Osvalds Lācis
DZIEDNIEKS
Kaut arī Vēlogi turīgi, viņu sudrabkāzās nav tās izgāzīgās dižošanās, kāda bieži jaunbagātnieku godības. Ieradušies radi, draugi, darba biedri. Netrūkst, protams, lielrūpnieka, kuŗa tēva uzņēmumā Vēlogs kā māceklis sācis, kļuvis par īpašnieka labo roku. Jubilārus ar savu klātieni pagodinājis arī mācītājs, kas pāri laulājis, tāpat Vēlogu treju paaudžu ģimenes ārsts - visvecākais viesis.
Tostam paceļot glāzes, pāri visvairāk cildina kā saticības un godīguma paraugu jaunajiem. Līksmi visi tiklab mielodamies, kā dejodami, tā valodojot, bieži iešalcoties smieklu viļņiem, kādam ko asprātīgāku pasakot.
Kluss vienīgi gaviļniekiem līdzās sēdētājs, kalsns kā tuksneša askēts, sudrabotu galvvirsu vecais dziednieks. Bet bez ārēja skaļuma aizritis arī viss viņa darba mūžs. Allaž mazāk runātājs, cik vērīgs acīm, ausīm, saviem jūtīgajiem saudzīgajiem pirkstiem pūlēdamies piekļūt neziņas tumsā slēptajām kaitēm sirdzējā.
Pat grūtākajos brīžos, kad viņam uzticējusies dzīvība šūpojās kā svara kausos - dzīvot vai mirt -, viņš palika nesatricināms, iespējamo veikdams ar tikko jaušamu smaidu.
Ne jau katrs manīja šo viņa smaidu, varēja likties, ka tas nav pat viņa paša, bet visas esmes mijiedarbīgs labestības paudums.
Tā patlaban, sirmgalvim arī nerunājot, viesu vairums viņa klātieni izjūt tīkamāk par daža glaimotāja vārdiem un draudzīgiem apskāvieniem. Likās, viņš klātesošos, kuŗu vairumam savā laikā palīdzējis un bieži ne tikai to miesai vien, - redz kopumā vienotus skaidrāk un dziļāk nekā vērību pievēršot katram atsevišķi. Viņa tuvums iedvesa paļāvi, ka ikvienam, sevī ieslēgtam ierodoties pasaulē; mūžu tanī nodzīvojot un vienam atkal aizejot, - ir tomēr sakars citam ar citu. Kā vienoti ir visi, tiklab redzamie, kā neredzamie. Esošie ar bijušajiem un nākošajiem. Un ka tādēļ šinī mūžam kustīgajā, bezmitas mainīgumā nav pamata ne izmisumam, ne bažām.
Pilsētai strauji augot, ir pieckāršojies ārstu skaits. Tie visi skoloti zinātnes jaunatklājumos un aprūpējušies modernām slimību atklāšanas un dziedināšanas ierīcēm.
Taču vecais ārsts nav aizmirsts un joprojām bauda nemazinātu cieņu. Un kuŗam viņa cildinātajam arī neprasītu, kādēļ tā mīlēts tieši viņš, - šīs aizritējušā gadsmita večuks, tad vaicātais, arī ilgāk padomājis un pietvīcis kā grūtu uzdevumu risinot, palaikam arī vairāk nevar pateikt: viņš neparasti labs cilvēks !
Tiesa, kas tiesa. Bet ne jau viņš vienīgais ārsts, kas naktī trauca pie slimnieka, nereti pat atteikdamies no atlīdzības.
Tas nu gan: viņš nevienu cietēju neaizvainoja, nepārmeta tam vieglprātību vai citādi nosodāmu rīcību. Dodams padomus, viņš nevienam tos neuzspieda. Viņaprāt, ikkatram pašam jāapzinās un jāizlemj, cik tas pareizi vai aplam, ko tas dara vai paredz darīt. Protams, vai tāds dziednieka ieskats pareizs, par to var būt dažādās domās.
Vārdiem taupīgs, viņš savu smaidu neatrāva nevienam. Tādu viņš veltīja izdziedināmam, tādu sliekšņa pārkāpējam uz viņsauli, tādu tikko dzimušajam, iepliķēdams tā dibentiņu, ja tas vilcinās ievilkt sevī šīs zemes gaisu. Dzīrniekiem līksmojot, dziednieks mierīgi seko tiem gluži kā rudens naktī spīdekļiem izplatījumā, līdz pēdīgi, pavēries pulkstenī, saņem spieķi un uzslejas.
Kaut līksmu skaņu un kustību viļņojumā vecā vīra piecelšanās pavisam neuzkrītoša, to tomēr mana pat tie, kas viņu agrāk nav redzējuši.
Jubilārei veco eskulapu vedot zem rokas un jubilāram steidzot sameklēt viņa platmali, tuvākie viesi veltī viņam siltus skatienus un pa labestīgam novēlējumam, tālākie pavada pateicīgiem galvas mājieniem.
No dziednieka atvadoties, jubilāre, apaļa un dvašojoša kā svaiga siena gabaniņa, noskūpsta vecā vīra silto, stiegraino roku. Jubilārs savukārt viņa vēsajam vaigam uzspiež savas siltās lūpas. Nepārprotami, ka tas nav ieaudzinātas pieklājības apliecinājums, bet notiek it kā pašsaprotami, bez neviena vārda. Tā dažkārt atzinīgs skolēns pateicas sava gara audzinātājam. Vēlogi, sapazinušies jau skolā iedami, zināja viens par otru gandrīz visu.
Bet diezin, vai viņi būtu tik laimīgi kā patlaban un vai vispār notiktu šīs dienas svinības, ja viņi zinātu arī to, ko vecais eskulaps glabāja sevī tikpat rūpīgi kā dažas zāles vien viņam pašam slēdzamā skapītī.
Pirms divdesmit pieciem gadiem, vēl vēlākā stundā kā patlaban, pie dziednieka guļamistabas atvērtā vēdlodziņa ieskanējās paklusi, satraukti piesitieni.
Divreiz jau baznīcā uzsauktais Vēlogs, ielaists namā, satvēra ārsta roku kā uz ezera ledū ielūzušais.
„ Dakter, dakter,” - elsas valdīt nespēdams, nakts apmeklētājs dvesa. „Ja nevarat mani glābt, dodiet man indi, lai pasaule neuzzina manu negodu !”
Kā caur aizžņaugtu rīkli, brīdi gaisu sevī vilkdams, viņš saņēmies turpināja:
„Dakter, ticiet, es Lucindu mīlu neizsakāmi un viņa mani tāpat. Mēs dzīvot nevaram viens bez otra. Mums paliekot divatā, - glāsti, skūpsti, ciešāki un ciešāki apskāvieni un vēlmē ievilkt viņu kaut vai ar elpu sevī dziļāk un dziļāk - es drīz topu kā dzelzs uz oglēm. Un kad beidzot dzirkstēt dzirkstu kā uz laktas sviežams, viņa drebēdama katrreiz spēji atraujas no manis kā no bezdibeņa, atkārtodama vienu un to pašu: 'Nē, nē, nē! Mūsu gredzeni vēl nav apmīti!' Un tā visu maiju, ceriņziedu reibas pārsātināto jūniju - katru dienu, katru nakti, pēc katras mūsu sastapšanās man visam degot un nezinot kur dēties."
Stāstītājs piestāja, zobiem nokrakšķot kā niknumā, kā izmisa, kā sāpēs. Tad acis nolaidis, turpināja klusāk:
„Un tā aizvakar, kad pārkarsis, nepagūdams nakts siltumā ne drusku atdzist, streipuļoju cauri parkam uz māju, gadījās, ka pretim nāca gar krūmotu taku bufetniece Vilda. Un šī nešķīstene tāpat kā daudziem ne tikai piegrūdās man ar savu stingro gurnu, bet aizmeta priekšā arī kāju. Atjēdzos jau, bet tad, protams, bija jau par vēlu. Un pēc šī neviļā, stulbā klupiena, skatiet, dakter, kas nu!"
Dziednieks, paveicis visu tā laika zinātnei iespējamo, saslimušajam pateica - ko darīt, ko ne un kurā dienā un stundā atkal pie viņa atnākt. Nepārprotami, skaidri, mierīgi, bet vairāk ne vārda.
Nākamajā svētdienā pāri salaulāja, mēnesi vēlāk, iepriekš to neparedzot, Vēlogs ārzemēs papildinājās savā arodā, lai atgriezies pelnītu trīskārt.
Šī pēkšņā, gadu ilgā, nepārtrauktā atšķirība laulātiem bija smags pārbaudījums. Vēstulēm vien apmijoties, sieva rakstīja gargarās - cik skumjas viņas dienas, vīrs īsākas - cik mokošas viņam naktis.
Bet tad tieši pirms vīra atgriešanās no aizjūras, gluži tāpat kā pirms laulībām vīrs, pie dziednieka ieradās sieva. Bāla, acīm kā tikko plaukušām vijolītēm pēc lietus, viduklim plaukstu piespiedusi.
„Labo dakter, nevaru elpu pavilkt kā sāp. Būs laikam tas pats, kas māsīcai - piedēkļa iekaisums.”
Izmeklējis cietēju, dziednieks pavaicāja vēl tikai pāris jautājumu un nekad nezūdošajam, tikko jaušamajam smaidam viegli aizplīvurojoties, viņš teica:
„Esi mierīga, meit, šodien pat tev palīdzēšu!” To viņš arī izdarīja.
Līksmi starojošam vīram atgriežoties mājā un uzzinot par nelaimi, viņš, kāds bija - ceļa drānās, - pa galvu, pa kaklu brāza uz slimnīcu.
Dziednīcas gaitenī ārstu ieraudzījis, satvēra eskulapa abas rokas:
„Vai viņa paliks dzīva?”
„Paliks!"
„Bet tāds plīsums jau apdraud dzīvību!”
„Apdraud. Bet bīstamākais šoreiz novērsts!”
Ārsts nemeloja, ka cietēju atbrīvojis no piedēklīša. Bet tā izgriešana bija tikai sīka piedeva, tam, lai sieviete paliktu ne vien dzīva, bet abu laulāto kopdzīve turpinātos ne iedragāta.
Dziednieks apzinājās tiklab sava darba, kā katra izrunāta vārda svarīgumu. Viņš zināja, ka var būt reizes, kad neizrunāts vārds svētīgāks nekā tūkstoš sprediķotu. Viņš saprata, ka šī būtu visnepiemērotākā reize - skaidrot laulātajiem dzīvības norišu dzelzs likumību, ka vienam ļaunumam vai kļūdai ķēdes locekļu secībā var sekot citi.
Vēloga sastapšanās ar bufetnieci parkā bija nelaimes sākums. Turpinājumi: sievas aplipināšana ar slimības dīgļiem; to ievirze dziļākos audos un iekaisums ar nedziedināmām sekām.
Tā pati dabiskā dziņa, kas ļāva vīram pirms kāzām paklupt, viņa ilgajā projienē sekmēja sievietes olšūniņai apaugļoties un - vēl ļaunāk - vīra pielaistās slimības dēļ apstāties nevietā, kam sekoja plīsums ar bīstamo asiņošanu.
Iecienītais dziednieks nebija brīnumdaris, vien nesavtīgs pienākumu veicējs. Līdzīgs ceļa labotājam, kas nolīdzina negaisa izskalojumus, piepilda izbrauktās grambas, lai braucēju rati retāk apsviestos.