posmos, piem., starp 1953.-58. gadu un starp 1964.-67. gadu, uzsvars ir uz „sbližeņije” , t.s. tautu tuvināšanos, uz dažādo tautu kultūru respektēšanu un savstarpēju iepazīšanu. Tomēr krievu valodai un kultūrai ir izcila pozicija, tā ir primus inter pares.

2. Konservatīvākos posmos, kā, piem., 60.-to gadu sākumā un pašlaik, uzsvars ir uz „sļijaņije”, tas ir, tautu saplūšanu. Teorijā visas PSRS tautas saplūst vienādi, bet praksē šī saplūšana un apvienošanās nozīmē krieviskā dominēšanu un pārkrievošanu.(**) Teorijā šī saplūšana ir dabiska un balstās uz objektīviem vēsturiskiem faktoriem. Praksē tomēr, kā to uzsveŗ agrāk citētais krievu sociologs Cholmogorovs, komūnistu partijas uzdevums ir stiprināt šo „dabisko” ievirzi, jo tā esot progresīva. [17]

Konkrēti tas, piem., nozīmē, ka pastiprināta krievu valodas mācīšana skolās un citur uzskatīta par progresīvu un vēlamu, kamēr katviešu valodas mācīšanos starp Latvijā dzīvojošiem nelatviešiem nepropagandē un neprasa. Kad latviešu nacionālkomūnisti 50.-to gadu beigās pieprasīja, ka katram iebraucējam Latvijā zināmā laikā jāiemācās latviešu valoda, viņiem uzbruka un tos atcēla no amatiem. Tāpat latviešu valodas mācība nav obligāts priekšmets Latvijas skolās ar krievu mācību valodu. Rezultātā tikai apm. puse no skolniekiem šajās skolās to mācās, kamēr gandrīz 100% no latviešu valodas skolu skolniekiem mācās krievu valodu. [18] Vēl jāuzsveŗ, ka latviešu valodas mācībai veltīts krietni mazāks stundu skaits nekā krievu valodas mācībai. Tā, piem., Cholmogorovs, rakstīdams 1970. gadā, saka:

Latviešu un krievu valodas ir brīvprātīgi mācību priekšmeti visās Latvijas skolās. Vidusskolās ar latviešu mācības valodu apm. 1,685 stundas veltītas krievu valodas mācīšanai, kamēr skolās, kur mācību valoda ir krievu, 830 stundas veltītas latviešu valodas un literātūras mācībām. [19]

Nav šaubu, ka Latvijas izglītības sistēmā krievu valoda arvien vairāk gūst pārsvaru. Šī nosliece redzama kopš 1959. gada, kad Maskava pret visu nekrievu republiku pārstāvniecību protestiem izdarīja izglītības sistēmas pārmaiņas, pēc kuŗām skolniekiem bija dota izvēle mācīties krievu skolās vai savas tautas skolās. (Pirms tam katram bērnam bija obligāti jāmācās savas tautībās skolās). Kopš tā laika arvien vairāk nekrievu mācās krievu skolās; eksakti dati par šo procesu mums, diemžēl, reti pieejami. Attiecībā uz Rīgu Cholmogorova aptauja 1967. gadā rādīja, ka 17.5% no latviešu skolotājiem savus bērnus sūtīja uz skolām ar krievu mācības valodu. [20]

Teorētiski vecāki var brīvi izvēlēties, uz kādu skolu sūtīt savus bērnus, bet prakse veicina to, ka latviešu bērnus sūta ne tikvien uz latviešu, bet arī krievu skolām. Tā taču ir „progresīvā” izvēle (partijas programma).

Blakus kultūras polītikai visbūtiskākais pamats Latvijas pārkrievošanai tomēr ir apstāklis, ka tur iebraukuši un vēl arvien iebrauc milzīgs skaits krievu. Šī migrācija kopš 1956. gada visumā ir brīvprātīga, t.i., cilvēki pārceļas uz Latviju tāpēc, ka tiem tā liekas pievilcīga. Valdība gan dara daudz, lai šo pievilcību krievu iebraucējiem stiprinātu. Tā piem., var minēt, ka 1973. gadā pasludināja „pārcelšanās atvieglojumus” personām, kas apmetīsies Latvijas kolchozos un sovchozos. Piedāvāja samaksāt visus pārcelšanās izdevumus, brīvu dzīvokli un atbrīvojumu no visiem nodokļiem uz astoņiem gadiem. Bez tam ieceļotājiem piešķīra 5000 rubļu kredītu, no kā tikai puse vispār atmaksājama un pie tam tikai pēc 15 gadiem. [21]

Daudzi krievi Latvijā ieceļo, lai strādātu lielās, bieži nesen uzceltās, rūpnīcās. Daudzas no šīm rūpnīcām pārvalda tieši no Maskavas, kas arī sūta vadītājas personas darbā uz Latviju. Uz šīm rūpnīcām kā vienkāršo darba spēku arī vervē krievus un citus nelatviešus. Rezultātā nelatvieši dominē daudzās Latvijas lielrūpnīcās. Te gan jāuzsveŗ, ka šī veida „pārkrievošana” primāri balstās uz saimniecisko lēmumu attiecīgās rūpnīcas Latvijā celt; [22] nekrievu strādnieku ievešana ir tikai sekundāra parādība, kas ļoti tuvu saistīta ar to, ka attiecīgs latviešu darba spēks neeksistē. Ja Latvijā būtu vairāk latviešu, domājams, ka lielajās rūpnīcās būtu latviskāks darba spēka sastāvs.

Tas mūs noved pie vispārējiem faktoriem, kas iespaido Latvijas pārkrievošanu, proti, demografijas. Latvijas pārkrievošanu iespaido ne tikvien lielais krievu ieceļotāju skaits, bet arī mazais latviešu skaits. Vajadzētu noturēt atsevišķu referātu, lai norādītu uz dažādiem iemesliem, kāpēc latviešu demografiskais stāvoklis Latvijā ir tik negatīvs, piem., vēl arvien jūtami zaudējumi, kas radās deportācijās un 2. pasaules kaŗa gaitās. No otras puses ir arī citi faktori, kā, piem., tas, ka Latvijai ir dažnedažādi negatīvi „rekordi” PSRS un bieži pasaules mērogā: proti, latviešiem ir viszemākā dzimstība, visvairāk laulību šķiršanu (vairāk nekā 50%); no visām PSRS iekļautām tautām mums ir visaugstākais jaukto laulību skaits u.t.t. [23]

4. Nākotnes izredzes

Latvijas pārkrievošanas tālākā attīstība atkarāsies gan no objektīviem, gan subjektīviem faktoriem. Par pirmiem runājot, izredzes nav nekādas spožās. Ja analizē tīri statistiskos datus par krievu demografisko poziciju Latvijā, kā arī latviešu zemo dzimstību, lielo jaukto laulību skaitu, arvien plašāko krievu valodas prašanu un lietošanu u.c., tad ievirze norāda uz arvien tālākejošu Latvijas rusifikāciju.

Toties jāuzsveŗ, ka vēsturi veido arī citi spēki un ka ir iespējams objektīvās ievirzes mainīt. Mainītāji varētu būt gan latvieši, gan krievi resp. padomju varas vīri. Runājot vispirms par latviešiem, jāuzsveŗ, ka daudz kas atkarājas no latviešu tautas iekšējā un morālā spēka. Tā, piem., jauktās laulības nevienam neuzspiež, var censties tās ierobežot vai vismaz bērnus audzināt latviski. Tāpat arī katastrofāli zemā dzimstība nav atkarīga tikai no dzīvokļu trūkuma [24] u.c., bet arī no latviešu pašu spējām pārvarēt sliktus dzīves apstākļus. Tālāk nav šaubu, ka krievu valodas dominēšana sabiedriskā dzīvē arī ir iespaidojama, piem., ja latvieši Latvijā biežāk prasītu, lai krievi mācās un runā latviski, tam būtu savs iespaids.(***) Tāpat latviešu kultūras tālāk attīstīšanā un latviskās gara pasaules saglabāšanā daudz ko var iespaidot latviešu pašu stāja, gudrība un dinamika.

Runājot par otru subjektīvo spēku − krievu komūnistu tālāko polītiku, der ievērot šādus faktorus: padomju polītika veidojas cikliski, t.i., pastāv liberālāki un reakcionārāki periodi. Latviešu intereses visdrīzāk ievēro liberālos periodos. Tādi pa daļai rodas situācijās, ko no ārienes maz var iespaidot, kā, piem., tad, kad Maskavā notiek fundamentālās varas pārmaiņas pēc kāda vadoņa nāves vai izstumšanas. (Tātad var cerēt, ka pēc Brežņeva laiks būs liberālāks.) No otras puses padomju sistēmas liberalizāciju var arī iespaidot vispārējie iekšējie pretestības spēki. Te nu ir samērā daudz, ko mēs varam darīt, atbalstot disidentus Latvijā un visā padomju sfairā, kā arī cenšoties panākt lielāku disidentu atbalstu Rietumu polītikā.

Gribētos minēt vēl vienu veidu, kā varam iespaidot notikumus, proti, idejiskā un polītiskā konfrontācijā. Padomju varas vīriem ļoti sāp, ja viņus kritizē, ja viņu darbus un nedarbus atklāj plašākai pasaules publikai. Tas nozīmē, ka viņi ir jūtīgi pret to, ka, piem., PBLA rīko plašāku kampaņu, lai parādītu Latvijas pārkrievošanu. Ar šādu kampaņu var panākt, ka padomju varas vīri jūtas spiesti aizstāvēties un tas mums ir viens solis uzvaras virzienā. To ļoti labi varēja redzēt 1972. gadā, kad par 17 latv. komūnistu protestu pret Latvijas pārkrievošanu ļoti plaši rakstīja Rietumu prese. Oficiālie kungi Latvijā par šo publicitāti ļoti uztraucās un mēģināja to atspēkot. [25] Pa daļai atspēkošana notika tikai vārdos − kas maz ko dod, kaut arī labi, ka mūsu problēmas vismaz cilā un nu par tām debatē. Bet vēl labāk, ja var panākt, ka varas vīri Latvijā jūtas spiesti reaģēt arī darbos, piem., ar to, ka kaut drusku vairāk respektē latviešu kultūras tiesības. To panākt nav neiespējami.

(*) Šie latvieši pieder pie dažādām grupām: 1. to latviešu pēcteči, kas 18. un 19. gadsimtā pārcēlās uz dzīvi ārpus Latvijas kā agrāri kolonisti; 2. I pasaules kaŗa bēgļi, kas neatgriezās Latvijā, un viņu pēcteči; 3. Latvijas brīvvalsts laika komūnistu emigranti; 4. 1941. g. un pēckaŗa deportētie; 5. latvieši, kas kopš okupācijas spiesti vai brīvprātīgi devušies strādāt ārpus Latvijas.

(**) Zīmīgs piemērs Cholmogorova lietotā valoda: viņš, piem., saka, ka latvieši arvien vairāk lieto „starpnāciju komūnikācijas valodu”, domājot ar to krievu valodu.

(***) To var spriest,salīdzinot Latvijas situāciju ar Igauniju, kur vietējie iedzīvotāji sevišķi bieži atsakās lietot krievu valodu. Vēl interesantāks piemērs radās 1977. gadā Armēnijā un Gruzijā, kur padomju varas vīri pēc plašām tautas demonstrācijām bija spiesti mainīt savu valodas polītiku, kā tā atspoguļojās jaunās republiku satversmēs, proti, jutās spiesti atstāt tikai vietējās valodas kā valsts valodas, kamēr krievu valodas pozicija ir tā, ka to lieto tikai uz atsevišķu pilsoņu pieprasījumu.

NORĀDES:

(lietots amerikāņu citēšanas stils; ieskaitot transkripciju no krievu valodas).

[1] Teksts daudzkārt iespiests, skat., piem., Brīvībā, 1972. g. 1. nr. vai Congressional Record, 92.d Congress, 2nd session, Feb.15-22, 1972,
118, pt. 4:4820-23.

[2] Padomju viedokli, kā arī sevišķi interesantus datus par „internacionalizēšanas” procesu Latvijā sniedz padomju sociologu pētījums, kas balstās uz 14.000 Latvijā izdarītām aptaujām. Skat. A.I. Kholmogorov, Internatsional’nye cherty Sovetskikh natsii. (Na materialakh konkretno-sotsiologicheskikh issledovanii v Pribaltike). Moscow: Mysl, 1970. Angļu tulkojums atrodams žurnālā Soviet Sociology, Vol. 11, no. 3/4, Vol. 12, no. 1.

[3] Skat. arī Vernon V. Aspaturian, „The Non-Russian Nationalities”, in Allen Kassof, ed., Prospects for Soviet Society, New York: Praeger, 1968, pp. 143-200.

[4] Itogi vsesoiuznoi perepisi naseleniia 1970 goda. Natsional’nyi sostav naseleniia SSSR. Moscow: Statistika, 1973, p. 280.

[5] (5) Kholmogorov, op.cit. 148.-149. lp.

[6] Wesley A. Fisher, „Ethnic Consciousness and Intermarriage: Correlates of Endogamy Among the Major Soviet Nationalities”, Soviet Studies, Vol. 29, July 1977, p. 398.

[7] Sovetskaia Etnografiia, No. 3, 1969.

[8] Kholmogorov, op.cit. p. 95

[9] Itogi, op.cit,., p.20, 280.

[10] Itogi, op.cit. 280. lp., un Kholmogorov, op.cit. 144.-145. lp.

[11] skat. A Chronicle of Human Rights in the USSR, Ņujorkā, Nr. 3, 1973, 44. lp.)

[12] Itogi, op.cit. 280. lp.

[13] Kholmogorov, op.cit., p. 130, p. 50.

[14] turpat, 122. lp..

[15] turpat, 132. lp.

[16] Handbook of Major Soviet Nationalities, New York: Free Press, 1975, p. 460.

[17] Kholmogorov, op.cit. pēdējā nodaļa.

[18] turpat, 133. lp.

[19] turpat, 134.-135. lp.

[20] turpat, 149. lp.

[21] Cīņa, 1973. g. 8. nov.; citāts pārņemts no Juŗa Dreifelda raksta Laikā, 1976. g. 24. apr.

[22] Saimniecisko polītiku, kas saistās ar šīm norisēm, ļoti pamatīgi analizē Andris Trapāns − „Kā iepludina krievus Latvijā?”, Latvija šodien, nr. 6, 1978. g. jūnijs, 1.-16. lp.

[23] Skat. Fischer, op.cit. Viens cipars par laulību šķiršanām: 1973. g. Rīgā noslēdza 8600 laulības., bet šķīra 5000. Zinātne un Tehnika, Nr. 11, 1974, 48. lp.

[24] Dzīvokļu problēma aprakstīta arī padomju presē, tā, piem., vienā rakstā minēta ģimene ar 7 bērniem, kas dzīvo 2 istabu dzīvoklī. Zinātne un Tehnika, 1974. g. marta nr. Turpat arī aprakstītas problēmas ar bērnu novietošanu bērnu dārzos, kas ir viens cits iemesls zemai dzimstībai. Vēl viens iemesls ir tas, ka ļoti daudz sieviešu Latvijā strādā: 1973. g. 54% no strādājošiem Latvijā bija sievietes. Padomju Latvijas Komunists, Nr.3, 1975, 92. lp. Ar dzimstību saistīts ir arī briesmīgi augstais abortu skaits Latvijā, caurmērā uz katru bērnu, kas dzimst, izdara 2 abortus. Cīņa, 1974. g. 7. sept.

[25] Skat. piem. Cīņa, 24.2.1972.