INKOMUNIKABILITĀTE UN ĪSLAICĪGAS ILLŪZIJAS

Leons Dumbers. Vējziedu pavēnī. Rīgā: Liesma, 1977. 168 lp. 16 kap.

 

Vairums lasītāju un pat literātūras apkommentētāju pieskaita rīdzinieku Leonu Dumberu pie jaunās paaudzes rakstniekiem − galvenokārt tādēļ, ka literātūrā viņš sevi piesaka samērā nesen. Tikai pērngad laiž klajā viņa debijas stāstu krājumu Vējziedu pavēni. Faktiski, ne tikai gadu, bet arī savu uzskatu ziņā − gan pasaules, gan aistētisko − viņš pieder vairāk pie tiem prozistiem, kuŗus latviešu literātūrā ienes tā sauktais jaunais vilnis 60. gadu beigās (Bels, Lukjanskis, Jakubāns, Luginska, Kalve, Mauliņš u.c.). Lielākoties viņu nodarbina psīcholoģiska un ētiska problēmatika, un vairāk vai mazāk sekmīgi viņš pielieto iekšējos monologus, apziņas plūsmas metodi, vairākus darbības plānus. Parasti negātīvā un pozitīvā pretstats iztrūkst, ir tikai dažādi sašķelti, sevi pazaudējuši cilvēki, tāli un sveši cits citam. Viņi maldās skepticisma labirintos, no kuŗiem nepavīd kaut cik jaušami cerību gaismas stari. Lakoniski izteiktajām smeldzīgajām daudzpakāpju reminiscencēm, kas bieži nāk no individa tumšajiem bezapziņas gaiteņiem, piejaukta laba tiesa pusreālitātes, pat fantazijas.

Pēc vidusskolas beigšanas Dumbers vairākus gadus gūst visai bagātu pieredzi dažādos darbos: ir laukstrādnieks, mežstrādnieks, elektriķis, būvstrādnieks, preses apvienības darbinieks, arī aktīvs pašdarbības skatuvē un tautas deju grupās. Viss tas gūst atbalsi viņa daiļradē − reālās dzīves un sadzīves sfairās. Bet ne mazāku iedvesmu rakstnieks guvis no citu prozistu darbiem, visvairāk pēdējo piecpadsmit gadu ražojumiem. Visumā tas nav iedarbojies negātīvi uz Dumbera paša stāstiem, kaut arī daži no tiem vairāk līdzinās "literārizējumiem". Stāsts "Ciemiņš" atgādina Andreja Dripes aprakstveidīgos darbus. "Cerības" sasaucas ar Dumbera literārā konsultanta Zigmunda Skujiņa romānu Kailums. "Plēvspārņi" − ar Andra Jakubāna "Cementu", un "Atskaites punkts", kas nav ietilpināts aplūkojamajā krājumā, bet publicēts Literatūrā un Mākslā (25.3.1977) − ar Jakubāna "Uz pannas cepti kartupeļi ar rūgušpienu". Vējziedu pavēnī ietilpināto deviņu īsstāstu literārais līmenis ir stipri nelīdzsvarots. Līdzās teicamiem darbiem ("Plēvspārņi^", "Ģimene^", "Vēlā ziedēšana", "Doņu kalns") atrodam psīcholoģiski un sociāli vāji pamatotus ("Cerības", "Varoņloma", "Illūzija", "Ciemiņš"). Gandrīz visu Dumbera tēlu, visvairāk sievietes un vīrieša attiecības raksturo komūnikābilitātes trūkums, ko parasti aizstāj īslāicīgas illūzijas. Vienā no labākajiem stāstiem, "Vēlā ziedēšana", galvenā tēla vēlme ir kopā ar fiziski pievilcīgu sievieti "apstādināt pulksteņa rādītāju" − lai izbēgtu no smacīguma sajūtas, no nospiedošās, neiedomājami tukšās īstenības un aizbrauktu tur, kur zili zils ezers klusos līčos slēpj ūdēnsrožu apņemtas saliņas, "kur beigsies civīlizācijas piesārņotā upe, sekla kā svētdiena pie kāršu partijas, kur beigsies attekas, greizas kā papucīša gaitas, kas nemaksā alimentus, kur beigsies kanāli, šauri kā solis no darba līdz veikalam un uz māju", Bet tā kā abu jauno cilvēku starpā īstas komūnikābilitātes vietā ir tikai illūziju ielāpiņi, tikai gaŗāmiešana un gaŗāmrunāšana, par vienīgo kontāktu izvēršas īslaicīga seksuāla spēlīte bez sevis atrašanas, ko autors pielīdzina kanālim, "kas, vērsdamies aizvien šaurāks un šaurāks, pāraug par seklu, rāvainu upi". Līdzīga illūziju pārvēršanās par sadūmējušām duļķēm atainota vai katrā stāstā − ilgi gara acīm skatīta "divvientulīga idille", kas pārtrūkst drīz vien pēc miesaskāres apmierināšanas, jo labākās jūtas pazaudētas, nav īstas tuvības ("Ciemiņš"); daudzu pēc mīlas izsalkušu technikuma personāla darbinieču vilšanās pēc atklāšanas, ka jaunpieņemtais elektriķis grib palikt uzticīgs savai līgavai ("Cerība"); nopelniem bagāts kultūras darbinieks, kuŗš pēc Intas uzaicinājuma viņu apciemot vīra projienes laikā redz savu desmit gadus neredzēto paziņu "kā attēlu seksa fotožurnālā" un fantazē par baudu un kaislību piesātinātu vakaru kopā ar "valšķīgu koķeti", kas izrādās tikai par neko vairāk kā "vecu čomu" vai "mežā satiktu gaŗāmgājēju, kuŗš lūdz paturēt naudu, ka dzegūze neaizkūko" ("Stāsts par īstu vīrieti un neaprēķināmu sievieti", Literatūra un Māksla 26.8.1977); bezbērnu pāris, kas nespēj atrast sevi, jo bērnu vietā koncentrējas tikai uz ilgi gaidītā divistabu dzīvoklīša iekārtošanu − fantazijā pa logu redzētais jūŗas plašums tomēr nav nekas cits kā melns, netīrs, cinkots skārda jumts ("Illūzija"); 76 gadus vecs vīrs un viņa nupat kā apprecētā sešdesmitastoņgadīgā sieva, kaut arī labi saprotas savā starpā (sapņo par divistabu dzīvoklīti, televizora pirkšanu, sēņošanu), saduŗas ar apkārtējo ļaužu pilnīgu neizpratni, pat izsmieklu un nievām − jau laulību namā, kur cēremonijmeistars neliekas par − "jauno pāri" ne zinis un pie mūzikas instrumentiem nesēž neviens cilvēks ("Ģimene"); bijušais tvaikoņa kurinātājs, kuŗš vecumdienas grib aizvadīt, ar cieņu valkādams savas padilušās drēbes, pulksteni sudraba važiņā, kā arī savu uzvārdu un savas nelielās būdeles saimnieka godu, bet apkārtnes huliganiskie bērni liek dažādus šķēršļus, gan dauzīdami logus un dzērāju pamestas pudeles pret akmeņiem, gan bērdami akmeņus akā ("Būda"); ārsts Jānis Žība, kam "illūziju lodziņš aizmūrēts", jo viņš nespēj paslēpties no bailēm par spiestu darbību kaŗa laikā vācu koncentrācijas nometnē, kur viņu pašu ievieto par bēgšanas mēģinājumu uz Šveici ("Varoņloma"); apdāvināts vidusskolnieks, kas iet bojā, mēģinādams piemēroties savu vienaudžu vairākumam un izpatikt kādai vaļīgai meitenei, kas bīstami spēlējas ar vairākiem zēniem reizē ("Plēvspārņi"). Padomju lauku dzīves īstenība savdabīgi atainota stāstā "Doņu kalns", kur "biedru tiesa" kolchoza lopkopju ražošanas apspriedē ņem priekšā pusčigānieti Rozu, kas dusmu brīdī nosvētījusi ar dakšas kātu vienu no skaudīgākajām apmelotājām. Ar ironisku humoru atainotā kolchoza vadītāju konfrontācija pie sapulces prezidija galda atgādina viepļu spēli − ar partijas sekretāru, celtnieku brigadieri, veterinārfeldšerīti un kolchoza priekšsēdi (tuklu plikgalvi ar veselīgi sārtu seju). Krājumā vējziedu pavēnī autors lielākoties jautā − Kas? Kā? Un kādēļ? Jautā, tomēr atbildes nerod. Tādēļ, ka tās grūti atrodamas. Rast atbildes viņš mēģināšot savā topošajā romānā par personībām, kuŗas sašķēlusi dzīves īstenība, kuŗas nezina, kurp virzīt savu enerģiju. Konkrēti − par padsmitniekiem un viņu vecākiem. Vēlēsim rakstniekam sekmes.

 

Rolfs Ekmanis