Ilze Sedrika-Levis

AKADĒMISKĀ DRĀMAS TEĀTŖA TURNEJA AMERIKĀ

1979. gada aprīlī un maijā ASV latviešu publiku saviļņoja vēl nepieredzēts notikums kultūras izmaiņā ar dzimteni − Akadēmiskā drāmas (bij. Nacionālā) teātŗa aktieŗu viesizrādes. Tā nebija „oficiāla” kultūras sakaru komitejas rīkota viesošanās. Turneju noorganizēja Mazais teātris Sanfrancisko režisora Laimoņa Siliņa vadībā, sadarbojoties ar Akadēmisko drāmas teātri. Pieci Mazā teātŗa darbinieki bija nosūtījuši pieciem Akadēmiskā drāmas teātŗa aktieŗiem personīgus ielūgumus un galvojumus viesoties Amerikā; šādā veidā turneju varēja sarīkot bez daudzajiem ministriju un birokrātu zīmogiem, kas citādi būtu vajadzīgi, un to varēja realizēt jau apmēram gada laikā pēc ielūgumu nosūtīšanas. Kā jau varēja sagaidīt, turneja izraisīja asas un gaŗas debates Amerikas latviešu presē un sabiedrībā, un par tām šeit būtu lieki vēl ko minēt. Lai arī kādas būtu turnejas polītiskās implikācijas, vajadzētu paturēt prātā, ka tā bija, vispirms, nozīmīga kultūras un mākslas dzīvē, dodot vienreizēju izdevību ieskatīties pašreizējās Latvijas teātŗa ievirzēs un aktieŗu mākslā. Žēl, ka vairāk tautiešu šo izdevību neizmantoja.

Teātri pārstāvēja galvenais režisors un nopelniem bagātais aktieris Alfrēds Jaunušans; Lidija Freimane, ko (kopā ar Elzu Radziņu) varētu dēvēt, pēc amerikāņu paražas, par šodienas latviešu teātŗa „pirmo dāmu”; skaistā un apdāvinātā Astrīda Kairiša, kas daudziem jau pazīstama no filmām Pūt vējiņi un Ezera sonāte; un divi izcilākie vidējās paaudzes premjeri − Uldis Dumpis un Ģirts Jakovļevs. Repertuārs − saukts Rīgas teātŗa mirkļi − bija daudzpusīgs un interesants, no Šekspīra un Blaumaņa līdz Tenesijam Viljemsam un Pēterim Pētersonam. Izrādes notika Sanfrancisko, Losandželosā, Čikāgā, Mineapolē, Klīvlendā, Bostonā un Ņujorkā. Jaunās Gaitas pārstāvjiem izdevās redzēt turnejas priekšpēdējo − Bostonas izrādi. Domas varētu dalīties, vai labāk bija izvēlēties lugu izvilkumus, vai visu vakaru ziedot vienai lugai. Vairāki skatītāji izteica vēlēšanos labāk redzēt veselu lugu, kas aktieŗiem dotu iespēju pilnīgi iedzīvoties savās lomās, attīstīt raksturus, parādīt savas spējas. Bet tas radītu lielākas techniskās problēmas un droši vien būtu grūti atrast lugu, kas visiem aktieŗiem vienādi piemērota. Varbūt tas notiks nākotnē, īsie izvilkumi, parasti būdami lugu izcilākie momenti, daudz vairāk prasa kā no aktieŗa, tā no skatītāja − acumirklī „ielēkt” lugas degpunktā bez iepriekšējas sagatavošanās. Visvairāk šo problēmu varēja tieši izjust Blaumaņa lugas Ugunī 5. cēlienā. Blaumaņa Edgars un Kristīne ir latviešu literātūrā tādi paši prototipi kā Romeo un Džuljeta vai Antonijs un Kleopatra vispasaules skatuvē. Skats, kur Kristīne „noliek savas vieglās dienas”, ir viens no Blaumaņa meistariskākajiem, kas laikam neizdzēšami uz visiem laikiem ierakstīts latviešu skatītāju atmiņā. Varbūt nebija pareizi sākt izrādi ar to; šķiet, ka aktieŗi vēl juta „lampu drudzi”. No techniskā viedokļa izrāde bija nevainojama, bet Kairiša likās mazliet par daudz sastingusi, Jakovlevs par daudz melodramatisks un Freimanei nebija pietiekamas iespējas lomā kaut cik iesilt.

Labāk veicās ar Taukšķa un Kriša ainu no Blaumaņa No saldenās pudels 1. cēliena. Bostonas publikai šodien Taukšķa vārds laikam būs sinonims ar Reiņa Birzgaļa tēlojumu; Jaunušans bija subtīlāks, „glumāks”, bet savā veidā gandrīz tikpat iespaidīgs, ar mazāko žestiņu vai lūpu vaibstienu izsaukdams nevaldāmu jautrību publikā. Viņa viengabalainais tēlojums padarīja Taukšķi tik ticamu, ka pēc viena skata bija grūt! atkal kādu citu aktieŗi Taukšķa lomā iedomāties (atskaitot Birzgali!). Dumpis bija apmierinošs Krišs, šķiet, tīšām traktēdams savu lomu mazliet neuzkrītošāk, lai reljefāk izceltos Taukšķa izdarības.

Pētera Pētersona luga trimdas publikai maz pazīstama. Toties Lilija Dzene savā nesen izdotajā Akadēmiskā drāmas teātŗa vēsturē to iztirzā kā vienu no nozīmīgākajām lugām latviešu pēdējo gadu desmitu drāmā. Lugas centrā ir kādreizējā inženieru zinātņu studente Roze, kas pirms desmit gadiem studijas pametusi, lai dzīvotu neatbildīgu, egocentrisku dzīvi. Nonākusi strupceļā, bez draugiem, darba un pat dzīves vietas, tā beidzot spiesta sākt savu dzīvi izvērtēt. Rozes gaitas atkal savijas ar bijušo studiju biedru Kasparu un viņa draugu, komponistu Toru, kas, pēc daudziem, izšķērdētiem gadiem sācis krāt un taupīt dzīvē vēl nolemtās stundas. Kairiša spilgti izcēla Rozes izmisumu, ironiju un tveršanu pēc dzīves jēgas, kamēr Dumpis un Jakovlevs sniedza labus pretstatus kā iekšējo konfliktu plosītais Kaspars un mistiķis Tors. Lidija Freimane (kas lugas sākuma sezonā 1962. gadā bijusi viena no Rozes tēlotājām) izpildīja divas blakus lomas kā Kaspara saderinātā Vidaga un kaimiņu sieva. Jaunušans spēlēja ar humoru kā Rozes iereibušais krogus biedrs. Cik varēja spriest no izvilkumiem, luga rakstīta modernajā, it kā „aplinkus” stilā, ko Rietumos pazīstam no Pintera, Albija un Stoparda darbiem. No izvilkumiem vien dažreiz pagrūti sekot notikumu gaitai; būtu interesanti kādreiz šo lugu redzēt visu.

No mākslinieciskā viedokļa labākie sasniegumi gūti nevis latviešu, bet vispasaules autoru darbos − Šekspīra Henrija IV otras daļas un Molnāra Lilioma izvilkumos. Jaunušans kā mirstošais karalis Henrijs, kas kādreiz kroni ar viltu ieguvis, un Jakovlevs kā trakulīgais Velsas princis, kas nonācis dzīves pagrieziena brīdī, kad arī viņam jānoliek „vieglās dienas” un jāuzņem valdnieka nasta, elektrizēja skatītājus; abu aktieŗu saspēle bija, manuprāt, izrādes degpunkts. Lugā Lilioms dominēja Uldis Dumpis − bravūrīgais karuseļa iekšā saucējs Lilioms, kas nespēj pateikt īsti mīļu vārdu savai Jūlijai, trauslajai, apgarotajai Astrīdai Kairišai. Lidija Freimane bija čigāniski nešpetna kā greizsirdīgā Muškatne, un lielisks bija Jakovlevs kā Lilioma draugs, sīkais zaglis Fičurs. Aktieris, šķiet, bija pilnīgi pārvērtis savu iekšējo un ārējo būtību līdz nepazīšanai; gribētos Jakovļevu nākotnē vairāk redzēt tieši rakstura, ne tikai premjeru lomās.

Tāpat kā Amerikā Lilioms vislabāk pazīstams kā dziesmu spēle Karuselis ar Rodžersa un Hameršteina dziesmām, tā šo Liliomu neaizmirstamu padarīja Māra Čaklā un Imanta Kalniņa dziesmas. Visi aktieŗi parādīja izcilu talantu dziesmu spēlē un bija viegli iedomāties, kādēļ Freimane it sevišķi Austrumeiropā iecienīta kā Brechta-Veila dziesmu spēļu interpretētajā.

Technisko daļu nevainojam! vadīja Imants Filipsons. Atzinīgi vārdi arī jāizsaka par aktieŗu versatīlajiem, lieliski izdomātajiem pamatkostīmien, ko ar mazām pārmaiņām varēja pielāgot Šekspīra senās Anglijas, Blaumaņa Latvijas un Molnāra Budapeštas vajadzībām.

Pēc izrādes Jaunās Gaitas pārstāvjiem bija iespēja pārrunāt teātŗa iespaidus ar māksliniekiem.

 

.

 

Alfreds Straumanis

RĪGAS TEĀTŖA MIRKĻI SANFRANCISKO

Darbs mīl darītāju, vai ar Brigaderes varones Maijas vārdiem runājot − tas ir gudrāks par gudru; tik pats sevi padarīt nevar. Tas atmaksā darītājam bagātīgi, bet par visu vairāk − tas no darītāja rada meistaru.

To meistarību, ko redzējām Akadēmiskā Drāmas (bijušā Nacionālā) Teātŗa aktieŗu atvestajā ciema kukulī, var sasniegt tikai ar ilgu un pašaizliedzīgu darbu savā profesijā. Šī meistarība sevišķi izcēlās ar to, ka dažādo žanru un stilu lugas, no kuŗām bija izvēlēti skati, prasīja dažādus tēlošanas veidus un tēlu radīšanas procesus. Rīgas aktieri bez šķietamas piepūles spēja pārsviesties no Blaumaņa reālisma uz Pētera Pētersona ekspresionismu; no Tenesija Viljemsa psīcholoģiskā reālisma uz Šekspīra romantismu un Ferenca Molnāra pseudoepisko prezentācijas stilu. Un kaut arī izrāde notika koncerta rāmjos bez attiecīgām dekorācijām un kostīmiem − tikai detaļas tika iezīmētas ar pāris butaforijām − visi pieci Akadēmiskā Drāmas Teātŗa aktieŗi spēja pārliecināt skatītājus ar radītajiem tēliem.

Pirms runājam par atsevišķo aktieŗu mākslu, jāpiezīmē, ka vislabākās liecības par pilnīgu atdevi savai profesijai viesi-aktieri parādīja pustumšajos skatuves pārbūves mirkļos, kad tie disciplinēti un ar koncentrētu mērķtiecību novietoja nepieciešamās butaforijas vai rekvizītus. Uzdevums izpildīts, plastiski nevainojams pagrieziens un aktieris pazūd Kulisēs, lai pēc mirkļa atgrieztos kā tēls no citas, lugas nosacītās, illūziju pasaules. Un kaut arī pēc Amerikas standartiem visi pieci aktieri ir skatuves zvaigznes, tie tieši šais pārbūves brīžos parādīja kaut ko ilgi neredzētu: rūpes par otra aktieŗa darba atvieglošanu. Mēs Amerikā bieži runājam par ansambļa spēli, un daži profesionālie rezidenču teātŗi to arī ir sasnieguši, kaut gan latviešu trupās, kas sastādītas no bijušajiem profesionāļiem, šeit aktieŗa izglītību apguvušiem, kā arī amatieriem-entuziastiem, šāda vienotība parādās ļoti reti. Gan pārbūves brīžu pustumsā, gan arī saspēlē, bet sevišķi mēģinājuma laikā pirms izrādes Rīgas aktieŗi izcēlās ar biedriskumu pret saviem kollēgām, viņu darba un paša cilvēka cienīšanu.

Šādā gaisotnē ir viegli radīt lielus mākslas darbus, bet lai šādu gaisotni sasniegtu, katram māksliniekam ir jābūt lielai personībai, kas, kā Staņislavskis teicis, nemīl sevi mākslā, bet mākslu sevī. Režisors Alfrēds Jaunušans, aktieŗi Lidija Freimane, Astrīda Kairiša, Uldis Dumpis, Ģirts Jakovļevs un izrādes vadītājs Imants Filipsons īsajos Rīgas teātŗa mirkļos uz Sanfrancisko universitātes skatuves pārliecināja, ka tie ar pilnīgu sevis noliegsmi mīl latviešu teātŗa mākslu. Latviešu vecākās paaudzes skatītājiem, kas Nacionālā Teātŗa mākslu jau baudījuši Rīgā, būs interesanti zināt, ka arī vecās tradīcijas vēl vienmēr ir spēkā. Viena no tām ir lugas autora teksta neaizskaramība, lugu interpretējot jaunam iestudējumam. Otra − katrs tēls un tā skatuviskais uzdevums ir pamatots dzīves patiesībā. Šādu pieeju praktizēja bijušie Nacionālā Teātŗa režisori, to starpā arī Osvalds Uršteins, kuŗa mācības tagadējā ansambļa dalībnieki privātā sarunā pieminēja ar pateicību. Trešā − vēl vienmēr sevišķi ievēro izrunas mākslu, kas senāk ar savu patosu tik ļoti atšķīrās no citiem Latvijas teātŗiem. Vecākās paaudzes aktieŗi tagadējā Rīgas ansamblī šo veidu vai pareizāk manieri vēl nav pilnīgi atmetuši, kaut gan tieši rietumnieku teātŗu pazinējus šī maniere traucē ticēt tēla īstenībai. Trīs jaunākie aktieŗi, kas ne visi apmeklējuši tagadējā Akadēmiskā Drāmas Teātŗa studiju un ietekmēti no daudzām filmu lomām, jau runā pilnīgi bez pacēluma, un viņu tēlu ticamība ar to tikai iegūst. Trimdas latvieši ir pieraduši pie abiem runas veidiem, jo arī šeit vēl kādreizējie Nacionālā Teātŗa aktieri nav atmetuši veco manieri, bet jaunie šādu izrunas tradīciju nemaz nemēģina piesavināties. Kas reiz derēja Rainim, neder vairs Griezem; kas latviešu teātros bija nepieciešams Šekspīram, vairs neder ne amerikāņu, ne arī latviešu teātŗos spēlētam Tenesijam Viljemsam.

Nepareizi tomēr būtu apgalvot, ka visas tradīcijas un manieres noteikti jāatmet, radot tēlus vai inscenējot lugas šāsdienas publikai. Bieži vien šīs tradīcijas un manieres ir teātŗa konvenciju sastāvdaļas, bez kuŗu ievērošanas teātŗa mākslinieks darbotos pretī publikas vēlmēm. Ja tagad Rīgas publika Šekspīra lugās vēlas romantisku pacēlumu, kuŗa rāmjos tēlu pāraugšana parādīta ar aktieŗa ārējās formas palīdzību, tad nevar būt iebildumu Alfrēda Jaunušana radītajam Henrija IV raksturam. Ja tā pati publika vēlas ar prātu saprast amerikāņu filmu zvaigznes problēmas, tās slavai rietot, tad nedrīkstam prasīt, lai Lidija Freimane rada emocionalitātes pārsātinātu princeses Kosmopolisas tēlu, kā tas pieņemts amerikāņu skatuvēs. Bertolts Brechts, slimības dēļ nevarēdams reiz pavadīt savu Berlīnes ansambli uz viesizrādēm Anglijā, sūtīja vēstuli saviem aktieŗiem, piesacīdams, lai tie spēlē angļiem ātrākā tempā nekā tie raduši Vācijā, jo angļiem ir citādas teātŗa konvencijas. Paldies mūsu aktieŗiem no Rīgas, ka tie nemēģināja pielaikoties mūsu jaunajai mentalitātei, bet paturēja veidu savā tēlošanā, kas iepriecina rīdziniekus. Ar to mēs kļuvām tuvāki tautas dzīvajam kokam, kuŗa zari mēs esam, kaut gan bieži vien stipri apkaltuši. Kāds ansambļa dalībnieks, Rīgu atstājot, esot prātojis, kā latviešiem Amerikā aizvest Rīgas maizi. Nez’, vai muitnieki vienā un otrā krastā atļaus izvest un ievest? Paldies par iedomāšanos, bet tā bija nevajadzīga, jo Rīgas ansambļa māksla mūs tuvina tautai Latvijā vairāk nekā to iespētu klaips rudzu maizes.

Programma Sanfrancisko sākās ar skatu no Blaumaņa No saldenās pudeles, kuŗā Krišs aprāda Taukšķim jaunās piena mašīnas briesmas. Uldis Dumpis Kriša tēlu nospēlē ar komēdijai nepieciešamo vieglumu, un tēla uzdevums šai skatā − pierunāt Tauksķi aiziet no darba − sajūtams katrā zemtekstā. Alfrēda Jaunušana Taukšķis šķiet mazliet modernāks kļuvis, ne vairs ar tādu stulbumu apveltīts kā senāko raksturkomiķu traktējumā. Modernai publikai šāda pieeja ir pieņemama, un arī skats kļūst dramatiskāks, jo konflikts starp abiem tēliem kļūst spēcīgāks.

Nākošajā skatā redzam Astrīdu Kairīšu − Kristīni, Lidiju Freimani − Horsta madāmu un Ģirtu Jakovļevu − Edgaru Blaumaņa Ugunī. Skats sākas augstā emocionālā līmenī, Astrīdai Kairišai ar ļoti skopām ārējās formas detaļām norādot uz Kristīnes iekšējo cīnu līgavas kleitas uzlaikošanas brīdī. Lidija Freimane kā Horsta madāma reaģē uz šīm detaļām ar īsta meistara precizitāti, iekļaujoties skata temporitmā un virzot to uz kulmināciju. Kad Kristīne izgājusi blakus telpā, Lidija Freimane, spēlē ar niecīgu mirtes zariņu, lieliski kommentē iepriekšējo dueta skatu, ne brīdi nepārtraukdama Horsta madāmas iekšējo monologu. Jakovļeva Edgars uznāk skatuvē kā no linu mārka izvilkts un nopērts suns, tikai ar acīs degošu nemieru iezīmēdams tēla objektīvu. Kairišai atgriežoties, divspēle starp viņu un Jakovļevu skatītājiem liek aizturēt elpu; ar maz kustībām, niecīgu vaibstu spēli, tikai acīs degošu kaisli un sāpēm aktieŗi spēj sasniegt ilgi neredzētu kulmināciju, ko delikāti pārtrauc zvana skaņas.

Pirmo izrādes daļu nobeidz skatu kompozīcija no Pētera Pētersona Man trīsdesmit gadu, piedaloties visam ansamblim. Luga rakstīta brīvā pantā, ko pārtrauc īsas replikas, atgādinot vēlā ekspresionisma technikas, un Raimonda Paula mūzika. Intriģējoša ir Kairišas dziedātā dziesma par līko gurķi, kas gan būtu viņas tēlotajai Rozei vairāk piederējusies, ja tās izpildījums būtu skarbāks, vai noteiktāk publikai adresēts. Aktieri šīs lugas neparasto stilu labi izturēja, ar rotaļīgu vieglumu norunājot tekstu un tai pašā laikā iezīmējot tēla darbības mērķus. Darbība bija sekmīgi izvērsta pa visu skatuvi, un radītās mizanscēnas palīdzēja uzmanības centru efektīvām maiņām. Lidija Freimane, kas bija tēlojusi galveno lomu Rozi lugas pirmajā inscenējumā, šoreiz tēloja divas lomas: rupjo sētnieci Vidagu un pazemīgo Sievu. Interesants bija Jaunušana radītais Kāds, kas pēc Taukšķa redzēšanas pārsteidza ar kosmopolītānu vieglumu ir kustībās, ir runā. Skatu kompozicija tomēr varēja būt īsāka; trūkstot starpainām, kur ritms citādāks, tā kļuva vienmuļa.

Jau cietāks rieksts bija otras daļas pirmais uzvedums − Tenesija Viljemsa piektā aina no lugas Jaunības putns ar saldo balsi. Jau pats lugas virsraksta tulkojums idiomatīski skanētu labāk − „Ak, skaistā jaunība!” No vienas teksta tulkojuma dzirdēšanas nav iespējams apgalvot, ka tulkojums pats nebūtu izdevies, un, ievērojot iepriekš teikto, nevaram zināt, kā tas skan Rīgas klausītātājiem. Arī koncerta izrāde sevišķi nepalīdzēja radīt vidi, kas sevišķi svarīga Viljemsa lugām. Tomēr Rīgas aktieŗi, sevišķi Ģirts Jakovļevs un Lidija Freimane, pierādīja, ka ir spējīgi plašai un skarbai emociju skālai. Iebilde gan ir pret pašu lugas lasījumu, kuŗā pietrūka pēkšņo izjūtu maiņu iezīmēšanas tādā veidā, lai publiku pilnīgi pārliecinātu. Iemeslus varam tikai minēt: varbūt tulkojums nav skatuvisks, bet tikai literārs; varbūt aktieŗi un režisors analizējuši tekstu, sākot ar jautājumiem „ko” un „kā” tēls saka un dara zināmos brīžos, nevis ar „kāpēc”.

Tomēr šķiet, ka vismaz Viljemsa lugās, Akadēmiskais Drāmas Teātris darītu labi, neuzskatot tulkoto tekstu par svētumu. Viljemsa tēli savus temporitmus nenes vārdos, bet gan emocijās. Tādēļ, lugas tulkojot, vajadzētu vispirms atrast emociju idiomas, ko tad brīvi izteikt ar latviešu skaņām, vārdiem un teikumiem, kas stimulētu Viljemsa radīto dramatisko darbību. Cik atceros no sava skolotāja Osvalda Glāznieka stundām, viņš lietoja jēdzienus kā „caurejošā darbība” un „psīcholoģiskās daļiņas”. Sevišķi Viljemsa lugās šīs „psīcholoģiskās daļiņas” nevar iezīmēt, sākot ar kāda tēla runas sākumu un beigām; tās sākas, kad ar zināmu fizisku darbību tēls mēģina sasniegt kādu mērķi un beidzas, kad mērķis sasniegts vai ceļā radies kāds šķērslis.

Arī nākamais skats cieta no pārmērīgas pielaikošanās tekstam. Alfrēds Jaunušans Šekspīra Henrija IV lomā rādīja izcilu iekšējo formu, bet ārējā − kustības un deklamācija − nepārliecināja. Varētu gan pievienoties skatuviskam pacēlumam balsī un žestos, ja skatītājs spētu redzēt pilnu inscenējumu ar kostīmiem un dekorācijām. Koncertizrāde šādu izdevību nedeva, un aktieŗu spēle nepalīdzēja skatītāju fantāzijai tādu radīt.

Viss ansamblis piedalījās nobeiguma ainā, kas sastāvēja no Ferenca Molnāra Lilioma fragmentu montāžas, papildinātu ar Māra Čaklā dziesmu tekstiem un Imanta Kalniņa mūziku. Šī montāža lieku reizi pierādīja, ka Rīgas Akadēmiskā Drāmas Teātŗa aktieŗu kollektīvs latviešu teātrim kaunu nedarītu pat uz lielo zemju skatuvēm. Tā parādīja visu piecu aktieŗu plašos ampluā, bet sevišķi trīs jaunāko tēlotāju labo skolu. Kairiša var ne tikai ar saviem „dvēseles spoguļiem” − acīm iezīmēt tēla sajūtas un to maiņas, viņa brīvi var tēlot tiklab reprezentējošā, kā arī prezentējošā stilā, viņa var būt pieglaudīga kā kaķis un asa kā ezis. Dumpis ir spējīgs radīt tēlus reālisma noteiktos rāmjos un arī kommentēt savu radīto tēlu vai, kā tas episkā teātrī piederas, demonstrēt to. Viņā ir dziļa nopietnība, bet viņš arī var būt draiskulīgs šķelmis, kas sevišķi iederējās, spēlējot Lilioma lomu. Jakovļevs labi iederas klasiskās lugās sava izkoptā ķermeņa un balss dēļ; bet viņš arī publiku pārsteidza ar apbrīnojamu komēdijas techniku Fičūra lomā. Spriežot no maza negadījuma ar tekstu, viņš var būt arī labs improvizācijā. Kaut gan pirmizrāde Amerikas apstākļiem bija daudz par gaŗu − tā vilkās trīs stundas − publika izrādi uzņēma ar lielu interesi un neskopojās ar aplausiem. Kā sevišķu piedevu publika saņēma Āksta dziesmu no Zīverta lugas Āksts. Šī dziesma dziedāta Rīgas Dailes Teātrim ievācoties jaunajās telpās, un to, ieskaņotu lentē, Drāmas Teātŗa viesi-aktieŗi ziedu veltēm rokās dziedāja līdz. Šķiet, arī publikā bija daudzi, kas vēlējās dziedāt līdz, ja vien asaras nespiestos kaklā: „...tāds pats kā tu, tāds pats kā es, jo bij’ tas muļķa āksts.”

REŽISORS JĀNIS ZARIŅŠ
1893-1979

Biografiskas ziņas

Dzimis 1893. g. 8. septembri Āraišu pag. Drabešu muižā. Mācījies Valmieras skolotāju seminārā. 1911. g. iestājies J. Madernieka mākslas studijā. Vēlāk apmeklējis Rīgas, Kazaņas un Pēterburgas mākslas skolas. 1914. g. apmeklēja R. Veica aktieŗu kursus. 1916. g. debitēja Rīgas Latviešu biedrības teātrī kā aktieris. No 1919.-1922. g. papildinājās Maskavas Dailes teātrī, darbojās Latviešu strēlnieku frontes teātrī un Maskavas Valsts latviešu teātrī.

1922. g. atgriezās Latvijā. No 1922.-26. g. aktieris un režisors Liepājas teātrī; no 1926.-32. g. strādāja Nacionālajā, Strādnieku, Ceļojošajā un Tautas teātrī, arī teātŗa skolā un kursos. Šajā laikā Zariņš izveidojās par režijas mākslas meistaru. Tas atspoguļojās it sevišķi laikā no 1932.-38. g. Nacionālajā Operā, iestudējot daudzas operas, arī vairāku latviešu operu pirmuzvedumus. Laikā no 1938.-44. g. režisors Nacionālajā teātrī, un pēdējā darbības gadā bija arī šī teātŗa direktors. 1944. g. devās trimdā.

No 1945.-51. g. režisors Mērbekas latviešu teātrī Vācijā. No 1952.-62. g. dzīvoja Anglijā. 1962. g. atgriezās Latvijā, kur darbojās par Operas un baleta teātŗa režisoru, gan arī viesodamies Dailes un Drāmas teātŗos.

Sarakstījis grāmatu Mans darbs teātri. 1979. gada 5. februārī latviešu lielāko režisoru pavadīja pēdējā gaitā uz Rīgas Meža kapiem.

 

LAIKA BIEDRU - TEĀTRINIEKU ATZIŅAS UN VĒRTĒJUMI

 

Jānis Zariņš aizgāja no dzīves ar tikko padarīta darba sajūtu, un šī sajūta bija vienīgā, kuŗu meistars savā mūžā sauca par laimi.

Lilija Dzene (Literatūra un Māksla, 1979. g. 2. februārī)

*

− To, ko Jānis Osis prata spilgti ietekmīgi savās režijās parādīt, to Jānis Zariņš − pierādīt.

Anta Klints (Tā nebija lietaina diena, 1974. g.)

*

Jānis Zariņš ir īsts operas režijas meistars. Viņa uzvedumos cildenā un gudrā vienkāršība, kas izaugusi no smalki izprastas un sekmīgi realizētas operas žanra dziļākās būtības, ir mākslas pilnības paraugs.

Arvīds Darkevics (Literatūra un Māksla, 1971. a. 1. maijā)

*

Es ļoti augstu cienīju un cienu režisoru Jāni Zariņu. Es mīlēju viņa vienkāršo, mazliet robusto dabu un apbrīnoju viņa erudītās zināšanas par teātri. Bet vai tāpēc mēs neesam strīdējušies? Ak tu manu dieniņu! Gan mēģinājumos, gan izrādēs mēs abi esam sakūruši tādus uguņus, ka vēl tagad silti, tos atceroties. Tās nebija raķetes, kas uzliesmoja, lai pablisinātos pie debesīm un nodzistu nevajadzīgi savtīgos nolūkos. No šādiem strīdiem arvien palika pāri kāds rosinātājs domu pavediens, kas mudināja darbu, tāpat kā pērnās zāles nodedzināšana pavasaros mudina jaunas zāles augsmi.

Mariss Vētra (Mans Baltais nams, 1954. g.)