Modris Zeberiņš

VĀLODZES DZIESMA

Piezīmes E.T.A. Hofmaņa garā par Alfrēda Kalniņa operu Baņuta skanu platēs

 

Trimda labi pazīst Operas nama fasādi. − Kodolu kas „čaulu” piepildīja − (Jaunsudrabiņa vārdiem) − Nacionālās operas kodolu − trimda glabā Marisa Vētras grāmatās: Mans baltais nams un Rīga toreiz.

Tagadējās Latvijas − „uzvarētāju paaudzes” Latvijas operas čaulu un kodolu − trimda pēti tikai tārpu, nevis darbu dēļ.

Mūsu lepnums par Balto namu palicis viņpus Marisa Vētras grāmatām. Tagad Rīgā − Alfrēda Kalniņa simtgadei par godu ieskaņota Baņuta. Nacionālās operas kodola kodols. Sacerēta tai gadā, kad radās Latvijas valsts. No 1918.-1919. gadam. Baņutas klavierpartitūru man aizdeva Velta Toma. Četru skaņu plašu albums nupat pienāca draugam Ezergailim.

Laikam Rīgā to vēl netirgo − bet kuŗš no mums zina, kur un kā dabūt − lai pasteidzas. Tā opera ir latviešu gods, lepnums. Brīnumputns. Kas to dzird, ir ne vien redzīgs, bet laimīgs.

Paša iztēlē žilbst redzētie uzvedumi. Zila debess, zelta jumti, dzintara rotas, vedību varenība pirmā cēlienā.

Otrs cēliens: Sirmi sidrabaina pils terase, ozolu bluķu katafalks, maģiskais vairogs, Daumanta ēna uz sienas, grandiozais sēru maršs, bēru sārta uguns blāzma naksnīgajās debesīs. Ir brīva variācija par − „Karavīri bēdājās, asiņaina gaisma aust?”

(Salīdziniet ar Jana Sibeliusa II simfonijas 3. daļas beigām... Arī tur skan tā kā − „tālu jāja, nepazinu, vai bij savi bāleliņi...”)

Tāda apokaliptiska patiesība, ka Ostlandes varas vīriem Hitlera laikos tirpas gāja pār kauliem, uz mūsu Baltā nama skatuves Berlīnes ugunssārta galu paredzot.

Vācu mūzikas kritiķis toreiz presē izcili slavēja Baņutu.

Un vēl redzu gara acīm 4. cēliena − Jāņu nakts − zaļa dzintara gaismas pilno skatuvi.

Katra mīlestības skūpsta laikā visiem kokiem pāri plaiksnās maigām zelta ugunīm − milzīgs papardes zieds − gandrīz vai zelta ābele...

Pavadāmi Jāņa dienu
Līdz viņami kalniņam...

Gluži parapsīcholoģiski − ko Velta Toma Latvijā dzejojusi par jāņzālēm... − jau ir Baņutā. Kopš 1918. gada. Vai atceraties Skalbes pasaku par ķēniņu un meža balodi? Tai pasakā meža baloža balsij ir „Tuonelas gulbim” līdzīga nozīme.

Bet Baņutas priekšspēlē, iedūdojies meža balodis − kā jau brīnumputns − šķiet vālodzē pārvēršamies.

Baņuta nedrīkst mīlēt. Vālodze drīkst tik no rasas padzerties.

− Tā kā vasaras diena aizdzirkst... tālu tālu aiz ziliem mežiem − un no tālajām putnu balsīm vairs nepateiksi: vai bija vālodze, vai meža balodis...

Teicu − būs hofmaniskas piezīmes. Skatuve, dekorācijas, poētiski priekšstati... Etiķis, sinepes ar’ būs Hofmaņa garā... Priekšspēle izaug no viena motīva. Tas motīvs ir īriem, čechiem (Dvoržaka 5. simfonijas lēnajā daļā). Tas motīvs ir šejienes melnajiem. (Swing low, sweet chariot.) Latviešiem (Tek saulīte tecēdama.)

Motīvs kā Rubļova Dievmāte. Baiba − sedzacīte...

Aiz mežiem, aiz siliem
Stāv vientuļa pils...

dzied Baņuta savu jaunu dienu vālodzes dziesmu pirmā cēlienā. Dziedājumu ievada tas pats leitmotīvs. Baņutas motīvs.

Der ievērot dramatiski-lirisko virsauni.

Salīdziniet ar himnisko „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē.” Tās „vālodzes dziesmas” kadencas. Tikai Alfrēdam Kalniņam tādas ir... Tie visvieglāk uztveŗamie piemēri.

 

*

Operas libretu − senlaiku drāmu − šejieniešiem var atstāstīt ar vienu vārdu. Bellini Normas librets. Kālab pārmest leišu senatni?

Tas nav libreta trūkums. Ir citi trūkumi − par tiem runāsim. Nevis kritizēsim − fantazēsim, kā libretu pārtaisīt, uzlabot.

To jau pats Kalniņš darīja 1940. gadā. Dubultas pašnāvības vietā − dzīves apliecinājums.

Mēs varētu tapt radikālāki. Varētu ieteikt rīdziniekiem tādu mazu revolūciju pie Daumanta zārka. Proti − burvis − kuŗu grib dzīt Daumantam zārkā līdz − nāves bailēs iekliedzas

Pērkon − dzirdi?
Tas nav ķēniņš!
Tas ir Jods!

Pērkons, protams, Joda vārdu padzirdējis − speŗ. Krīt Daumanta vairogs. Veco gandrīz aizsit. Burvis buŗ. Kauninātie kaŗavīri − sargi ceļ pret ķēniņu šķēpus. Tāds fināls, kā Tanheizerā − pretstatā grandiozajam sēru maršam...

Baņuta varētu gan stāties pretī šķēpiem − lai gan pati ar’ dzīta sārtā − reizē Vāgnera Elizabete un Sofokla Antigone − varētu saules ticību − dzīvotgribu − tuvo saulgriežu gaviles reizē ar tautu izteikt. Sēru maršu vēl pārspēt ar Baņutas motīvu...

 

*

Lielos vilcienos − komponistam − Baņutā ir viss, ko muzikāla sirds var vēlēties. Pirmais cēliens: saule, gaviles, kāzu gājiens, Daumants − vecīgs princis − īsts zemgaliešu vecpuisis, dauzās pa pasauli, jaunām meitām noņemdams to nevainības kroni. Kālab Daumants nevarētu būt latvietis − tikai leišos, va’ tu re’! − meitās gājis?

Tiem, kas sūrojas par leitisku senatni − latviešu gods − vai negods − būtu saglābjams viegli. Ar vienu vārdu. Skaistule Jargala, lūk, Daumantam (libretā) saka:

Šis nelga, vecais kunigs,
Lai nu pieceļas!

„Kuniga” vietā ieteicu likt: šis nelga vecais latvis, lai nu pieceļas! Ar vienu rāvienu leitiska senatnē top par latvisku senatni. Nevienu noti mūzikā nemainot. Leišu − latviešu vēsturisko mijiedirbi ar’ nemainot. Daumanta − neurotiskā prinča tumšo sirdsapziņu izteic lielisks monologs. Kam plates būs rokā − lai Daumantu pasveŗ svaros ar Borisa Godunova lielo monologu. Musorgskis tīšām šausmina. Alfrēds Kalniņš − dzīvo, tēlo... Apdarē ir tīši „musorgskismi” − ar vieglu smīnu bārdā − tāpat kā viegli viegli − ar tādu kā samtainu − kaķpēdiņu − pieglaudīta klāt − čuči, mana līgaviņa − variācija (...pirmizrādes Baņuta dzīvsvarā bijusi ap 300 mārciņu. Ādolfs Kaktiņš dzied − Es steigšos tevi ieaijāt ... − Ādolf, piepūt vaigus − atskanējusi balss no ministru ložas.) Alfrēds Kalniņš vairs nesmaidījis bārdā, bet pie diriģenta pults nopūties:

− grūta diriģēšana, kad uz skatuves tik smagi cilvēki grozās... Baņutai un tāpat Rudolfam Bērziņam − rokas par īsu bijušas, lai apkamptos. Kad pēdējā cēlienā to tuteni sākuši cilāt − baltvaciete Kalniņam aiz muguras, pirmajā rindā − nopūtusies: Ach, herjees! So ein kleines Messerchen... Nu jā − nu tik nobrieduši mākslinieki uz skatuves kā lielie Kurzemes maizes kukuļi...

Otrā cēlienā ir grandiozās bēres ar ugunssārta blāzmu − kā Dievu mijkrēslī. Brīnišķīgais vaimanu kons! Tur pat profesionālu ērģelnieku ar’ var pamanīt − atbalsīs violeti vizmo Ciešanu laika šalkas, tāda kā vaska sveču un zelta vizma no Čaikovska „Bij Kristus bērnam rožu stāds,” (Andreja Upīša atdzejota lirika!) Vaimanu koris nobeidzas senlaicīgi latviski − vilcējas, locītājas.

Bet operas meistaru labi var manīt vaimanu koŗa ievadījumā − tajās pāra orķestra frāzēs. Koka pūtēji. Čelli ... Un tad koris − tā kā no Parsifala tempļa debesu tālēm... Seko nāves draudi burvim − Daumanta ēnas parādīšanās − nāves draudi Baņutai, vairoga kritiens Baņutai ceļā − atriebes solījuma slogs − vendetta!

Es teicu − tas ir Bellini Normas librets. Par trešo cēlienu Baņutā lieki runāt. To mēs dziedam dziesmusvētkos. To mēs pazīstam. Kā tās līgotnes skan! Kā līgotnes iegūst vērtību uz orķestra krāsām. Cik bagāti jūtamies, pazīstot tos lielos zaļos dārgakmeņus karaļa zelta kronī! Baņutas divējo finālu ambivalencē − traģikā un dzīvības apliecinājumā ir tikpat dziļa jēga kā Blaumaņa vārsmā −

Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods!

Kur tā patiesība realizējas? Tagadnes Latvijā − Alfrēda Kalniņa simtgadē, Baņutas iemūžinājumā skaņu platēs, Itakā ieradās uzvarētāju paaudzes dāvana trimdiniekiem. Apmēram tai pašā laikā trimdinieki zākāja Latvijas teātri, kas bija atbraucis ciemos...

Es neslēpju diskutējamas un jocīgas asociācijas ap pašas Baņutas kompleksu. Bet es esmu mērījis koŗu un orķestra līdzsvara vērtību, dziesmu varas jēgu − ar tādiem olimpiešiem kā Bēthovena „Misa solemnis” un Haidna orātorijām − „Gadalaiki” un „Pasaules radīšana”.

Lai ar’ pats Dievs Kungs debesīs tos meistarstiķus būtu taisījis − (no Mocarta aizņemdamies) − salīdzinājumā Kalniņa koŗi ar orķestri pastāv godam.

Baņuta ir pasaules klases opera − ar visiem trūkumiem. (Daža slavena opera no nebeidzama trūkuma vien sastāv.) Ticu katrs latvietis − Baņutas skaņu albumu ieguvis − varēs priecāties Kārļa Elverfelda Tās dzimšanas dienas garā: Woi, kādas branggas Mantas!

 

*

Elīnai Zālītei ir luga Vālodzes dziesma. Tur ir teiciens: O, ar tām ārijām es iekaŗošu Rīgu!

Tradicionālu āriju Baņutā nav. Varētu gan teikt Ibsena Solveigas vārdiem − visa opera ir daiļš dziedājums. Tikai Alfrēds Kalniņš tā prot; vienalga, vai solodziesmā vai operā − vārda izteiksmību, dzirdamību − uzlikt kā vālodzes šūpuli līganā bērza zarā. Alfrēda Kalniņa solodziesmu gars Baņutā pilnīgi saaudzis ar teātri. Viss skaņās un atskaņās saistās − kur te vieta tradicionālai ārijai?

Viena vieta varēja būt gan ... Pēdējā cēliena duetā, kur mīlētājs Vižutis stāsta Baņutai, kā māte viņam papardes zieda teiku stāstījusi ... Ja kāds no mūsu labajiem dzejniekiem vai dzejniecēm to vietu saglābtu! Nevis mātes stāstu (mātei ar papardes ziedu nav nekādas daļas!) − bet labu papardes zieda dzejoli − Andrieva Niedras ritma rakstā. Nevis:

Brīnos es, kad rudens diena
Tur aiz priedēm taisās zust...

− bet tai ritmā, rakstā dzejoli par papardes ziedu, − The heart of my heart − būtu teicis Viljems Šekspīrs. „Brīnos es” muzikāli ir klasiska ārija. Sen iekarojusi Rīgu... Tradicionālās operas garā Baņutā ir vismaz trīs lieliski dueti. Tos nedzirdēja ne konservatorijā, ne no koncertēstrādes. Ādolfs Kaktiņš, Māriss Vētra nemēdza dziedāt divkaujas duetu no pirmā cēliena. Tur ir Otello dramatiskais spraigums iekša. Trešā cēliena fināla duetam − nudien − vajadzētu cita teksta. Mīlas lirika Kārļa Jēkabsona stilā cērt ausīs... Dzejnieki, uzlabojiet! Mūzikā ir tuvība ar Alfrēda Kalniņa solodziesmu − Tā ietu līdz pasaules galam tevim līdzās diena vai nakts − bet ar libreta lētajiem tango poēzijas vārdiem mūzika zaudē spārnus. Mīlas duets pēdējā cēlienā ir ar visplašāko Arnolda Šēnberga jaunības „Apskaidrotās nakts” vērienu, izjūtu. Ar Valkīras pirmā cēliena sirdsdedzi, lielo elpu. Baņutas koŗi gana slavēti. Mazāk slavēts brīnišķīgais līdzsvars starp kori, orķestri. Ir ieteicams operu klausīties kādu reizi, uzmanot orķestri vien... Mēs pārāk viegli pieņemam brīnišķīgos mūzikas varavīkšņu tiltus.

*

Ļoti ieteicams ar pianista pirkstiem iztaustīt tos „raveliskos” smalkumus ievadā − tad pabrīnīties, kā pēc Fa-diēz (Bēthovena Terēzes sonātā) ienāk Do-mažors: − Brāmsa zvaigžņotās debesis! Vai − Friča Bārdas vārdiem:

− dieviņ, kur es nomaldījies..
Viss te, vienās zvaigznēs zvīļo!

− atkal Fa-diez... uz atslēgas toņkārtu: Si... Orķestrī dzied Tristāns... Balsīs − „Apskaidrotā nakts”. Tik viegli paslīd gar ausīm...

Aspazija stāsta bērnības atmiņās, ka meitas no tītavām tīdamas daudzu krāsu dzijas uz lielajiem stāviem, meiteni iesēdinājušas vidū − tīri vai karuselī − tad griežot, tinot žilbušas debesu varavīksnes...

Sibeliuss, Kalevalas teikas mūzikā likdams, arī rāda somu varavīksnes feju − Pojolas meitu. Vecais viedais Veinemeinens brauc pa varavīksnes vārtiem. Skaistā meita vilina: re, mana varavīksnes vārpstiņa − ņem, uztaisi sapņu kuģi... Kas neizdevās. Veinemeinenam, var brīnīties − vai izdevās Alfrēdam Kalniņam?