Andris Vītoliņš

PAR JAUNĀKĀM UN VECĀKĀM LATVIEŠU SKAŅU PLATĒM

Ērģeļmūzika

 

1962. g. nobeidza restaurēt Rīgas doma lielās ērģeles, kas savā laikā (gatavas 1884. g.) bija pasaulē vienas no vislielākajām ar 6768 stabulēm 127 reģistros. Kopš tā laika, t.i. 1962. g., ērģeļkoncerti tur kļuvuši slaveni visā Austrumeiropā. Ap 1975. g. izlaista skaņu plate, kuŗā Pēteris Sīpolnieks un Vija Vismane atskaņo darbus gan vienam, gan diviem ērģelniekiem (Melodija 33 CM-02057-58-stereo). Ievadā Šūmaņa skolnieka G. Merkela (1827-1885) sonāta diviem ērģelniekiem. Ārdaļās tur atblāzmas no J.S. Bacha, klusinātā lēnā daļa maigi mendelsoniska. Tad Pēteris Sīpolnieks viens atskaņo kādreiz slavenā Boloņas San Frančesko baznīcas kapelmeistara Džovanni Batista Martīnī (1706-1784) āriju ar variācijām un mūsu pašu Jēkaba Graubiņa (1886-1961) plašas formas virtuozo fantāziju par latviešu tautasdziesmas „Arājiņi, ecētāji” temu. Nobeigumā 1931. g. dzimušā Romualda Jermaka (mācībspēks Latvijas konservatorijā, patlaban ražīgākais latviešu ērģeļmūzikas sacerētājs) uvertīra diviem ērģelniekiem − „Pretim zvaigznēm”. Še pirmo reizi latviešu ērģeļmūzikā gandrīz vai naturālistiski (izejas bāze vēlās romantikas blīvā harmonika) skarta t.s. astronautu vai kosmonautu tema. Varam iedomāties gan raķetes izšaušanu, gan tās mierīgo skrējienu debesu izplatījumā. Izpildītāji atveido techniski ārkārtīgi grūto skaņrakstu ar izcilu meistarību.

Laikam pāris gadu agrāk klajā laista cita ērģeļplate − „Latviešu komponistu skaņdarbi ērģelēm. Rīgas Doma lielās ērģeles” (Melodija 33 CM-03523-24). Ērģeļu solists mums jau pazīstamais meistars Pēteris Sīpolnieks (dz. 1913. g.). Pirmajā pusē romantiskas ievirzes miniatūras − Lūcijas Garūtas (1902-1977) smagnēji akordiskā, viengabalainā, turpat vai simfoniskā lokā tvertā „Meditācija”, Jāzepa Vītola (1863-1948) īsā, graciozi fauniskā, vairāk koriski nekā ērģeliski veidotā „Pastorāle”, Marģera Zariņa (dz. 1910. g.) it konvencionālā fantāzija par muzikāli pieticīgo Jāņa Poruka temu (ātrajās variācijās grūti saklausīt raitās skrejas − it parasta parādība katedrāļveidīgās telpās ar romantiski intonētām ērģelēm un milzu atbalsi) līdz ar Induļa Kalniņa (dz. 1918. g.) gleznaini atjautīgajiem „Lielupes akvareļiem” („Vējš”, „Atspīdumi”, „Ledus iet”). Otrā pusē pieminētā Romualda Jermaka koncerts ērģelēm un kamerorķestrim (Latvijas Valsts filharmonijas kamerorķestris T. Lifšica vadībā). Plaša vēriena romantiskajās saskaņas sakņotajā skaņdarbā pārsvarā gan ārdaļu it profilētās, gandrīz vai „mūzikantiski” atsperīgās temas, gan arī lēnās vidusdaļas klusinātā, plaši izvērstā simfoniskā attīstība. Jermaks pratis teicami izmantot ērģeļu un stīgu orķestra tembrālās atšķirības.

Dažos savos skaņdarbos R. Jermaks pievērsies arī laikmetīgākām technikām − t.s. divpadsmittoņu technikai, aleatorikai un taml. 1978. g. izdotajā Melodijas skaņu platē (33 CM-03287-8 stereo) atrodam samērā īsu, tradicionāli romantisku (Bachs-Rēgers) Jermaka tokātu un fugu ērģelēm Mi bemol. Saista tās dziļais saturs un meistariskā forma, it īpaši raiti tekošajā fugā. Atskaņotāja Jevgeņija Ļisicina, ko leģendārais nelaiķis Nikolajs Vanadziņš uzskatīja par savu labāko skolnieci. Ļisicinas virtuozo spēli varam apbrīnot arī J.S. Bacha (1685-1750) grandiozajā pasakaljā un fugā do-minorā un R. Hilla transkribētajā korālī no kantātes Nr. 147 (Jesu, meine Freude), V.A. Mocarta (1756-1791) plaši vērienīgajā fa-minora fantāzijā un ģeniālā alkoholiķa Makša Rēgera (1873-1916) vētrainajā re-minora introdukcijā un pasakaljā. Īpašu uzslavu pelnī man nezināmais Rīgas doma ērģeļu skaņotājs − varenais instruments skan nevainojami tīri gan trausli kamermūzikālās vārsmās, gan varenajos „Tutti” dārdienos.

Vesela ilgspēlētāja skaņu plate ar Pēteri Sīpolnieku pie Rīgas doma lielajām ērģelēm (Melodija 33 CM-02749-50) veltīta Marģera Zariņa (dz.1910. g.) daiļradei. Zariņš pieskaitāms pie latviešu mūzikas daudzrakstītājiem ar jo plašu diapozonu (no sešām operām līdz populārām masu dziesmām). Ievadā Zariņa pirmais ērģeļu koncerts, − „Concerto innocente” (pavada LPSR Valsts filharmonijas kamerorķestris T. Lifšica vadībā). Šis ērģeļkoncerts kļuva latviešu trimdā galvenokārt pazīstams ar to, ka trimdas latviešu luterāņu archibīskaps A. Lūsis to aizliedza atskaņot kādu ASV latviešu dziesmu svētku garīgajā koncertā.

Var tikai mēģināt minēt iemeslus, kāpēc Marģers Zariņš 1969. g., kad radās visi trīs še ieskaņotie viņa darbi, bija aizrāvies ar baroka laikmeta stilu atdarināšanu − rietumpasaules mūzikas centros toreiz valdīja seriālisms, dažādu paveidu aleatorika un taml., arī elektroniskā, konkrētā un taml. mūzika. Atblāzmu no šiem strāvojumiem zināmā mērā varam atrast Zariņa instrumentācijā − stīgu orķestris papildināts ar dažāda veida sitamiem instrumentiem, zvanus un ksilofonu ieskaitot, un elektrisko ģitaru. Ārdaļās, it īpaši rotaļīgajā pirmajā daļā, manuprāt, it aizrautīgs muzicēšanas prieks, kamēr, lēnajā vidus dāļā tā kā pietrūktu dziļākas muzikālās substances.

Še arī vairāk izjūt Zariņam raksturīgo spēlēšanos ar identitātēm, kas izpaužas arī viņa literārajos darbos. Nekad nav īsti skaidrs, vai uzrakstītais „ņemams par pilnu” vai uztverams kā kāda maska vai grimase. Sāda satura ambivalence manā uztverē izjūtama arī Zariņa variācijās ērģelēm (instrumentāltechniski ļoti pateicīgs darbs) par BACH temu. Izcilās mecosoprānes Leonardas Daines izpildījumā varam iepazīties ar Marģera Zariņa trim techniski it smalkjūtīgi veidotām solo dziesmām ērģeļu pavadījumā t.s. „Bilitis dziesmām” (vecfranču autoru vārdi). Šinī sakarībā gribētu vērtēt pasmago baroka stilizāciju par nepiemērotu. Senās vārsmas, man šķiet, prasīt prasās pēc daudz senatnīgāka, daudz trauslāka skaņraksta.

Rīgas doma lielās ērģeles izmantotas virknei klasiķu darbu ieskaņojumiem gan ar latviešu, gan cittautu ērģelniekiem. Mums jau pazīstamā Jevgeņija Ļisicina ieskaņojusi vēl vienu skaņu plati (Melodija 33 CM 03279-80, stereo, 1976. g.). Tur Vilhelma Frīdemana Bacha transkripcijā itaļu baroka meistara Antonio Vivaldi (1678-1741) spriganais koncerts re-minorā, 1910. g. dzimušā čechu skaņraža Klementa Slavicka ārdaļās mežonīgi virtuozā, gandrīz vai franču modernistu klasiķim Oliveram Mesjānam radnieciskā freska Nr. 3 ar tās it kā klusinātā mistikā aizplīvuroto vidus daļu, Makša Rēgera monumentālā fantāzija un fuga re-minorā (uzkrītoši lēnie tempi it labvēlīgi ietekmē detaļu uztveramību), 1895. g. dzimušā austrieša Johana Nepomuka Dāvida īsā, bet brāzmainā mazā fantāzija sol mažorā. Ļisicina sevi apliecina par izcilu mākslinieci ar meistarisku spēles techniku, pārliecinošu reģistrācijas prasmi un formas veidojumu.

Vienu ilgspēlētāju plati ieskaņojis izcilais angļu vidējās paaudzes ērģelnieks Džeimss Daltons (serijā Rīgas doma lielās ērģeles, Melodija 33 CM 03277-8 stereo). Pirmajā, pusē angļu autoru darbi. Tur vecmeistaru V. Blaismena (Blithmen, 1540-1591) atturīgā „Eterne. Rerum. Conditor”, Džona Bula (1562-1628) spriganā „Prelūdija un korālis sol”, Henrija Persela (Purcell, 1659-1695) krāšņi ornamentētās variācijas par senu slavas dziesmu („Doxology”), man nepazīstamā, 1937. g. dzimušā, P. Krendena-Vaita (Crunden-White) tema ar variācijām, kas manā uztverē skaņu plates visinteresantākais darbs. No īpatnējās temas vispirms izraisās brāzmains kāpinājums, kur pavīd gan zvīļojoša t.s. mediantika, gan senlaicīgi tukšu līdztekus kvintu locījumi, gan kvart-akordiem radnieciskas saskaņas. Tad klusas mistikas aizplīvurota, gandrīz vai mesjāniska vidus daļa. Nobeiguma posmā atkal brāzmainas „Tutti” skrejas, Plates otra puse veltīta J.S. Bacha darbiem − fantāzijai un fugai do-minorā, kādam no t.s. Leipcigas korāļiem − „Nun komm der Heiden Heiland” un fantāzijai sol-mažorā. Uz šīs serijas skaņu plašu apvalkiem derētu precīzākas ziņas par atskaņotajiem skaņdarbiem un to autoriem. Velti te meklēt, piem., J.S. Bacha korāļu apdaŗu nosaukumus.

Šāda veida avotu neatklāsmi it krasi izjūt vienā no pirmajām Rīgas doma skaņu platēm, kur mums jau pazīstamie Pēteris Sīpolnieks un Leonarda Daine atskaņo klasiķu darbus (Melodija D 021673-4, ierakstīta 1967. g.). Ieinteresētam klausītājam neiespējams atrast attiecīgo J.S. Bacha korāļu apdaŗu notis, jo atzīmētas tikai skaņkārtas, nav nekādu norāžu, kad dzīvojuši vecitaļu autori. Bacha korāļu apdares ir 1) mi minorā − „Aus der Tiefe rufe ich” („Saucu no sirds dziļumiem”, Diprē izdevuma XII sējumā), 2) si bemol mažorā − „Ach bleib bei uns, Herr Jesu Christ” („Paliec pie mums, Kungs Jēzu Kristu”, Diprē X, kā nr. 5 no t.s. G. Šīblera(Schübler) korāļiem), abi la minorā − „Wer nun den lieben Gott lasst walten” („Kas Dievam debesīs ļauj valdīt”, pirmā no Diprē XII, otra kā nr 43 no t.s. Orgelbüchlein). Sīpolnieka spēle techniski meistariska, taču man šķiet, ka 2) un 3) reģistrācijā derētu spilgtāku, baroka laikmetam atbilstošāku krāsu. Ja Makša Rēgera slavenās re minora tokātas uztveri nedaudz kavē telpas plašā atbalss pavisam lieliski un autentiski skan Rēgera „Benediktus”, op. 59, Nr. 3 − Leonarda Daine dzied ar lielu izteiksmes spēku trīs itaļu darbus un G.Fr. Hendela (1685-1759) te Deum. Itaļu autori ir: Frančesko Rossi (1627 - apm. 1700) − slavenā Mitranas ārija no opera Mitrana −, Džulio Kačīnī (Giulio Caccini, 1550-1618, viens no monodijas − vienbalsīgās solista dziesmas − izveidotājiem ap 1590. g.) − Amarillis no 1602. g. izdotā madrigālu un kanconu krājuma solo balsij un t.s. ciparotajam basam „Le nuove musiche” − un slavenais Džuzepe Verdi (1813-1901) − „Ave Maria”(1880).

It jaukts saturs 1976. g. izdotajai Rīgas doma cikla skaņu platei (Melodija C 10-06761-2, stereo). Tur pārspiedumi no agrākām skaņu platēm − H. Persela „Sens psalms” („Doxology”, ērģelnieks Dž. Daltons), Tammaso Džordāni (ca. 1730-1806) ārija „Caro mio ben” (no Irinas Archipovas 1970. g. iedziedātās skaņu plates „Baroka laikmeta ārijas” ar T. Džordāni, A. Stradellas, J. Pergolēzi, K. Monteverdi, J.S. Bacha − Guno, Hendela un Bizē (!) darbiem, Melodija 33 CM-01897-8), Dž. Kačīnī „Amarillis” (mecosoprāns L. Daine P. Sīpolnieka pavadījumā), J.S. Bacha „Der Glaube” no „Erģeļu mesas” (ērģelnieks A. Vēberzinke), M. Rēgera „Benediktus” (ērģelnieks P. Sīpolnieks). Ja nemaldos, tad jaunieskaņojumi ir J.S. Bacha fuga sol minorā BWV 578 (ērģelnieks igaunis Rolfs Ūsveli), franču romantiķa Gabriela Forē (1845−1924) „Atmoda” (PSRS Lielā teātŗa vijolnieku ansamblis J. Reentoviča vadībā, pie ērģelēm P. Sīpolnieks), M. Rēgera draiskais skerco re minorā op. 65 (ērģelniece J. Ļisicina), Ādolfa Skultes (dz. 1909. g.) zināmā baroka stilizācijā veidotā „Arieta” (vijolnieku ansamblis „Kantilena” E. Kunles vadībā, pie ērģelēm Brigita Mieze), man nepazīstamā, laikam franča Ž. Gijo (J. Guyot) „Sāga Nr 1” (ērģelniece B. Mieze).

1970. g. publicēta viena no Rietumeiropas mūzikas visaugstākajām virsotnēm − J.S. Bacha ērģeļu mesa. Ērģelnieks izcilais austrumvācu vecākās paaudzes virtuozs Amadeus Veberzinke, instruments joprojām Rīgas doma lielās ērģeles (Melodija 33 CM-027689-90 un 027691-2). Izpildījums viscaur meistarisks. Veberzinke it lieliski izmanto varenā instrumenta skaņu krāsu iespējas, sasniedzot ievērojamu nianšu dažādību. Visspilgtāk atmiņā iespiedušās gandrīz vai vizionāri caurspīdīgās skaņu krāsu rotaļas kaut vissmalkākās detaļu mākslas cauraustajā, taču jo gaŗos līniju veidolos kaltajā „Mūsu tēvs debesīs”, kā arī varenie t.s. mikstūru metalliskie plēnumi grandiozajā mi bemola mažora prelūdē un fugā. Nedomāju tomēr, ka it romantiski intonētās Rīgas doma ērģeles būtu ideālais instruments baroka laikmeta mūzikai, − lai atsegtu tās nereti it sarežģīto līniju spēli, piemērotāki baroka instrumenti ar to spalgāko, spilgtāko skaņas veidojumu. Arī Rīgas doma ērģeļu pedāļa skaņām ir noslieksme noseboties, kas traucē it īpaši ātrās figūrācijās. Te jājautā − kāpēc līdz šim nav publicēta neviena skaņu plate ar Alfrēda Kalniņa mūziku, kas ideāla Rīgas doma ērģelēm?

Pārdomas izraisa divas skaņu plates, kuŗās demonstrētas divu igauņu provinces pilsētu ērģeles (tāda veida skaņu plates ir vizmaz 5). Pirmo ieskaņojis mums jau pazīstamais Rolfs Ūsveli („Estnische Orgeln” Nr. 5, Melodija 33 CM 03649-50, stereo). Saturā J.S. Bacha, franču baroka skaņražu Dakēna un Gilēna (Guilain) un itaļa Paskuīnī (17. gs.) darbi. Ērģeles atrodas Sūre-Jāni baznīcā, celtnieki igauņi − brāļi Krīsas . Otru ieskaņojis nelaiķa N.Vanadziņa ļoti augsti vērtētais igauņu vecākās paaudzes virtuozs Hugo Lepnurms („Estnische Orgeln” Nr. 4, Melodija 33 CM 03051-2, stereo). Saturā J.S.Bacha, franču baroka meistaru Žigo (Gigault) un Kuperēna, M. Rēgera un igauņa A. Kapa darbi. Abām skaņu platēm ļoti lietpratīgi Hugo Lepnurma kommentāri ar visiem nepieciešamiem datiem par skaņražiem un atskaņoto darbu nosaukumiem, kā arī ar pilnīgu ērģeļu dispozicijas aprakstu. Te jājautā: kāpēc līdz šim nav dokumentētas nevienas no Latvijas provinces ērģelēm un kāpēc sniegtās ziņas uz Rīgas skaņu plašu apvalkiem tik nepilnīgas (pusi telpas nereti aizpilda pačalojumi par izpildītājiem)?

Vēl jāpiebilst, ka 1978. g. izdota maza formāta skaņu plate ar latviešu ērģeļmūziku, pārspiestu no agrākiem izdevumiem (R. Jermaka tokāta un fuga mi bemol mažorā J. Ļisicinas izpildījumā līdz ar L. Garūtas meditāciju P. Sīpolnieka izpildījumā; Melodija C 12-06675-6, stereo).