 |
„Ozoldēli, liepasmeltas...” Jānis Beloglāzovs diriģē 17. DIVREIZDIVI nometnes kori Alfrēda Kalniņa piemiņas koncertā. Pirmā rindā kreisā pusē − Rita Brūvere, labā pusē − Ilze Valdmane, nākamās DIVREIZDIVI nometnes vadītāja. Nometne notiks 1980. g. augusta beigās ASV vidienē. |
Vasaras beigās mani noķēra 2x2 nometnes iesaukums. Šoreiz iesaucēji bija manis paša bijušie skolnieki: Gunta Dreifelde un Jānis Beloglāzovs. Gunta klausījās manas lekcijas Toronto jaunatnes seminārā 70. gadu sākumā, bet Jānis izklaušināja mani kā Otavas, tā Hamiltonas nedēļu nogaļu jaunatnes sanāksmēs. Nu jau viņi kļuvuši 2x2 nometnes ieviržu un projektu vadītāji, kurpretī mani trimdas pienākumi un amati iet mazumā.
Nometnes vieta bija ļoti skaista. Mežs, kalni, ezers rotāja nometnes robežas. Katru rītu, ejot peldēties, ienāca prātā J. Vītola koŗdziesma „Mežezers”. Tās otrs pants sākas ar vārdiem: „Un saulīte tur mazgājās”. Kādu citu rītu redzējām, kā „saulītes” mazgā sev matus. Tanī dienā sekoja nometnes vadības bāriens. Arī es saņēmu pelnīto tiesu par peldēšanos bez „dzīvības glābēja”.
Skaists mierīgs un rēns pienāca arī 23. augusta rīts − Alfrēda Kalniņa simtā dzimšanas diena. Nometnes radiofonā skanēja komponista koŗa dziesmas, tāpat izvilkumi no operas Baņuta. Šajā momentā vēl nezināju, ka naktī ir aizgājis mūžībā rosīgais koŗu darbinieks, Konetiketas „Rotas koŗa” diriģents Valdis Aldiņš. Divas dienas iepriekš pienāca arī sēru vēsts par komponista Kārļa Lietiņa nāvi. Trimdā jau pienācīgo ievērību un slavu guvuši Aldiņa dēli − Mārtiņš un Pēteris, koklētāji, dziedātāji, komponisti un diriģenti. Viņa piemiņai te gribu citēt Gunara Saliņa atvadu rindas, kuŗas Aldiņa bērēs nolasīja dzejnieka meita Laila:
Kāda šī satumsusi,
Kāda šī lietus diena vasaras vidū,
Kāda šī pēkšņa asaru diena vasaras vidū!Mēs brienam, ar basām kājām brienam pa
pielijušām birzīm un pļavām − un puķes mums
ķeŗas kāju pirkstos un trūkst. Bet tad mēs ieklausāmies:
tās trūkdamas skan − gandrīz kā toņdakšas,
uzdodot toņus dziesmām! Un mēs
apjaušam: Tu skanēsi mums no zālēm,
no puķēm, no birzīm. Tu mums uzdosi toni ar
zālēm, ar puķēm, ar ozolzariem vainagos ap
galvām mums Jāņu nakti! Tu skanēsi mums
no jauniem mūžiem, kas paliek aiz Tevis −
dziedoši, skanoši, līgojoši, vēl dziedoši,
skanoši, līgojoši, caur birzīm, caur pļavām uz
aizmūžu birzīm un pļavām.Par dziesmām runājot, jāpiemin arī 2x2 nometnes koris, kuŗu vadīja Jānis Beloglāzovs, Gunta Dreifelde un Paulis Šketris. Tāpat aktīvu dalību dziesmu iestudēšanā ņēma mūzikas ievirzes dalībnieki Lolita Ritmane, Rita Jansone, Valters Lindbergs un sākumā arī Pēteris Graube. Par mūsu ievirzes nodarbībām lai labāk stāsta paši dalībnieki. Te izvilkums no 2x2 nometnes avīzes Rīgas Brīvā Balss 26. augusta numura:
ZIŅA NO MŪZIKAS IEVIRZES
2x2 mūzikas ievirzē esam četri. Pēdējās dienās esam klausījušies vairākas interesantas lekcijas un piedalījušies diskusijās. Mūsu ievirzes vadītāji Gunta Dreifelde un Jānis Beloglāzovs ir sastādījuši vērtīgu pārskatu par latviešu mūziku, papildinātu ar Imanta Sakša, Ritas Strautiņas un Guntas Plostnieces lekcijām.
Mēs ne tikai sēžam vien! Starp lekcijām sadziedamies no kalna uz kalnu, attēlojot mūsu senčus! Sakarā ar Alfrēda Kalniņa 100 gadu atceri intensīvi strādājām, sagatavojot koncerta programmu.
Vairākas reizes esam diskutējuši par latviešu mūzikas mācīšanu latviešu skolās. Esam nonākuši pie secinājuma, ka šodienas jaunieši ir vienīgie glābēji. Vajadzētu intensīvāk mācīt bērniem mūsu tautas mūziku, lai nākošā paaudze varētu izbaudīt to kopību un prieka sajūtu, kuŗu izjūtam, tautasdziesmas dziedādami.
Mums ievirzē iet ne tikai dzīvi, bet arī dzīvnieciski! Ievirzē bieži piedalās visādi mežonīgi viesi ... Čips Monks, Mušas ģimene un Belo Jānis.
Bez šaubām, mūsu ieviržu telpai piemīt zināma elegance... mīkstas sēžamās ierīces (kuŗās ir iespējams arī pasnaust) un skaists Eltoņu Jāņa portrets.
Ja jūs esat spējuši līdz šai vietai izlasīt šo mūzikas ievirzes pārskatu, tad apsveicam! Arī stingri ieteicam jums sameklēt psīchiatrisko palīdzību. (Tik traks šis raksts jau nu arī nav! − Red.)
Ar dziesmām un bučiņām − Jūsu IEMĪĻOTĀ mūzikas ievirze:
Lolita Ritmane no Portlandes (LRP „biedrene”)
Rita Jansone (BFP „biedrene”)
Paulis Šketris no Toronto (aktīvs LTA „biedrs”)
Valters Lindbergs no Vašingtonas (LSDP „biedrs”)
[Nometnes laikā notika brīvas velēšanas, kuŗās kandidēja 4 partijas, skat. atreferējumus latviešu presē. Red.]
*
24. augustā svinējām Alfrēda Kalniņa simtgadi ar viņa piemiņas koncertu. Arī te lai runā Rīgas Brīvās Balss reportieris (sk. 25. augusta numuru):
Koncertu atklāja nometnes vadītāja Vaira Vīķe-Freiberga. Ievadvārdos Imants Sakss stāstīja par Kalniņa dzīves gaitām un par viņa mūzikas tematiku. Šeit sniedzam dažus izvilkumus no viņa ievadvārdiem:
„Brīvās Latvijas laikā laikrakstos cirkulēja sauklis: „Par Latviju nacionālu, daiļu un spēcīgu (varenu)!” Ka Latvija bija nacionāla un centās būt varena, par to mums lielu šaubu nevarētu būt. Bet vai Latvija bija daiļa?
Saprotams, to tādu centās radīt Latvijas kultūras darbinieki: dzejnieki, mūziķi, gleznotāji, u.t.t. Par šī darba rezultātiem liecina neatkarīgās Latvijas laikā radītā latviešu kultūra. Te milzīgu apcirkni piebēris arī Alfrēds Kalniņš. Lai minam viņa solo un koŗa dziesmas, instrumentāldarbu baletu Staburags, operas Baņuta un Salinieki u.c. kompozīcijas. Bet vai tas nebija savādi, ka Baņutas un, dziesmas „Mēs gribam būt kungi” autoram dzīves apstākļi brīvā un neatkarīgā Latvijā kļuva tādi, ka viņam šī zeme bija jāatstāj, kā viņš pats toreiz 1927. g. teica, − uz mūžu...”
„Brīvā Latvijas laika jaunatne Kalniņa dziesmās atklāja plašu skaistu pasauli, sastapās ar pirmreizējā muzikāli poētiskā izteiksmībā skatītiem dzimtenes tēliem, latviešu tautas dzīves, domu, ilgu un brīvības tieksmju izpausmi. Alfrēda Kalniņa mūzika nav izsmeļama savā dziļumā, un viņa nav atkārtojama savā vienreizībā. Te klāt vēl jāpiemin paša komponista un arī izpildītāja mākslinieka − ērģelnieka virtuoza personības gaišums un delikātais dvēseles smalkums. Oriģinalitātes un nacionālas mūzikas tēlainības spilgtumu ziņā Alfrēda Kalniņa māksla ir nebijusi un nepārsniegta parādība latviešu mūzikas vēsturē. Šīs mūzikas dziļums, krāšņums un burvīgums katram pašam jāpārdzīvo.”
Te jāpiemin, ka koncertā kā solisti piedalījās Gunta Dreifelde, Jānis Beloglāzovs, Rita Strautiņa, Renāte Dindzāne, dziedot A. Kalniņa dziesmas. Rita Strautiņa atskaņoja arī A. Kalniņa klavieŗu darbus. Nometnes koris dziedāja „Puri, puri, meži, meži” (diriģents Paulis Šketris), „Kādi augsti kalni” (diriģente Gunta Dreifelde), „Ozoldēli, liepasmeitas” (diriģents Jānis Beloglāzovs) un „Bezdelīgām aizejot” (diriģents Jānis Beloglāzovs). Pēdējā izskanēja sevišķi kupli un bija jāatkārto.
Visumā jāliecina, ka Jānis un Gunta mūzikas ievirzē ir uz pareizā ceļa, un viņi jau ir spējīgi paši vadīt un kārtot latviešu mūzikas vēstures gājumu, tāpat tās folkloras norises un attīstību.
Apbrīnojami plaša un bagāta bija nošu, skaņu plašu un mūzikas grāmatu bibliotēka. To pārskatot, varētu izsaukties ar Olafa Stumbra dzejoļa pirmo rindu: „Viss saglabāts!”
Kad 2x2 nometne beidzās, tūlīt sākās 3. latviešu jaunatnes dziesmu svētki Montreālā. Apsveicama ideja rīkot dziesmu svētkus šajā gleznainajā pilsētā, kuŗai sava īpatnēja, arī eiropiska seja. Tieši tanī pašā laikā Montreālā notika arī internacionālais filmu festivāls, un viena otra zvaigzne pienāca arī pie latviešu dziesmu svētku informācijas biroja galdiem. Bet nu pie temata. Jau kopkoŗu mēģinājumos pamanījām, ka šoreiz viegli nebūs, jo, salīdzinot ar Ročesteru (2. dz.sv.), dziesmas bija grūtākas, gaŗākas un, varētu teikt, − bīstamākas. Kaut kā izgadījās, ka pēdējā mēģinājumā pietrūka laika dziesmu kārtīgai izmēģināšanai. Bet − „gan jau vakarā būs” − sakāmvārdam iznāca taisnība. Svētku koncertā nebija nevienas runas vai uzrunas, apsveikuma. Goda virsdiriģents, tā sakot, ķērās bullim pie ragiem” ar Kanadas himnu, kas diženi atskanēja šajā Kvebekas pilsētā. Sekoja Latvijas valsts himna. Pēc tam kā pirmais vārdu ņēma Guntars Gedulis. Viņa vadībā klausījāmies „Kū tos kūkles gouži skan” (Jurjānu Andrejs) un „Sienabalss” (Emīlis Melngailis), kas abas aizšalca ar jaunības pacilātību un spēku. Grūtāks uzdevums jau bija Jānim Beļoglāzovam. Bez paša tautas dziesmas apdares „Ē, ē, kaimiņu Janci” un Mārtiņa Aldiņa „Avotā guni kūru” viņam bija jādiriģē arī Arvīda Purva „Skan, balsiņis, rītā agri” un Tālivalža Ķeniņa „Jaunības dziesmas”. Samērā vienkāršā technikā rakstīta pirmā, savdabīgā noskaņā tverti Mārtiņa buŗamvārdu virkne, spraigos akcentos un ritmos veidojas Purva apdare, taču kā dziedātāju, tā klausītāju uzmanību visvairāk ieguva Ķeniņa „Jaunības dziesmas”. Pēdējā arī bija vienīgā oriģināldziesma svētku koncertā. Visas četras dziesmas ar drošu roku vadīja Jānis un varēja vienīgi priecāties, ka viņš varēja saturēt kopā visu lielo svētku kopkori. Visvairāk publikas atzinības iemantoja „Jaunības dziesmas” un dziesmas autoru Tālivaldi Ķeniņu izsauca.
Smalkjūtīgu un rezignētu muzikālu tulkojumu ieguva Ilzes Akerbergas „Grūti pūta sila priede” un ar dzidru skanīgumu varēja lepoties Viktora Baštika „Pārnāk zosis klaigādamas”. Abas šīs dziesmas diriģēja Māris Kristapsons, un arī viņa personā mēs esam ieguvuši jaunu spējīgu diriģentu, kas sevišķi rūpējas par nianšu smalkumiem un dinamiku. Pēc šīs dziesmas tika pieminēti mūžībā aizgājušie diriģenti Aldiņš un Lietiņš. Tam pievienojās Lietiņa gleznainā, dziļas smeldzes apdvestā „Izauga liepiņa”:
Izauga liepiņa caur klētes jumtu,
Sakāra ziediņus saulītes pusē.Pār plašo klausītāju saimi nolija it kā veļu lietiņš pauzdams ne vien skumjas, bet arī apgarotību. Šo un nākošo Daces Štauveres-Aperānes dziesmu vadīja enerģiskā Vizma Maksiņa. Abas dziesmas veidojās daiļskanīgi, saviļņoti emocionālā patiesīgumā.
Koncerta otru daļu ievadīja kopkoris ar papildinājumiem resp. mazāko bērnu balsīm. Te dzirdējām Valentīna Bērzkalna populāro „Mēnestiņis nakti brauca” Vizmas Maksiņas vadībā. Dziesmu vajadzēja atkārtot, un mazie puikas lielā sajūsmā dziedāja pat oktāvu augstāk un paturēja vienu otru noti drusku ilgāk. Aldona Kalniņa „Bolta eju”, Paula Dambja „Kūko, mana dzeguzīte” un Alfrēda Kalniņa „Puri, puri, meži, meži” atskanēja Guntara Geduļa vadībā, it sevišķi izceļot pirmās divas izjustā tulkojumā. Guntara Geduļa „Ozolīti, zemzarīti” un Haralda Berino „Pār purviem” veiksmīgi diriģēja Māris Kristapsons un pirmās dziesmas autoru Geduli izsauca. Tālāk nāca Vizma Maksiņa un viņas vadībā raiti un spraigi atskanēja Longīna Apkalna „Teci, manu kumeliņu”, tāpat sirsnīgā kontrastā ar kokļu pavadījumu (turpinoties līdz koncerta pēdējai dziesmai) klausītājus saviļņoja Imanta Mežaraupa „Ko gaidīji, sērdienīte”, kas bija jāatkārto un autoru izsauca no dziedātāju pulka. Tāpat notika ar Pētera Aldiņa „Maģo danci”, kuŗu vadīja Māris Kristapsons. Pēdējo vārdu ņēma Jānis Beloglāzovs ar Jāņa Kalniņa „Dēls pārveda līgaviņu”, kuŗu viņš veidoja ar suverēnu pārliecību, lokanu žestu un technisku veiksmi. Kopkoris un klausītāji vēlāk spontāni uzsāka „Pūt, vējiņi”.
Kaut visumā kopkoris turējās dūšīgi un labo diriģentu vadīti sniedza maksimālo muzikalitāti un technisko varēšanu, kopējais priekšnesums vēl nebija gluži nobriedis. Šeit jāvēlas drusku labāka organizācija, lai zinātu jau iepriekš, kādi koŗi, kādas grupas kādā sastāvā dziedās. Taču publikas piekrišana bija liela, un tā savu apm. 400 dziedātāju kopkori iemīlēja jau ar pirmo dziesmu. Programma bija svaiga un jauna. Kāds svētku apmeklētājs bija izteicies komp. Jānim Kalniņam: „Es te tikai vienu dziesmu pazinu, un tā bija Dievs, svētī Latviju.”
Katrā ziņā svētku koncerts uzskatāms par izdevušos un vērtējams pozitīvi. Tāpat vien labu mūzikālā plāksnē varēja teikt par dziesmu spēli Varoņdarbi. Orķestrī parādījās blakus stīgām un pūšamiem instrumentiem arī ģitaras, kokles un elektriskās ērģeles. Orķestri it iejūtīgi un iezīmīgi vadīja pati komponiste Dace Štauvere-Aperāne. Uvertīrā un dziesmās kompetenti raksturots un illustrēts dziesmu spēles saturs. Plašāku apcerējumu sniegs mani redakcijas kollēgas nākamajā JG numurā. Jaundarbu koncertu ievadīja komponista Jāņa Kalniņa asprātīgā uzruna. Kā pirmo dzirdējām Pēteŗa Aldiņa „Sonātu flautai un klavierēm”. Četrdaļīgo sonātu spēlēja Lalita Saliņa, klavieŗu partiju veicot pašam autoram. Negaidīti aiz skatuves ieskanējās arī soprāna balss, kā arī pūšamā instrumenta skaņas. Aldiņa muzikālā valoda neies pa iemītām taciņām. Viņš meklē pats savu jaunu ceļu.
Latvijas komponista Pētera Vaska „Ciklu klavierēm” atskaņoja Rita Strautiņa, kas savu sarežģīto uzdevumu (spēlējot arī uz klavieŗu stīgām) veica kompetenti un pārliecinoši. To pašu var liecināt arī par Dainas Borgieles atskaņoto Zemzara „Varšavas triptichu”. Visumā konservatīvās mūzikas rāmjos turas Imants Mežaraups ar savu Sonātu, taču ne bez meklējumiem harmoniskā plāksnē. Tāpat jauni meklējumi saskatāmi Māra Kristapsona, Guntara Geduļa un Daces Štauveres-Aperānes darbos. Līdz ar muzikālās personības tālāku attīstību, atšķirību un īpatnību iegūs arī autoru mūzika. Labi un veiksmīgi atskaņotāji izrādījās Andris Stengrevics − tūba, Ieva Saulīte − oboja, Daiga Mežaraupa − altvijole, Laura Padega − vijole, Māra Saulīte − flauta, Silvija Erdmane − soprāns, Kristīne Vikmane − soprāns un, pats par sevi saprotams, trīs komponisti pie klavierēm.
No apsveikumiem svētku vadonī it sevišķi izceļas ALA-s valdes priekšsēža Jāņa Riekstiņa vārdi:
Mūsu dziesmu svētkus skaisti apraksta tautas dziesminieks:
„Rit, rit, Mēnesi, vārtiņus vērt!
Nu brauca Saulei trejādi viesi:
Brauc tēvs, brauc māte, brauc bāleliņi,
Brauc mazas māsiņas kā magonītes,
Brauc mazi brālīši kā ozoliņi.”Tā mēs šovasar sabraucam kopā Montreālā. Lai skan mūsu jaunatnes latviešu dziesmas. Sirsnīgi sveicinu Trešo jaunatnes dziesmu svētku saimi!
Un komponista Jāņa Kalniņa teiktais:
Izglītot un atbalstīt jaunus latviešu komponistus un dot vārdu viņu jaundarbiem, vai dziesmā vai instrumentālā mūzikā, lai būtu katras mūsu organizācijas, katras biedrības un katra individuālā latvieša pienākums.
Trimdas avīžu lasītāju balsis joprojām pieprasa dziesmu svētkos Jurjānu Andreja „Tēviju”. Cik šie vecie cara laiki mīļi vēl šodien! Un tā šī „Tēvija” paredzēta jau 10 gadus uz priekšu, izsakot vēlēšanos, lai to darītu vēl bērni un bērnu bērni. Izskatās, ka bērni tomēr dzied un spēlē ko citu, pavisam jaunu. Paldies Dievam! Un tā ienāk prātā skaistā Melngaiļa dziesma „Kad saule lec” (t.dz. iecerē)
Gaismiņa ausa,
saulīte lēca,
Ai, agri, agri,
Saulīte lēca.Ceļ ļaudis saule,
grib gaŗu dienu,
ai, agri, agri,
grib gaŗu dienu.Cik vecais Melngailis būtu priecīgs klausoties šo svētku kopkori ar jaunām, skaistām un dzidrām balsīm.
Bet arī mēs visi kopā varam izteikt savu prieku par to, ka
Gaismiņa ausa,
Saulīte lēca.
Imants Sakss
