Ņina Luce
DRĀMATIĶA JĀŅA VIESIENA LUGA KOEKSISTENCE.
 No kreisās: Jānis Gulbītis-Viesiens, Ilze Zīverte, Mārtiņš Zīverts, Emma Ziediņa pēc Zaļās krūzes izrādes Stokholmā 1976. g. oktobrī. |
Būdams viens no galvenajiem Zviedrijas latviešu teātŗa aktieriem, Jānis Viesiens, īstā vārdā Gulbītis, sācis pievērsties arī lugu rakstniecībai un tāpēc mēdz sevi dēvēt par meistara Zīverta zelli. Nu tāds paslinks zellis gan ir, jo sarakstījis tikai septiņas lugas, kamēr Zīvertam to ir gandrīz septiņas reizes septiņi.
Jānis Viesiens pieder pie mūsu trimdas bāreņu saimes. Ar šo apzīmējumu ir domāti jaunie, patvērumu zemēs izaugušie, drāmatiķi, par kuŗu darbību mēs tik maz ko zinām, jo par viņiem gandrīz nekur neviens nekā neraksta un neinteresējas, kā jau par bāreņiem.
Apstāklis, ka mūsu jaunajiem drāmatiķiem vēl joprojām nav radusies iespēja savus darbus izdot, vēl nebūtu pats ļaunākais, jo tie izplatās gan mašīnrakstā, gan rotēti, un interesenti ar tiem var iepazīties. Pats traģiskākais ir, ka mums nav neviena periodiska izdevuma, kur būtu kāda sleja atļauta jaunu lugu un to autoru apcerei. Kaut kur vajadzētu rasties iespējai lasīt par lugām kā par nobeigtiem veseliem daiļdarbiem neatkarīgi no tā, vai darbs parādās uz skatuves vai ne. Analizējot lugu pēc izrādes, tai vienmēr būs attiecīgā režisora interpretācija līdz ar aktieŗu personīgo lomas uztveri. Var jau būt, ka arī šādas apceres nespētu ieinteresēt mūsu režisorus, jo teātŗa praktiķus parasti neinteresē tas, ko raksta teorētiķi par kādu skatuves darbu vai teātŗa mākslas problēmām vispār.
PBLA ik pa pieciem gadiem rīko lugu konkursu, kur žūrijas komisija ar zināmu punktu sistēmu piešķiŗ trim labākiem darbiem godalgas un dažus ieteic ansambļiem izrādīšanai. Iepriekšējā lugu konkursā 1974. gadā arī piešķīra godalgas un dažas ieteica izrādīšanai, bet vai kaut kur ir parādījusies godalgoto vai ansambļiem ieteikto lugu apcere, kāpēc izraudzītais darbs godalgots − nav! Ikviens žūrijas komisijas loceklis novērtēja lugu ar attiecīgu punktu skaitu bez jebkāda paskaidrojuma. Cik man zināms, līdz š.g. sākumam godalgotās lugas nekur nav spēlētas, vienīgi Spodŗa Klauverta, ansambļiem ieteikto lugu Trimda dimd inscenējis Zviedrijas latviešu teātris. Kas vainīgs? Tā kā arī pati biju viena no žūrijas komisijas loceklēm, jūtos vainīga. Vai nu mēs, kas darbojamies žūrijas komisijās, esam pēdējie nejēgas jeb vai tādi ir režisori. Kaut kur kaut kas nav kartībā. Mūsu ansambļi brēc pēc jaunām lugām, bet godalgotos darbus neviens neaiztiek. Tā tas jau nu ir noticis vairākas reizes, ka žūrijas komisija godalgo skatuvei nederīgas lugas un neviens neiedomājas, ka vajadzētu šeit kaut ko mainīt. Varbūt varētu žūrijas komisijai pieprasīt tuvākus paskaidrojumus, kāpēc attiecīgā luga godalgota, līdz ar apceri par to, kas dotu režisoriem iespēju ar lugām īsumā iepazīties. Jeb vai žūrijas komisijā būtu jādarbojas tikai režisoriem, jo tie taču vislabāk zina, kas izrādei derīgs, kas ne, un pēc tam uzlikt tiem par pienākumu godalgotās lugas arī izrādīt.
Tas bija 1974. gadā, kad režisors Imants Sveilis teica: „Es nezinu kā citi, bet mēs Sidnejā pamazām izrādīsim visas godalgotās lugas!” Piecu gadu laikā nav izrādīta neviena! Kad par to Sveilim iejautājos, viņš paskaidroja: „Ja man būtu iespēja gadā inscenēt vairākas lugas, es to darītu; diemžēl jāsamierinās ar vienu lugu un tad gribas tādu, kas arī pašu interesētu.” Vai mēs to varam mūsu režisoram pārmest? Protams, nē, jo arī viņam tā ir tikai patapas nodarbība amatieŗu ansamblī, kuŗā lugu izvēlas režisors; profesionālos teātŗos parasti darbojas repertuāru komisija. Domāju, arī Sidnejas latviešu teātris varētu par tādu padomāt.
Izklausās kā anekdots, bet tas ir patiess notikums. Kad Imants Sveilis savam š.g. inscenējumam izvēlējās Georga Alchimoviča lugu Olimpiada 1980!, ansamblī sacēlās uztraukums, ka spēlēs krievu autora lugu par Maskavas olimpiadu. Nost ar to komunistu! Tik tālu noved nezināšana. Georgs Alchimovičs ir latvietis, dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, kur ieguvis vairākus zinātniskus gradus bioloģijā, bet patapas brīžos, gluži kā Jānis Viesiens, raksta lugas, spēlē teātri un inscenē izrādes. Jānis Viesiens uzrakstījis septiņas lugas, bet Georgs Alchimovičs ap četrdesmit. Varbūt kāds no klausītājiem jautās, jā, kāpēc tad šis raksts veltīts Viesienam un nevis Alchimovičam? Godīgi jāsaka, ka Viesiena sarakstītās Koeksistences dēļ, kas ir ne tikai labs skatuves darbs, bet skaŗ arī ļoti aktuālu mūsdienu problēmu. Varbūt pēc izrādes Olimpiada 1980! varēsim arī kādu vakaru veltīt Alchimovičam, ja tas mūsu klausītājus interesēs. Gan Eduards Silkalns Austrālijas Latvieša 20. aprīļa numura ievadrakstā „Par smagumu un vieglumu” raksta šādas rindas: „Mēs kļūstam garā un pasaules skatījumā arvien vieglāki, tie latvieši Austrālijā un laikam arī citur. Pirms gadiem 20 vai 25 mēs pulcējāmies referātu cēlienos, drāmu un traģēdiju izrādēs, nopietnas mūzikas koncertos. Tagad mēs savos namos skatām un klausāmies Zobgali, Kaleidoskopu, Larisu, gadā trīs operetes un ballējamies Ballēs, saviesīgos vakaros un draudzīgās pēcpusdienās. Tas ir konstatējums, ne vērtējums. Katrs pats izspriež, kāda mūsu dzīvošana − ‘labāka’ vai ‘pareizāka’.”
Bez Koeksistences Jānis Viesiens sarakstījis sekojošus skatuves darbus: Nozaudētais viļķis, Viņa pēdējā griba (ko Austrālijā 8. teātŗa festivālā spēlēja DV Brisbenas ansamblis. Gribētos piezīmēt, ka Brisbenas ansamblis savā laikā pūlējās festivāla izrādēm inscenēt kādu jauna latviešu autora lugu, kā: Teodora Zeltiņa lugu Deguns un Alfrēda Dziļuma Uz Milža pleca), un Spēle divās priekštelpās par latviešu bēgļu sākuma gadiem Zviedrijā.
Bez tam Imantas apgāds izdevis Jāņa Viesiena dzejoļus Māla bezdelīgas.
Koeksistence ir drāmatiķa Jāņa Viesiena piebilde diskusijai par sakariem ar dzimteni. Tā sarakstīta 1973. gadā. Tātad desmit gadu pēc Zīverta lugas Kā zaglis naktī, kas pirmā pieskārusies šai mūsdienu nozīmīgai problēmai. Savu atziņu paušanai Viesiens izsakās simbolos, piemēram: kādas Rīgas sētas vidū augošais vecais bumbieŗkoks simbolizē tautas dzīvību, bet Saša Markovs − okupētajā dzimtenē dzīvojošos tautiešus. Viesiena darbā veco koku iebrucēji gan nozāģējuši, bet tas laiž jaunas atvasītes, kuŗas jaunatne cer no postītājiem pasargāt. Šai sakarībā man gribas citēt Gunāru Janovski no 1978. gadā izdotā romāna Un kas par to (215.lp.): „Es saku, ka varēja būt ļaunāk. Ja visa tauta, tāpat kā mēs, būtu pametusi savu zemi? Tad pēc pāra desmit gadiem mēs savas tautas vārdu varētu meklēt konversācijas vārdnīcās. Lielais koks tur dzimtenē vēl ir dzīvs. Un tikai no šī koka stumbra mēs varam uzsūkt dzīvības sulas”.
Koeksistencei ir samērā sarežģīta uzbūve: reālais tur mainās ar irreālo, esamība ar sapņiem un illūziju, bet tagadni nomaina pagātnes ainas līdzīgi Spodŗa Klauverta lugai Augstiene 273. Viesiens šādu veidu izvēlējies skatuvisko cēloņu meklēšanai. Kāpēc vienas sētas bērnu vidū radušās nesaskaņas, kāpēc viens no viņiem palicis tur, pārējie atrodas šeit? Lietojot tikai tagadni, autors viegli varētu ieslīdēt episkā stāstījumā, kā tas notika drāmā Jānis Reiters, bet mainot tagadni ar pagātni, autoram izdevies Koeksistenci ieturēt stingrā drāmas formā. Šai darbā Viesiens ir mācējis atbrīvoties no visa liekā un vadīt drāmatiskos notikumus vienā virzienā − mēs šeit, viņi tur! Salīdzinot šo lugu ar iepriekš minētājām, var tikai apbrīnot tās kvalitāti kā formā, tā saturā. Te mēs saskaramies ar veco patiesību, ka formas trūkums nozīmē trūkumus arī saturā, tie nav viens no otra atdalāmi. Nav trūkumu saturā, nav to arī formā.
Par lugas galveno varoni Loli mēs nekā tuvāk nezinām. Vai viņš vēl iet skolā, vai studē, vai strādā, vai viņam ir kāda draudzene, tas viss lugas darbības norisei nav svarīgi. Nozīmīgi ir, ka jaunais cilvēks Lolis grib pats izlemt savu dzīvi, kas skatuviski izpaužas viņa cīņā par tēva saplākšņu mājiņu noietu tur, kur cilvēkiem trūkst pajumtes. Šī cīņa izraisa tēva un dēla konfliktu, jo tēvs vēl joprojām, arī pēc divdesmit pieciem gadiem, glabā sevī kādu vecu naidu, kas liedz tirgoties ar − tiem tur! Toties dēlam Lolim šis naids šķiet nesaprotams un nevajadzīgs. Bez šīs naida temas, kas izsauc tēva un dēla konfliktu, lugai ir vēl otrs aspekts − varbūt pat nozīmīgāks, tā ir arī cilvēka iekšējo konfliktu luga. Visas Zviedrijā dzīvojošās personas atrodas zināmā iekšējā konfliktā iepretim okupētai dzimtenei, kas skatuviski izteicas viņu attiecībās pret bijušo sētas draugu Sašu, kas simbolizē to tautas daļu, kas palikusi tur. Millijai, Zarupa tagadējai sekretārei, tā ir mīlestība, kas drāmatiski izteikta, mīlestība pret Sašu Markovu. Banciņkundzei tas izpaužas pateicībā par palīdzību, ko Sašiņš tai savā laikā sniedzis. Bet Zarupam ir dziļš žēlums pret okupēto dzimteni. Toties Pūcītē mīt skaudra atriebe tiem sarkanajiem.
Man šķiet, ka mēs visi cīnāmies ar šo iekšējo konfliktu, un mums ikvienam jābūt skaidrībā par savām attiecībām, sajūtām pret okupēto dzimteni un tur dzīvojošiem „Sašiņiem”. Daudz komplicētāka šī cīņa ar sevi ir jaunajam Lolim, kas, nonācis šai iekšējā konfliktā, meklē savu piederību, savu līdzinieku. Tāpēc tāds Saša arī lugā nebūt neparādās, jo tas simbolizē to mūsu tautas daļu, kas mīt dzimtenē un pie kuŗas Lolis jūtas piederīgs. Skatuviski tas redzams Lola otrā maskā.
Šīs sarežģītās situācijas skaidrākai izpratnei atcerēsimies Lūcijas Felsbergas-Bērziņas romāna Līdzinieks varoni Andri, kas arī, meklēdams savu identitāti, cīnās ar iekšējo konfliktu, tāpēc ka uzaudzis divkultūru vidē. Kuŗai piederēt un vai vispār kādai jāpieder? Tāpat kā Andris, savu piederību atrod arī Lolis vecajā Rīgas sētā. Vai viņam izdosies jaunos asnus nosargāt, lai svešie zābaki tos nesabradātu un līdz ar to atrast tur savu identitāti, to radīs nākotne.
Tādējādi luga paliek nepabeigta − non finito princips. Skatītājam vai lugas lasītājam katram pašam būs jāieņem sava attieksme pret notikumiem uz skatuves.
Manuprāt, tai vajadzētu būt tikpat lojālai, kāda tā mums ir pret reliģiju. Mūsu vidū atrodas luterāņi katoļi, pareizticīgie, baptisti, dievtuŗi, gan arī tādi, kas ar baznīcu nav saistījušies nemaz, un tomēr mums visiem ir kas kopīgs, mēs taču esam vienas tautas piederīgie, mēdzam reizēm kopā pulcēties, cik zināms, bez ticības izšķirības. Vai jebkad ticības dēļ kādam ieeja latviešu sabiedrībā bijusi liegta? Nav dzirdēts! Reliģija ir katra personīga lieta. Varbūt tagad mums būtu tāda pati pieeja nepieciešama savās attiecībās pret dzimteni, jo ne velti mēs mēdzam sacīt − Latvija mums ir svēta!
 Ņina Luce |
Kādā vēstulē J. Viesiens par sevi raksta:
Esmu piedzimis no veselīgiem, godīgiem un gādīgiem vecākiem. Man bērnībā nekā netrūka, arī pēriena ne. Esmu skolojies pamat-, vidus-, augst- un dejuskolās un kā par brīnumu visas arī sekmīgi beidzis, tāpat kā duci dažādu kursu. Taču tas viss nav noticis bez grūtībām un sarežģījumiem. Tagad tādus mēģinu sagādāt zviedru jaunai audzei, būdams skolotājs kādā zviedru ģimnāzijā. Pirmā pasaules kaŗa laikā dzimu, otrā kāvos līdz, trešo vairs negribu redzēt − esmu par mieru un evolūciju! Cenšos miera labumus iestāstīt arī citiem, kas kādreiz izsauc diezgan nemierīgas sekas − pajūk manas baltās gulbja spalvas, jo gaisos lido arī citi putni ar diezgan asiem knābjiem. Bet pie visa esmu pieradis, visu ko izmēģinājis, starp citu arī 14 dažādus amatus. Vislabāk tīk būt skatuvniekam, skatuvē darboties, tai rakstīt un to vērot. Esmu iepazinis arī profesionālo skatuvi, atstājot zviedru teātŗa vēsturē savas platās neizdzēšamās pēdas, kā, piemēram, manis teiktās replikas: „Augstais graf, jums zirgs jau sedlots” vai citā reizē: „Cienītā kundze, te vēstule no radiem, lūdzu.”
Latviešu amatieŗu teātrī sāku ar sieviešu lomām un tagad pēc 40 gadiem tēloju otru un trešo mīlētāju, bet laikos, kad spēlei nav pierunājams neviens jauns un zaļoksnis vīrietis, arī pašus pirmos. Tas nozīmē, ka ar katru gadu kļūstu vērtīgāks vai citiem vārdiem − teātŗa kasei dārgāks. Vajadzība pēc atjaunošanas līdzekļiem − matu krāsām, parūkām un grimiem strauji vairojas un kā skauģi melš: pretējā proporcijā mazinoties skatītāji, zālē sēžot tikai tie, kam tā vājāk ar redzēšanu un dzirdēšanu. Protams, tie ir nekaunīgi meli un, spītējot tiem, domāju nākotnē spēlēt Raiņa Antiņu, lai gan citi iesaka man ņemt pašu galveno lomu − to zirgu ...
Satieku ar visiem tīri labi un to pašu roku sniedzu, sasveicinoties Stokholmā, gan Bruno Kalniņam, gan Andrejam Eglītim.
Patiesībā esmu gluži parastais normāltips: precējies, divu bērnu tēvs un četru − pagaidām mazbērnu vectēvs. Ierunājoties par mazbērniem, man tūlīt kļūst nu tā mīksti ap sirdi, varētu par viņiem jums stundām stāstīt ...
Jānis Viesiens
KOEKSISTENCE
Skatuviska piebilde diskusijai par sakariem ar dzimteni.
Personas:
· Rūdis Zarups − rūpnieks, trimdas darbinieks;
· Elvira − viņa sieva;
· Lolis *) − abu dēls, dažbrīd arī
· Saša Markovs − Padomju Latvijas darbinieks;
· Banciņkundze − Elviras māte;
· Millija − sekretāre Zarupa firmā;
· Pūcītis − darbinieks Zarupa firmā, kaŗa invalids
*) Lomu var pārveidot arī sieviešu kārtā:
· Lola − abu meita.
Skatuves iekārtojums visā spēles laikā paliek viens un tas pats: kreisajā stūrī − dīvāns, vidū, dibenplānā − bumbieŗkoks, labajā stūrī − kantora galds, uz tā tālrunis, rakstāmmašīna, papīri. Pēdējos skatos (29. un 30.) bumbieŗkoka vietā − celms. Katrā skatā starmeši spilgtāk izgaismo to skatuves daļu, kuŗā norit galvenā darbība.
1., 14., 15., 16., 17., 18., 19. un 20. skats.
1. skats. Zarupa kantoris. Gaisma krīt skatuves labajā stūrī.
Millija:
(sēž pie galda un kārto papīrus)
Pūcīša balss:
(sākumā mīlīga, tad asāka) Mīlīt... Mīlīt... Mīle... Mīle... (Balss pazūd)
Lola-Sašas M. balss:
(sākumā kā no tālienes, tad arvien tuvāk) Milluc... Milluc... Milluc...
Millija:
(raugās kādā vēstulpapīrā)
Lola-S. balss:
(pavisam tuvu) Dārgā, Milluc! Es tev no sirds pateicos par tavu pēdējo vēstuli un par to, ka tu neslēp man savas un visu jūsu rūpes. Tava vēstule ir kā sapieru ātri uzbūvēts tilts, kas man ļauj nokļūt kā pagātnē, tā nākotnē. Par pirmo nestrīdēsimies, par pēdējo − neraizējies. Es varu jūs glābt − visu veco sētu! Un ātrāk nekā tu un jūs visi spējat iedomāties. Neesi pārsteigta, ja visā drīzumā tu mani ieraugi. Es nākšu kā draugs un labvēlis − lūdzu līdzini man ceļu. Tavs Saša Markovs.
Zarupa balss:
Millij... Millij...
Millija:
(noliek ātri vēstuli)
2. skats. Turpat.
Zarups:
(ienāk gaismā) Millij, kāds mani meklējis?
Millija:
(liekot papīru rakstāmmašīnā) Meklēja − no biedrības, no kluba, no komitejas −
Zarups:
Es domāju firmas lietās.
Millija:
Meklēja − materiālu piegādātāji. Naglu, skrūvju, slēdzeņu, izolāciju −
Zarups:
(asi pārtrauc) Millij − (Savaldās) Es tev prasu −
Millija:
Saprotu − piegādātāji ir tie, kas mūs tagad velk uz leju, mūsu glābiņam nepieciešami pasūtinātāji.
Zarups:
Un tāds −
Millija:
− neviens nav meklējis. (Raksta.)
Zarups:
(pie sevis) Neviens?
Millija:
(grib ko teikt, tad apraujas un klusē.)
Zarups:
(nervozi staigā) Mēs nevaram vairāk atļauties ražot tikai noliktavai.
Millija:
Nē − tā ir piebarota līdz jumtam.
Zarups:
Un pēdējo mēnešu pārdošanas statistika
Millija:
Tā ir izbadējusies, nabadzīte. Tur rēgojas tikai sīki, nenozīmīgi cipariņi.
Zarups:
Prognoze −
Millija:
Skopa.
Zarups:
(nikns)Izbadējusies, skopa − vai tev, Millij, cits nav ko teikt?
Millija:
(pārstāj rakstīšanu) Varbūt − man ir −
Zarups:
(klāt Millijai) Kas? Saki, kas?
Millija:
Neteiksi Pūcītim?
Zarups:
(pēc brīža) Millij, tu labi zini, ar kādām lietām es tirgojos, ar kādām ne. Rīkoties Pūcītim aiz muguras? Nē, to neprasi no manis. (Turpina staigāt, pēc brīža:) Kāpēc tu klusē?
Millija:
Kas man jāsaka?
Zarups:
Es tevi pārtraucu.
Millija:
Rūdi, vai tev patiešām bailes norauties no sava enkura?
Zarups:
Enkura? Gribi mani pataisīt par jūrnieku?
Millija:
Pūcītis ir tavs enkurs. Enkurs tajos ūdeņos, kuŗos tava saplākšņu ēku firma nevar peldēt. Kamēr tu šo vienkāršo patiesību nebūsi saskatījis −
Zarups:
(pārtrauc) Nemāci man saimniecisko pasākumu ābeci! Es pats labi saredzu, kur beidzas saimniecība, kur sākas morāle. Bet savas saimnieciskās rosības rezultātu − peļņu es vēlos izlietot tā, ka tā man sagādā arī kādu iekšēju prieku. Es turpinu mūsu uzņēmības nacionālās tradīcijas: latviešu krodzinieki un muižu rentnieki sūtīja savus dēlus studēt uz Tērbatu, Richards Tomsons „samaksāja” pirmos mūsu vispārējos dziesmu svētkus, Kampe no Cēsu Jāņu muižas sabēra savu naudas maku jaunajā Latvijas valsts kasē, rūpnieki Kuraus, Ķuze un citi cēla Brāļu kapus. Brīvības pieminekli, mēs trimdā darījām un darām to pašu − Nātriņš Hamburgā, Līdums Melburnā, Ritums Omaha, Ritums Stokholmā −
Millija:
(pārtrauc) − un Rūdis Zarups te. Skan skaisti.
Zarups:
(neērti) Nē jau tādēļ, Millij... Tu mani nesaproti. Tajā ziņā tu neesi labāka par Elviru.
Millija:
Citiem vārdiem, gribi teikt, ka vienā lietā mēs ar Elviru saprotamies − tev trūkst saimnieciskās tālredzības.
Zarups:
Tā tālredzība, par ko tu runā nav nekas vairāk − kā pagriezt muguru mūsu tautas vajadzībām. To es nedaru, un nedarīšu, bet tirgoties... tirgoties varu ar pašu elles lielkungu.
Millija:
Kā tu teici?
Zarups:
(bezbēdīgi) Par prieku tev atkārtoju − elles lielkungu.
Millija:
(pieceļas, tuvāk Zarupam) Arī sarkano?
Zarups:
(nikni) Millij, ja tu − ...(Dodas prom) Neviens mani tagad lai netraucē.
Millija:
...Bet, ja tomēr kāds −
Zarups:
(apstājas) − kāds −
Millija:
− tāds gadās, kas grib pirkt tavus ražojumus, bet kuŗu tavs pašlepnums tiesā netaisni.
Zarups:
Tad runā tu ar viņu.
Millija:
Un tālāk?
Zarups:
(brīdi nezina ko teikt, tad projām ejot) Ne soļa. (Prom)
Millija:
(noraugās Zarupam pakaļ, tad atgriežas pie rakstāmmašīnas.)
14. skats. Zarupa māja. Gaisma krīt kreisajā stūrī. Dīvānā joprojām sēž Zarups un Elvira, cieši viens pie otra.
Zarups:
Kas mums varētu palīdzēt? Varbūt kāda jauna reklāmas akcija? Man derētu palīgos kādi pāris jaunu apdāvinātu cilvēku.
Elvira:
Man tevis žēl, vīrs. Man tevis žēl, ka tavs dēls −
Zarups:
(pārtrauc) − Lolis... (Skatās uz labo pusi.) Ko viņš tur tik ilgi dara?
Elvira:
(skatās uz labo pusi) Runā tālrunī. (Klausās.) Nē, nerunā, viņš tikai klausās.
Zarups:
Nebrīnītos, ja viņš sapņotu ar klausuli pie auss. Vējš gaudo vados, un arī tā viņam mūzika.
Elvira:
Tāds mums viņš ir, tāpēc man tevis žēl, vīrs.
Zarups:
Nebūtu tik daudz žēlojusi viņu, nebūtu jāžēlo mani. Tu to puisi izlutināji.
Elvira:
Atkal es. Tu pats mūždien’ skrieni apkārt un tad brīnies, ka tavs dēls aiziet citos ceļos. Vai tu nevarēji kādu vārdu, kādu brīdi veltīt arī viņam. Aprunāties kā draugs ar draugu.
Zarups:
Par ko tad? Firma viņam neinteresē, par biedrību, klubu, komiteju viņš vīpsnā. Un viņa pasaules lāpīšanas receptēs man arī nav laika klausīties. Jā, kas tad paliek pāri?
Elvira:
Vecā sēta. Kā bija tad, kad mēs tur augām...
Zarups:
− Kā leijerkaste mums tur ļurināja, kā maišelnieki pēc pudelēm un vecām galošām sauca, kur „mizkaste” stāvēja, kā ielas mājas pagrabā kurpnieks dzērumā savu sievu sita − vai tas man būtu jāstāsta? Visu cēlo, ievērības cienīgo Lolis varēja izlasīt grāmatās. Visas Latvijas ģeogrāfijas, vēstures, ievērojamu vīru biogrāfijas − visas tās esmu viņam pircis un dāvinājis.
Elvira:
Bet par mums pašiem, par mūsu bērnību −
Zarups:
Tad... tad man būtu jāstāsta arī par... vai jāmelo. Es labāk izvēlos klusēšanu. Tu varēji stāstīt. Kāpēc to nedarīji?
Elvira:
Es tevi klausīju, vīrs. Kā vienmēr − es citādi nevaru. Tāpēc man tevis žēl, vīrs. Būtu labāk, ja Millija pildītu arī manu vietu tev blakus.
Zarups:
(strauji) Elvir, mīļā, lūdzu ne! (Saņem Elviras roku. Abi klusē.)
15. skats. Turpat.
Lolis:
(ienāk nepamanīts, piezogas klāt vecākiem, satveŗ viņu rokas) Roku rokā...
Elvira:
(kā no miega pamodusies) Ko? Loli − tu?
Zarups:
(tāpat) Ko tu teici?
Lolis:
Roku rokā − nāciet atpakaļ roku rokā... Kaut ko par saprašanos, par draudzību.
Zarups:
(skatās Lolī) Kas tad nu atkal?
Lolis:
(pēkšņi) Pap, likvidē savu uzņēmumu. Izdāvini savas saliekamās mājiņas tiem, kam māju nav un kas tās nevar nopirkt.
Elvira:
Likvidēt? Ko tad tu ēdīsi? No tavas balalaikas nauda ārā nenāk.
Lolis:
Ģitara, mamiņ, ģitara − ... (Citā tonī) Jums nepatīk mans ierosinājums? Nav pa prātam mans nesaimnieciskais dzīves stils? Negribat panākt soli uz manu pusi? Es iešu uz jūsu pusi. Mēģināšu koeksistēt ar jums. Jūsu labā, papa labā. Sveiks! Sveiks! Sveiks!
Zarups:
Āksts.
Lolis:
Ģimenes galmā. Pavisam nopietns āksts, kas vēlētos savu ģitaru izmantot kā reklāmas ieroci, lai palīdzētu vecajam karalim... Pagājušā vasarā, klaiņājot kontinentā, es dziedāju par Peru un tās indiāņiem. Šovasar es varētu dziedāt par saplākšņu mājiņām un sava tēva firmu. Reklāmas dziesmiņu nepateicīgā dēla dvēseles un gādīgā tēva maka balansam. (Sāk strinkšķināt un trallināt melodiju.)
Zarups:
(uzlec kājās un izrauj ģitaru Lolim no rokām.)
Lolis:
Negribi?
Zarups:
(savaldījies) Ja tev nav nekā prātīgāka ko teikt, tad vismaz klusē.
Lolis:
Man ir.
Zarups:
Kas?
Lolis:
Prātīgāks ko teikt, ja tev ir laiks mani uzklausīt.
Zarups:
Saki, tikai lūdzu tādā valodā, kādā normāli cilvēki sarunājas.
Lolis:
Ir zemes, kuŗās ļaudis vēl nav noslīkuši patēriņu preču plūdos.
Zarups:
Ko tu ar to domā?
Lolis:
Tavā nozarē pašreiz galveno − atrast jaunus tirgus.
Zarups:
(aizdomīgi) Un tos tu gribi meklēt −
Lolis:
Varbūt nav jāmeklē, tie piesolās paši.
Zarups:
(dusmām augot) Un tie nāktu no sarkano karogu zemēm?
Lolis:
Arī tur dzīvo tikai cilvēki, vienā no tām − pašu cilvēki.
Elvira:
Vīrs, ja jau citas izejas nav −
Zarups:
(draudoši) Elvir − !
Elvira:
(strauji maina pozīciju) Loli, kā tu vari tā runāt?
Lolis:
Tik pārgalvīgi, ka tu, mammiņ, pat sāc man piekrist.
Zarups:
Vienreiz tev taisnība, dēls − viņa sāk grīļoties. Bet ar mani tu nemēģini. Savas naivās un šoreiz nevis zaļās, bet sarkanās iedomas, ar kuŗām apsēsta liela daļa pasaules izlutināto un apmāto jauniešu, un kuŗas tevi un mūs visus var ievest postā un negodā, met ārā no savas galvas. Jo ātrāk, jo labāk. Arī manai pacietībai ir savs mērs.
Elvira:
(apvainota, šņukst)
Zarups:
(sadzirdējis, klāt Elvirai) Kas tev, Elvir?
Elvira:
Tu vēl jautā, vīrs. Es, kas visus šos gaŗos gadus esmu stāvējusi tev blakus. Neesmu apšaubījusi nevienu tavu vārdu, nevienu tavu darbu −... Un tu mani... tu man vairs netici.
Zarups:
(Klāt mierina) Piedod, bet arī es esmu tikai cilvēks. Saimnieciskie pamati sāk kļūt nedroši zem manām kājām. Tos nosaka ārējie apstākļi, kuŗus es kā indivīds nespēju grozīt, bet morāliskie pamati − tie ir mana paša izvēlēti un tos es neļaušu nevienam izkustināt. Ne savai sievai, ne savam dēlam. Elvir, es ticu − tu mani sapratīsi, Lolim, diemžēl, tas būs grūtāk.
Lolis:
Nepavisam ne. Es tevi saprotu pavisam labi, bet pamēģini saprast arī mani. Es tev gribu palīdzēt. Tu vienmēr pārmeti man kāpšanu mākoņos. Tagad, kad gribu nokāpt uz zemes, tu mani raidi prom. Vai tu tomēr mani neuzklausīsi līdz galam? Zini, pap, ar klausīšanos nevienu neapvaino, bet daudziem palīdz.
Zarups:
Labprāt klausītos, ja tu mani nekaitinātu. Jā, jā, mēģināšu būt mierīgs... pavisam mierīgs. (Apsēžas dīvānā)
Lolis:
Vienu dziriņu?
Zarups:
(padodas) Ietaisi.
Lolis:
Klausos. Priecīgs maisītājs.
Elvira:
Man... man ar vienu.
Lolis:
Divkārt priecīgs. (Pazūd kaut kur pie dzērienu skapīša.) Zilo, zaļo, sarkano uz baltā, nevainīgā ledus. Stiprumam, maigumam, galotnes garšiņai. (Nāk ar dzērienu glāzēm, un sniedz tās Zarupam, Elvirai un vienu patur pats sev.) Lūdzu − mieram, saticībai un labklājībai.
Zarups:
(malkojot) Tas nomierina.
Elvira:
(tāpat) Jā, vīrs, tas nomierina.
Zarups:
(lūkojas glāzē pret gaismu) Traukā vizmo dažādi krāsu toņi.
Elvira:
(tāpat) Jā, vīrs, dažādi krāsu toņi.
Zarups:
Un vidū baltais ledus.
Elvira:
Jā, vīrs, vidū baltais ledus.
Zarups:
Tas kūst, tas izzūd.
Elvira:
Jā, vīrs, tas kūst, tas izzūd.
Zarups:
Dzira kļūst gaišāka, tā maina krāsu.
Elvira:
Jā, vīrs, dzira kļūst gaišāka, tā maina krāsu.
Zarups:
Kļūst maigāka.
Elvira:
Jā, vīrs, maigāka.
Zarups:
Ledus nekūst veltīgi.
Elvira:
Jā, vīrs, ledus nekūst veltīgi.
Lolis:
Vielas sajaucas.
Elvira:
Jā, Loli, vielas sajaucas.
Zarups:
Stiprākais uzvar vājāko.
Elvira:
Jā, vīrs, stiprākais −
Lolis:
Vājākais vājina stiprāko.
Elvira:
Jā, Loli, vājākais −
Zarups:
− sevi zaudē.
Elvira:
Jā, vīrs −
Lolis:
Ne pamatu pamatos. Atomi paliek tie paši. Tie pārvietojoties pārveido tikai molekulu. Vielā atklājas jaunas īpašības.
Elvira:
Jā, Loli, jaunas īpašības.
Zarups:
Mūsu gadījumā − kādas?
Lolis:
Maigākas.
Zarups:
Kas atslābina, kas aizved projām no atklātā cīņu lauka.
Elvira:
Jā, vīrs − ...nē, vīrs, ne cīņas −
Lolis:
Atklātā cīņā uzvar tas, kam ir deviņas galvas vai deviņi brāļi, ko upurēt cīņā. Man nav neviena brāļa, Uldim tur − viens, Jurim te − neviens, Andrim tur − viens... Savienoties jāmēģina ar līdzīgu, ar vājāko locekli stipro pulkā. Tas nozīmē gaŗām iešanu visai rindai, lai piekļūtu pēdējam. Tas nozīmē izlaušanos virsslānim, lai nonāktu pie apakšējā... lai savienotos... lai pārmainītu sevi, citus, visu pasauli.
Elvira:
Jā, Loli −... nē, Loli, ne maiņas. Manos gados tās vairs nekārojas. Es gribu turpināt šo dzīvi, kādu esmu pieradusi.
Lolis:
Arī uz leju?
Elvira:
Ne uz leju, bet šajā pašā līmenī.
Zarups:
(skatās glāzē) Līmenis krītas.
Lolis:
− Traukā. Tas parādās citur − mūsos. Mūsu pacietības līmenis ceļas. Tas apsedz asās šķautnes un dūņu nogulsnes. Līmenis mūs savieno un rada gludu virsmu skaņu plūsmai. Mēs savienojamies tikai mums pašiem manāmā kopējā ūdens kustībā, lai gan kā lāses esam tālu viens no otra. Mēs sadzirdam viens otru, mēs spējam uzklausīt viens otru. Es tevi, tu mani, tu viņu −
Zarups:
Kādu viņu?... Tu domā − viņu...
Lolis:
Vēl vienu reizi − (Gaisma nodziest)
16. skats. Kaut kur „frontē” − „bunkurā”. Vāja gaisma krīt tikai skatuves vidū, kur notiek spēle. Šāvienu troksnis, kliedzieni, tie pamazām apklust.
Zarups:
(Plecos militārs mētelis, stāv un klausās, kas notiek ārā)
Pūcītis:
(militārs mētelis, bruņucepure, rokās šaujamais, ienāk pus gaismā) Leitnant −
Zarups:
Ko teiksi, Pūcīt?
Pūcītis:
Nupat izāķējām brangu lomu. Rokas jau gan bija jānosmērē − tpu! Vai gribēsi apskatīt? Nekāda prieka jau nebūs skatīties nodevējam sejā. Varbūt tāpat bez redzēšanas − līdzena zeme?
Zarups:
(asi) Kaprāl Pūcīt, ja es vēl reiz dzirdēšu to līdzeno zemi... tad es... es −
Pūcītis:
Ak tā gan, leitnanta kungs. Šie piecūko mūsu tēvu zemi, aizrauj sievas, bērnus, vecākus un draugus, bet mēs ar viņiem kā dievgaldniekiem −
Zarups:
Velns parāvis − te ir fronte. Mēs te kaŗojam, ne slepkavojam.
Pūcītis:
Tu laikam savu tēvu un māti esi aizmirsis... Tas ir viņš.
Zarups:
(kā dzelts) Viņš?! Saša?!
Pūcītis:
Tātad −
Zarups:
Ved iekšā! Pagaidi! Kur jūs viņu noķērāt?
Pūcītis:
Izcēlām no perēkļa kā putnu bērnu. Neuzvaramā brauc uz elli. Tās kareivji tik romantiski, ka pat uz purva bērza vēstules raksta. Nav jau brīnums, ka neredz, kas notiek priekšlaukā. Te ir tas papīrs. (Sniedz Zarupam)
Zarups:
(raugās papīrā) Tā, tā − tad nevar vis aizmirst... Ved iekšā!
Pūcītis:
Klausos! (Prom)
17. skats. Turpat.
Pūcītis:
(Iegrūž Loli-Markovu, kam galvā militāra cepure, bet mugurā privāts mētelis)
Zarups:
(uz Pūcīti) Laidies!
Pūcītis:
Klausos! Kad jāizvelk līķītis − pasauc! (uz Loli-M.) Sašiņ, nebēdājies, mēs tevi pārstrādāsim vissmalkākajās ziepēs.
Zarups:
(asi) Ārā!
Pūcītis:
(prom)
