Ināra Cedriņa
KUSTĪBAS
Pavasarī viņi pārstaigāja viņa pļavu - mežonīgi brikšņainu dumbrāju. Pagājušos gados tur nekas nebija audzis. Viņš gāja viņai pa priekšu pa aizaugušu grāvi, un viņu soļi šļakstēja. Malā, kur sākās mežs, viņi redzēja tikko apgāzušos koku, ieslīpi guļam zaļajā zēlumā.
Viņš teica, ka tur nekustoties esot reiz stāvējis ar savu ļaunāko dēlu, vērojot, kā dzenis ar ģimeni nācis un gājis.
Pa to pašu ceļu viņi gāja atkal atpakaļ un uzkāpa sķūņaugšā uz siena kaudzēm, durvīm paliekot plaši vaļā. Viņš smēķēja cigāru un vēl nedroši turēja viņas roku. Gaisma ienāca kā bālas spalvas, lēni šūpodamās gaisā. Viņš stāstīja, ka reiz balta pūce bija ielaidušies šķūnī un ka viņa nu bija otrs tāds ciemiņš.
Viss bija tad pilnīgs, viņa cigāru smarža un neērtās siena gubas, uz kurām viņi sēdēja, - un viņa aizmirsa sniegu un nedomāja par sasmakušu gaisu. Zaļā pļava izpletās zem viņiem kā nupat izgludināti svārki.
Viņas staigājamās kurpes bija lietū samirkušas toreiz, kad viņš atbrauca pretim; nu viņa ieradās viņa mājās savās pilsētas kurpēs.
Viņi staigāja pa grantēto ceļu, un viņa suņi skrēja pa priekšu, saošņādamies ar citiem suņiem no mājām, kas ar lielām atstarpēm atradās gar šoseju. Viņa bija redzējusi katalpas kokus visu mūžu, bet nekad nebija zinājusi tiem vārdu. Kurpes viņai bija ar vaļējiem purniem, un viņa gāja ar maziem pilsētnieces solīšiem.
Viņa sāka braukāt šurpu ar veco vilcienu piektdienas vakaros un palikt līdz pirmdienas rītam. Piektdienā, kad viņa ieradās, viņi paēda kopā vakariņas , tad viņš gāja spēlēt klavieres bārā līdz divpadsmitiem. Viņa darbojās gar saviem zīmējumiem un akvareļiem, izplēta lielu papīra lapu uz grīdas un zīmēja divas dakšas ar nazi plūstošā skicē. Viņas līnijas slīdēja viena otrai pretim, saskārās un noskrēja no papīra malām.
Turpretī viņa zīmējumos divas līnijas bija divi spēki, kas sastapās ar sparīgu triecienu.
Viņa gaidīja viņu mājā, līdz iečirkstējās grants zem viņa auto riteņiem, tad izgāja pagalmā. Ārā bija vēss, un balta migla karājās pāri laukam. Viņš izslēdza motoru, izkāpa no auto ar brūnu papīra turzu rokā - tur bija rostbifs un viens kartupelis, ko viņiem uzcept brokastīs. Abi suņi lēca un smilkstēja aiz prieka, viņš noliecās tos paglāstīt. Tad paskatījās uz augšu un izlikās, ka ir pārsteigts viņu tur redzot.
Viņi izlika vecu matraci verandā un gulēja tur uz atvērtiem guļammaisiem. Gaismas, kas uzliesmoja starp kokiem, noteikti bija spožākas nekā jāņtārpiņi pilsētā. Tās izskatījās pēc starmešiem. Viņa iespiedās dziļāk guļammaisā un viņa rokās.
Kaut kur tumsā garām pagāja vilciens, tā svilpiens izklausījās pēc tālas pūces. Viņa vēl pilnīgi neticēja viņa mīlestībai.
Viņa gulēja verandas sienmalē. Viņš teica, ka viņam bija jāuzmostas atkal un atkal, lai paskatītos uz viņu, tā viņa staroja mēnesnīcā.
Sestdienas vasarā bija karstas. Viņi uzkāpa studijas ēkas otrā stāvā spēlēt galda tenisu. Ēka bija stipri nolaista, trūka dažu kāpienu. Suņi smilkstēja un cīkstējās apakšā, tad apskrēja apkārt namam, viens otru dzenādami, dzīrās pat doties augšā pa kāpnēm, iebiedējot vienu otru.
Otrā stāvā, kur balkona gaŗākai malai trūka margu, koka grīda virzījās slīpi uz vidu. Tur gulēja daži apskapstējuši krēsli bez atzveltnēm. Uz milzīga drāts rituļa vīnogu ķekars pārvērtās rozīnēs.
Lielās glāzēs viņiem līdz bija ledus dzērieni. Viņi nolika glāzi katrs savā spēles vietā. Gar vienu sienu stāvēja galds zīda iespiedumdarbiem. Lai bumba netiktu zem tā, viņi palika tam gar apakšu rindu gleznu. Viņi nespēlēja nopietni. Viņu kustības bija plašas, un viņi slaucīja sviedrus no sejām ar visu delmu. Abi mēģināja atsist bumbu viens otram tā, lai būtu viegli saņemt; viņi lecināja to augstu pāri galdam. Sarūsējusi trausla skulptūra, piekārta pie griestiem, lēni kustējās. Dzērieni ar katru malku novadējās, tik ātri kusa ledus.
Svētdienā lija. Viņa gleznoja akrilā uz slēgtās verandas. Skaļi skanēja lietus uz jumta. Vivaldi skaņu plate uz atskaņotāja. Kad viņa iegāja uzsildīt kafiju, varēja dzirdēt viņa elektriskās mašīnas kluso dūkšanu; mati viņam krita mežonīgās cirtās un rokas pozēja pāri taustiņiem. Acenes viņš bija pakāris kaklā ar divām brūnām kurpju saitēm. Reizēm viņš nevērīgi tās uzlika, tad atkal pēkšņi norāva.
Viņa bija nodomājusi gleznot kādus skatus no sava iemīļotā pilsētas dzīvokļa iekšienes. Nu viņa uzsāka gleznot viņa māju: viņu pašu kailu, spēlējot klavieres, tam priekšā kaķi, aizmigušu, izstieptām ķepām uz meksikāņu segas pārklātā dīvāna, balkonu pelēkās nokrāsās.
Kādas nedēļas beigās viņi tīrīja māju un dedzināja lielu ugunskuru, tad jau rudens rudā lauka viducī. Viņi sēdēja tā priekšā, sienāži lēkāja ap viņiem uz visām pusēm. Viņa domāja te ievilkties. Vecais atzveltnes krēsls aizdegās un nogāzās sāniski, spēcīgi uzliesmodams. Baltas plēnes uzlidoja gaisā. Vācu vilkusugas suns riņķoja, tad sarāvās, ugunij iesprakšķoties. Dalmāciešu kucēns spēlējās kādu laiku vēl. Viņš bija tik jauns, ka neprata apieties pats ar savu ķermeni; uzskrēja viņai virsū, tad nogūlās, atspiezdamies smagi viņai pie gurna. Viņi sēdēja pie uguns, līdz atzveltnes krēslu vairs nevarēja pazīt. Mēs nebūsim agrāko iedzīvotāju mēbeļu uzraugi, viņš teica. Viņš nogūlās un ielika galvu viņai klēpī uz dažām minūtēm, bet asie zāles stiebri kā rugāji pārāk dūra, lai viņš ilgi tā paliktu.
Vakarā viņš skatījās ziņas, viņa salasīja kopā savas lietas rītam. Svētdienu naktīs viņa valkāja pidžamu, un viņu skāvienos bija vairāk maiguma nekā kaislības, jo visu nedēļu viņi būs šķirti.
Rīta debesis vēl bija tumšas, kad viņš veda viņu uz staciju. Viņš bija ielējis viņai kafiju lielā brūnā māla krūzē, viņa to dzēra pa ceļam. Kad viņi nonāca stacijā, viņš brauca pie citiem gaidošiem auto, tad devās atkal atpakaļ, jo šķita, ka visi uz viņiem skatījās.
Vilciens pienāca, truli no tumsas kvēlojot. Viņš skūpstīja viņu. Tur bija augsts pakāpiens.
Iekšpusē griesti izskatījās tik silti zeltaini, augstās krēslu muguras tik tumši sarkanas, ka viņai tūlīt gribējās atlikties un iesnausties. Debesis pakāpeniski gaišojās. Viņai bija ērti, un gaisma auga zilāka un zilāka, ievelkot viņu lēni atpakaļ viņas piesardzīgajā pilsētnieces lomā.