Laimonis Mieriņš

PIEZĪMES PAR PADOMJU LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVI 1978. GADĀ

 

Vērtēt Padomju Latvijas mākslas dzīves parādības, kā teikt „no ārpuses”, ir problemātisks uzdevums arī tad, ja autors nav izpētes situācijas svešinieks. Šādā situācijā nav iespējams izvairīties no speciālās periodikas, jo oriģināli ne vienmēr ir pieejami. Tas noved pie zināmas izlases, jācer objektīvas, lai izkristallizētu vispārējo tendenci. Rezultāts ir sava veida konspektīvs apskats, par ko lasītājs pats var spriest.

Vispirms jāsaka, ka konceptīvi, kvalitatīvi un kvantitatīvi Latvijas mākslas dzīve rit bez lieliem uzbangojumiem. Piemēram, par latviešu gobelēnu pasaules klases meistarību vairs nestrīdas. Gobelēnu mākslinieku „valdošā paaudze” varbūt jau sasniegusi sava brieduma zenītu, joprojām veido jaunus apvāršņus kā individuāli mākslinieki. Varētu teikt, viņu mākslinieciskais spēks vispilnīgāk atklājas telpiskā gobelēna sfairā, telpas un gobelēna dekoratīvo formu sintezē, virsmu kontrastos, krāsu mijiedarbes emocionalitātē, materiālu aistētisko vērtību atklāsmē. Teikto labi illustrē 2. Republikas tekstilmākslas izstāde, kur viens no visiespaidīgākiem darbiem ir bijis I. Jakobi „Spārni” − plastisks veidojums no dažādu leņķu rāmjiem, uz kuŗiem uzvilktas visādu platumu pulsējošas krāsu lentes, veidojot ļoti īpatnu noskaņojumu. Turpretī M. Zvirbules „Prelūdija” nodarbojas ar izciļņu kontrastu problēmas risinājumu.

Aizrobežu mākslas muzeja personālizstādē Edīte Paula-Vīgnere vēlreiz sevi apliecina par absolūtu krāsu mijiedarbes meistari. Lakoniska forma un laba krāsu saskaņa vērojama darbā „Corrida”; gludu un negludu faktūru saspēle darbā „Visums”, minot tikai dažus. Izstādē atskaņota Raimonda Paula mūzika papildina apmeklētāju vizuālā pārdzīvojuma dziļuma perspektīvu, norādot uz mūzikas un krāsu mijiedarbes sakarību.

Kā jau iepriekšējās reizēs, arī 3. Republikas ādas plastikas izstāde ir rādījusi profesionāli nostabilizētu mākslas līmeni, ko veido mākslinieki katrs ar savu personīgo rokrakstu. Uzdevuma veikšanai viņi labprāt smeļas inspirāciju dabas motīvos, bet tikai kā izejas bazi, piemēram, M. Baltoka. Izstādīti speciāli grāmatu iesējumi, kārbas, sienu dekori.

Vesela rinda mākslinieku darbojas bērnu grāmatu grafikas pasaulē (I. Ceipe, A. Zīle, P. Šenhofs u.c.), iejūtīgi atklājot konkrētus folkloras varoņu tēlus. Viņu sniegums labi pārstāvēts 4. Republikas grāmatu grafikas izstādē. Lielais vairums mākslinieku savu koncepciju veido laikmetīgi, atkarībā no grafiskā uzdevuma. Taču šauri kails illustrātīvisms gandrīz nemaz nav redzams. Interesantu, pretstatīgu dažādību ienes tādi mākslinieki, kā G. Krollis, M. Rikmane, Ģ. Vilks, M. Stankēvičs, J. Pīgoznis. Izstādē ietilpināta arī pati grāmatu apdare, kas, diemžēl, stipri cieš no technisko iespēju ierobežojumiem. Grāmatzīmju izstādē darbus devuši kādi 48 autori, starp tiem daudzi no jaunās paaudzes, daži pat vēl studenti (A. Vītols, I. Otto). Plašo pieejas dažādību raksturo zināms konservatīvisms, stingrs tradicionāli reālistisks zīmējums, uzticība tradīcijām un augsta profesionālā gatavība.

Kārtējā Baltijas plakātu triennālē var salīdzināt galvenās republiku atšķirības. Lietuviešu plakātisti vairs nepārsteidz. Viņu darbi ir tautas etnogrāfiskā mantojuma iekrāsoti, stabili, asprātīgi un vienmēr tieši. Igauņi ir īpaši racionāli un varbūt vienīgie no baltiešu plakātistu pulka, kas labprāt eksperimentē, pat pārdroši un, ja vajadzīgs, nevairās jaunu iespaidu, vienalga, no kurienes tie arī nāktu. Igauņi ir vizuāli konstruktīvi un mīl izteikties no abstrakcijām līdz sausam fotoreālismam. Salīdzinājumā latviešu plakātistus tagad mazāk raksturo kāda nepārprotama ārējā pazīme, drīzāk kā visdažādāko un ļoti individuālu mākslinieku konglomerāts: J. Dimiters, M. Ārgailis, I. Liniņš, G. Lūsis, G. Smelters, G. Kirke, J. Borgs, L. Šenbergs. Mākslinieks Jānis Borgs (Māksla 2) norāda uz atšķirībām lietiskā grafikā starp padomju sociālisma un kapitālisma zemēm, secinot, ka pie viņiem lietiskā grafika primāri izpilda informātora funkciju un arī misiju „ne tikai vilināt patērētāju, bet arī audzināt sabiedrību sociālistiskās kultūras izpratnei”. Jāsaka, ka visumā padomju reklāmu mākslas vizuālā koncepcija, kas pēc savas formas ir moderni dizainiska un vienmēr pievilcīga, laika gaitā draud palikt statiska. Šīs parādības iemesli laikam būs jāmeklē padomju saimnieciskās sistēmas īpatnībās, kur vienīgā ražotāja un noteicēja ir valsts relatīvi izolētā gaisotnē, bez iekšējās konkurences motivētu dažādību svētības.

Gadskārtējā lietiskās mākslas izstādē jaunas vēsmas šoreiz ienesuši nevis profesionālie dizaineri, bet gan tādi atšķirīgi mākslinieki, kā M. Ārgailis un Maija Tabaka. Runa iet par dizaina emocionālo skālu. Latviešu dizaineriem piemīt dizainiski skaidra vizuāla domāšana. Protams, viņi rēķinās ar masu produkcijas metodēm un jaunām komūnikācijas iespējām. Pa retam izstādē bijuši redzami arī nevajadzīgas steigas rezultāti, par kuŗiem ar Jāņa Borga trāpīgajiem vārdiem izsakoties (Māksla, 2) „... zilacainā nevainība aiztaupa jebkādas dusmas.” No keramikas izstādēm būtu pieminama Skaidrītes Cichovskas un Violetas Jātnieces personālskates Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē. Abas mākslinieces tālāk veido savu koncepciju specifiku. Viņām abām dziļa interese par šamota veidotas formas plastikas iespējām, krāsu efektiem un nedekorātīviem, arī tīri praktiskiem darinājumiem. Jātniece mākslinieciski varbūt ir vairāk kontrastaina formas daudzveidības ziņā. Viņu nodarbina arī krāsu mijiedarbes problēma keramikas kontekstā, visumā noturoties zemes krāsu skālā, bet reizēm nevairās lietot arī spilgtāku kolorītu. Cichovskas radītās formas svārstās starp efektīvi dekoratīvo un praktisko elementu, koncepcijā bieži izejot no pārveidotām organiskām dabas formām. Keramiķe Aina Roze savā personālizstādē Gustava Šķiltera memorālajā muzejā ir rādījusi interesantus darbus, tautas mākslas iedvesmotus, bet lieliski sintezētus ar moderno dizainu un dekoratīvas mākslas prasībām. Māksliniece labprāt lieto apgleznošanas techniku, ko viņa māca Mākslas akadēmijā.

Latgales keramiķu izstādes kodolu veido jaunie tautas mākslinieki Antona un Pēteris Ušpeļi, brāļi Vinceviči, Voldemārs Vogulis un Ēvalds Vasiļevskis. Lai gan viņi lāgiem nodarbojas ar eksperimentēšanu, piemēram, redz Latgales novadam pasvešo zilo glazūru, viņi tomēr pašos pamatos turas pie „sava novada autentiskās keramikas valodas” (LuM 43).

Masveida porcelāns visdažādākajās formās bijis skatāms Latvijas tautsaimniecības izstādē Mežaparkā „Stikls, porcelāns, māls”. Mūsdienu Rīgas porcelānam ir tipisks šiks pamatornaments, nekad pilnīgi nenosedzot porcelāna balto virsmu, ko uzglezno klusinātos toņos. Zeltu izmanto tikai akcentam. Par vienu no redzamākajiem Latvijas porcelāna māksliniekiem ir izveidojusies Z. Ulste. Viņa izceļas ar vienkāršu dekorējumu un reti lakonisku formu. Piemēram, lieliskajā mokas kafijas servizē „Noktirne” atjautīgi izmantots izcilas kvalitātes zemglazūras kobalts, to izteiksmīgi dekorējot ar matēta un spodrzelta joslām. No pārējiem porcelāna māksliniekiem vēl minami: E. Ellera, B. Kārkliņa, I. Dreiblate u.c.

Tagadējās latviešu tēlniecības galvenā iezīme ir tēlnieciskas formas vispārināšana, pieticīga virsmas apdare ar galveno materiālu granītu un bronzu. Pēdējā laikā meklē un uzsveŗ mākslinieka individuālo rokrakstu, izmantojot arī jaunus modernus materiālus. Varbūt šīm relatīvajām pārmaiņām latviešu tēlniecībā kāds sakars ar jaunas mākslinieku paaudzes parādīšanos. No individuālām izstādēm atzīmējama tēlnieces Pārslas Zaļkalnes personālskate Mākslinieku namā, kur eksponēta pēdējo 20 gadu darbu izlase. Izstādes katalogā Zaļkalne paskaidro, ka viņu interesē psīcholoģija, cilvēka iekšējās esmes esence un šādi radīta „kustība” pretstatā ārējai kustībai. Izstādītās figūrālās kompozicijas un portreti atspoguļo mākslinieces pieeju.

Koktēlnieces Līzes Dzeguzes personālskate būtu uzskatāma par retrospektīvu, jo viņa ir rādījusi darbus sākot no 1936. gada. Bez liela formāta zemnieču figūrām visdažādākajās darba pozēs un žestos viņa nodarbojas arī ar sevišķi izteiksmīgu sīkplastiku.

Alvīne Veinbacha strādā dažādos materiālos. Liela formāta darbos, kā Audriņu pieminekļa ansamblī, viņa sasniedz tiešām dramatisku formas spēku. Sevišķi piemērots viņas mākslinieciskiem nodomiem izrādās ir slīpēts granīts. Tēlniece Vija Mikāne strādā arī medaļu disciplīnā, mīl portretu un ir ļoti sekmīga sieviešu aktos, kas izceļas ar īsti sievišķīgu emocionalitāti un intriģējošu formu saspēli.

Mazo formu tēlniecības un medaļu izstādes līmenis ir ļoti augsts. Lielākā daļa darbu veltīta kultūras darbiniekiem no dažādiem laikiem, galvenokārt medaļās. Atzīmējamas K. Baumaņa un J. Strupuļa medaļas kā labi tēlniecisku portretu un sižetu apvienojumi.

Pēdējās Baltijas republiku grafikas triennāles atbalsis dod arī retrospektīvu atskatu, it sevišķi, ja atceramies, ka latviešu grafika 1978. gadā „neguva augstu vērtējumu”. Pēc igauņu un lietuviešu grafiķu triumfiem, Tallinas IV grafikas triennāle pauž nepārprotamu stabilizācijas perioda iestāšanos, galvenokārt igauņu darbu kollekcijā, kas maz atšķīrusies no iepriekšējām. Laba viengabalainība un koncepcijas noturējums, bet maz jaunu autoru. Turpretī puse no 37 lietuviešu grafiķiem nāk no jaunās paaudzes.

Lietuviešu ekspresionismu, viņu tipiski romantisko manieri ar plašo skālu, sākot no ģeometriskām formām līdz barokam līdzīgam plūstošam stilam, jūt visur, pat absolūtās galējībās, ja to prasa tēlojuma raksturs.

Viena daļa latviešu grafiķu cenšas radīt „modernu grafiku”, it kā kaut kas te būtu nokavēts. Apcerot triennāli, igauņu kritiķis Juri Hains cita starpā raksta (Māksla 2): „Līdz šim latviešu grafika pēc savas kopainas bijusi Baltijā viskonservatīvākā, vairums autoru (arī samērā jaunu) jau gadiem strādājuši, ievērodami tradicionālās žanru robežas dabai tuvā mierīgā izpausmē. Tagad vairāki latviešu mākslinieki aiztraukušies pa jaunām takām − gan problemātikā, gan techniskajā izpildījumā.” 8. Republikas stājgrafikas izstāde Mākslinieku namā apliecina šis mākslas vispārēji augsto profesionālo līmeni. No iecienītākajām technikām patlaban šķiet ir litogrāfija, mazāk linogriezums, kokdzēlums, oforts u.c. Latviešu grafikā relatīvi jauna un apsveicama parādība ir krāsu mijiedarbes elementu ieviešana, tādējādi laužot tradicionālo melni balto koncepciju.

Architektu namā akvarelists Raimonds Ģinters sevi pierāda par veiksmīgu šīs technikas pārstāvi. Viņa ainavas un klusās dabas liecina par savdabīgu poētizāciju. R. Bērna vārdiem runājot (LuM 43): „Viņu nevar saukt par apzinātu dzīves vērojuma ideālizētāju, bet no plašā dabas iespaidu klāsta viņš intuitīvi izgaismo un fiksē momentus, kuŗos koncentrētas sava veida skaistuma esences.” Arī 4. Baltijas republiku glezniecības triennāle iezīmējusies ar ļoti lielu pieeju dažādību. No latviešu gleznotāju pārstāvjiem spējīgais O. Ābols apvieno tradicionālo priekšmetīgumu ar ģeometrizētu abstrakciju. M. Polis joprojām strādā fotoreālisma garā. Paliek iespaids, ka latviešu glezniecībā beidzot ir iesācies kāds pārveidošanas process. Vispār var sastapt daudz figūrālu darbu ar noteiktu zemtekstu. Biruta Delle ir ieinteresēta cilvēka psīcholoģiskos stāvokļos un emocionālā saturīgumā, ko viņa akcentē ar piemērotiem krāsu salikumiem. Ļeņina komjaunatnes 60 gadiem veltītajā izstādē piedalījies liels skaits gleznotāju, arī no jaunās paaudzes. Šai sakarā I. Brūmane (LuM 29) pamatoti sūdzas par jauno gleznotāju ideoloģiskās stājas trūkumu: „Taču problēmu, kas satrauc mūs un mūsu jaunatni, nav, nejūtam arī pilnībā atspoguļotu komjaunatnes cīņu un šodienas rosmi − ne skaļiem vārdiem vērtētu, ne ar lielu patosu apspēlētu, bet patiesu, dziļi analizējošu, ieinteresētām acīm skatītu. Un par to jādomā mums visiem.”

Jauno gleznotāju 12. izstādes galvenā ārējā iezīme ir zināms idilliskums formas meklējumos. Tā saucamajos „obligātajos” tematiskajos darbos redzams izjustas emocionalitātes trūkums. Viņi samērā reti pieskaŗas vēsturiskiem sižetiem. Savdabīgu fantāziju uzrāda J. Zvirbuļa gleznas, bet I. Celmiņa stāv tuvu V. Tones portretu pasaules izpratnei.

Katrs briestošs mākslinieks nevar gluži iztikt bez svešu iespaidu uzņemšanas. Vecākai mākslinieku paaudzei šādi iespaidi pa reizēm nāca no Rietumu pasaules kultūras centriem, bet, diemžēl, tikai tad, kad tie bija savu sākotnējo nozīmību zaudējuši un arī tad ne tie radikālākie. Tāpēc nav pārsteigums, ka Ināra Ņefedova (LuM 48) par rudens izstādi Valsts Mākslas muzejā rezumē: „Tāpat kā latviešu mākslinieku īslaicīgā aizraušanās divdesmitajos gados, arī šodien mūsu smagnējai, reālistiskajai domāšanai kaut interesantie, tomēr dziļākajā būtībā svešie krāsu salikumi un formu mākslīgā konstruēšana, kas bija vērojama vēl pirms daudziem gadiem, izplēnējusi un pārgājusi tieksmē pēc konkrēta dzīves vērojuma tiešā, gleznieciski plastiskā izpausmē.”

Ir interesanti vērot, ka dzejnieka Majakovska eksplozīvie vārdi: „Laukumi − mūsu otas, ielas − mūsu paletes”, atkal atrod dzirdīgas ausis romantiskā jaunās paaudzes mākslinieku daļā. Par to nav nedz jābrīnās nedz arī jāuztraucas, it sevišķi sociālistiskā reālisma pompozitātes un glorificētas reportāžas mākslas atmosfairā. Daļēji jaunā paaudze meklē inspirāciju vecās revolūcijas agresīvajā optimismā. Viņi atceras Gustavu Kluci un citus tā laika celmlaužus. Krāsu dinamikas pielādētas milzu grafikas uz namu sienām, kinētiski objekti pilsētu projektos (V. Celms, V. Ārgalis) ir tikai niecīga daļa no kūsājošās zemdegas. Un tomēr jāšaubās, vai īsts nogruvums ir gaidāms. Formu un koncepciju izmaiņas Latvijā notiek lēnam. Šis process tikai pa daļai atkarīgs no paaudžu maiņas, ko lietiskā un dizaina mākslā diktē technoloģijas prasības.