AUSTRUMNIECISKĀ TEIKSMAINĪBA - LATVISKĀS MĀKSLAS DAĻA

Jāzeps Grosvalds. Persijas ainas - Tableaux persans. Stokholmā: Daugava, 1978. 136 lp. $ 25.-.

 

Grāmata ietveŗ Jāzepa Grosvalda 1918. g. sarakstīto Persijas ainu pirmpublicējumu oriģinālajā franču valodā, Veronikas Strēlērtes iejūtīgo tulkojumu latviešu valodā, Visvalža Bokaldera apceri "Jāzepa Grosvalda Persijas ainas", Oļģerda Grosvalda apceri franču valodā "Jāzeps Grosvalds" un 91 Austrumu cikla studiju reprodukcija (75 melnbaltā un 16 krāsu nospiedumos).

Ja rakstot Grosvalda monografiju 1938. g. B. Vipers sūdzējās, ka Tableaux Persans vēl nav publicētas (Jāzeps Grosvalds. Rīgā, 36. lp.) tad pēc 40 gadiem Daugava šo trūkumu godam novērsusi Stokholmā izdotajā solidi noformētajā grāmatā.

Persijas ainās Jāzeps Grosvalds latviešu lasītājam atklājas kā talantīgs stāstītājs ar spējām uzburt liriski iestrāvotas vārdu gleznas. Grosvalds latviešu glezniecībā ir izdaudzināts kā spilgts romāņu kultūras pārstāvis. Arī viņa stāstījumā papilnam izmanāms frančiem iezīmīgais neforsētais šarms un elegance.

Persijas ainās, kur Grosvalds saaudis kopā dabas pirmatnējo skaistumu, austrumniecisko teiksmainību, tēlainu Persijas tipu galeriju, kā arī zemes iedzīvotāju badu, postu un nabadzību, būtībā ir vārdu gleznu savirknējumi par ainaviskām, figūrālām un austrumniecisko bazāru sadzīves temām.

Dienas gaisma iespīd tikai pa nedaudz spraugām velvju smaiļarkās. Šie platie, baltie staru kūļi mirdzošajos putekļos, kur virpuļo cigarešu zilganie dūmi, kā teātŗa starmeši izsviež spožus plankumus uz tirgotavu krāsainajiem audumiem, uz tumšajiem paklājiem, kur notupušies nopietni tirgotāji, pīpējot kalianu, kā arī uz svinīgo mullu baltajiem neaptraipītajiem turbāniem un sarkanajām, ar hennu krāsotajām bārdām. (21. lp.). Gluži saskatāms gleznieciskums ietverts dzidri ritošā valodā un prezentēts ar noturīgu lakonismu.

Brīžam autors pielieto drāmatiskus kontrastus un liek ieskanēties romantiskām stīgām: Kāds pārsteigums, kad ielu pelēkajos putekļos paveŗas vieni no zemajiem vārtiņiem, lai ļautu iziet ārā sievietes siluetam, kas ietinusies bālganā čadrā ar zelta apmali, un ašs skatiens var notvert svaigu un noslēpumainu vīziju ar ziedošu rožu krūmu biezokni, kas pārliekušies pār akmenī ietverta baseina zaļo spoguli (49).

Jau iepriekš ir rakstīts par ciešo korrelāciju starp Austrumu cikla vārdu gleznām un gleznu studijām. Zīmīgi: kā zīmējumos, tā tekstā nav izmanāma paša autora emocionālā iesaiste. Izteiktā Matisa mākslas zīmē gleznieciskas vērtības tiek meklētas vienlīdz konsekventi atainojot "bronzādainas ūdens nesējas melnām samta acīm... ar antīko statuju graciju" (18) un mirstošos Hamadanas bazāra sētā. Reportāžas valoda nezaudē savu bezemociju plūdumu, kad aprakstīts bērnu bars, kam.. "Melnās acis izplētušās.. grumbainās, plankumainās sejās.. bet.. izkaltušās rokas bezspēcīgi nolaistas gar uzpūsto vēderu" (15).

Gleznainajā reportāžas veida stāstījumā pats autors atklājas visai reti un epizodiski. Šais retajās reizēs Grosvalds parādās kā diezgan augstprātīgs eiropietis. Tā jau pašā ainu sākumā zemes iedzīvotāji ir novērtēti kā "gļēva laiska tauta" (7). Derviši "ir vienkārši ubagi, kas svētulības aizsegā dzīvo nekārtīgu klaidoņu dzīvi" (39) un ekspedīcijas kalpotāji ir "nelgas" (41).

Kā dārgakmeņi Persijas ainās iemirdzas austrumnieciskās teikas. Par valdnieku Chosro, skaisto ķēniņieni Širinu un slepkavību nevis ar ieroci, bet ar skumju stāstu. (10-11).

Gluži anšlavisks ir Bisetunas klintāja apraksts, liecinot par Grosvalda augsto kultūru un erudiciju: "Tas ir viens no tiem ārkārtējiem kalnu profiliem - tāpat kā Monserā vai Olimps - kas iespiežas atmiņā tikpat dziļi kā Cēzara vai Napoleona vaibsti..." (28).

Visvaldis Bokalders savas esejas "Jāzepa Grosvalda Persijas ainas" iesākumā mēģinājis ieskicēt Parīzes mākslas dzīves galvenās līnijas apmēram laikposmā (1910-1914), kad tur dzīvoja Jāzeps Grosvalds. Diemžēl šis mēģinājums parāda, ka atšķetināt kādā visai komplicēta perioda mākslas vēsturi dažos paragrafos ir neiespējami, un neglābjami noved paviršībās un nepilnībās.

Piemēram, apšaubāmi ir piedēvēt Ozanfana un Žanerē attīstītajām pūrisma idejām ievērojamu vēsturisku nozīmību un ieskatīt, ka tās vērsās "pret pārāk tālejošu atkāpšanos no tēlojamā motīva reālitātes..." (61) Visumā pūrismu varētu raksturot kā kubisma variantu. Tā bija iecere attīrīt kubismu, no autoru uztverē, liekiem un mainīgiem nejaušības elementiem. Katrā gadījumā pūrisma manifests "Pēc kubisma" tika publicēts 1918. g., proti četrus gadus pēc Grosvalda atgriešanās Rīgā.

Nepieņemami ir raksturot Matisa mākslu kā "krāsainu ornamentālu gleznošanas veidu" (61.), vai arī apgalvot ka Andrē Derēns pēc 1906. g.būtu pārstāvējis kādu, it kā pret kubismu vērstu reālisma virzienu franču mākslā.

Doma, ka Grosvalda glezniecībai raksturīgas "baltās krāsas nianses" un "pelēki sārti vai pelēki violeti toņi" (62.) šķiet pārņemta no Vipera monografijas (Vipers, 24). Ja trīsdesmitajos gados Rīgā mākslas vēstures apceres (ieskaitot minēto Vipera darbu) tika rakstītas bez jebkādām avotu norādēm, tad šodien tāds piegājiens vairs nav pieņemams.

Bokaldera secinājumam ka "ar savu īpatnību un sekošanu tā laika Vakareiropas mākslas pēdējiem sasniegumiem Grosvalds ievadīja pilnīgi jaunu posmu latviešu mākslas attīstībā" (62) trūkst seguma apceres materiālā, un tas jāuzskata kā populāras koncepcijas atkārtojums.

Vispirms jau sekošanu pastāvošiem citu tautu mākslas strāvojumiem šķiet nevarēs uzskatīt kā lielu, dziļi novātorisku mākslu. Līdz šim publicētie materiāli par Jāzepu Grosvaldu norāda, ka viņa ietekmētāju loks ir bijis visai plašs un nav ietvēris tā laika (1910-14) Parīzes avangarda mākslu. Lielāka ticamība ir uzskatam, ka nevis ar savu māksliniecisko sniegumu, bet ar savu attieksmi pret mākslu, ar savām vadības un organizācijas spējām un savu izcilo personību Grosvalds nozīmīgi ietekmēja Pirmā pasaules kaŗa priekšvakara talantīgo jauno latviešu mākslinieku paaudzi.

Pieskaŗoties jautājumam, kamdēļ Persijas ainas oriģināli sarakstītas franču valodā, Bokalders argumentē, ka Grosvaldu "saistīja izteikšanās tai valodā, kuŗas vidē viņš atradās" (63). Jājautā, kā gan tas izskaidrotu vācu valodā sarakstītos kommentārus modes albumam Les amours de Petersbourg? Šo tekstu Grosvalds sarakstījis 17 gadu vecumā Rīgā un veltījis savai mātei. Tikpat spekulātīvs, bet ticamāks liktos izskaidrojums, ka Grosvalds vienmēr centies atrast saviem mākslinieciskiem nodomiem praktisku pielietojumu (Vipers, 10). Šinī gadījumā tas varētu būt nodoms publicēt Persijas ainas Parīzes grāmatu tirgum.

Visumā žēl, ka Bokaldera apcerējumā neatrodam jaunus materiālus, kas censtos aizpildīt Grosvalda dzīves un darba izvērtējuma neapšaubāmi lielos robus. Vai tagad patiesi jau ir par vēlu, lai varētu precīzēt Persijas ekspedīcijas un Ainu manuskripta rašanās laiku, vai trīs 1920. g. Parīzes neatkarīgo salonā eksponēto Persijas motīvu gleznu likteni?

Grāmatas iesākumā norādītas reproducēto darbu atrašanās vietas. Provenances skaidrībai būtu svarīgi specificēt privātās kollekcijas, kuŗās darbi atrodas. Tāpat svarīgi būtu norādīt uz atsevišķo darbu dimensijām un technikām, kādās tie darināti.

Ejot soli tālāk, būtu vērtīgi apzināt arī nereproducētos Austrumu cikla darbus un apkopot par tiem vajadzīgo informāciju.

Iesākt grāmatu ar ekspedīcijas maršruta karti neliekas sevišķi laimīga izvēle nedz no aistētiskā noformējuma, nedz informācijas komūnikācijas viedokļa (viegli un trekni punktētās līnijas nozīmība kļūst saprotama tikai pēc Ainu izlasīšanas). Vāka mets, kas ievietots 69. lp. rada neskaidrību, vai Grosvalds, atbraucis Parīzē, pēkšņi mainījis savu zīmēšanas stilu, un tikai Bokaldera esejā atrodam izskaidrojumu, ka šeit darīšana ar senas persu miniatūrās melnbaltas kopijas izgriezumu.

Cik varam spriest no grāmatā ievietotām reprodukcijām, Austrumu cikla studijās apvienots līneārā ritma vijīgums ar konstruktīvu izsvarotu kompoziciju. Grosvalda draugs, franču gleznotājs Ozanfans šo gleznošanas veidu trāpīgi raksturojis kā sintetisku (Senatne un Māksla II, 1940). Tā ir visumā līneāra māksla, kur dominē tvirts, drošs zīmējums. Variējot Oļģerda Grosvalda 1924. g. izteikto domu, S.Cielava it kā apraksta Austrumu cikla studijas: "Grosvalds tāpat kā P. Sezanns, atsakās no - mainīgo saules gaismas un atmosfēras iespaidu glezniecības un tiecās pēc formu, līniju un krāsu sintezes pēc kompozicionālas nosvērtības" (S. Cielava Latviešu glezniecība buržuaziski demokratisko revolūciju posmā Rīgā 1974, 155. lp.)

Grosvalds šai ciklā patiesi ir atradis Persiju, tāpat kā Sezanns Provansu. Viņa redzēšana un varēšana atlasē un prezentācijā - dekorātīvos ritmos, lakoniskā izteiksmē un atturīgā kolorītā atklājas šī savdabīgā tikai Grosvalda radītā Persija. Māksliniecisks lakonisms ir būtiska Persijas ainu iezīme, un, lietojot paša Grosvalda definiciju, padara šīs tālās austrumu zemes dabas un cilvēku studijas par izteiktu latviskās mākslas daļu.

 

Nikolajs Bulmanis jun.