190.

Par mākslām sauc visus tos ražošanas procesus, kā gleznošanu, dzejošanu, ēšanu, mīlēšanos, kas nav zinātniski un rūpnieciski kontrolējami. Pat dzīvošana ir māksla! Gadsimtiem sena māksla ir ēdienu un dzērienu gatavošana. Mūsu senči bijuši izcili dažādo dzīves mākslu sintezētāji. Piemēram:

Dod māmiņa kazu sieru,
Jele vienu gabaliņu!
Lai puisīši pakaļ skrēja
Kā āzīši brēkādami.

Puiši meitām skrēja pakaļ ne jau aiz izsalkuma. Piemēram:

Sieru, sieru māmuliņa,
Man lielāku gabaliņu,
Ne es ēdu, ne pārdevu,
Puišus vien kairināju.

Vai senču sietais siers bija afrodīzisks? Būtībā tas nav svarīgi. Galvenais − mūsu tautasdziesmās un sakāmvārdos netrūkst norādījumu, ka ēdienam latvietis piešķīra aistētisku un morālu vērtību, kas ir augstas kultūras iezīme.

 

 

191.

Trimdā ēdiens apliecina arī polītisku pārliecību. Amerikāņu pavārgrāmatā Russian Cooking (Life-Time sērijā Foods of the World, 1969) autori vienā katlā sabēruši visas krievu impērijas tautu ēdienus. Nodaļā „Baltijas valstis”, (100.-120. lp.) par latviešu, igauņu un lietuviešu trimdinieku ēdieniem lasām: „...viņu dzimtenes dzīvo viņos − viņu virtuvēs... viņi ir aizbraukuši ar savām tautasdziesmām un receptēm.” Grāmatas autori atzīst baltiešu izcelsmes amerikāņu mājās baudītos ēdienus par spēcinošiem, vienkāršiem, tikpat tiešiem un patiesiem, kādi ir to gatavotāji, kas ēdienus sagatavojot ar dziļām jūtām un pasniedzot pārpilnās kaudzēs. Ar interesi lasām autoru konstatējumu: „Es izjutu smalku pagātnes garšu, garšu − varbūt no vidus laikiem, kad rudzi un nevis kvieši bija galvenie graudaugi un medus, nevis cukurs visa saldinātājs.” Autori sakās atraduši recepti neraudzētai griķu karašai, kas esot tikpat sena kā pati zeme un skābai putrai (a venerable sour-milk and barley soup).

 

 

192.

Caurmēra latvietis šādas izjūtas atstāj ārzemniekiem, jo no laika gala, līdzīgi brāļu Kaudzīšu notēlotiem slātaviešiem, tas kārojis tās „zaftes”, kuŗas „spiedīšot varizēji ar vilistiem somu stabulēs no rožu ogām un buksbauma koku vircēm Kaparnaumā”, uzkožot vienradžu smadzenes, lašu nieres, dāņu zemes kartupeļus, presētus Pēterburgas gurķus, klapētus Vāczemes cūku cepešus, visu to noskalojot ar Kronštates šampanieti.

Mūsu lielā kāre baudīt svešzemju gardumus beidzās dažkārt ļoti amizanti. Tā Ādolfs Erss atceras (Sējējs 7, 1936), kā viņš kopā ar Antonu Austriņu reiz pusdienojuši Venēcijā: „Tagad vajadzētu ēst kaut ko sevišķu, kā Rīgā nav, tā saka Austriņš. Pētījam karti. Ko lai no itāliešu ēdieniem saprot? Bifšteks, kotletes − tas saprotams, bet to var dabūt arī Rīgā. Apstājamies pie vārda − tripa. To pašu ņemsim, tā saka Austriņš, redzēsim, kas tas ir. Tas būs kaut kas sevišķs, kaut kas venēcisks! Seno dodžu ēdiens, to varbūt ēdis pats lielais glezniecību meistars Tintoreto, kuŗa varenās gleznas tikko redzējām dodžu pilī. Tā Austriņš priecājās, garā pārdzīvodams slaveno Venēcijas renesanses laiku un izjuzdams tā garšu.” Kad izrādās, ka atnestas abiem labi pazīstamās „spēķes” (ķidas), Austriņu „viņa illūzija bez trieciena pārcēla no senās Venēcijas uz seno Piebalgu.”

 

 

193.

Latvietim svarīgi, ka vēders piepildīts. Vēders sāp, vēders sāp, vēderzāļu gribēdams: Dod māmiņ sviest’ ar maizi, Tad vēders nesāpēs.” Pilns vēders latvietim nozīmē veselību, bet pārēšanās var novest līdz vājprātam: „Es nevar ēst krējum’, Man māg’ ir par švak’, No pārmērīg’ ēšan’ es palikšu’ trak’. Tur zingās un ēdīs Mēs vis’ no vien’ pod’ und dank sacīs fīrer par luft, ko mums dod!”. Šie 1939. gadā baltvāciešu repatriantiem veltītie kuplejas panti piemeklēja pašus zobgaļus, jo 1944./45. g. ziemā tie pateicīgi strēba friču „tautas palīdzības” (NSV) kopkatlu viru, ja vien spēja tikt pie katla. Lasām kādas Valdas uzrakstītā epizodā: „Ja nu kādam bija kāds taukumiņš vai kaltētas maizes kulīte vēl paglabājusies no Latvijas līdz, tad tas centās to iegrauzt tā, lai citi neredz un tomēr vēlāk ar visnevainīgāko seju un vislielākā cietēja izteiksmi teica: ‘Ir gan traki. Jau četras dienas bez maizes un zupas.’ Otrā dienā par mums sāka interesēties NSV māsas un Hitlera jaunatne. Viņiem bija sevišķs paņēmiens, kā mūs izvilināt no vagoniem. Teiksim tā: noskrien labi veikli ar zupas spaini un maizes grozu gar vagoniem ... Mēs cits pa logu, cits pa durvīm bijām izsviesti laukā, bet mūsu kājas no piecu dienu sēdēšanas bija pārāk neveiklas − zupas spaini mēs nekad nepanācām.” (Latviešu dienasgrāmata II, 1945. Jāņu numurs. Žurnāls mašīnrakstā ar roku zīmētām krāsainām viņetēm. Landshūtē, Bavārijā).

Kaŗa beidzamajā ziemā Vācijā izkliedētie tautieši, kam bija iespējams satikties, parasti pulcējās kādā vācu kafejnīcā jeb restorāniņā. Dzimtene šiem bēgļiem pārtop gardā sapnī: „Tēvzeme, ardievas tev sūtu vēl bezgala, tu sapnis izsalkušam gards...” (Arturs Baumanis, 1944. g. Ziemsvētkos, publicēts Jundā illustrētā žurnālā frontei un tēvzemei, 1/1945.)

 

 

194.

Sastrēbušies pupu pulveŗa viras un saēdušies olu pulveŗa sacepumus, 1945. gada rudenī latviešu bēgļi salka pēc gara maizes. Šai brīdī latviešu literatūrā sazēla visgrēcīgākie ēdienu un dažnedažādu miesas grēku apraksti. Tā bija trekna, bezkaloriju Lejputrija, kuŗā, alkatīgi rīdami iekāres siekalas, iebruka virkne mūsu izcilāko prozistu ar Anšlavu Eglīti un vēsturnieku Arvedu Švābi priekšgalā. Arveds Švābe, lai Dievs mielo viņa dvēseli, kā pirmais jau 8. sept. Minchenē publicē vēsturisko noveli „Cīņa ar sirdsapziņu.” (Trimdā nr. 1) Autors uzskatāmi un visos sīkumos aprādīja, ka arī pārēšanās un netiklība noved pie garīgas apskaidrības. Darbība norit Vidzemē 1741. gadā. Citēšu tikai aizkustinošo mācītāja amata kandidāta Dāvida Lībknechta (tulk. Mīlas kalpa) grēksūdzes aprakstu: „Kandidāts pašpārmetumu pirtī nopērās tikpat balts kā eņģelis, atgādinādams Dieva jēram, ka, salīdzinot ar pirmā aumeistara gada rijību, viņš tagad parasti ēda ar gausu, aizmirsdams šo gaišo tikumu tikai tais nedaudzās reizēs, kad sevišķi gardas maltītes satricināja viņa kārestības. Diemžēl, to viņš izrunāja nenovēršamības filozofiskā mierā, šī kļūme bija uzbrukusi arī šovakar kā laupītāji var uzbrukt katram ceļa vīram, neprasot, vai viņš iet uz baznīcu vai krogu.” (Te seko ēdienu apraksti) „Ko liegties, tas bija viņa grēks. Barības trakts bij pārblīvēts, spieda pasirdē, un zarnas kurkstēja. Vairākkārt izlaitījis vēderu, pabāžot rokas zem biksēm, Dāvids atviegloti nopūtās, piecēlās un sacīja bez vārdiem: „Kungs! zinu, ka Tavai žēlastībai nav robežu. Tāpēc lūdzu pie Tavām rētām un asinīm, piedod man vēl šoreiz manus grēkus. Solos turpmāk ēst un dzert Gausa mātei par godu. Āmen.” Citos apstākļos šādas rindas būtu izraisījušas skandālu, bet izvārdzinātie bēgļi pieēsties līdz tādai svētlaimei varēja vienīgi iedomās, tādēļ aumeistara Lībknechta pārdzīvojumus tie lasīja smieklos locīdamies, uz brīdi aizmirsdami savu bezcerīgo stāvokli. Švābes agnostiķa gars šajā novelē atplauka dumpīgā nesātībā, kaut arī autors kautri slēpās aiz pseudonima Arveds Vilks. 1945. g. decembrī Anšlavs Eglītis uzspodrināja savas satiriķa bruņas, publicējot Latvju Domās „Izsalkušā zēna pavārgrāmatu”. Izlutināts puišelis Mežaparkā nonicina pasaulīgos gardumus: „Māmiņ, tu taču zini, no treknas karbonādes man reibst galva!” Vai: „Atkal tas riebīgais bifšteks, kas ķeras zobu starpās!” Vai arī: „Krējumam govs smaka!” Taču badmiru Vācijā ēd plikus kartupeļus ar sāli un slepus saceŗ pavārgrāmatu: „Cūka, kas lielisko tauku dēļ uzlūkojama par lopu ķēniņieni, tiek dēvēta visai netīra, bet tomēr ar labpatiku ēsta, kamēr daudz tīrīgākie zirgs, suns un kaķis neizprotamā un tieši noziedzīgā kārtā netiek izmantoti gaļai. ... Daudzas kulturāli attīstītākas tautas, kā ķīnieši un franči, ar patiku lieto garšīgās vardes, kuŗām bez bažām varētu piebiedrot arī čūskas, salamandras un tritonus. Tamlīdzīgi sliekas, kas pilnīgi atgādina gaļas makaronus” utt. Pat trīsdesmit piecus gadus vēlāk varam nojaust, ka autora smadzenes strādāja drudžaināk nekā žokļi!

 

 

195.

Par to, ka latviešu iedabā ir izdzīvot katros apstākļos, varam pārliecināties mūsu pasakās. Laikā, kad latvieti apspiež vācu un krievu kolonisti, pasakās greznas viesības rīkoja vienīgi velni un raganas. Tā nebija sagadīšanās, ka velni šajos nostāstos līdzinājās svešajiem kakla kungiem. Šiem „blēņu stāstiem” bija varens zemteksta lādiņš, kas eksplodēja 1905. gadā, aizraujot uz elli dažu labu „vella bērnu” ar visu perēkli.

Juris Kronbergs stāsta mums jaunlaiku pasaku (Biszāles, 133) par dāmu, kas universālveikalā īpašā koloniju nodaļā iegājusi, „lai nopirktu turziņu zemesriekstu savam sunim, bet iznāca ar trīs iekurbuļotiem cāļiem bezdelīgu ligzdā, četriem standartizētiem ananasiem un garšvielu komplektu sēnēm, ķīniešu porcelānu, salvetēm ar ASV un PSRS karogiem un trīs pusdienu viesiem. Viss gataviepakots. Iepirkumi tika izķidāti, kamēr viņa gaidīja.”

Tas ir progress, ja padomājam, ka pirms astoņām paaudzēm trimdā augušā Juŗa Kronberga senči varbūt dzīvoja krievu izpostītā Vidzemē, kur maizi cepuši no koka mizām. Maize pēc acu liecinieku apgalvojumiem bijusi tik slikta, ka pat badā mirstošs suns to neēstu! (An Account of Livonia, etc.” London, 1701, 282-3). Latvieši izdzīvoja!

 

 

196.

Tagad grūti klājas latviešu redaktoriem. Atceros, pirms dažiem gadiem pārmetu Oļģertam Liepiņam, kam viņš tik nešpetni uzbrūk Laimonim Zandbergam, īpaši brīdī, kad Zandbergi gaidīja savu pirmdzimto. Liepiņš tikai noteica: „Katram redaktoram viens krupis dienā jānoēd!”. Kad šo sarunu pirms dažām nedēļām atstāstīju Andrievam Ezergailim, viņš smējās: „Nu, tad jau Liepiņš no krupjiem vien pārtiek!” Vecais Stenders šādās reizēs latviešiem būtu biktējis: „Sāls un maizīte labā mierā un ar drošu sirdi daudz labāka ir nekā cepeši un visi gardumi nemierā un ar bailēm.” Spāņu āksts, mākslas svētāko tradīciju nicinātājs un dižsatura reliģisko atklāsmju sirreālistiskais montieris Salvadors Dalī savā „Galas pavārgrāmatā” (Les diners de Gala, 1973) apgalvo, ka nāves tuvums izraisa īpašu baudu, siekalainas tīksmes un tādēļ spēcīgākie gastronomiskie pārdzīvojumi saistās ar vārītu un dzīvu būtņu apēšanu. Šīs sadistiski mazochistiskās baudas pēc Dali domām gastronomiski apliecina katoliski apustulisko romiešu un rumāņu ticības cēlo pamatlikumu − norīt dzīvo Dievu, kā to paredz svētā vakarēdiena sakraments. Šādas liturģiski gastronomiskas ēšanas un dzeršanas izjūtas latvietim svešas, jo kristiānisms latvietim nekad neiespiedās līdz zarnām, kā tas noticis ar spāņiem un itāliešiem, bet, protams, šis ir garšas jautājums, ko var arī piesavināties bez pārliecības, apmēram, kā dažs Latvijā norij komūnismu ar visu Ļeņinu sarkanā mērcē.

 

 

197.

Sājā punktā loks noslēdzas, jo kaut arī, kā norādīju 192. paragrafā, latvietis kāro eksotiskus ēdienus un dzērienus, ikdienā mēs ilgojamies ne tik daudz pēc kulināriem kā aistētiski morāliem pārdzīvojumiem. Marģeris Zariņš savā grāmatā Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata (Rīgā 1973.) to precizējis, runājot par glezniecību: „Holandiešu meistaru natūrmortos gleznoti neticami daudzumi beigtu teteru, rubeņu, meža pīļu, irbju un zaķu, (Personīgi, šie appuvušie medījumi ar visām spalvām un glāžainām acīm man vienmēr rada riebuma sajūtu, g.a.) kas izdekorēti vīnogām, melonēm, āboliem un bumbieŗiem. Latviešu gleznotāju klusajās dabās turpretī dominē iegriezti citroni, iedzertas degvīna pudeles, iegrauzti gurķi, zili svēdrains linu galdauts ar svečturi un klaips maizes ar nazi un bez naža”. Sēžot pie šādi klāta galda latvietis jūtas kā mājās jebkuŗā pasaules malā.

Gvido Augusts