Īsstāsts
Kaut gan telpa ir liela un cilvēku daudz, es viņu tūlīt ievēroju.
Vienkārši - Agnese ir skaista. Jauna - domāju, tā ap 27, un viņu aprakstot,
vispirms man gribas izmēģināt kādreiz praktizētos banālos teicienus par rožu
lūpām, spulgām acīm, samtainu ādu un tumšu matu viļņiem.
Pabrīnos, cik nevarīgi tomēr šādi slavinājumi, mēģinot tvert kāda cilvēka
vienreizību.
Slimnīcas milzīgajā ēdamzālē mēs, tie, kas strādājam laboratorijās, tomēr
cenšamies turēties savrup. Savi draugi, savas runas. Drīz vien gadās sēdēt
pie viena galda ar Agnesi. Uzzinu, ka viņa lietuviete. Mūsu vienīgā īstā
brāļu tauta! Es tūlīt domās redzu viņu krāšņā lietuviešu tautas apģērbā,
bagātīgi izrakstītā, un mēģinu atcerēties kādu pantiņu par rūtām un rūtu
dārziņiem. Man ir iedāvināts kāds tālu vests stāds līdz ar apgalvojumu, ka
tās esot rūtas. Stāds zaļo, paberžot lapas starp pirkstiem, tas izsviež asu,
bet tīkamu smaržu, kas rosina iedomu pasauli. Man patīk šis augs. Būtu
jauki, ja tās tiešām būtu apdziedātās rūtas...
Agnese draudzīga, runīga. Drīz zinu, ka viņai septiņu gadu laulība, virs
tās pašas tautības, tikai bērniņi nenāk. Mutes kaktiņi Agnesei drusku
noslīd, un tad mēs runājam kaut ko citu.
- Bet man patīk darbs, ko strādāju, kaut arī dažreiz esmu noķencējusies
no galvas līdz kājām, - viņa saka un smej.
Agnese strādā nodaļā, kur tiek „uzlietas” plates un pārējā „media”
slimības kultūru audzēšanai. Kādreiz uz viņas baltā pārvalka tiešām redzami
tik raibi plankumi, ka jādomā par gleznām, kas rāda pilsētu naktī. - Vai
neiesim augšā, Agnes? – Ir pienākusi Edna, mazā austrāliete, ar ko Agnese
strādā kopā. Edna turas pie Agneses tā, it kā viņa nevarētu dzīvot bez kādas
daļas no Agneses starojuma. Bet ar zvaigznēm jau tas tā mēdz notikt... Edna
ir sīka un pelēcīga, zēniski apgriestiem matiem, seja vienmēr izsitusies.
Taču jauna un tāpat, ka Agnese nes bezbērnu laulības krustu vai vieglumu,
kas to lai zina! Nervozi smiedamās pēc darba satiek savu vīru. Man to
gribētos, nokristīt par Drūmo. Melnā ādas jakā, gaŗiem locekļiem, seja...
Viegli redzēt, ka Edna no vienas kalpošanas pārslēdzas otrā, aizbraukdama ar
viņu. Agneses vīru man nekad neiznāk redzēt. Kādu dienu klausos to, ko
negribētu dzirdēt. Lietuvietis Vitauts, lielā „bosa” mīlulis, grib
palepoties jauno zēnu priekšā. - Šito meitenīti, Agnesi, pazinu pirms
astoņiem vai vairākiem gadiem. Kas par uguntiņu, ai, ai... - Vitauts
aizdomājas, elkoni galdā atspiedis un garu smīnu smīnēdams. Smaids tas nav.
Labi, ka beidzot stāv klusu.
Laboratorijām ir sava ģērbtuve, kur mēs ievelkamies uniformās, vai
izvelkamies no tām, reizē sapošoties, nogludinot sevi darbam vai mājās
iešanai. Garens spogulis aizņem pussienu. Te Agnese, nometusi pelnrušķīgo
pārvalku, uzzied tik moderna un eleganta, ka es vairs neuzdrošinos viņu vest
rūtu dārziņā, ne arī aizsiet madaroto priekšautiņu.
Agnese rīkojas droši ar skaistuma līdzekļiem. Dziļajā kakla izgriezumā
kādu sacietinātu smaržu ieberzēdama, viņa stāsta:
- Vakar sastrīdējos ar vīru. Nu tā... Apgāzās spogulis, saplīsa smaržu
pudele. Septiņas mārciņas maksāja. Kas tas tikai bija par smaržu mākoni! -,
viņa tīksminās.
Mēģinu saskatīt Agneses sejā, vai viņai nemaz nav žēl to septiņu mārciņu?
Liekas, ka ne. Nu jā, abi visu laiku strādājuši, nekad nav vajadzējis
ierobežoties.
Kaut kāds nemiers tomēr Agnesi dīda. Trauksmaina, neapmierināta, viņa
vienmēr pērk jaunas drēbes. Izrāda, pagrozās ar tām, priecīga saņemt
komplimentus, bet tad tas ir cauri un aizmirsts. Pamet pa roku galam. Vai
nav vienalga, pancka vien ir, nekas vairāk! Kad atsākas skolas, Agnese
paziņo, ka apmeklēs zīmēšanas klases. Skolā viņai labi padevusies zīmēšana,
kādēļ neatsākt tagad? Jā, kādēļ gan ne? - Lieliski! -atbild katrs, kam viņa
par to jautā. Nu staipa apkārt lielas mapes, vienmēr nevaļīga. Spogulis,
drēbju pielaikošana aizmirsusies.
- Māksla, tas ir tik interesanti, - Agnese jūsmina sevi un atdod savu
krāsu prieku biezajam zīmēšanas papīram. Edna šo posmu pārcieš sevī
ierāvusies. Nevar Agnesei dzīvot līdz.
Pusgads vai kā. Agnesei mapes pazudušas, šķirsta kādu grāmatu.
Pusdienlaikā nekur neiet, nebrauc, tikai sēž un lasa.
- Nākamgad iešu uz literatūras klasēm! Tikai pāris eksāmenu jānokārto,
tad varēšu studēt. Žēl, ka nesāku agrāk! Nekas! Neesmu vēl tik veca! -
Agneses smiekli ir tādi drusku neīsti, kā ielūzuši. Ko nu par vecumu!
Paši krāšņākie gadi!
Ziemsvētku laikā notiek kārtējā „partija” pagrabstāva zālītē. Biroja vīri
samaisījuši punšu milzīgā stikla traukā. Izskatās tik skaisti un nevainīgi -
augļi un viss - garšīgs arī... Pirms vēl atjēdzam, kas notiek, esam visi
priecīgi un bezbēdīgi piedāvājam savu prieku pa labi un pa kreisi. Klusā
Edna sēž man blakus un sit ar kāju kādu viņai vien zināmu takti. Vaigos
sārti plankumi, runā vienā laidā.
Agnese ir karaliene. Puiši viņu uzsēdinājuši uz galda, kāds pakalpīgi
aizdedzina cigareti, citam acis kā pielipušas pie Agneses glīti veidotās
kājas. Vitauts - kur nu bez viņa - no aizmugures pieliecies pūš dvašu
Agnesei uz kakla...
Nezinu, kā Agnese tiek mājās pēc šīs „partijas”, jo katram mums pēc tam
kādas problēmiņas. Tvanīgi un tveicīgi ir karstie Ziemsvētki Austrālijā...
Kad daudzo sanākšanu skaļums kaut cik pagaisis, saskrienos atkal ar
Agnesi ģērbtuvē. Viņas skaisti iekrāsotās acis ir gražīgas un nu viņai
vienalga - lai dzird visi!
- Seksa maniaks viņš ir, nekas vairāk! -
- Ej nu ej, Agnes, pašas vīrs, nekāds svešais. Varbūt viņu grauž
kāda rūpe, bēda, vīrietis jau citādi nemāk sevi nomierināt! - Tā skaidro
dzīvesgudrā vāciete Trūde. Arī es esmu it kā Agneses vīra pusē. Ko tad
pošas, greznojas, kārdina! Izklausās arī, ka Agnesei radies žēlotājs, kas
simpatizē viņas problēmām. Kādām problēmām?
Neesmu Agnesei tuvāka kā kuŗa katra no mums. Tomēr, kad ieskrienu
ģērbtuvē tai rītā un redzu viņu tur sēžam kā samocītu putnu izbužinātām
spalvām, tad aizmirstu, ka esmu jau darbā vēlu un varu izpelnīties
aizrādījumus. Gribu tikai pabūt ar Agnesi.
- Es atstāju savu vīru. Aizskrēju pie tā otra. Viņš labs, uzmanīgs. Bet,
- viņa elso - kā es to varēju izdarīt, kā? Esmu svešās mājās, galds, krēsli,
gulta... Man netīk... Svešs, svešs, svešs... - Seja uztūkuši, acu krāsojums
izplūst. Mute nevar beigt atraidīt... Agnes, Agnes, nemiera putns, vai tev
nu labāk uz sveša zara? Esmu nevarīga palīdzēt. Un tad man jāskrien. Kad
pienāk tējas laiks, Agnese ir jau pazudusi.
Agnese vairs darbā neatgriežas. Netīk prašņāt mazo Ednu, kas pati ir kā
samezglojušos dzīju pīte. Trūde tomēr zina stāstīt, ka Agnese bijusi
vairākus mēnešus nervu slimnīcā, tad atlaista mājās. Lai nu viņai labi
klātos! Katram savu reizi kāda krizīte vai krize, kur citi nevar palīdzēt.
Pašam, pašam jāsameklē laipiņa, ko pārlikt pāri tur, kur lielie ūdeņi apakšā
mutuļo...
Šinī darba vietā man iznāk palikt ilgāk. Nemaz nezinu, cik to gadu ir
aiztecējuši. Varbūt divi, varbūt trīs. Kādu dienu mazā Edna mani sauc
un gandrīz velk aiz rokas, satraukta. Tur kāda pazīstama, kas man noteikti,
noteikti jāsatiek. Mūždieniņ - tā taču... jā, tomēr, Agnese! Taču
pārvērtusies tik ļoti, ka apjūku un nezinu, ko teikt.
Slaidās meitenes vietā te kupla sieva. Arī seja drusku izplūdusi,
zaudējot līniju skaidrību, ar krāsām tur pavisam aizmirsts darboties. Cita
seja, cita izteiksme. Kāda? Es lasu ātri starp pirmo mirkļu tukšajām runām.
Silta, rāma, piepildīta, apmierināta... Nu es varētu rakstīt jautāšanas
zīmes rindā un ziņkārot, bet tas man nav jādara. Lepni un pašapzinīgi tiek
rādīts fotouzņēmums, kur divi mazuļi - zēns un meitene. Vienam ap pusotra,
otram kāds gadiņš vairāk. Bērniņi kā pilieniņi, man nezin kādēļ gribas tā
salīdzināt. Apaļi, gludi, spoži, mīksti, kopti un mīlēti.
Jā, bet kā tad īsti?
Vārds „adoptēti” uzspīd un pazūd. Tas nav svarīgi. Kaut arī adoptēti, tie
ir Agneses bērniņi. Un vīrs?
- Viss kārtībā. Esam atkal kopā. Pārcēlāmies uz citu vietu. Tik daudz ko
darīt! Diena par īsu. Gribējās tomēr apciemot Ednu. Tie ir tikai daži fakti.
Bet jāpasmej arī.
- Zinu, ka esmu resna. Kas par to? Vīrs saka: viņam aukstā naktī siltāk!
Esmu laimīga... -
Pēdējie vārdi tikai klusu nošvīkst kā putna spārnu veda. Bet man nav
iemesla tiem neticēt.
Mana atmiņa paspēlējas ar tādu sīkumu kā smaržu flakonu septiņu mārciņu
vērtībā. Tā vietā gan tagad kaut kur rindojas ziepītes, pudelītes ar maigām
eļļiņām un kādu liegi smaržojošu pūderi, ko izplikšķināt pa mazajiem
dibentiņiem. Edna staro, nē, atstaro un neatlaižas no Agneses ne soli.
Jauki. Nu es atkal raugos pēc tā skaistākā lietuviešu tautas tērpa. Tam
piederas rotas: ķēdes, krusti, pusmēneši. Tagad tas viss Agnesei piestāv.
Arī izšūtais priekšautiņš. Rūtu dārziņš ir smaržīgs un jaunu dzinumu pilns.
Tur ievedu un atstāju Agnesi, atvadoties pasmaidu par sava stāsta labajām
beigām.
 |
ĪSBIOGRAFIJA - DAINA ŠĶĒLE
Manu paaudzi dažkārt nosauc par „zudušo paaudzi”. Svešās zemēs
baltu filoloģija ir nedzirdēts nosaukums, un diplomam jāsadzeltē
atvilktnē.
Vecāki - skolotāji Madonas ģimnāzijā -mīlēja savu darbu,
tagad tādā pašā profesijā nodarbinātas manas meitenes. Es pati?
It kā starploceklis, ar mūžu aizvadītu tādā kā savvaļā, tādēļ
tur nav nekādu sasniegumu, kas noderētu konvencionālai
biogrāfijai.
Pašreiz gaidu, kad iznāks mana pirmā grāmata Austrālijas
Preses biedrības apgādā - īsstasti Te un tur. Rakstītais
vārds kļūstot dzīvs tikai ar lasītāju atsaucību. Stāvu it kā
krustceļos, pati nezinādama, kas tālāk notiks, kāds ceļš ejams.
Man gribētos vēl pieminēt „pilsētu pie Gulbja upes”, kur esmu
nodzīvojusi pusi no sava mūža. Lūdzu neticiet, ka Perta,
Rietumaustrālijā, ir „pasaules gals”, kur janvārī - februārī
logu rūtis eksplodē no karstuma! Nepavisam ne! Šī gan ir mīlīga
vietiņa, kas šogad svin savu simtpiecdesmito dzimšanas dienu un
kur iedzīvotāji pastaigājas perioda kostīmos. Klimats tik maigs,
ka var nodzīvot visu gadu bez atvēsināšanas un apkurināšanas
ierīcēm. Pasaules apceļotājus uzaicinu par to pārliecināties!
Reta te ir diena bez saules. Un kā tur tālāk bija - par
dzīvošanu no drauga smaida?
Kādas vēl varētu būt manas intereses ārpus literātūras?
Citēšu pati sevi: „Vienmēr man gribas kaut ko sēt vai stādīt,
kabatas pilnas ar puķu sēklām.” Vienkāršs, bet liels prieks,
vērot izaugam koku.
|
