Imants Lešinskis
STARP PAGĀTNI UN NĀKOTNI
Dažas pārdomas par manas dzimtenes likteņiem
(Nobeigums)
Vienīgais nopietnais mēģinājums izveidot jauno Austrumeiropas valstu polītisku, militāru, saimniecisku un kultūrālu apvienību, kas būtu vērsta pret Krieviju un Vāciju, notika pašā to neatkarības rītausmā. Viens no enerģiskākajiem šīs idejas atbalstītājiem un aktīviem iedzīvinātājiem bija toreizējais neapšaubāmi tālredzīgais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Pirmajā Bulduru konferencē 1920. gadā, kas sanāca tādas savienības noslēgšanai, bija pārstāvētas Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija un Ukraina. Nav šaubu, ka arī bez Ukrainas, kuŗas pilsoniskā vadība konferences sanākšanas laikā jau praktiski bija zaudējusi cīņu ar krievu boļševismu, šī piecu valstu koalīcija varēja potenciāli kļūt par nozīmīgu faktoru pēckaŗa Eiropā tiklab militārajā, kā polītiskajā un saimnieciskajā jomā. Diemžēl, ar militāru spēku Polijas izdarītā Viļņas apgabala aneksija izjauca šo aliansi. Izjuka arī mēģinājums tādu savienību izveidot sašaurinātā - Somijas, Igaunijas, Latvijas un Polijas sastāvā. Šoreiz vainojama bija Somijas polītika, kas, kā to pierādīja vēlākā notikumu attīstība 20.-jos un 30.-jos gados, bez dibināta pamata uzskatīja Igauniju, bet jo sevišķi Latviju par saimnieciski un polītiski nestabiliem, iekšējas boļševizācijas briesmām pakļautiem veidojumiem un sāka orientēties uz Skandinavijas valstīm, pārvērtēdama šo "vēsturisko" valstu iespējas un gatavību grūtā brīdī nākt Somijai palīgā. Sava nozīme šajā kļūmajā pavērsienā bija arī lielākajai Latvijas partijai - sociāldemokratiem, kas tajā laikā vēl visnotaļ dzīvoja vecajās marksistiskā "internacionālisma" illūzijās un gaidīja brīnumlietas no saviem domu biedriem Vācijā, Austrijā un pat no polītiski bankrotējušajiem krievu maziniekiem. Latvijas sociāldemokrati, baidoties no "reakcionārās panu Polijas" ietekmes pastiprināšanās Baltijas telpā, nobalsoja pret savienības līguma rātifikāciju, tā dodot gaidīto ieganstu arī somiem atteikties no "šaubīgā" līguma.
Var droši apgalvot, ka trīs Baltijas valstu liktenis līdz ar to izšķīrās 18-19 gadus pirms Hitlera un Staļina pakta noslēgšanas. Ne Latvijai, ne Igaunijai, ne Lietuvai nebija nedz sabiedroto, nedz īstu draugu, bija vienīgi illūzijas. Polija būvēja savu ārpolītiku uz apziņas, ka tās spēks un neatkarība ir vitāli nepieciešama Francijai Versaļas sistēmas saglabāšanai. Somija savukārt stiprināja ekonomiskās un kultūras saites ar Skandinavijas valstīm, bet militārajā jomā arvien noteiktāk paļāvās pati uz saviem spēkiem - nocietinājumu sistēmu Karelijas zemes šaurumā ("Mannerheima līnija"), kas sedza eventuālajiem krievu iebrucējiem pieeju lielākajām Somijas pilsētām, un jaunu militāru taktiku, kas, pārņemot daudzas partizānu cīņas metodes, ļāva mazākumā esošiem spēkiem pilnībā izmantot savās interesēs Somijai raksturīgo mežaino, purvaino, klinšaino un ūdens šķēršļiem pārbagāto apvidu.
Šeit gribētos atgādināt, ka purvu un mežu joslas bija raksturīgas ne tikai Somijai, bet arī trīs tagad no pasaules atlantiem izzudušajām Baltijas valstīm. Šodien pat komūnistu izdevums Latviešu tauta Lielajā Tēvijas karā atzīst, ka Latvijai bija labi apmācīta un kaujas spējīga armija. Šķiet, baltiešu trimdā nekad nebeigsies diskusija par to, vai 1939./40. gada liktenīgajā periodā Baltijas valstīm vajadzēja aizstāvēt savu neatkarību ar ieročiem rokā. Ne mazākā mērā nepretendējot uz šī strīdus izšķiršanu, gribētos norādīt, ka divas kaimiņnācijas to nešaubīgi darīja. Abas šīs valstis - Somija un Polija - lielākā vai mazākā mērā saglabāja savu neatkarību pēc Otrā pasaules kaŗa. Mazā Somija' pie tam vēl spēja saglabāt ne tikai savu suverēnitāti, bet arī sociālo iekārtu, kas dibinās uz brīvās uzņēmības principiem, un iekšējo demokratiju. Par spīti uzspiestajam komūnistiskajam režīmam arī Polijas starptautiskais stāvoklis šodien ir nesalīdzināmi labāks nekā trīs Baltijas valstīm. Polijas territorijā gan atrodas pāris padomju divīzijas, kas ne vien nodrošina padomju armiju grupas Austrumvācijā aizmuguri, bet arī kalpo par garantiju tam, ka Varšava vismaz pašreizējā militārajā un polītiskajā situācijā ir spiesta pamatvilcienos sekot Kremļa diktētajam kursam, taču Polija nekad nav piedzīvojusi sveštautiešu masu ieplūšanu un tagad savās jaunajās robežās ir viena no etniski kompaktākajām zemēm pasaulē. Nav divu domu, ka tieši krievu masveida imigrācijas ienestās pārmaiņas Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju etniskajā sastāvā ir tik draudīgas, ka jebkuŗā objektīvā vērotājā rada visnopietnākās bažas par šo valstu izredzēm atgūt nacionālo neatkarību arī vislabākajos starptautiskajos apstākļos.
Somijas un Polijas cīņa par savas nacionālās patstāvības saglabāšanu Otrā pasaules kaŗā bija izmisuma cīņa bez jebkādām reālām izredzēm uz labvēlīgu iznākumu. Kā redzam, tad šī cīņa tomēr nesusi savus augļus. Tiem, kas Teheranā, Jaltā un Potsdamā dalīja iespaida sfairas pēckaŗa Eiropā, vienkārši nebija iespējams ignorēt ar kaŗavīru asinīm apzīmogoto Somijas un Polijas tautu gribu būt neatkarīgām. Savienoto Valstu prezidents Franklins Delano Rūzvelts 1944. g. otrā pusē aizkavēja tolaik pilnīgi iespējamo krievu okupāciju Somijā. Britu premjērs Čerčils un viņa pēctecis strādnieku partijas pārstāvis Etlijs Potsdamā panāca poļu zemnieku partijas reprezentanta Mikolaičika uzņemšanu komūnistu dominētās Varšavas valdības sastāvā. Polijas boļševizācijas ietvaros pēc pāris gadiem tur tika likvidētas plūrālās demokratijas pēdējās atliekas. Mikolaičikam nācās doties otrreizējā trimdā, taču vēl tagad Polija var lepoties ar sociālu slāni, kāds tagad pieder pagātnei jau visās komūnistu zemēs, izņemot Jugoslaviju - zemniecību, kam joprojām pieder zeme un kas līdz ar to ir spējīga vismaz daļēji ierobežot komūnistiskā totālitārisma visvarenību. Ja Svētajā Krēslā Romā šodien sēž poļu izcelsmes pāvests, kas savā amatā ievešanas dienā viņu dzimtajā valodā sveica arī Lietuvas katoļus, tad par tādu Austrumeiropas tautām neapšaubāmi cerīgu notikumu attīstības gaitu mums jāpateicas tam apstāklim, ka lielākajā Eiropas komūnistu valstī joprojām saglabājušies spēki, kas var spītēt režīmam un tā pārraugiem Maskavā - samērā brīva, kollektīvizācijas žņaugiem nepakļauta zemniecība un tās barotā Romas katoļu baznīca.
1939. gadā bezizredžu kaujā pie Vesterplates, Varšavas un Lvovas pret vācu un krievu iebrucējiem izlietās poļu kareivju asinis nav bijušas veltīgas. Cerība dzīvo, un ne tikai Polijai, bet arī pārējai Austrumeiropai.
Igaunija, Latvija un Lietuva sava laika Eiropā neapšaubāmi bija stabili valstiski veidojumi. Savā saimnieciskajā attīstībā tās uzrādīja labu progresu un savas neatkarības norietā bija aizsniegušas visai atzīstamu ekonomiskās attīstības līmeni. Subversīvie spēki šo valstu iekšienē bija diezgan nevarīgi un samērā viegli kontrolējami. Pat vissmagākās pasaules mēroga depresijas apstākļos 1931. gada brīvajās Saeimas vēlēšanās kādreiz lielinieciskajā Latvijā komūnisti spēja iegūt tikai septiņus procentus balsu. Šīs partijas ietekme tradicionāli nacionālistiskajā Igaunijā un katoliskajā Lietuvā bija vēl niecīgāka. Nevar būt šaubu, ka jebkuŗa mobilizācijas pavēle 1939. gada rudenī un 1940. gada vasarā būtu uzklausīta ar dedzīgu entuziasmu, pat fanātismu. Tāda pavēle tomēr nekad netika dota. Pēc 1940. gada jūnija un jūlija traģiskajiem notikumiem šādas pavēles gan devīgi izplatīja trīs Baltijas valstīm un to tautām naidīgas okupācijas varas, prasot nepanesami smagus un no to interešu viedokļa tik nevajadzīgus asins meslus.
Kā jau atgādināju, Otro pasaules kaŗu trīs Baltijas valstis sagaidīja bez jebkādām starptautiskām garantijām un bez sabiedrotajiem. Vācijas un Krievijas kopējais uzbrukums Polijai 1939. gada septembrī un šīs valsts "brālīgā" sadalīšana starp abiem agresoriem, šķiet, uzskatāmi ikvienam pierādīja, cik illūzoras ir cerības uz jebkādiem manevriem starp šīm abām lielvalstīm baltiešu neatkarības interesēs. Tolaik patiešām bija pienācis laiks ieturēt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas orientāciju, par kuŗu tik daudz tika pašapzinīgi tērzēts šo valstu autoritāro valdību kontrolētajā presē. Trīs valstu visciešākā militārā, polītiskā un saimnieciskā savienība 1939. gada septembrī bija kļuvusi par neatliekamu uzdevumu, bez kuŗa pozitīvas atrisināšanas bija neiedomājama šo zemju neitrālitātes un līdz ar to arī valstiskās patstāvības saglabāšana Otra pasaules kaŗa apstākļos. Būtu jau pietiekami nožēlojami, ja to vai citu iemeslu dēļ tādas alianses nodibināšana būtu izrādījusies neiespējama. Diemžēl, šo rindu autoram pieejamajā visai plašajā baltiešu trimdas vēsturiskajā un atmiņu literātūrā nav izdevies atrast norādes, ka minētās savienības izveidošanas interesēs būtu veikti kādi praktiski pasākumi vai vismaz eksistējušas apzināmas ieceres. Tā vien šķiet, ka Rīgā, Kauņā un Tallinā valdošā elite tobrīd akli ticēja Lielbritanijas un Francijas iespējām un gatavībai atjaunot pēcversaļas Eiropas polītisko karti; kuŗā sava vieta bija ierādīta arī Baltijas valstīm.
Nav noliedzams, ka laikā starp diviem pasaules kaŗiem Lielbritanija un Francija uzskatīja Baltijas valstis par visai otršķirīgu vai pat trešās nozīmes apgabalu sava iespaida galējā austrumu nomalē. Tas pats attiecas uz Somiju. Ja 1939. gada rudenī Latvija, Lietuva un Igaunija laikā, kad Hitlera un Staļina savienība Polijas sabrukuma apstākļos bija kļuvusi par murgainu reālitāti, būtu devušas bruņotu pretsparu Berlīnes sabiedrotā Kremļa ultimātīvajām prasībām par sarkanās armijas bazu iekārtošanu šajās neitrālajās valstīs, tā laika Rietumu sabiedriskā doma un lielā mērā arī valdības būtu nostājušās agresijas upuŗu pusē kā dažus mēnešus vēlāk tas notika Somijas gadījumā. Šajā aspektā nebūt nav tik svarīgi, cik ilgi būtu varējusi turpināties un kādas sekmes gūt tāda bruņota aizstāvēšanās. Staļina tīrīšanu noplicinātās sarkanarmijas patiesi nožēlojamā pieredze ziemas kaŗā pret Somiju uzskatāmi liecina, ka Baltijas valstis tolaik varēja izrādīties visai ciets rieksts krievu ekspansijas ceļā. 1939. gada rudens bija vienīgais mirklis, kad trīs Baltijas valstu tautas varēja kļūt par Rietumu demokratiju sabiedrotajām cīņā ar Hitlera Vācijas un Staļina Padomju Savienības faktisko koaliciju. Nav šaubu, ka Otra pasaules kaŗa laikā ne viens vien sabiedrotais piedzīvoja dziļu vilšanos šajās demokratijās, pat tiešu nodevību, taču, kā to rāda Polijas piemērs, arī tādā gadījumā nestie upuŗi nebija pilnīgi veltīgi. Igaunija, Latvija un Lietuva izvēlējās citu ceļu. Diemžēl, tas bija kapitulācijas ceļš.
Manuprāt, pagātnes kļūdu apcerei var būt kaut kāda nozīme tikai tajā gadījumā, ja šī apcere un kritika varētu kalpot mūsu praktiskai darbībai tagadnē un nākotnes ieceŗu sasniegšanai. Vai paredzamā nākotnē ir kādas daudzmaz reālas iespējas Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai un, ja tādas pastāv, tad kādi ceļi būtu ejami? Gribētos uzsvērt, ka netaisos dot kādas receptes, bet tikai, varbūt, vielu vairāk vai mazāk auglīgai diskusijai.
Pirmkārt, klasiskā iespēja joprojām ir kaŗš starp Padomju Savienību un Rietumiem ar padomju imperijas sabrukumu šāda kara rezultātā. Par cik NATO un Varšavas pakta bruņots konflikts puslīdz neglābjami izvērstos nukleārā Armagedonā, kur gandrīz noteikti aizietu bojā ne tikai Eiropas mazās tautas, bet varbūt arī visa pasaules civīlizācija tās tagadējā veidolā, tad pieminētā iespēja nevar būt nopietnu polītisku kalkulāciju objekts. No šī viedokļa būtu apsveicami jebkuŗi racionāli centieni Trešā pasaules kaŗa novēršanai. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka vienīgā garantija nukleārā ugunsgrēka novēršanai ir Rietumu demokratiju saimnieciskais, polītiskais un militārais spēks. Jebkuŗā totālitārā režīmā allaž eksistējušas ietekmīgas aprindas, kas izjutušas kārdinājumu izmantot sava potenciālā pretinieka vājumu. Kremļa centieni panākt kardinālu pārsvaru stratēģiskajos bruņojumos, konvencionālo spēku bilancē Eiropā un avantūras Afrikā uzskatāmi liecina, ka tādām aprindām joprojām ir nepārvērtējama ietekme arī visumā senīlajās padomju galotnēs. Šķiet, ka šajā aspektā baltiešiem kopā, koordinējot savas akcijas polītiskajā arēnā ar citu Austrumeiropas, Āzijas valstu un Kubas pretkomūnistiskajiem trimdiniekiem, vajadzētu vēl aktīvāk sniegt atbalstu brīvās pasaules veselīgajiem spēkiem to cīņā ar visai skaļo "vienpusīgās atbruņošanās" un "neiejaukšanās" atbalstītāju minoritāti. Atcerēsimies, cik veiksmīgi un izškirīgi šī minoritāte spēja sabotēt Savienoto Valstu militāro piepūli Indoķīnā. Izbijušos vietkongu karoga nēsātājus, šķiet, pat tagad, kad trijās Indoķīnas valstīs pēc komūnistu uzvaras plosās nedzirdēts terrors, kas Kambodžā prasījis katra sestā šīs nelaimīgās zemes pilsoņa dzīvību, nekas nemulsina griezīgi protestēt pret jebkuŗu Rietumvalstu mēģinājumu pielietot spēku, lai apturētu komūnisma izplatīšanos pasaulē. Neaizmirsīsim, ka jebkuŗš īsts vai šķietams Kremļa ieguvums starptautiskajā arēnā stiprina bezpalīdzības un rezignācijas izjūtas apspiestajās tautās. Rietumu bezdarbības apstākļos notikusī brīvības kustību apspiešanu Ungārijā un Čecholovakijā, prokrievisku režīmu nostiprināšanās Angolā un Etiopijā, Maskavas draugu izdarītais apvērsums Afganistanā, nerunājot nemaz par jau pieminēto Indoķīnas kaŗa drūmo iznākumu, ir fakti, kas augstākā mērā negātīvi ietekmē arī mūsu tautas psīchi dzimtenē.
Otra, nesalīdzināmi reālāka iespēja Baltijas valstu neatkarības atgūšanai ir konfrontācija starp Padomju Savienību un Ķīnu. Jau tagad, kad šī konfrontācija vēl nav izvērsusies bruņotā konfliktā, tā ievērojami vājina Maskavas imperiālisma, spiedienu uz Rietumeiropu un pat tādām "disidentiskām" komūnistu valstīm kā Dienvidslavija un Rumānija. Norūpējies par imperijas austrumu robežu drošību, Kremlis arvien vārgāk reaģē uz tam gauži netīkamām iekšējām parādībām Polijā un Ungārijā; arī pašā Padomju Savienībā arvien nedrošāk atskan lielkrievu šovinistu 60.-to gadu sākumā tik skaļās balsis par it kā drīzumā gaidāmo padomju nāciju galīgo "'saplūšanu", resp. to nacionālās savdabības pilnīgu iznīcināšanu. Bailēs no bruņota konflikta tālā periferijā, uz kuŗu krievu imperiālisms nav vīžojis vai spējis vairāk nekā simt gadus ilgajā savas valdīšanas periodā izbūvēt modernajai armijai nepieciešamos piegādes ceļus, šķietami visvarenais polītbirojs jau tagad ir spiests norīt ne vienu vien rūgtu kumosu. Ja šī tendence turpināsies - un nav ne kādu reālu pazīmju, ka tas tā nenotiks - tad Austrumeiropas satelītvalstu un arī krievu komūnistiskajā imperijā tieši iekļauto tautu brīvības stunda var sist daudz ātrāk nekā šodien to iedrošinās pareģot vislielākie optimisti.
Šķiet, būtu naīvi un pat bezjēdzīgi šobrīd diskutēt, kas ir ļaunāks - Maskavas vai Pekingas paveida komūnisms. Savos stratēģiskajos apsvērumos mums būtu jāvadās no fakta, ka Latviju, Poliju, Ukrainu vai Cechoslovakiju pašlaik neapspiež ķīnieši, bet gan krievi un ikvienas apspiestās tautas nacionālajām interesēm atbilst jebkuŗš faktors, kas vājina pašreizējos apspiedējus. Turklāt, arī ķīniešiem vislabvēlīgākajā eventuālā konflikta iznākumā ir puslīdz neticami, ka Ķīnas ietekme rietumu virzienā varētu izplēsties tālāk par Sibiriju vai Centrālāziju. Sakaros ar tautām dzimtenē Austrumeiropas zemju trimdinieku uzdevums jau tagad būtu atgādināt, ka čechu, latviešu vai ukraiņu kaŗavīra "varoņnāve" uz Ķīnas robežām padomju imperiālisma triumfa vārdā no nacionālā viedokļa būtu neattaisnojama un nosodāma ģeķība. Šajā ziņā, šķiet, sevišķi aktīviem derētu būt latviešiem - mūsu svešu varu mundieŗos tērpto kaŗavīru nestie upuŗi divos pasaules kaŗos ir pietiekams iemesls, lai mēs savlaicīgi izmantotu visas iespējas brīdināt tautu un jo sevišķi jauno paaudzi no angažēšanās padomju pusē.
Trešā iespēja ir revolūcija Krievijā un tās apspiestajās zemēs. Pašreizējais padomju komūnisms neapšaubāmi ir zaudējis savu pievilcību arī pašā krievu tautā, it īpaši plašās intellektuālu aprindās un jaunajā paaudzē. Disidentu kustība lielākajos mūsdienu Krievijas centros, daudzu spožu krievu intelliģences pārstāvju atrāšanās brīvprātīgā vai piespiestā emigracija Rietumu pasaulē ir faktori, kas neapšaubāmi ietekmē un ietekmēs revolūcionāros procesus Krievijā. Septiņdesmitie gadi ir iezīmējušies ar līdz šim nepieredzētu padomju saimniecības stagnāciju un pirmās nepieciešamības preču, tai skaitā pārtikas trūkumu. Partijas birokratijas saukļi par "kvalitātes piecgadi" arī pacietīgajam vidusmēra krievu cilvēkam šodien atgādina ļaunu ņirgāšanos. Atcerēsimies tomēr, ka no garadarbinieku protesta izpausmēm un plašu tautas slāņu neapmierinātības dažkārt ir visai tāls ceļš līdz "revolūcijas barikādēm". Pēc Hercena un Černiševska laikmeta krievu caru imperija ar dažām pārmaiņām spēja pastāvēt vēl ilgus gadu desmitus. Nav noraidāma iespēja, ka arī Solžeņicins un Sacharovs nepieredzēs padomju režīma galu. Vēstures dzirnas maļ gaužām lēni, it īpaši, ja runa ir par Krievijas vēsturi. Ja iekšēju (padomju saimnieciskās krizes drāmatiska saasināšanās) un ārēju (katastrofāla padomju imperiālisma neveiksme konfrontācijā ar ārējiem spēkiem) apstākļu sakritības rezultātā revolūcionārais satricinājums tomēr notiktu, trimdinieku sūtība, manuprāt, varētu izpausties savu tautu enerģijas ievirzīšanā nacionālā gultnē, cenšoties novērst to iesaistīšanos dažādu krievu frakciju cīņās, kā tas notika 1917. gada revolūcijas laikā.
Un visbeidzot, padomju apspiestajām tautām vēlamās pārmaiņas varētu izkristallizēties tagadējā režīma iekšējas evolūcijas gaitā. Padomju tautsaimniecības krizi ir iespējams vairāk vai mazāk mīkstināt tikai tālejošu ekonomisku reformu rezultātā, pieškiŗot lielāku patstāvību atsevišķām ražošanas vienībām. Ir nenoliedzami, ka tagadējais stingais partijas un valsts aparāts jebkuŗas reformas padarīs par tukšu frazi, kā tas, notika ar plaši izreklāmēto padomju saimniecisko reformu sešdesmitajos gados. Lai eventuālās reformas dotu kaut ierobežotus rezultātus, vienīgā alternātīva ir pāreja uz fleksiblāku pārvaldes sistēmu, paveŗot ceļu vairāk vai mazāk brīvai diskusijai un efektīvai partijas un valdības un attiecīgo līderu lēmumu kritikai. Nav noliedzams arī, ka ikviens solis decentrālizācijas virzienā dotu iespēju izpausties latentajiem centrbēdzes spēkiem imperijā iekļautajās republikās, nerunājot jau par tās satelītvalstīm Austrumeiropā. Diemžēl, tieši nule pieminētā neizbēgamā notikumu attīstības gaita labi saredzama arī tai krievu technokratiskās elites daļai, kas Maskavas viesistabās pie glāzītes armēņu konjaka mēdz tērzēt par saimniecisko reformu un demokratizācijas nepieciešamību. Krievu tauta savā vēsturē allaž bijusi gatava ciest visnepanesamākos un cilvēku cieņu apkaunojošākos apstākļus - "matuškas Krievzemes" ārējās varenības un starptautiskā "spožuma" vārdā. Šis Rietumu cilvēkam neizprotami irracionālais domāšanas veids, diemžēl, nav svešs arī krievu technokratiskajai elitei 20.-tā gadsimta pēdējā ceturksnī.
Nule aprādītie evolūcijas procesa eventuālie kavēkļi, manuprāt, nebūt neatbrīvo Austrumeiropas zemju, tai skaitā Baltijas valstu, trimdiniekus no morālā pienākuma vērīgi un redzīgi sekot evolūcionāras dabas pārmaiņām padomju imperijas iekšējā dzīvē, allaž izvirzot reāli pamatotas prasības mums vēlamajā virzienā. Te jāatceras, ka jebkuŗa patiesa evolūcija darīs padomju resp. krievu, valdošās virsotnes arvien jūtīgākas iepretim pasaules sabiedriskās domas kritikai. Arī tā ierobežotā un pretrunīgā evolūcija, kas krievu despotijā notikusi kopš Josifa Staļina nāves 1953. gadā, jau radījusi apstākļus, kad Kremlis spiests rēķināties ar sabiedrības reakciju brīvajos Rietumos un vairs neiedrošinās, teiksim, sūtīt Aleksandru Solžeņicinu otrreiz uz Gulaga archipelagu vai izdarīt disidentisko padomju žīdu masu deportācijas, tā kā tas 1944. gadā notika ar Krimas tatāriem, kalmikiem, balkāriem un vairākām citām tautām. Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka minēto reālo prasību un lozungu izvirzīšana no trimdinieku puses var notikt tikai uz precīzas, zinātniski konkrētas aktuālo padomju apstākļu pārzināšanas un objektīvas to izvērtēšanas bazes. "Vēlmju domāšana" te var izdarīt tikai lāča pakalpojumu. Šajā aspektā nenovērtējamu nozīmi iegūst racionālu sakaru uzturēšana ar tautu apspiestajā dzimtenē, taču tā ir tema, kas acīmredzot prasa atsevišķu iztirzājumu.
Nav šaubu, ka agri vai vēlu arī padomju imperija tādā vai citādā veidā piedzīvos 1917. gada revolūcijai līdzīgu satricinājumu, kas pavērs ceļu uz neatkarību tajā iekļautajām nācijām. Nemitīgi stiprinot savas tautas fiziskās un morālās pretestības spēkus iznīcinošajai apspiedēju varai, mums jau tagad jādomā par sabiedrotajiem nākotnes izšķirīgās cīņās. Ja Baltijas valstu neatkarība izrādījās tikai divus gadu desmitus ilgs epizods, tad tas galvenokārt notika tādēļ, ka objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ šīs zemes neprata savlaicīgi atrast īstos sabiedrotos krievu atdzimušās ekspansijas apkaŗošanai.
Mūsu dabiskie sabiedrotie tagad un nākotnē ir tā dēvētajā Padomju Savienībā tieši iekļautās tautas, kas savā ilgajā pieredzē izjutušas krievu ekspansionisma nāvējošos žņaugus. Iedrošinos apgalvot, ka bez brīvas Ukrainas, Gruzijas un Tātārijas vai Kazachstanas nav iedomājama arī Baltijas valstu neatkarības paliekama atjaunošana. Tikai tad, kad krievu tauta būs atspiesta savās etniskajās robežās, kādas tās pastāvēja pirms tās gadsimtu ekspansijas sākuma un sāks nodarboties ar savām smagajām nacionālajām problēmām un nevis citu tautu apspiešanu un nerimtīgu ārēju agresiju, radīsies priekšnoteikumi jaunam laikmetam territorijās, ko tagad aizņem par Padomju Savienību dēvētais konglomerāts. Apzināt un pazīt šos dabiskos sabiedrotos, nodibināt visciešākos sakarus ar viņu trimdas organizācijām, izstrādāt un īstenot kopīgu stratēģiju un taktiku atbrīvošanas cīņā, manuprāt, jau tagad ir aktuāls un neatliekams, bet diemžēl acīmredzami novārtā pamests baltiešu trimdas organizāciju uzdevums. Būtu vēlams apjaust, ka, sadarbojoties ar ukraiņiem vai armēņiem, mums nav jāatsakās no līdzšinējās taktikas, kas izpaudusies atgādinājumos rietumpasaules sabiedriskajai domai par trīs Baltijas valstīm kā starptautisko tiesību subjektiem. Šie atgādinājumi ir nozīmīgi, taču paši par sevi tie nekad nespēs atnest nacionālo mērķu īstenošanos. Jebkuŗas juridiskas konstrukcijas iegūs patiesu vērtību tikai tad, kad padomju imperijā inkorporētās tautas kopā ar tagadējām satelītnācijām Austrumeiropā attiecīgos izdevīgos apstākļos būs radījušas jaunas vēsturiskas reālitātes.