Eduards Freimanis
PILSĒTAS ATJAUNOŠANA
1.
Tā bija diženākā diena Jukuma Mārvila mūžā: viņš saņēma otru universitātes beigšanas diplomu. Nu viņš bija ne tikai inženieris, bet arī architekts.
Gadu gadiem Jukums bija strādājis un studējis, sevi netaupīdams. Naktīs, kad miega lavīna dzina meklēt glābiņu gultā, viņš brīdi paraudzījās savos augstceltņu plānos, un miegs aizvēlās tālumā. Atkal viņš varēja mielot smadzenes ar raibu raibām gudrībām. Galds un plaukti bija piemētāti grāmatām, kas visas prasījās lasāmas. Bija ne tikai jāpaplašina zināšanas, bet arī jādzenas līdz jaunākajiem atklājumiem. Vasaras brīvdienās Jukums pieņēma jebkādu darbu, ja tikai alga bija laba un varēja strādāt virsstundas. Piecus mēnešus bija jāsvīst nesaudzīgi, lai nopelnītu skolas naudu un iztiku visam gadam. Vienīgi svētdienās Jukums dzīvoja vaļībā: lasīja par lielpilsētu būvniecības problēmām. Gulēja astoņas laiskas stundas. Reizēm aizbrauca uz pilsētas noplukušo daļu. Staigāja pa izdrupušām ietvēm; skatījās aiz vecuma kroplo namu mugurās. Sen šos graustus vajadzēja nojaukt! To vietā uzcelt daudzstāvjus krāsainos tērpos un spožām logu acīm.
Reizē ar diplomu Jukums saņēma uzslavas rakstu, jo viņš bija sekmīgākais students šīgada architektu izlaidumā. Viņa izstrādātais Burinas atjaunošanas projekts bija izstādīts celtnieku pils galvenajā zālē. Jukums bija iecerējis pārdrošus mērķus, kuŗu piepildīšana izmaksātu trīs biljoni dolāru. Bet kas par to? Lai pilsētas valde izbeidz tērēties par sīkumiem un pievēršas grandioziem darbiem, kas Burinu ievestu visas pasaules televizoru programmās. Vientuļā prēriju pilsēta kļūtu daiļava - lepna, apbrīnota, iekārota. Tanī pulcētos mākslinieki, zinātnieki, rūpnieki; Burina augtu augumā un bagātībā.
Kad izlaiduma svētki bija beigušies, Jukums sakārtoja projektu. Noglāstīdams katru lapu, viņš visas ievietoja lielos turētājos - pareizā kārtībā. Tad noslēdza zāles durvis un cerēja, ka naktī neizcelsies ugunsgrēks.
Nākošajā rītā Jukums pievāca lielo grāmatu, pasauca taksometru un devās uz pilsētas valdes namu. Tur viņu sagaidīja Burinas galva - Ivars Rents - un pāris viņa padomdevēju.
“Tā ir jaunā Burina, ko es jums atvedu”, Jukums sacīja rosīgi, paceldams vāku un norādīdams uz atjaunotā centra kopskatu.
Rents piecēlās un uzmeta zīmējumiem skatu. “Izskatās kā Ņujorka”, viņš atzina.
Jukums: “Burina būs lieliskāka par Ņujorku! Tā būs vienīgā lielpilsēta pasaulē, kuŗā nebūs noplukušu apvidu. Vienīgā nākotnes pilsēta!”
“Kur paliks mūsu klaidoņi?” viens padomdevējs smīnēja.
Jukums: “Pilsēta rada klaidoņus, nevis klaidoņi pilsētu. Kad nolīdzināsim vecās drupas, klaidoņi pāraugs vai aizbēgs.”
“Nebēgs vis,” domāja otrs padomdevējs. “Tikai piebradās mūsu tīrās istabas.”
Viņi šķirstīja lapas un runājās krietnu pusstundu. Tad Rentam vairs nebija laika, un viņi izšķīrās. Projektu pievāca padomdevēji, solīdamies to izstudēt.
“Tādi žurkas nekā nestudēs,” Jukums zūdījās, soļodams uz darba sagādes biroju. “Viņiem patīk piepainas sienas un ar zalpēteri pieauguši pagrabi. Žurkai ir žurkas domāšana.”
Jukums atrada darbu lielā būvfirmā. Tā pilsētā pirka vecas būdas savienoja kopā piecus apbūves gabalus un cēla četrstūrainus daudzstāvjus. Tie visi bija vienādi pēc plāna un satura. Tādus celšot divi gadus; tad pāriešot uz lielākiem milzeņiem. Tāpēc pieņēmuši inženieri - architektu Mārvilu, lai viņš sāk pētīt jaunās iespējas un veido plānus nākotnei.
Labi. Jukums zīmēja un rēķināja ar tādu skubu, it kā pastarā diena būtu paredzama vēl šogad. Atmiņā viņam spīguļoja tie plāni, ko bija izveidojis pilsētas atjaunošanas projektam. Protams, gribējās spert soli tālāk - radīt vēl īpatnāku, cildenāku milzeni. Tas būs četrdesmit stāvu apaļš tornis, kurā katrs stāvs atsevišķi griezīsies ap savu asi. Stāva apdzīvotāji varēs vienoties par rotācijas ātrumu. Kaut arī augstceltnē būs trīs simti divdesmit dzīvokļu, neviens dzīvoklis nelīdzināsies otram. Dienām un naktīm bija jādomā, lai radītu šo milzīgo plānu skaitu. Bet tāda iedziļināšanās padarīja dienas žiglas. Mēnesis aizskrēja kā vēja aizpūsts; nākošais bija vēl straujāks.
Tad Jukums saņēma strupu vēstuli kā pļauku: ievērojot savu speciālistu padomu, pilsētas valde nolēmusi Mārvila kunga priekšlikumu noraidīt. Paldies par piedāvājumu. Projekta autors var savu darbu saņemt atpakaļ pilsētas valdes būvniecības nodaļā.
Jukums nebija pārsteigts; viņš tikai norūca: “Burina nekad nekļūs nākotnes pilsēta, ja algos žurkas par speciālistiem.”
Izprasījis brīvu pēcpusdienu, Jukums dabūja savu lielo grāmatu un devās uz provinces valdību. Pilsētu atjaunošanas ministrs bija nevaļīgs; tā to prasīja augstais stāvoklis. Mārvila kungu viņš varot pieņemt pēc nedēļas. - Jukums samierinājās.
Atgriežoties darbā, viņu saņēma jauns negadījums. Jukuma projienes pēcpusdienā uzņēmuma direktors bija netraucēti iepazinies ar jaunpieņemtā inženiera - architekta darbu. Tas bija viņu pārsteidzis, pat sakaitinājis.
“Jūs esat fantasts! “ direktors Runtulis saņēma Jukumu bez labrīta. “Jeb vai gribat mani izmuļķot?”
Apstājies pussolī, Jukums stostījās: “Meklēju oriģinalitāti - paši teicāt - jums jaunumi patīkot -”Jaunumi gan! Bet ne ārprāts!”
“Manā darbā ir veselīga nākotne,” Jukums sapīka. “Jūs kļūsit slavens kā faraons Ramzess, ja šādas augstceltnes būvēsit. Nākotnē labi maksās tikai par jaunumiem!”
“Nobankrotēšu!”
“Mani atpalikusi celtniecība neinteresē - “
“Ko lai ar jums iesāku?” Runtulis vaimanāja. “Domāju: jūs atradīsit jaunas balkonu formas, dzīvas krāsu gammas; samazināsit izdevumus, lietojot plastiku metalla vietā. Bet jūs plānojat augstceltnes ērmu! Kas tādu pirks, ja arī uzceltu?”
“Ir bagātnieki, kam vienreizība šķiet svarīgāka par naudu. Miljonāri tērējas, lai samazinātu nodokļus.”
“Nieki! Pircēji par cenu vien runā! Kaulējas. Jo kāds bagātāks, jo knauzerīgāks!”
“Tielējas, kad jāmaksā par atpalicību.”
“Manas celtnes nav atpalikušas!”
“Bet drīz tādas būs!”
“Strīdi ir laika nosišana. Mana stunda ir vismaz piecdesmit dolāru vērta. Sakait, vai pametīsit šo plānu un veidosit kaut ko saprātīgu?”
“Nē!” Jukums atcirta strupi.
“Tad jums jāiet!”
“Ar prieku!”
“Ņemiet šīs muļķības līdz!”
“Plāni ir jūsu - jūs man algu maksājāt –”
“To norakstīšu zaudējumos. Papīrus metīšu kurvī!”
“Lai jums veselība - ar sūnu apaugot!” Jukums izgāja platiem soļiem, atpakaļ nepaskatījies.
2.
To pašu dienu Jukums sāka meklēt citu darbu. Laksa būvfirmai nevajadzēja ne architekta, ne inženiera. Tāpat pie Kristensona un Jaohima. Bloku brāļiem inženieris bija vajadzīgs, jo viņi bija nolēmuši paplašināt darbību. Bet viņi meklēja speciālistu ar pieredzi. Tas Jukumu kaitināja:
“Mūsu dienās celtniecības jaunumi nāk tik strauji, ka pieredzei maza nozīme. Labāk pieņemt inženieri, kas nesen universitāti beidzis un zina visus jaunumus.”
“Mēs esam uzmanīgi ar jaunumiem,” Mārtiņš Bloks skaidroja. “Tie dārgi maksā.”
“Ļaudis jaunumus pieņem lēnām,” Džordžs Bloks atbalstīja brāli. “Tikai pāris pārmaiņu gadā - “
“Tāpēc būvniecība ir tik atpalikusi!” Jukums sauca sašutis... Ikviena cita zinātne to apskrējuši par pilnu loku! Bet revolūcija celtniecībā ir nenovēršama! Kad tā sāksies, speciālistiem būs jābūt jauniem!”
“Kad revolūcija sāksies, mēs iesim pensijā,” rūca Mārtiņš, noglaudīdams savus sirmos matu rugājus. Viņa galva līdzinājās ezim, kas sacēlis adatas, lai aizstāvētos.
Džordžs pagriezās pret durvīm ,likdams Jukumam saprast, ka saruna beigusies.
Pie Makdonalda neveicās labāk. Uzņēmuma prezidents bija smags un ciets kā akmens piemineklis. Sasveicinājies ar Jukumu, Džeks Makdonalds palika sēžot aiz plata riekstkoka rakstāmgalda.
“Kur iepriekš strādājāt?” prezidents piesita kā ar āmuru.
“Pie Runtuļa.”
“Kāpēc aizgājāt?”
“Viņš bija sīkstulis - domāja tikai par naudas raušanu. Pretojās pārmaiņām.”
“Naudā ir tikums - visas pasaules mērogā. Redziet, kā mūsu bagātajā zemē taupa pat tukšas pudeles un vecas avīzes. Cik ilgi strādājāt pie Runtuļa?”
“Divi mēnešus.”
“Tikai? Speciālistiem jāpaliek uzņēmumā gadu gadiem.”
“Tā ir novecojusies nostāja. Modernais speciālists bieži maina darbu. Tā var iepazīties ar jaunumiem dažādās vietās. Var vērtēt, salīdzināt, izsijāt. Uzrodas drošas idejas -patika mēģināt un pētīt.”
“Mans uzņēmums nav pētniecības laboratorija.”
“Ikvienam iestādījumam jāmeklē, jāpētī! To prasa technoloģijas revolūcija.”
Makdonalds paskatījās pulkstenī, bet Jukums vēl neaprima:
“Augststāvjos, ko šodien ceļam, dzīvos rītdienas ļaudis. Tie nesamierināsies tikai ar dzīves telpu, bet prasīs, lai dzīvoklis bagātina viņu ikdienu. Tāpēc –”
“Jūsu filozofēšana derīga kādam pārgudrinieku klubam. Man, diemžēl, nav laika klausīties.” Ar valdonīgu kustību Makdonalds paņēma biezu papīru žūksni un sāka to šķirstīt.
Jukums norija sakāmo. Saprata, ka viņam jāiet.
Ārā bija dzintara diena, bet neveiksmes noslāpēja Jukuma prieku. Grūti bija sagrābstīt izjukušās domas. Viņš vilkās uz priekšu kā robots, kuŗā nav vēl iepotētas cilvēka smadzeņu šūnas.
Pēc garas pusstundas Jukums atdūrās pret nosūbējušu koka namu. Nu viņš it kā pamodās; iekrita atpakaļ apzinīgu domu skrejceļā.
Netīši viņš bija nonācis Burinas noplukušajā daļā. Šis nams viņu kaitināja. Jukums bija noskaidrojis, ka nama īpašnieks ir vecs ungārs, kas bija apsēsts ar naudas audzināšanu. Vecis bija par skopu, lai namu uzkoptu. Bet viņš ieņēma krietnu naudu, izīrēdams mazus dzīvoklīšus neprecētām indiānietēm ar bērniem. Tā kā viņām nebija apgādnieku, viņas dzīvoja ar valdības pabalstiem. Aizspriedumu dēļ daudzi namsaimnieki viņām dzīvokļus neīrēja. To izmantoja vecais ungārs, prasīdams nekaunīgu īres maksu.
“Izsūcējs, liekēdis, sīkstulis,” Jukums ņurdēja, nostājies nama priekšā. Viņš gavilēs tai dienā, kad pie mājas ieradīsies kāpurķēžu milzenis un sāks nojaukšanas darbu. Lielā lāpsta trieksies koka sienā, kas sprakšķēdama sabruks. Viena pēc otras piebrauks kravas mašīnas, kuŗās nojaucējs sametīs vecos dēļus, spraišļus, ķieģeļus un jumta lubas. Vakarā nama vietā būs patīkams tukšs klusums. Nākošajā dienā tāds pat liktenis uzbruks kaimiņu mājai - trīsistabu būdai ar nošļukušu lieveni, apdrupušu skursteni un divdesmit gadu nekrāsotām sienām.
Pēc nedēļas būs atbrīvots klajums, kuŗā varēs celt augstceltni kā stikla kalnu. Trīsdesmit vai četrdesmit stāvos! Sienas būs krāsainas un priecīgas. Istabas būs plašas ar bieziem paklājiem kā smaržīgu sila sūnu. Telpās cilvēki vadīs raženas dzīves, nevis žūpos vai sīkstuļosies ar naudu.
Tā būs pirmā aina jaunās Burinas veidošanā. Sekos citi nojaukšanas un uzcelšanas gājieni, līdz Burina kļūs šī kontinenta brīnums.
3.
Jukums nogaidīja mēnesi, līdz saņēma vēstuli no provinces valdības. Kāds ierēdnis izteica nožēlu, ka valdībai trūkstot kapitāla, lai aizsāktu tik plašu darbu. Priekšlikums esot pārgalvīgs. Varbūt Mārvila kungs varot ieinteresēt dažus būvuzņēmējus, lai pakāpeniski pārveidotu Burinas novecojušo daļu. Labas sekmes, un paldies par centību sabiedrības labā!
“Liekuļu vēstule!” Jukums pukojās, papīru saplēsdams. “Nedrošība audzina atpalicību; tā savukārt aizēno rosību un dzīves prieku. Burina iesnaudīsies - kļūs sūnu un putekļu valstība.”
Vai meklēt pārdrošniekus starp celtniekiem? Varbūt kāds gribētu, lai viņa dzīve kļūst daļa no Burinas vēstures? Nē! Nebija vērts cerēt, ka sesku alā varētu ievilināt vēju, lai tas ienes svaigu gaisu. Burinai jānes tas pats lāsts, ko cieš ikviena pilsēta šai zemē. Tai jābūt slimniecei ar neārstējamu vēzi sirdī. Tai bija bailes no jaunu domu domātājiem; tā izsmēja nākotnes piļu un tempļu plānus; tā gribēja aptaukoties savās praulu būdās.
Nebija vērts meklēt darbu. Nevienam neinteresēja Jukuma pārdrošības, bet viņš nespēja sevi iedzīt vecu domu rijā. Pāris nedēļās Jukums uzcēla ap sevi vientulības žogu un nelaida nevienu ciemos.
Viņš kļuva klaidonis. Ēdienu laikos Jukums ieradās Pestīšanas armijas zālē, kur pulcējās tie, ko dzīve bija ieminusi renstelēs. Naktis viņš pārlaida pamestās mājās, kuŗu īpašniekiem bija sikspārņu daba: viņi mīlēja graustus un gruvešus.
Reiz tādā mājā Jukums atrada pilnu sērkociņu kastīti. Viņš nebija smēķētājs, bet kastīti pašūpoja rokā. Aizdedzināja vienu skaliņu. Skatījās liesmiņā, kas likās dzīva. Kad uguns tuvojās pirkstiem, viņš sērkociņu nometa. Tas uzkrita izbalējušai avīzes lapai, kas gadījās uz grīdas. Lapa aizdegās. Acumirklī Jukums gribēja uguni nomīt kā indīgu ķirzaku. Bet viņš savaldīja pacelto kāju: lai sadeg vecā lapa! Lai sadeg netīrumi zem tās! Radīsies laukumiņš tīras grīdas. Uguns nebija ķirzaka - tā bija hiēna, kas uzlasa, uzlaiza netīrumus. Riebīgs dzīvnieks - vienmēr noplucis, izsalcis. Rijīgs. Uzbruka cilvēkiem un dzīvniekiem, bet turēja tuksnesi tīru.
Kad liesma mēģināja iegrauzties grīdā, Jukums to nomaitāja. Kāpēc? Vai nebūtu labāk, ja sadegtu šis pieputējušais, piesmakušais grausts? Lai izkūp ar visām žurku migām un baložu mēsliem! Nē! Ugunsgrēks ir bīstams, lai kāda ir celtne, ko tas aprij. Atskrietu dzēsēji un lietu ūdeni; gadītos policija un meklētu vainīgo. Ja noķertu, saslēgtu rokas un vestu uz cietumu.
Bet kas tas būtu par skatu, kad liesmas sašķaidītu tumsu un atpestītu šo zemes laukumiņu no vecā, pelēkā lietuvēna! Rītā būtu atlikusi tikai pagraba bedre pilna baltiem, viegliem pelniem, vecām metalla plītīm, ūdens vadiem un sakusušiem logu stikliem. No viena truma Burina būtu atbrīvota.
Ja sagaidītu divus naktī, kad pilsēta būtu iesnaudusies, tumsā varētu ienirt ka dzelmenī. Aši pazust, paslēpties. Tikai pāris minūšu vajadzētu. Tādā spoku laikā gan dzēsēji, gan policija ir samiegojušies un gausi. Kam arī būtu kāre medīt liekā grausta aizkūrēju?
Jādara kaut kas, lai atjaunotu dzīvošanu. Dīkdieņa dzīve rada pelējumu smadzenēs. Ja tā ilgi nīksti, tad ir pūlēdamies nevari atjaunoties.
“Aurojošā sārtā jāsadedzina šī ikdiena,” Jukums sprieda, iziedams atkal uz ielas.
Pa krauju viņš nokāpa upmalā; brīdi skatījās smagajā straumē, kas šķita dzīva un runīga. Zivs ir tikai zivs tāpēc, ka tā mīl melnus dziļumus. Tai sveša ir saules, vēju, koku, zāles un mākoņu svētība.
Atgriezies atkal ielās, Jukums pagāja gaŗām baznīcai. Neapstājās, jo bija pilns grēcīgu, pārdrošu domu. Izvairījās Dieva, lai sirdsapziņa nesāktu riet kā uztraukts suns. Vēlreiz pagāja gaŗām pamestajai mājai. Tā atkal likās kā audzējs pilsētas krūtīs. Augonis jāizoperē, lai pilsēta varētu priecīgāk dzīvot. Jāpalīdz pilsētai; jāsaceļas pret tiem, kās grib, lai tā nīkuļotu. Jāņem palīgā uguns, jo tā ir šķīstītāja.
Lieku reizi Jukums atkārtoja visus iemeslus, kāpēc viņam nebija ko baidīties no policijas. Viņš taču nebija līdz smieklīgumam bailīgs! Atbrīvot pilsētu no augoņa bija viņa pienākums! Sikspārņu, peļu un vaboļu perēklis! Neciešams, ienīstams, nomaitājams!
Izmetis līkumu pa pilsētas jaunākajām ielām, Jukums no aizmugures piezagās graustam. Paslēpās ceriņu pudurī un klausījās. Tālumā dzirdēja sprauslojam kravas spēkratus. Nepatīkams troksnis, kas liecināja, ka pilsēta nebija pilnīgi aizmigusi. Sprauslošana kļuva mērenāka, līdz tālums to pavisam noslāpēja.
Pulkstenis pasta nama tornī nozvanīja vienu. Vai gaidīt vēl stundu? Vēl sešdesmit minūšu karsēt galvu un ķīvēties ar sevi? Nieki! Nakts miegainākais laiks pienācis; nav jēgas kavēties!
Tumsā Jukums sagrābstīja dažas papīra lapas. Piesardzīgi viņš tās saņurcīja kamolā. Troksnis likās skaļš - it kā plīstu stikli.
Pa izdrupušām kāpnēm Jukums nokāpa pagrabā, kas šķita kā pazemes ala, kur dzīvo spoki. Iespraucās telpā caur pusvirus durvīm. Kāja atsitās pret tukšu skārda trauku, kas iekliedzās ar taures skaļumu. Jukums pārbijās. Brīdi stāvēja klusāks par tārpu. Pat elpot lāga nedrīkstēja.
Varbūt mājā bija kāds paslēpies? Kāds klaidonis. Kāds pusaudzis - aizbēdzis no vecākiem.
Nē! Nemanīja nekādas skaņas. Pat žurkas negrauza alas, un peles nespēlējās papīros. Sargādamies atkal sacelt troksni, Jukums sameklēja kāpnes uz pirmo stāvu. Tumsa bija melnāka par nāvi, jo daži logi bija aiznagloti. Gaiss likās smags un biezs kā rāva. Ja viņš ilgi še paliktu, tad pamazām noslāptu. Savādi, ka pirms dažām stundām mājas iekšiene bija likusies daudz patīkamāka.
Jukums vēlreiz apstājās un klausījās. Likās: klusumā viņš sadzirdēja tālu sienāžu dziesmu. Vai tomēr nepamest šo Burinas trumu? Iziet ārpus pilsētas - pārgulēt nakti siena gubās - klausīties sienāžu koncertā un putnu klaigās? Pamest šo apburto māju! Izbēgt no savas apsēstības!
Viņš jau pagriezās, lai meklētu pēc izejas. Tad kā varde viņā ielēca sašutums par paša gļēvulību. Māja – riebīgā ragana! Kā viņš to ienīda! Rīt viņš sev nespēs piedot, ja šonakt raganu nenobeigs!
Iesizdams sev pa pieri, Jukums aizdzina nevajadzīgās sajūtas. Sāka kustēties drošāk. Sataustīja kādu virtuves skapīti. Atrāva durtiņas; iebāza plauktiņā papīrus. Uzrāva sērkociņu. Telpa piešķiedās ar dzeltenu gaismu kā karsta sēra lavīnu. Jukums saņēmās, lai pārāk nesteigtos ar papīru aizdedzināšanu. Acumirkli vēl uzkavējās, pārliecinādamies, ka liesma patiesi auga. Tad viņš ārprātīgā steigā meklēja durvis, skrēja lejup pa kāpnēm un caur pagrabu uz izeju.
Pagalmā Jukums attapās, ka jāiet prātīgi, lai nesētu aizdomas. Bailes viņu smacēja. Plati atplestu muti viņš rija gaisu, lai uztraukums pielaistos.
Tuvākajā pilsētas dārzā Jukums paslēpās apstādījumos. Pa zaru spraugām paskatījās atpakaļ. Gandrīz iekliedzās: milzīgs liesmu spoks mēdījās ar debesīm.
Sāka vaimanāt sirēnas. Trakodami skrēja ugunsdzēsēju spēkrati. Līdz Jukumam atlēca daži strupi saucieni. Pāris cilvēku aizrikšoja uz ugunsgrēka pusi.
Pamazām Jukuma uztraukumu nomainīja smags stulbums. Izzuda jēga par laiku. Skats kā fakirs līda ugunī, līdz liesmas saplaka un paslēpās aiz namiem.
Kad dārzā iezagās pelēks rīts, Jukums piecēlās. Nezināja, kurp iet. Kāpēc vispār piecēlās? Kāpēc nepalika turpat atgūt izšķiesto miegu?
Kājas viņu vilka uz ugunsgrēka vietu, bet viņš dzina sevi ārā no pilsētas. Pagājis garām eļļas fabrikām, Jukums sasniedza plašus āboliņa laukus. Klajumā bija miers. Viņš ielīda pamestā siena šķūnītī, uztaisīja migu, padzina domas pa pagājušo nakti un aizmiga līdz' pēcpusdienai.
Atgriezies pilsētā, Jukums nopirka avīzi un meklēja ziņojumu par ugunsgrēku. Pēc uzmanīgas skatīšanās viņš atrada divi rindkopas gaŗu rakstiņu. Uguni laikam pielaidis kāds neuzmanīgs klaidonis vai nebēdņa bērns. Ļaunprātību grūti iedomāties, jo graustam nebija nekādas vērtības.
“Ziņa pavirša un interese zem nulles”, Jukums sprieda, iemeta avīzi atkritumu tvertnē un devās uz Pestīšanas armiju gaidīt vakariņas. Izsalkums grauza vēderu; Jukums uz pāris stundām paglābās no domām par dedzināšanu. To nakti viņš atpūtās kopmītnes gultiņā. Tielējās ar vēlēšanos iet klaiņot, ložņāt pa atstātu māju sētām un iedomās celt Burinas jaunās pilis.
Bet nākamajā rītā viņš nebija novaldāms. Steigā iztukšojis savu biezputras bļodiņu, Jukums izskrēja uz ielas. Vispirms gribēja paiet gaŗām aizpagājušās nakts nedarba vietai. Viņš neapstājās; pat galvu nepagrieza sāņus. Tikai šķielēdams redzēja robu māju rindā. Padzenot aizspriedumus, viņš varēja priecāties, ka veco māju biezoknī nu bija drusku brīvas telpas. It kā gaisa būtu vairāk, un tas būtu tīrāks. Nē, pārgalvību nebija ko nožēlot. Ai, kā viņam patiktos iekāpt sedlos māju sagāzējam un notīrīt visu ielu! Bet to viņš nevarēja. Bija jāatstāj ikdienas cilvēki nīkt savās pieticības celtnēs. Lai cik lepna turējās Burina, no savas pelēcības tā nespēja atbrīvoties.
It kā netīši Jukums atkal atrada kādu pamestu māju. Neuzkrītoši, bet acīgi skatīdamies, viņš ievēroja mājas austrumu sānā pavirši aiznaglotu logu. Naktī tas ielaistu viņu telpās. Ielāgojis grausta ielu, Jukums atgriezās uz pusdienām Pestīšanas armijā. Lai nebūtu jāmokās ar sakarsētām domām, viņš pēcpusdienu pavadīja bibliotēkā, studēdams jaunākos atklājumus pilsētu atjaunošanā.
4.
Kaut arī Jukumam nebija šaubu, ka drīz viņu noķers, viņš nespēja pārvarēt savu apsēstību. Kad ik pārnaktis liesmās izgaisa kāda veca celtne, pilsētas avīze pirmajā lappusē ziņoja, ka uzklīdis ārprātīgs dedzinātājs. Pilsēta bija briesmās. Ja nakts gadīsies vētraina, uguns pārlēks uz kaimiņu mājām. Lai kā steigsies dzēsēji, degšanu viņi nespēs apturēt, jo izkaltušās ēkas svila kā salmu kaudzes.
Tāda nakts gadījās. Zagdamies uz izraudzītās celtnes pusi, Jukums mēģināja sevi atrunāt no trakās izdarbības:
“Par mantu nebūtu ko bēdāt - pat ja nodegtu pus pilsētas: pēc liela posta nāk liela atdzimšana. Bet varbūt sadegs kāds cilvēks -
“Mājas ir vienstāvīgas, zemei pielipušas. Ikviens varēs izlēkt pa logu. Pat kroplākais vecis paglābsies. Mātēm laika pietiks, lai izrautu zīdaiņus no gultiņām. -. Daudzstāvjus uguns neķers: tie ir pilsētas rietumu galā - un no turienes nāk vētra.”
“Bet ja kāds būs cieti iemidzis?”
“Citi to uzmodinās ar kliedzieniem -”
“Gadīsies kāds kroplis, kas pa logu nespēs izlēkt!”
“To izraus citi aiz padusēm!”
“Bet ja nepaspēs?”
“Kāpēc ne? Lai izglābtu un izglābtos, vajadzīgas tikai pāris minūtes. Lai cik trakulīgs ir vējš, uguns nespēs panākt bēgošos.”
“Šī ir bīstama nakts. Ļaudis gulēs cauru miegu, klausīdamies vēja draudos. Viens, otrs piecelsies un staigās pa dārzu - mani pamanīs un notvers -”.
“Bet šī ir izšķirīgā nakts! Ja turēšos pārdrošs kā pērkons, rītu sāksies jauns laikmets Burinā! Tas ir svarīgāks par visu - kā rītdiena ir svarīgāka par vakardienu!”
Lai nesapītos pats savā strīdā, Jukums paātrināja gaitu. Gribēja aši pārlēkt tam žogam, kas šķīra Burinas pagātni no nākotnes.
Gandrīz skriešus viņš piesteidzās pie mājas.
Ar spērienu izdauzīja durvis.
Dēļu lūšana bija skaļa kā bļāviens. Pat vēja kungstēšana nespēja noslāpēt troksni.
Ielecis istabā, Jukums grābstījās gar sienām, jo visi logi bija aiznagloti.
Neatrada ne skapīšu, ne salauztu mēbeļu, ko ar papīriem viegli aizdedzināt.
Pakrita uz kāpnēm, kas veda uz augšējo stāvu.
Nedomādams viņš skrēja augšup. Maldījās no vienas istabas otrā. Beidzot sataustīja salauztu vāļu.
Izrāva no azotes papīru vīstokli un iegrūda to vāļās klēpī.
Aizdedzināja reizē trīs sērkociņus; iemeta liesmiņu papīros.
Gaisma ielēca acīs - Jukums pavisam apstulba.
Bet nebija laika kavēties! Palēkdamies viņš ieklupa tumsā kā bezdibenī. Meklēja kāpnes, kājām un rokām taustīdamies. Pēc dažiem soļiem samežģījās jēga, vai kāpnes meklēt pa labi vai kreisi.
Paļaudamies laimei, viņš spēra platu soli pa labi.
Kāja nesastapa grīdas.
Izgrūzdams dobju kunkstienu, Jukums krita dziļumā. Viena kāja kaut kur aizķērās. Apmetis kūleni, viņš gāzās ar galvu pa priekšu. Pāris sekundēs Jukums pārdzīvoja visas elles mocības.
Tad galva atsitās pret pagraba klonu.
Smadzenēs iešķīlās krāsainas ugunis, bet nodzisa tai pašā acumirklī.
Jukums vairs nemanīja nekā.
*
Nākamajā dienā Burinas avīze ziņoja, ka naktī atkal rīkojies trakais dedzinātājs. Ugunsgrēks sācies pamestā divstāvu namā. Pirms atsteigušies ugunsdzēsēji, vētra pārnesuši postu uz otru un trešo māju.
Policija, meklēdama kaut kādus norādījumus, pirmās mājas pelnos atradusi pārogļojušās cilvēka paliekas. Pilsēta cerēja, ka galu dabūjis pats dedzinātājs savā kūrumā.
1973. 24. I