„Sabiedriskā doma” ir pasaules lielākie meli.
Tomass Karlails (Thomas Carlyle).

 

14.

„Tā ir vecīšu avīze.”

„Jaunie nelasa.”

„Tur nekā nav iekšā.”

„Vispār maz lasu. Nav laika. Neinteresē.”

Vienaldzība? Paaudžu plaisa? Piemērotas lasāmvielas trūkums? Jaunas antiliterāras sērgas pazīmes? Saskaldīta, savtīgās interesēs iemirkusi auditorija?

Lasīt spēja, lasīt griba un de facto lasīšana ir cita starpā tikai viens tēmēklis, ar kā palīdzību var „ņemt sabiedrību uz grauda” un tad kā pret momentāni sastingušu stirnu izšaut vispārinātus svina secinājumus. Sabiedrības šķēršļu gājiens daudz un dažādu kritiķu krustugunī turpinās.

Memorands kritiķim: trāpi vai ne, beigu beigās tu vairāk zināsi par savu „ieroci”, par tēmēkli un lādiņu nekā par mērķi. Mednieks pierod pie sava apbruņojuma, ievingrinās, jūtas ar to drošs. Nav vajadzības, ir pat nevēlams tuvāk iepazīties ar medījumu. Jo tad − uz kaut ko tuvu, intimu − būtu grūtāk šaut.

Diendienā presi un periodiku lasot, tomēr paliek iespaids, ka mums netrūkst plaša vēriena šāvēju. Gadiem ejot, viņu tēmēkļi un lādiņi nav neko daudz mainījušies. Ieroču māksla vareni izkopta, izveidojusies par organizētu nodarbību, kam pašai savi reglamenti un pienākumu sadale. Māksla gribot negribot atdarina dabu − un pa reizei plašā vēriena šāvēji apkaŗo tos, kam it kā pie acs būtu „nepareizs” tēmēklis. Lai nu kā − bet mērķim, liekas, gan vēl nav trāpīts. Mērķis − sabiedrība − arvien izvairīgs, mainīgs, pat svešs.

Tad uz brīdi pārtrauksim uguņošanu, un noliksim īso kursu par sabiedrību − tādu, kāda tā ir, tādu, kādu to palīdzam veidot. Pēc tam, medījumam acīs ieskatījušies, paši zināsim, vai varam apņemties asāk tēmēt. Varbūt pievienosimies Pogo vārdiem: „Es esmu redzējis ienaidnieku, un tas ir − mēs paši”. Kā tad ies ar šaušanu? Pielietojamā metodika? D.H. Lorenss teica, ka katrā cilvēkā mājo savs „pūļa es” un savs „īpatnējs es „ − svārstīgās proporcijās. Mēs nenodarbosimies ar spilgtu raksturu uzskaiti. Bet mēs mēģināsim uztaustīt sabiedrības „pūļa es” raksturlīnijas.

 

15.

Trimdas prese nevar lepoties ar savas auditorijas smalku pazīšanu un tās vēlmju sistemātisku apkalpošanu. Tādiem apsvērumiem vispār maz nozīmes, jo labai daļai izdevumu diezgan egocentriska polītikas, nodarbības vai „pašgaumes” misija; labai daļai arī − ģeografisks vai žanra monopols. Pat retam „veikala” izdevumam apgrozība pārāk maza, un praktiski apstākli izslēdz tādus „tirgus analizēs” vingrinājumus, kādus regulāri lieto vietējie „saziņavoti” − (media), savstarpēji sacenšoties.

Te nav runa par vienkāršām Galupa aptaujām vai skaistumkaraļieņu ievēlēšanu. Žurnāli, katra lielāka avīze, radio, televīzijas stacija vai avīžu un raidāmstaciju tīkli − visi rūpīgi analizē savas auditorijas demografisko uzbūvi un savas „preces” noietu tajā. Rakstus, veselas avīzes „un it īpaši žurnālus „uzšuj” katru savai publikai. Tā Time pasniedz ziņu analizi, Chess Review − šacha. Tiem, kas to vēlas. Tikpat uzmanīgi „pielaiko” klāt „veikalam” izmeklētus un iestarpinātus sludinājumus. Pēcpusdienas TV „ziepju operas” lielākoties skatās mājasmātes, un viņām izdevīgāk iegalvot personai vai mājas vajadzībām derīgas mantas (piem., zeķbikses, izlietnes tīrītājus, bet ne − apdrošināšanu, alu, automašīnas). Lielas apgrozības tirgū ir sava veida nepieciešama tēmēšana uz puslīdz zināmu mērķi. Bet medījums ir dārgs. Lai pāri par 100 miljoniem skatītāju „Superbowl” spēles laikā uz vienu minūti stādītu priekšā savu pakalpojumu vai preci, sludinātājs maksā $ 300,000.

Tieši televīzija ir sagādājusi presei smagākās galvassāpes. Caurmēra kanadietis pavada 23 bet amerikānis 30 stundu nedēļā „zilās acs” hipnozē, un viņa bērni nereti iegulda tik pat daudz stundu „kastes kultūras” kopšanā kā mācībās − gada laikā. Televīzija ir milzīgs brīvā laika „noplēsējs”. Tā izspiež avīzes, žurnālus un grāmatas no ģimenes dzīves − informētājs tagad ir televīzija, jaunās ģimenēs cieš jau tā skopi abonētie latviešu izdevumi − „kaste” ir lētāka, pacietīgāka „bērnaukle”, neuzbāzīgs kompanjons. Līdz ar to ielas, skolas un ekrāna valoda atvieto mājas valodu,.

Bet tā ir tikai krietni sulīgāka rieciena statistiskā garoza.

„Tirgus analisti” Jankelovičs, Skelijs un Vaits, − paziņojot 8 pētniecības gadu rezultātus ASV Avīžu Izdevēju Biedrībai, −apgalvo, ka sabiedrības vadmotīvi ir piedzīvojuši apvērsumu. Par tik, cik mūsu likteņi ir saauguši ar vietējo sabiedrību, tātad arī mēs esam mainījušies. Ieskatos, attiecībās, vārdos un darbos.

Jaunā „bībele” skan apmēram šādi: tradicionālās vērtības − pašaizliedzība ģimenes un nākotnes labad, pakļaušanās vispārīgi pieņemtām mērauklām, centība darbā pati par sevi kā tikums; mantu un īpašumu vēlamības īpatsvars − aiziet: to vietā pakāpeniski stājas jaunās vērtībās − sevis piepildījums (ir jāzina, kas tu esi un kāda ir tava nozīme), pašapmierinājums (uzmanības centrā indivīds, pat ja jāmaksā citiem), pašizteiksme (individualitātes pierādīšana). Analistu dati liecina, ka jaunajām vērtībām ir sabiedrības akcepts jau 80% līmenī.

Ejot mazliet dziļāk: plūsos − pārmaiņu var tulkot kā vēlmi atteikties no naudas un pozicijas spriedumiem (vērtē mani tādu, kāds esmu); minusos − nākusi klāt krietna deva savtības. Patiesa kultūra − kultūra, kas jāiemācās, pie kuŗas jāpiestrādā − vairs nav svarīgs individa mērķis. Cilvēkiem pietiek ar seklu, vispārinātu lietpratību, vārdu, faktu, personību, produktu tendenciozu uzskaiti. Nav viegli sasniegt patiesu sevis piepildījumu, bieži uzmācas neapmierinātība. Līdz ar to − pieaug garīga „izsprukšana”; izvairīšanās prieks pats par sevi, hedonisms, nodarbības, kās izslēdz prātu.

Ko šis apvērsums nozīmē presei? Daži no analistu secinājumiem:

− Daļa sabiedrības vēl turas pie tradicionālām vērtībām, presei jāatsaucas uz tās vajadzībām. Toties galvenās pakalpojumu prasības nāk no „sevis piepildītājiem” un „izsprucējiem”.

− Televīzija saprot jaunās vērtības , Tā piedāvā seklu, vispārinātu informāciju pareizā stilā un neprasa piepūli. Nav pa vecai modei jālasa − viss momentā skaidrs. Televīzija tādejādi „ietaupa” (!) laiku.

− Personīgas vajadzības vietējās ziņas izvirza pirmajā vietā; tad nāk nacionālās un trešajā vietā − internacionālās.

− Rūpīga notikumu analize, kur iespiedumdarbiem priekšrocības, salīdzinot ar radio un televīzijas raidījumiem, vairs derīga tikai ļoti ierobežotiem sabiedrības slāņiem. Vislabākais rūpīgas analizes noiets − tematos, kas iztirzā sevis piepildījuma vēlmes un virzienus.

− Valda milzīgs dzīves stila norādījumu pieprasījums. Ļoti populāri patlaban: kino, teātŗa, uzjautrinājumu saraksti un programmas, pakalpojumi vai materiāli, kas palīdz piesavināties piedzīvojuša cilvēka ārēju „spožumu” (vīnu vērtēšanā, restorānu izvēle). Publika grib ik brīdi zināt „modes” vai, kā agrāk mēdza teikt, „fasonus” lai tik kaut kas nepaietu gaŗām nemanīts.

Praktisku avīžu izdevēju reakciju jau varam „baudīt”. Lielpilsētu avīzes savstarpēji sacenšas ar speciālu dzīves stila daļu un pielikumu piedāvāšanu. Ievadrakstiem, pārdomām un ziņu analizei tagad gandrīz vai ceremoniāla (bet ne vairs galvenā) vieta. Vietējās ziņas un ārzemju kuriozitātes izretina sludinājumus − it īpaši algas dienu un nedēļas nogaļu izdevumos. Ārodziņas jāmeklē speciālās avīzēs (The Financial Post, Variety).

Publika ir panākusi pieprasīto: speciālizēšanās un „stila galotņu” kultūras otra puse ir informācijas seklums, sadrumstalošana. Arvien vairāk ļaudis zina (ne saprot) šo un to par gandrīz itin visu. Saka, ka mēs cīnāmies pret informācijas pārslogojumu. Toties nekā daudz nerunā, par domātspēju izdilšanu; par izkaisītu parādību analizi un iesaistīšanu vēsturiskā attīstības procesā; par personīgas dzīves filozofijas izstrādāšanu resp. intelliģentāka, paliekošāka kompasa virziena izvēli, kas nesajūk katrā jaunā modes uzpūstā vējā.

Jaunas „sevis piepildītāju” un „pašapmierināto” nodaļas gatavojot, avīžnieki šad tad raizējas: vai neatkāpjamies pārāk tālu no brīvās preses ideāla, no preses galvenā uzdevuma demokratiskā iekārtā resp. baudot pilsoņu uzticību, uzmanīt un izgaismot valdības un iestāžu izdarības, informēt par publiskās dzīves norisi? Un vēl pavisam neaizkārts darba lauks: vai jaunās, savtīgās sabiedrības vērtības vispār savienojamas ar demokratijas jēdzienu? 1947. g. ASV 3 centu pastmarkā zem avīžniekā Pulicera ģīmetnes lasām viņa moto: „Mūsu republika un tās prese celsies vai pagrims kopā.”

 

16.

Kāda nozīme šīm sabiedrības vadlīniju maiņām mijiedirbē ar mūsu preses praktiskiem apstākļiem? Iesim tālāk ar sašaurinātu tirgus analizi:

− Tradicionālos izdevumus atbalsta lasītāji, kas vēl turas pie tradicionālām vērtībām. No Jankeloviča datiem, mūsu izdevumu tirāžas un demografijas, varam secināt, ka tie vairs ir tikai sabiedrības maza daļa. Aktīvu atbalstu varētu lokalizēt vecajā un vidējā konservatīvā paaudzē. Stāvokli daļēji maskē sludinātāji un sabiedriski ziņotāji, kam vajadzīgā iespējami plaša auditorija, un klātpienākošs lasītāju bloks, kas abonē izdevumus tikai informācijas dēļ, jo tā citur nav pieejamā. (Te runājam par Laiku, Latviju (Vācijā) u.c.

− Pieņemot, ka vidējā liberālā un jaunā paaudze arvien smels lielāko daļu savas „jauno vērtību” informācijas no televīzijās un vietējās preses, varam pareģot mūsu tradicionālo izdevumu norieta turpinājumu. To spētu aizkavēt attīstība divos virzienos. Vispirms − pārorganizešanās „virslaikraksta rāmjos” (kā to dara žurnāls Time): jauna Latviešu Avīze, kas izdotu ASV, Kanadas, Austrālijas, Eiropas numurus simultāni ar modernu „saziņtechnikas” līdzekļu palīdzību. Tā būtu nacionālā avīze trimdā bez šāncenšiem: tajā „ielocītu” Laika, Latvijas (Amerikā un Vācijā) un Austrālijas Latvieša birojus, drukātavas, korespondentus, līdzstrādniekus utt. To varētu apvienoti atbalstīt visas organizācijas, fondi un sabiedrība: tai būtu savstarpēji bagātināts saturs un tā ieviestu ciešākus kontaktus: no tās varētu sagaidīt bezpartejiskumu un objektivitāti. Apvienots abonentu skaits un atmesta „galveno ziņu” dublikācija dotu stabilas finances un plānveidīgu pieeju ziņu „segšanai”. Tad šādam virslaikrakstam jāmēģina atkaŗot pazudušie lasītāji. To varēs tikai, izkopjot neskartus „jauno vērtību” tematus no latviska viedokļa.

− Daži speciālizdevumi (piem., DV Mēnešraksts, Brīvība) lielākoties pastāv noteiktu viedokļu izteikšanai, un to izturība cieši saistīta ar balstītāju organizāciju (resp. DV, sociāldemokratu) rosmi un atsaucību sabiedrībā. Grūtāk klājas un klāsies izdevumiem, kuŗu specialitāte ir pieejama uz vietas (šachs, technika, sports) vai arī ietilpināta tradicionālos (sports). Akadēmisku izdevumu veselība atkarīga no organizāciju un kopu darbības. Ievērosim, ka šī žanra sīkstums sakņojas diezgan savtīgās interesēs − Jankeloviča „jaunajās vērtībās”.

− Vietējās sabiedrības aktivitāte (ko atspoguļo vispirms draudžu un biedrību ziņotāji un apskati) paliek uzmanības centrā. Sabiedrības dalībnieku personīgās vajadzības (piem., orientācija sarīkojumu laikrādī) sola stabilu nākotni šiem izdevumiem.

− Reizē problemātiskāk un interesantāk iet ar literāri kulturāliem pasākumiem (piem., Mazputniņš, Ceļa Zīmes, Jaunā Gaita). Ievērojot informācijas plūdus, ar ko katram pilsonim jācīnās, − vai šādu izdevumu abonēšana un lasīšana jau nav piederības deklarējums diezgan šauram sabiedrības slānim? Te nav darīšana ar momentānām televīzijas ziņām, ar orientēšanos sarīkojumu laikrādī, ar sabiedrības darbības atskaiti, ar izklaidēšanos, ar dzīves stila uzlabošanu. Te taču... jālasa! Jāvingrina valoda, jāieklausās. Pat − jāiedziļinās, jāpārdomā. Šie izdevumi noteikti kalpo pašizteiksmei. Viņi ierosina, lasītāju apsvērt savu izcelsmi, savu kultūru, savu likteni (tiktāl „jaunās vērtības”) − uz vēstures un citu kultūru fona nākotnes labad (klāt nāk − „vecās”). Viņi nepieņem visas mērauklas („jaunās”) un tomēr pastāv tieši no līdzstrādnieku pašaizliedzības („vecās”). Atdarinot sabiedrības psīchi, − vai šī žanra izdevumi pārstāv (un ir vienmēr pārstāvējuši?) pāreju no „vecās” vērtību sistēmas uz „jauno”? Pārejas ir nepieciešamas. Un tomēr − uz kurieni?

Deviņas reizes no desmit kā dzīvē, tā mākslā nav jaunas patiesības ko atklāt − ir tikai kļūdas ko izpaust (Menkens). Varbūt mēs ejam uz saprašanu?

 

Juris Mazutis