JG124 Marianna Ieviņa. Mērnieku laiku simtgadi ievadot

1979.gadā aprit simt gadu kopš Mērnieku laiku sarakstīšanas. Šo kultūrvēsturiski svarīgo notikumu atzīmēs visi latvieši, kam mīļa latviešu valoda un rakstītais vārds - gan dzimtenē dzīvojošie, gan pasaulē izkaisītie.

Ievadot Mērnieku laiku simtgadi, Sirakūzu tautiešiem 1978.gada 9.decembrī bija izdevība noskatīties Rīgā uzņemto jauno krāsu filmu, veltītu brāļu Kaudzīšu piemiņai, līdz ar agrāk uzņemtajiem Mērnieku laikiem, kas Sirakūzās vēl nebija redzēti.

Piemiņas filma aizkustina ar neparasto ieceri un gaumīgo izpildījumu. Latvijas skati, dzejas un mūzikas iespraudumi, īsi Mērnieku laiku fragmenti mijas ar stāstījumu; šķiŗas veclaicīga albuma biezās lapas, rādot gan labi pazīstamus, gan retāk redzētus Kaudzītes Reiņa un Matīsa attēlus. Jau pats sākums ir interesants: lielu slātavieša un čangalieša statuju ved no Rīgas uz Piebalgu, lai uzstādītu Kaudzīšu piemiņas muzeja dārzā. Tēli aizslīd gaŗām Rīgas torņiem pa Vidzemes lielceļiem, un, viņiem sekodami, skatām dzimtenes silus, birzis, laukus un ezerus. Skats apstājas Kaibēnu kalnā, kur 1868.gadā abi brāļi sākuši savas skolotāju gaitas, bet kur pēc viņu un Matīsa dzīves biedres Līzes nāves ierīkots Kaudzīšu piemiņas muzejs. Kaibēnskola vēl tāda pati kā toreiz: - zema, gaŗa, zemei pieplakusi ēka. Tikai, kur sākumā tā stāvēja kaila klaja kalna galā, tur tagad kā zaļš vainags to ieskauj simtgadīgie oši un ozoli - visi vēl Matīsa stādīti. Pa nokalni čalodami skrien bērni. Tas ir tas pats kalns, pa kuŗu pirms simt gadiem Kaudzītes Matīss Metenī veda savus skolniekus ar kamaniņām vizināties.

Ievedot skatītājus Baltajā zālē, kas jau rakstnieku dzīves laikā līdzinājusies mūzejam, teicējs iesāk savu stāstu. Šeit tagad iekārtots brāļu Kaudzīšu piemiņas muzejs. Te sakārtotas piemiņas lietas, ko rakstnieki pārveduši no daudzajiem ārzemju ceļojumiem tai laikā, kad pavisam retam zemnieka dēlam bija iespēja izkļūt ārpus savas tēvu zemes robežām. Te viņi dzīvojuši, te strādājuši, te sarakstījuši Mērnieku laikus. Visa mājas iekārta atstāta kā tajos tālajos laikos, kad sāka dzīvot Ķencis, Pāvuls, Pietuka Krustiņš un citi neaizmirstamie tēli. Lūk, Reiņa istaba. „Vienkārša un askētiska, gandrīz kā mūka celle; pat aizkaru nebija pie loga”, to mēdza raksturot Kaudzītes Elza, Reiņa krustmeita. Tāda pati šī istaba ir tagad, un pie šī loga joprojām aizkaru nav. Tur Matīsa istaba, kur viņš strādājis, stāvēdams kājās pie pašdarinātas pults. Uz palodzes liela, smaga grāmata - Mērnieku laiku pirmraksts. Ārpusē pie vaļējā loga stāv jauns cilvēks, un viņa balsī ieskanas gan godbijība un cieņa, gan mīlestība un lepnums par savu dzimto pusi: tā ir mūsu Piebalga, tautiskā atmodas laikmeta šūpulis, tie ir mūsu rakstnieki, tas ir mūsu muzejs, kas pieder visai latviešu tautai. Uz šejieni nāk skolas bērni no visas Latvijas, un arī pieaugušie bieži nāk, lai satiktos ar savu pagātni.


Skats Kalna Kaibēnu dārza. Kreisajā mala Līze Kaudzīte sēž puķu dārziņā. Labajā malā Kaudzītes Matīss pie maza galdiņa, kur viņš labā laikā mēdza strādāt. Viņam blakus radu meitene Vēra Kaudzīte. Uzņemts 1926.g. augustā.	Kaudzītes Matīss un Līze, radu meitene Vēra Kaudzīte un Līzes kopēja Marija Jēriņa. Uzņemts 1926.g. augustā. (Dr. Elzas Kaudzītes uzņēmumi)

Tālāk teicējs mūs izved Matīsa iemīļotajā dārzā. Redzam Matīsu sēžam pie maza galdiņa, kur viņš sarakstījis Jaunos mērnieku laikus, un viņam līdzās radu meitene sprogainu galviņu. Šis ir vai nu pats pēdējais vai viens no pēdējiem Kaudzītes Matīsa uzņēmumiem, radies, atzīmējot viņa 78 gadu dzimšanas dienu. Trīs mēneši vēlāk Matīsa vairs nebija.

Lielā grāmata paceļas gaisā un lido pāri Piebalgai, tāpat kā Mērnieku laiki ir pacēlušies pāri savam laikam un savam novadam. Skatām atkal dzimtenes ainavas, citu par citu skaistāku un mīļāku.

Kultūrvēsturiski interesants un neatsveŗami vērtīgs ir melnbaltās filmas iestarpinājums. Tā ir 1926.gadā uzņemtā kino chronika - Kaudzītes Matīsa bēres. Gribētos filmu palēnināt, lai varētu visus klātesošos labi aplūkot. Taču filma tinas ātri un drusku raustīgi. Tas saprotams, ja atceras, ka toreiz kino technika vēl bija savā attīstības sākumā un filmu kamerā uz priekšu virzīja nevis atspere, bet paša operatora roka, mazu kloķīti griežot.

Vērojams, ka bijusi gada laikam neparasti silta diena, jo cilvēki samērā viegli ģērbušies, lai gan novembris jau pusē. Pa priekšu nāk muzikanti ar pūšamiem instrumentiem, tad nes zārku un tam seko nepārredzams ļaužu pūlis. Kaudzītes Matīsa nāve Latvijas dzīvē bija ievērojams notikums, un pavadītājos bez plašā radu un draugu pulka netrūka arī valdības pārstāvju un tā laika literāro personību. Rakstnieks Jānis Širmanis bija pārsteigts, ieraugot savu jauneklīgo seju pavadītāju pulkā.

Aizkustinošs ir skats, kur Kaudzītes Matīsa dzīves biedre Līze, krēslā sēdēdama, atvadoties met kapā trīs smilšu saujas. Tas sauc atmiņā Matīsa un Līzes uzticīgās mīlestības gaŗo stāstu, ko piebaldzēni mēdza dēvēt par gadsimta lielāko romantiku: hernhūtisma garā audzinātā Līze neuzdrīkstējās sacelties pret vecāku aizliegumu precēt „pasaulīgo” skolotāju un gaidīja divdesmit piecus gadus, kamēr visi liedzēji bija aizgājuši pie tēviem. Tas atgādina ari nelaimīgos pēdējos divus gadus, kad Līze pēc gūžas kaula lūzuma nevarēja nedz staigāt, nedz kājās nostāvēt un Matīss bija viņu vārda pilnā nozīmē uz rokām nēsājis, kā jaunībā solījies. Kas zina, cik daudz ražīgāks būtu bijis Kaudzītes Matīsa pēdējo gadu literārais devums, ja nebūtu uzbrukusi šī nelaime!

Tad teicējs mūs aizved atpakaļ Kaibēnu kalnā. Dzied dzimtenes putni, skan dzeja un mūzika. Kā putni čivinādami, pār lauku aizskrien bērnu bariņš - šīsdienas jaunie latvieši - un ieklausoties dzirdam, ka viņi skaidrā, tīrā valodā skandē Kaudzītes Reiņa prātulas.

„Koks atstāj celmu, akmens vietu, cilvēks atmiņu” - skan no vairākām mutēm.

Vai vēl labāk var raksturot brāļus Kaudzītes, kas visu savu mūžu ir veltījuši darbam tautas labā! Tāpēc vēl tagad tautas mīlestība pieder viņiem.

Kā sākumā šķīrās albuma lapas, tā tagad liekas atveramies pati lielā grāmata, un no tās izkāpj pazīstamie tēli, lai darbotos mūsu priekšā, kā nu kuram rakstnieki nolikuši. Notikumu senlaicību pastiprina filmas maigi brūnie krāsu toņi, atgādinādami antīku gleznu.

Dramatizēt plašu literāru darbu, kas nav skatuvei rakstīts, nekad nav pateicīgs uzdevums. Labākie panākumi šai novadā bijuši tur, kur autors pats pārstrādājis

savu darbu skatuvei, ka Blaumanis Pazudušo dēlu un Purva bridēju. Turpretī, dramatizējot cita autora darbu, ir jāuzņemas liela atbildība, un publikai vieglāk meklēt trūkumus. Ja godīgi atceramies dzimtenē redzētos Mērnieku laiku dramatizējumus, tad zināsim, ka tie sastāvēja no nedaudziem, izraustītiem epizodiem, kuŗu kopsakarību varēja saprast tikai tas, kas Mērnieku laikus bija lasījis. Taču toreiz no nesaprašanas nebija jābaidās, jo mēs visi bijām ar Mērnieku laikiem iepazīstināti jau sākot ar pamatskolu un vēl vairāk tālākās skolās. Filmai šai ziņā lielas priekšrocības. Nebūdama saistīta pie nedaudzām, sastingušām dekorācijām, tā var parādīt nesalīdzināmi vairāk, darbību bez pārtraukuma virzot no notikuma uz notikumu, kā ari attēlot tādas ainas, kas uz skatuves nebūtu parādāmas - darbu siena pļavā, ugunsgrēku, plašo tirgus skatu, Ķenča braucienu uz muižu un daudz ko citu. Filmā sasaistītajiem notikumiem tāpēc itin labi varēja sekot arī tie skatītāji, kas Mērnieku laikus pazina pavirši vai nemaz. Bez šaubām, jo labāk kāds skatītājs Mērnieku laikus pazina, jo vieglāk viņš varēja darbībai sekot un izjust arī to, kas satura saīsinājuma dēļ uz ekrāna neparādījās, bet likās turpat līdzi gaisā virmojam.

Ietilpināt pusotras stundas gaŗā izrādē visus sarežģītos Mērnieku laiku notikumus ir neiespējams uzdevums. Tik īsā laikā varētu gan parādīt vienu no daudzajiem kopā savērptajiem stāsta pavedieniem - kaut vai Kaspara un Lienas nelaimīgo mīlestību vai Ķenča sūro mūžu - taču filmu tad vairs nevarētu saukt par Mērnieku laikiem. Filmas darinātāji bija izvēlējušies grūtāko ceļu - attēlot to, ko brāli Kaudzītes savā darbā ir gribējuši rādīt: mērnieku laikus kā vērtību pārvērtēšanas laikmetu, kuŗa ietekmē cilvēku pamatīpašības saasinās un spilgtāk parādās viņu kaislības un dziņas. Tas ir laiks, kad „mazajie izbirst taisnībai cauri kā sīkie graudi vēteklim”. Respektēdami latviešu literatūras klasisko darbu, režisori nebija mēģinājuši filmā iepīt nevienas jaunāku laiku vēsmas vai idejas, bet visnotaļ turējušies pie grāmatas teksta. Katrs parādītais notikums, katrs teiktais vārds balstās uz to, ko rakstījuši brāļi Kaudzītes. Ja kāds skatītājs domājās redzējis ko citu, ieteicu viņam izlasīt attiecīgo vietu Mērnieku laikos.

Filmai izraudzītie skati liecināja par iedziļināšanos un labu Mērnieku laiku pazīšanu. Notikumi bija izsvērti, noapaļoti un viens otrā dabiski iekļāvās, īsuma dēļ vietām bija savilkti kopā vairāki notikumi, kur gan mazliet pazuda laika secība, taču tas stāsta gaitā nekā negrozīja. Tā, piemēram, Mērnieku laiku liktenīgie notikumi nav atkarīgi no tā, vai Ilze mirst ziemā vai vasarā.

Mērnieku laikos ir vairāki traģiski notikumi, kas visi bija rādāmi, jo bez tiem stāstu nevarētu ne iesākt, ne nobeigt: ugunsgrēks Irbēnos, bērnu samainīšana, Kaspara nāve, Lienas ārprāts un nāve. Saīsinot gaŗos monologus un atmetot liriskos tēlojumus un filozofiskos prātojumus, kas aizņem lielu Mērnieku laiku daļu, darbība dabiski koncentrējas, dramatisms kāpinās. Tomēr Mērnieku laiki nav rakstīti kā traģēdija, bet kā sadzīves romāns, kur uz mērniecības fona norisinās dzīve ar visiem priecīgiem, bēdīgiem un jocīgiem notikumiem. Tāpat kā grāmatā, arī filmā pārsvarā bija sadzīves ainas: tirgū, krogū, lauku sētā, sudmalās, runas vīru sapulcē; mērnieku gaidīšana, pacienāšana un kukuļošana, goda mielasts. Tur mīlestības „trīsstūris” - Liena ar iecerēto Kasparu un nevēlamo precinieku Prātnieku. Tur cara ierēdņi - mērnieki, ko ļaudis sagaida kā savus labdarus, bet kam prātā pašu labums un iedzīvošanās.

Tur viltus mērnieks Grabovskis ar savu blēžu bandai, bet sudmalās - mazo ļaužu aizstāvis Srekhūbers. Par humoru gādāja galvenā kārtā Ķencis, kam filmā bija viena no galvenajām lomām, kā ari atsevišķās vietās Švauksts un Pietuka Krustiņš. Komiskie skati: Ķeņča lūgšana, Ķencis pie tiesas nama („Vai es vai? Vai tu ar mani runā?”), lieliskais Ķenča un Pāvula dialogs cietumā, īsti komiska bija izdevusies dancošana goda mielastā pie īstas zaļumballes mūzikas. Par to sirsnīgi izsmējās ir jauns, ir vecs.

Sirdi iesildīja idilliskie dabas skati. Vai tā bija siena pļava, kur gabanas pie kaudzes vietas pieveda ar zirdziņu „uz lapām”, balot iesākušais auzu lauka stūris, ko mērnieki izrakņāja, dzīdami stigas, Piebalgas akmeņainā zeme, bērzu gatve, ezers vai Baltijas jūŗa - tā bija mūsu tēvu zeme, kam otras līdzīgas nav visā pasaulē.

Patiesi attēlota bija pagājušā gadsimta maz izglītoto cilvēku reliģijas izpratne. Vienīgā izglītība, ko latviešu zemnieki toreiz saņēma, bija bībeles zināšanas, ko viņiem, neraizējoties par saprašanu, iekala vācu mācītāji; tāpēc iemācīto katrs iztulkoja pēc sava praktiskā prata un saprašanas.

Dziļi reliģiozā Ilze, vājības gultā gulēdama, ilgojas pēc atpestīšanas un pārejas citā, labākā pasaulē. Ķencis Dievu ar lūgsnām ir reti apgrūtinājis, tomēr, labas robežas kārodams, viņš ķeŗas pie šī neierastā darba. Oļiņietei bībeles zināšanu galvā visvairāk, taču viņa tās visvairāk pārpratusi, un savā paštaisnībā ar Dieva vārdu attaisno patmīlību, cietsirdību un mantkārību. Vāja rakstura cilvēks Oļiņš, nespēdams sievas ļaunos darbus aizkavēt, krīt grūtsirdībā, un, grēkus nožēlodams, lasa bībeli. Šeit gandrīz saklausāmi ieskanējās brīdinājums: Dievs nav vis mazais bērns - kas sākumā bijis Mērnieku laiku otrs nosaukums.

Kriminālais motīvs, kas pirms simt gadiem romānā iepīts tā laika lasītāju gaumes apmierināšanai, sen jau novecojis un kultūrvēsturiskā plāksnē nekā nedod. Tāpēc tas parādīts tikai par tik, cik tas nepieciešams viltus mērnieku darbības izskaidrošanai. Manuprāt, to tomēr vajadzēja parādīt drusku vairāk un drusku skaidrāk. Mērnieks un Grabovskis ne tikai izskatā līdzinājās viens otram kā ola olai, bet arī viņu izturēšanās un valoda pārāk maz atšķīrās, tā kā īsajos skatos bija pagrūti orientēties, kurš īstais, kurš neīstais mērnieks.

Filmas darbību papildināja piemērotie skaņu efekti. Bez nenovēršamiem liktenīgajiem pērkona grāvieniem filmas sākumā un beigās, visvairāk gribas atzīmēt labi attēloto tirgus kņadu, kas grāmatā aprakstīta kā „Ticis koris bez diriģenta, kur vērši turēja basu, zirgi tenoru un tās virsbalsis visi citi”. Visi citi šeit bija tirdzinieku sasaukšanās un karuseļa mūzika, kas piešķīra tirgus skatam svētdienīgu noskaņu, jo tirgus notika tikai reizi gadā, un uz to visi bija gatavojušies kā uz svētkiem. Pa vidu jaucās jēru blējieni, atgādinot, ka slātavieši un čangalieši sapirkušies pilnus vezumus aitu, lai vestu tās uz pilsētu pārdot. Lauku sētas skatā dabiski iederējās suņa rejas un vistu kladzināšana.

Laika trūkuma spaidos vairākas ainas bija saīsinātas līdz minimam. Pašā sākumā būtu vairāk gribējies redzēt kaudzes mešanu siena pļavā, kur negaiss nāk virsū kā melna nakts un jāglābj no aizlīšanas sausais siens. Šis skats bija tuvs un pazīstams katram lauku cilvēkam, kas pats tā kādreiz ir strādājis. Ugunsgrēka ainā varēja vēlēties mazāk vaimanu ap degošo māju un vairāk glābšanas darbu, kur spaiņus laistu no rokas rokā, un pat Kaspars, toreiz vēl mazs zēns būdams, nestu cepurē ūdeni, lai palīdzētu dzēst degošo ēku. Taču tūlīt kļuva redzams, ka šis vēl bijis tikai ievads, un filmas stāsta risinājums īsti iesākās ar notikumiem divdesmit divus gadus vēlāk.

Tirgū skatītāji jau tika iepazīstināti ar visām galvenajām personām un to savstarpīgām attiecībām. Katrs savā individualizētajā valodā pateica nedaudz vārdu, un, ja no skata uzreiz nebūtu pazīts, tad no runas veida vien jau varētu pateikt, kurš Švauksts, kurš Prātnieks, kurš Pietuka Krustiņš. Oļiņiete atcerējās bojā gājušo Trīnīti un sirdījās, redzot Lienu kopā ar Kasparu, jo bija apņēmusies gādāt Lienai bagātu vīru. Kaspars pastāstīja Lienai, ka viņa māte Ilze slima un kļūst arvien vārgāka. Cilvēku prātus satrauca vēsts par tuvajiem mērnieku laikiem: muižas zeme tikšot izmērīta un katram iezīmētas noteiktas robežas, kas palikšot uz bērnu bērniem. Prātnieks nepārprotami norādīja, ka robežas būs atkarīgas no mērnieku labvēlības un ka viņam šai ziņā būs liela teikšana.

Sarunas par mērniekiem turpinājās krogū, slātaviešiem un čangaliešiem kopīgi vārot un ēdot jēra zupu. Taču krogus skats cieta no saīsinājuma. Mielasta dalībnieki drusku tā kā par ātru iekarsa, un kaušanās sākās bez lāga iemesla. Mērnieku laikos slātavieši un čangalieši nekaujas tāpēc vien, ka nevar vienoties, vai čangaliešu ir „astuņi” vai deviņi - bet gan krietni vēlāk, nevarēdami tumsā atšķirt no vezumiem pasprukušos un kopā sajukušos jērus. Pati kaušanās nebija ne tik ilga, ne tik zvērīga, kā parasts redzēt kuŗā katrā amerikāņu filmā. Tā bija jāparāda, lai dotu Ķencim iespēju pateikt gandrīz par sakāmvārdu kļuvušo teicienu, ka - bez kaušanās pasaule nevar pastāvēt. Zīmīgi, ka drīz visi salīga mieru un draudzīgi izšķīrās, jo „Dievs lai pasarg, ja, mērnieku laikiem nākot, mēs ar naidu šķirtos!”

Smeldzīgu pretstatu bez lieka dramatisma ienesa īsinājuma dēļ radusies dubultspēle, kur vienā un tai pašā laikā Oļiņu mājā Švauksts, Prātnieks un Pietuka Krustiņš dzeŗ un uzdzīvo kopā ar vācu mērniekiem, kamēr turpat pāri pār pagalmu otrā mājā Ilze sagaida savu pēdējo stundiņu. Ilzes nāve ir ar ilgošanos gaidīta atpestīšanas stunda, tāpēc šo notikumu nevar apzīmēt par traģisku. Sirsnīgs bija klusais skats, kur Liena pie Ilzes gultas lasīja bībeli. Arī Kaspars pateica dažus vārdus, bet viņam nebija dots laiks izklāstīt savu dzīves uzskatu par četriem dažādiem stādiem, to ziediem un augļiem; taču no filmas gaitas izlikās, ka viņš to ir pateicis, pirms skatītājs ienāca Ilzes istabā.

Saīsinājumiem par upuri krita komiskie prātojumi par goda mielasta fantastiskajiem ēdieniem, kuŗus tikai garāmejot pieminēja malēji sudmalās. Tāpat pazuda laba daļa no Ķenča lūgsnas, goda mielasta runām un pat Pietuka Krustiņa Augstās dziesmas. No pēdējās dzirdējām mazāk par pusi.

Aprautās beigas nesagājās ar Mērnieku laiku lēno stāstījuma plūdumu grāmatas beigās, taču no filmas kompozīcijas viedokļa šis izkārtojums bija pieņemams un palīdzēja nobeigt filmu ar kāpinātu dramatismu. Vienā un tai pašā Vasarsvētku dienā Liena sajuka prātā, atklājās Kaspara pazušanas noslēpums, bērnu samainīšana un Lienas bojā iešana. Patika smalkjūtīgais veids, kā tika parādīta, pareizāk sakot, kā netika parādīta Lienas noslīkšana. Tāpat kā grāmatā, tā filmā skatītājiem bija atstāta iespēja pašiem minēt, vai Liena ņēmusi tīšu vai netīšu galu.

Salīdzinot ar režijas grūtībām skatu izvēlē dekoratora un kostīmu gatavotāja darbs ir bijis daudz vieglāks, jo atlika tikai sekot labiem paraugiem. Mērnieku laiku tēli un viņu apkārtne nav citādi iedomājama, kā Eduarda Brencēna illustrācijās attēlots. Gatavodams illustrācijas, Brencēns veselu vasaru nodzīvoja Piebalgā, meklēdams un skicēdams gan veco laiku apģērbus, gan darba rīkus, gan pajūgus, gan istabu iekārtas. Tāpēc, ja vajadzīgie priekšmeti nebūtu pat vairs muzejā atrodami, tie būtu viegli restaurējami pēc mākslinieka zīmējumiem.

Šos zīmējumus, līdz ar pašu autoru aprakstiem, ir izmantojuši režisori visos Mērnieku laiku dramatizējumos, un ar atzīstamiem panākumiem tos lietojuši arī filmas darinātāji. Vai tie būtu slātavieši un čangalieši gaŗajos krunku svārkos un rata cepurēs, Tenis malēnieša svārkos un cepurē „ar nagu un priekšā sasienamām austiņām”, Annuža lielajos lakatos vai Švauksts ar sarkano šalli un garo pulksteņa ķēdi „no apkakles līdz kabatai”, visi nāca tieši kā no grāmatas lapām. Par gandrīz neticamu rūpību liecina tas, ka pat tādi sīkumi, kas illustrācijās nav rādīti un tekstā pieminēti tikai pus teikumā, nebija aizmirsti, -piemēram, Oļiņietes baltais kažoks „pa šuvju vietām nošūts ar melnām siksniņām” un Ķenča bālganā vilnas platmale, kāda „šinīs laikos vairs neesot dabūjama”.

Iepriecināja slātaviešu un čangaliešu lēzenie rati, „kādu nebija nevienā citā guberņā”, aizjūga piederumi, darba rīki un dzīvojamo māju ārpuses un iekšpuses veidojumi. Kad Švauksts ar savu trijjūgu iedrāzās Oļiņu pagalmā, tad pat visi trīs zirgi apstājās tā, kā Brencēna zīmējumā attēlots. Ķeņča trijjūgs, kura gatavošana un zirgu jūgšana grāmatā jo plaši aprakstīta, filmā bija parādīts mazāk, lai gan Ķencis neaizmirsa palielīties, ka reiz esot kādu augstu kungu vedis pat ar četriem zirgiem.

Smagās, no guļkoku baļķiem darinātās, dzīvojamās ēkas, kādas pagājušajā gadsimtā Piebalgā bijušas visas, neatvairāmi sauca atmiņā brāļu Kaudzīšu dzimtos Madarus. Slātaviešu un čangaliešu istabās redzējām raksturīgās, augstu uzčubinātās gultas, pārklātas ar sen neredzētām, bet tik pazīstamām šķērssvītrotām Vidzemes segām. Gar Oļiņu istabas lielo krāsni uz auklas žāvējās daži apģērba gabali, „kā izstādē lielās medaļas gaidīdami”. Ja par visu vari meklēja novirzi no grāmatas, varēja ievērot, ka mazais skapītis nebija vis gultas kājgalā, bet istabas stūrī un pie sienas „Svētās Cecīlijas” vietā karājās Jēzus bilde. Aužamie stāvi un vērpjamie ratiņi Oļiņu istabā bija pašsaprotami, jo lielajā vērpēju un audēju pagastā Slātavā (Vecpiebalgā) tās bija pirmās nepieciešamības lietas ikkatrā mājā. Ar vienu vienīgu priekšmetu, kā naglai pa galvu, bija uzsvērta starpība starp lielmanīgās Oļiņietes un pieticīgās Ilzes istabu: Oļiņiem uz galda jau bija petrolejas lampa, kas tikko tai laikā Vidzemē sāka parādīties, kurpretī Ilzes istabu vēl apgaismoja skala uguns. Dabiski, ka petrolejas lampa bija arī muižā.

Uzskatāmi attēlota bija ari senlaicīgā krogus istaba, sudmalu iekārta un Slātavas cietums.

Iespēju robežās aktieri bija izraudzīti ar nolūku, lai viņu ārējais izskats atbilstu attēlotās personas parastajam priekšstatam. Bija Vesela rinda cilvēku, ko varēja pazīt ne tikai no apģērba, bet arī no sejas un auguma. Vislabāk šai ziņā bija padevušies: Kaspars, Tenis, Prātnieks, Oļiņš, Švauksts un Pietūka Krustiņš, bet visgrūtāk bija pieņemt plecīgu vīru ar platu, apaļu seju sīkā un kalsenā Ķenča vietā. Platajā sejā pat ķencīgais deguns lāga neiederējās. Taču aktieris vajadzīgo degunu gan bija varējis pielipināt, bet no savas ādas izlīst nebija spējis, tāpēc skatītājiem bija vien jāsamierinās ar neparasti lielo Ķenci. Ar savu čangalieša izloksni un lielisko tēlojumu viņš tomēr skatītājus drīz pārliecināja, tā kā beigās pat aizmirsās, ka viņam vajadzēja būt citādam.


*Mērnieku laiki. Rīgas kinostudija 1968.g.*	Mērnieku laiki. Eduards Brencēns 1913. gadā. Ķencis pie tiesas nama. „Nudien, būs atkal tāpat kā viņgad pilsētā.”

No Lienas apraksta „skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm” bija palikusi tikai skaista, slaika meita, bet kaut kā bija pietrūcis, lai padarītu viņu par tumšmati. Kāds iemesls bijis režijai šai vienā punktā atkāpties no tradicionālā Lienas tēla, to grūti pat minēt. Nezināšana vai paviršība tā nevarēja būt, jo viss filmas izpildījums liecināja par zināšanu un rūpību. Šī vienīgā jūtamā novirze no grāmatas tēla kļuva par filmas lielāko klupšanas akmeni. Skatītāju priekšstats par tumšmataino Lienu bija tik stiprs, kā nelīdzēja aktrises labais tēlojums; kur citi aktieri pārliecināja, Liena nepārliecināja.

Daži mazāko lomu tēlotāji kaut kā likās pārāk līdzīgi, vienādām, apaļām sejām. Raņķi un Drekberģi varēja pazīt no tā, ko viņi teica un darīja, bet no izskata nebija pazīstami.

Kaspars izturēti tēloja savu atturīgā vērotāja un vērtētāja lomu, nekur nemēģinādams „izspēlēties” vairāk, kā viņa raksturs atļāva, bet palikdams viscaur „kluss un auksts kā balta mūra siena”. Patika viņa mierīgā seja un dziļās, tumšās acis, kas tik labi piederējās viņa tēlam.

Vispār par visiem raksturiem var teikt, ka tie bija veidoti ciešā saskaņā ar rakstnieku ieceri, nemēģinot nevienu pārveidot atkarībā no tā, ko vēlāko laiku kritiķi mēģinājuši viņos ietulkot citādu. Tā Tenis nebūt nebija tik muļķīgs un vientiesīgs, kā dažos apcerējumos lasīts, bet bija un palika „latviešu pirmais filozofs” - runāja sakāmvārdos un nešķīrās no sava optimisma pat dzīves grūtākajos brīžos. No Irbēniem aizejot, viņa sejā atspoguļojās kails izmisums par netaisni atņemtajām mājām, tomēr viņš vēl bija spējīgs pajokot: „Vai tad pasaulē, kā smejies, ligzdas nebūs, kur cilvēka bērniem apmestiem!” Teņa loma filmā bija samērā maza, un būtu gribējies viņu redzēt vairāk kaut vai tāpēc vien, ka Tenis bija vienīgais no dzīves norakstītais tēls, kurpretī visi pārējie ir literāri tēli, rakstnieku fantāzijas radīti un „no gabaliem salikti.”

Švauksts bija tāds, kā aprakstīts grāmatas sākumā - jauneklis, vēl jaunāks par Prātnieku, sārtu seju, sprogainiem matiem un mazu bārdiņu. Ja kāds bija sagaidījis Švaukstu tādu, kāds tas ir grāmatas beigās, ar gardibeni un čīkstošiem zābakiem, tas bija vīlies; bet jāatceŗas, ka šo beigu daļu filmā nemaz nerādīja.

Mērnieku laiki. H. Liepiņš - Švauksts, G. Placēns - Drekberģis.
Mērnieku laiki. Rīgas kinostudija 1968.g.

Pietūka Krustiņš atbilstoši turējās savā lomā, runādams ar vajadzīgo patosu un vērsdams uz sevi uzmanību, kur vien viņš parādījās. Es tomēr netiku vaļā no sajūtas, ka Bostonā redzētais Dzintara Freimaņa Pietuka Krustiņš bija pārāks.

Prātnieks savā plašajā lomā pārliecināja gan kā mantrausīgais intrigants, gan kā atraidītais precinieks. Viņa klātiene it kā saistīja un virzīja uz priekšu filmas darbību. Ar atzinību gribas pieminēt izteiksmīgo tēlojumu Oliņu istabā, kur Prātnieks atnācis Lienu bildināt. Jāvārdu gaidīdams, viņš, kā zīlēdams, grozīja pirkstos pīpeni. Noraidījumu saņemot, seja apmācās, un roka nikni saņurcīja ziediņu.

Ilze runāja piemērotā, nogurušā balsī, kā runā ar dzīvi izlīdzinājies cilvēks dziļā vecumā.

Vislabāko tēlojumu tomēr sniedza Elza Radziņa Oļiņietes lomā. Šo lomu viegli varētu pārspīlēt vai kariķēt. Baidījos arī, ka viņa varētu būt attēlota „komiska”, kā to savā apcerējumā mēģinājis apgalvot Rīgas literātūrvēsturnieks 0. Cakars. Taču filmas režisori bija turējušies pie patiesā Oļiņietes tēla bez kādiem pārgrozījumiem. Filmas Oļiņiete bija liela savā ļaunsirdībā un pārliecināta pārprastajā dievbijībā. Šo vienreizīgo ļaunuma iemiesojumu, kam līdzīgs nav latviešu literatūrā radies simt gadu laikā, būtu grūti attēlot labāk, kā to darīja minētā aktrise.

Nobeigumā jāsaka, ka īsuma dēļ šo filmu vēl nevar uzskatīt par visu Mērnieku laiku attēlojumu, bet drīzāk par grāmatas illustrētu pielikumu. Šis ir bijis pirmais mēģinājums Mērnieku laikus filmēt, un atliek vēlēties, lai nākošais filmējums - kad un kur tas kādreiz, radīsies - būtu vismaz divreiz garāks. Ja arī filmas īsums neapmierināja, tad par tajā ielikto lielo darbu, pētījumiem un rūpīgo izstrādājumu jāizsaka pelnītā atzinība.

Mērnieku laikos aprakstītie notikumi vietām ir tik sarežģīti, ka pat lasot jāņem cauri vairākkārt, kamēr īsti saprot, kas tur notiek. Lasītājam palīdz arī gaŗie un plašie izklāstījumi grāmatas beigās, kur Srekhūbers izskaidro Feldhauzenam uzbrukumu goda mielasta dalībniekiem un Annuža - visu mūžu glabāto noslēpumu mācītājam. Filmai ātri gar acīm paskrejot, šo izskaidrojumu pietrūka. Kāds jauns cilvēks pēc izrādes taujāja, kur un kad filmu atkal rādīs. – „Katru citu filmu, kas ir patikusi, vai ko grib labāk saprast, var noskatīties otrreiz tai pašā dienā, nākošā dienā vai nākošā nedēļā,” viņš žēlojās. „Bet šī tikai vienreiz parādās un pazūd, tā kā jāpietiek ar to, kas pirmajā reizē uztverts, jo, kas zina, vai kādu citu reizi tā vairs uz mūsu pusi atnāks.” Tā ir liela patiesība. Arī man gribētos filmu redzēt vēlreiz, jo esmu pārliecināta, ka nākošajā reizē pamanītu vēl ko vairāk, kas šoreiz paslīdējis garām.

Gleznotāja un ražīgā illustrātora E.Brencēna Mērnieku laiku klasiskie tipi veidoti pēc rūpīgiem priekšdarbiem un pētījumiem.