Olģerts Rozītis
NEZIŅA UN TOMĒR ZIŅA
Vēl viens triptichs
I
GAITENĪ BIJA PILNĪGA TUMSA
Es sēdēju „Pasaules etnisko liecību krātuves” lielceltnes ērtajā lasāmistabā un, skaitļotāja kontrolētajā ekrānā skatoties, pogas spiežot, šķirstīju krātuves bagātīgos, bet maz lietotos latviešu dzīves liecību materiālus.
Ekrāns brīžiem untumaini mirguļoja, taču kataloga apzīmējumi un vēsturisko avotu pirmo lappušu attēli man auļoja garām cits pēc cita.
Uzdūros kādam dokumentam, kas saistīja manu uzmanību.
ASESORA KRISTAPA BĒRZIŅA ZIŅOJUMS DIŽVIRSAITIM BĒRTULIM KĀRKLIŅAM.
Piespiedu pogu, pavirzīju dokumentu sānis, paturot to tūlītējai tālākai lietošanai, un ar citu pogu izsaucu uz ekrāna enciklopēdisko vārdu un jēdzienu kartotēku. Burts D nekā nedeva - mēģināju burtu V.
Virsaitis - latviešu atjaunotās aristokrātijas tituls. Virsaiši ir savirknēti dažādās pakāpēs ... un tad ekrāns sāka mirguļot un apdzisa pavisam. Spiedu pogas, spiedu vienu, spiedu otru, beidzot ekrāns atkal iegaismojās, bet pa to laiku kāds cits bija man atņēmis enciklopēdiju.
Atgriezos pie asesora Bērziņa ziņojuma.
„Jūsu Gaišība,” viņš sāka savu rakstījumu. „Pildot Jūsu uzdevumu, esmu nonācis Skaistkalnē, esmu tur pavadījis dažas dienas, kas ir pietiekams laiks mana pirmziņojuma vajadzībām nepieciešamās vielas savākšanai. Galvenos vilcienos tagad pazīstu Skaistkalnes aktivitātes struktūru, tā ir līdzīga mūsējai, kaut Skaistkalne pati nekādā veidā neatgādina Raktes daiļos, plašos, bērziem un ozoliem apstādītos līdzenumus.
Skaistkalne atrodas grūti pieejamā milzīgu klinšu spraugā, turp dodoties vairākkārt apmaldījos...”
Atkal tvēru enciklopēdiju un meklēju informāciju par Rakti un Skaistkalni.
Rakte: 2035. gadā dižvirsaiša Arvīda Kārkliņa nodibināts lauksaimniecības un alumīnija raktuvju centrs, ko par plašu latviskuma citadeli izvērtis viņa dēls dižvirsaitis Bērtulis Kārkliņš, algojot latviešu mūziķus, teātriniekus, dzejniekus, kopjot latviešu skolas. Dažādajos Raktes saimnieciskajos pasākumos nodarbina ari vietējās tautības darbiniekus, bet tiem, pēc kādu gadu padzīvošanas Raktē ir tendence latviskoties. Tādā kārtā Raktē notiek pretējs process, tam, kas pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gandrīz noveda latviešu nāciju iznīcībā un kas savā dziļumā bija parallēla latviešu rusifikācijas procesam.
Par Skaistkalni bija teikts, ka tas ir niķeļa raktuvju centrs Andu kalnos, ko vada Sīmanis Madis. Arī viņš ir viens no latviešu atdzimšanas ēras galvenajiem vadītājiem, arī viņš ir mecenāts, kas visādi atbalsta un veicina latviskās mākslas un dzīves ziņas nozares. Madis atšķiroties no Kārkliņiem ar to, ka kategoriski atsakoties no latviskās dižciltības pieņemšanas.
Atkal atgriezos pie asesora Bērziņa ziņojuma .
„Jūsu Gaišībai varētu interesēt, ka Skaistkalnē atradu plašus avotus par latviešu iznīkšanas prosesu tā saucamajos „Melnajos astoņdesmitajos gados”. Esmu dabūjis atļauju tos nokopēt un kopijas pārvedīšu uz Rakti, kur tās varēs tuvāk izpētīt un analizēt, minēšu tik to, ka pirmajā acu uzmetienā apstiprinās mūsu vēsturnieku klasiskās skolas tēze, ka šai laikmetā pēkšņi aktīva kļuva grupa laužu, kas bija sarūgtināta vai nu par savu pēcnācēju dumpību pret vecāku ieskatiem, ko tie apzīmējuši par „vecīšu dzīvošanu pagātnē” vai arī šīs grupas aktivitāte bijusi reakcija pret savu bērnu nespēju un negribu latviskumam ko dot. Šī grupa uzurpējusi vadību visās vietās un ar savu neiecietību noārdījusi visu, kas līdz tam bija organiski veidojies. Sevišķi plaši materiāli ir par dāmu, kas jau vēsturē nostabilizējusies ar apzīmējumu Pļāpu Lizbete. Tā esot bijusi ļoti sarūgtināta par savu abu meitu novēršanos no latviskuma un mātes pārmērībām; tās abas apprecējušās ar nelatviešiem. Kaut kādā perversā atriebībā Lizbete kaislīgi nodevusies visādu baumu un nevalodu izgudrošanai, kuras ar patiku kolportējuši pārējie sarūgtinātie grupas locekļi.
Pļāpu Lizbete, piemēram, esot izgudrojusi nostāstu par...” Un te atkal ekrāns sāka mirguļot, līdz izdzisa pavisam. Es vēl mēģināju spiest pogas un nemaz nepamanīju man blakus pienākušo „Etnisko liecību krātuves” darbinieku; tīri satrūkos, ieraugot viņa kabatas baterijas staru, tad tikai atjēdzu, ka arī apgaismojums telpā nodzisis.
„Elektriķu streika dēļ laipni lūdzam lasītājus mūsu krātuvi atstāt. Lifti vēl darbosies 15 minūtes ar akumulatoru.” Tievais gaismas diedziņš aizlocījās tālāk padot šo pašu ziņu nākamajam lasītājam.
Piecēlos, lai ietu uz liftiem. Gaitenī bija PILNĪGA TUMSA.
II
VAI DZIRDI ?
Vai dzirdi dzīvi?
Sadzirdi to!
Vai dzirdi brīvi?
Šo?
To?
To?
Ko?
Leidas vīri -
Baidās vīri -
Iepirkušies
Aizpirkušies
Atpirkušies
Nopirkušies!
Leidas vīri
Brīvi vīri
Lepni vīri
Pārdevušies!
Ko lai pērk?
III
IELIDOJA UN IZLIDOJA
Mazs putniņš izlidoja pa kūtsaugšas lūku.
Tūliņ pēc tam lūkas atvērumā parādījās Mārtiņa saburzīto matu kodeļa un nepatikā sarauktā piere.
Mārtiņš nokāpa pa kūtsaugšai pieslietajām kāpnēm un aizgāja aiz ēkas stūra.
Bija karsts dienasvidus. Vasarā Mārtiņš parasti gulēja kūtsaugšā, bet šodien tas mētājās no vieniem sāniem uz otriem un nevarēja iemigt. Pašlaik, pašlaik laidās miegā, kāds troksnis te uztramdīja, un Mārtiņš atkal sasvīdušu pieri sajuta dienas sutīgo gurdenumu.
„Ē, ies nogulties svaigā gaisā.”
Mārtiņš iegāja aiz kūts koši sakuplojušajā kaņepju lauciņā. Treknajā zemē stādi bija saauguši turpat vai pāri Mārtiņa sešpēdu gaisā izslietajai deviņpadsmitgadīgajai galvai.
Mārtiņam patika viegli reibīgā stalto stādu dvinga. Blāva saule spiedās cauri dūmakainajam gaisam un apspīdēja kaņepju lapas, kas kā zāļu roku pirksti bija izplēsti un likās tīkoja kādu glaudīt.
Mārtiņš iebrida kaņepju lauciņā, bet viņš kāpa lēni un apdomīgi, nesalaužot tīkamos stādus.
Mārtiņam patika noliekties pie kaņepēm, , pieglaust vaigu maigajām lapām un it kā iegrimt bezvārdu sarunā ar tām. Kopš saules lēkta pļavā locītā auguma nogurums šķita mazināmies. Tīkams miers likās iegrimstam locekļos, trulā galvas sāpe, kas spieda deniņus un pakausi, pagaisa.
Mārtiņš vieglā solī izgāja kaņepju lauciņam cauri un aizgāja aiz dārza malā saaugušā krūmu pudura, tur viņš aizvēnī nolikās zālē un tūliņ iemiga.
*
Meitene bija viena. Un dienasvidus svētajā stundā, kad tāpat kā pusnaktī pasaules mīklainie spēki tur sardzi pār radību, viņa nēsāja savu vientulību apkārt pa dārzu, pa sakņu dārziem nogāja lejā līdz strautam, kas vienīgais šai darbdienas rutīnas atelpas laikā nebija rimies, viņš tecēja raiti un viegli, mazliet pļāpīgi, gar radzēm lokoties.
Meitene pabija pie strauta, bet viņa nevarēja savu nemieru remdināt un devās atkal gājienā apļu apļiem, atkārtojot jau nostaigāto ceļu.
Viņa nonāca pie krūmu pudura dārza malā. Viņa ieraudzīja Mārtiņu guļam. Uz pirkstgaliem viņa piegāja pie zēna. Viņa nometās ceļos pie tā. Meitene nolika plaukstas uz saviem ceļgaliem. Viņa tupēja un skatījās zēna sejā. Tā viņa tur tupēja ilgi un pacietīgi - reiz ar vieglu un maigu mājienu viņa aizdzina uzbāzīgu mušu, kas lidinājās ap zēna pavērto muti. „Ej nost,” viņa čukstēja, „neaizņem ceļu.”
*
Mārtiņš sagrozījās un pavēra acis – plašs pelēcīgi zils debesjums apņēma visumu.
„Nebija,” meitene čukstēja.
Mārtiņš palieca galvu sānis.
„Zina, tu te?”
„Es gaidīju putniņu vai peli.”
„Kādu putniņu?”
„Nu, kad cilvēks aizmidzis, putniņš vai pelīte iztekot no viņa mutes un apskrienot pasaulei apkārt. Tāpēc jau mēs sapņojam, mēs redzam visu to, ko mūsu dvēsele, pa pasauli tekājot, noskatās. Par ko tu sapņoji?”
*
Mazs putniņš ielidoja atvērtajā kūtsaugšas lūkā.