"CAURSPĪDĪGĀ" TRIMDINIECE

Irma Bērziņa. Bez sejas / Ohne Gesicht. Oldenburgā: Allmers, 1976. 111 lp.

 

Šai grāmatā sakopota skaudri izjustas trimdas dzeja, kuŗā dominē nevis tagadne ar nelatvisko vidi vai atmiņas par bijušo, bet gan tagadnes un pagātnes "kopdarbība" (Z. Mauriņai, cik atceros, bija vārds "mijiedirbe") polītiskā emigranta uztverē.

Trimda Bērziņai saistās ar tādu kā identitātes atrofēšanos, trimdinieks it kā kļūst par cilvēku bez sejas resp. liek domāt par spokainu bezvielas būtni vai ģīmetni, kuŗā izdzēsti gandrīz visi izteiksmīgākie vaibsti, atstājot tikai nedaudzus, maz raksturojošus apveidus... Identitāte saistās ar neatsaucamo; tagadnē tā sarūk, izdilst, kļūst caurspīdīga:

Mani soli nes
neielogotu
attēlu.

Es esmu
caurspīdīga.

Portreti
gleznu galerijās
ir smagi.
Tie nes vārdu
un ielogu.

Es,
kuŗai nav vārda,
eju viegliņām,
nemanīta.

("Svešiniece", 6. lp.)

Šī identitātes panīkšana ļauj parādīties kādai (varbūt negaidītai) iezīmei: lai gan Bērziņa nav tapusi par "jaunvācieti" (tādā nozīmē, kāda piemīt Austrālijā kādreiz bieži lietotajam apzīmējumam "jaunaustrālietis", "New Australian") vai kosmopolītu, svešā vide viņas dvēselei spīd cauri kā rēgam - un tas attiecas arī uz svešo valodu, ko Bērziņa lieto ne mazāk veikli un jūtīgi kā latviešu mēli. Viņa patiešām izsakās (līdzīgi Beketam, Nabokovam, Mauriņai) divās valodās; kāda dzejoļa vai rindas vāciskā versija nereti ir poētiskāka nekā latviskā. Var manīt, ka Bērziņa pamatīgi absorbējusi ne tikvien vācu valodu, bet arī vācu jaunlaiku liriku; tādēļ nav jābrīnās, ka viņas dzejoļu vāciskās versijas mēdz būt "dzīvas", neatgādina kokainus tulkojumus. Piemēram:

PATVĒRUMS Ielai nav gala, mājai durvju nav. Pilsēta, aizsietām acīm, skrien slēpšanos ar mums. Nav kur palikt. Tu manā, es tavā siltumā sildos. Es tava, tu - mājvieta mana. (26. lp.)

DIE ZUFLUCHT Die Strasse ist endlos. Das Haus steht türlos. Die Stadt mit verbundenen Augen spielt Verstecken mit uns. Keine Bleibe! Du meine ich deine Wärme. Ich dein, du mein Asyl. (27. lp.)

Vāciskā versija - īpaši tās beigu strofa - noteikti labāka par latvisko, lai gan dzejolis vispirms sacerēts latviski. (Vairāki citi šī krājuma dzejoļi vispirms sacerēti vāciski vai arī apmēram vienlaicīgi abās valodās.)

Krājuma autore neapšaubāmi ir dzejniece, nevis tikai vārsmu ražotāja, bet nebūtu pareizi viņu dēvēt par lielu dzejnieci. Recenzentam šī grāmata kaut kā liek domāt par izstādi, kuŗā redzami diezgan rosinoši ogles zīmējumi un kompetenti akvareļi, varbūt arī dažas vienkāršas akrilu glezniņas, bet nav ne kā īsti pamatīga vai pārvarīga... Īsie dzejolīši neaizsniedz sendienu modernista, austrumu frontē kritušā Augusta Štramma (August Stramm, 1874-1915) dažā ziņā līdzīgo, bet intensīvāko, trāpīgāko izteiksmi. Citēšu Štramma dzejolīti

"Patrouille".

Die Steine feinden
Fenster grinst Verrat
Äste würgen
Berge Sträucher blättern raschlig
Gellen
Tod.

Nedaudzie vārdi šeit izpauž (vai, kā anglosakšu ietekmē bieži sākām, "komūnicē") vairāk par nedaudzajiem vārdiem Bērziņas īsākajos dzejoļos. Bērziņas gaŗākie vai daudzvārdīgākie vārsmojumi nav daža samērā lakoniska dzejolīša līmenī. Piemēram, Ķelnes apjūsmošana "peršveidā" liecina, ka Linardam Taunam visai raksturīgā dzejiskā tērzēšana (rūpīgi izslīpētās vārsmās) Bērziņai nav īsti pa spēkam, lai gan "Liebeserklärung" (100. lp.) ir dažā ziņā rosinošs sacerējums (diemžēl vairāk piemērots public relations nekā liriska pārdzīvojuma uzburšanai.

Krājumam pievienots Aivara Petrīša raksts par Irmu Bērziņu un grāmatas rotātāju Juri Soikanu.

Grāmatas vāka un apvāka mēlā krāsa recenzentam neliekas pievilcīga, bet tā, protams, ir subjektīva gaumes lieta. Soikana viņetes interesanti rēgainas, mīklainas un, tā sakot, "sublimināli stimulējošas"; Bērziņas dzejai tās visai radnieciskas.

 

Gundars Pļavkalns