DABAI TUVA SENSIBILITĀTE

Rita Gāle. Atkala. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1977. 96 lp, $5.00.

 

Rita Gāle patiesībā ir 12. vai 13. gs. (pēc Kr. dz.) dziesminiece, kuŗas velis atstājis ģindeni ļaužu sen aizmirstā kapā un pārdzimis 20. gs. bērnā, kam nolemts kļūt par dzejnieci ar skolas izglītību un pazīstamu vārdu. Šis apgalvojums gan jāuzskata tikai par iztēles rotaļu, jo recenzents ir ļoti skeptisks attieksmē pret dvēseļu ceļošanu, spokiem, skaņu platēs uztvertām garu balsīm un tamlīdzīgām būšanām; bet jāatzīst, ka Gāle tiešām ir nezināmās senlaiku vārsmotājas līdziniece. "Atdzimušais velis" neapšaubāmi modernizējies, apguvis mūsdienu kultūru un vairāk individuālizētu skatījumu, tomēr saglabādams labu tiesu no tām īpašībām kas piemita cilts (resp. kuršu vai lībiešu) sievietei. Gālei nebūt netrūkst veidošanas spēju un svaiguma, bet viņas skatījumā ir kaut kas "anonims" - un tā nav modernā, urbānizētā masu cilvēka "anonimitāte". Gāles vārsmas bieži modina asociācijas par senlaicīgu pasauli ar siliem, tīrumiem, pļavām, stigām, klētīm, rijām, villainēm, saktām, nevis debesskrāpjiem, motorizētās satiksmes sastrēgumiem, televīziju, supermarketiem, diskotēkām, džīnām, krūštuŗiem vai krūštuŗu dedzināšanu. Gāle ir senā dziesminiece, kas iemācījusies vārsmas pierakstīt ar roku vai mašīnu un izsakās Endzelīna ietekmētā valodā.

Gāles sensibilitāte ir ne tikvien senatnīga, bet arī ļoti dabiska; tā dziļi sakņojas ārpasaulē, īpaši bērnības un agrās jaunības vidē, ko urbānizācija skārusi samērā maz. Šāda sensibilitāte nav "pati par sevi saprotama" pat dabas un lauku dzīves tuvumā; šķiet, ka šai sakarā jārunā arī par reliģijas vai tautas tradiciju ietekmi un iedzimtām nosliecēm, predispozicijām. Kāds angļu literāts saskata divus sensibilitātes pamatveidus: reliģiozo un humānistisko. "Reliģiozo" paveidu viņš piedēvē marksistam un ateistam Sartram.

Šķiet gan, ka izdevīgāk būtu runāt par "teoloģisko sensibilitāti" (cita starpā - marksisms vai nacisms ir sava veida laicīga "teoloģija", ar ticību piesātināts mācību sakopojums): reliģiozā pasaules uztvere tomēr jāattiecina arī uz dažām. pagānu reliģijām, kas, tā sakot, piekļaujas dabai vai ienirst dabā. Mūsu literātūrā "teoloģisko sensibilitāti" diezgan iezīmīgi pārstāv - vismaz attieksmē uz cilvēku kā dabas būtni - Arturs Voitkus, īpaši savā jaunākajā romānā "Redzi, mēs dzīvojam, kur autors ar "prastām" sadzīves ainām norāda uz labu tiesu no tā, ko tieši pasaka kādā Oldesa Hakslija apcerē citēts viduslaiku garīdznieks:

In his youth, before he went into power politics as Innocent III, Lotario de' Conti found time to write a book on the 'Wretchedness of Man's Condition'. 'How filthy the father', he mused, 'how low the mother, how repulsive the sister!' And no wonder!' For 'dead, human beings give birth to flies and worms; alive, they generate worms and lice'. Moreover, 'consider the plants, consider the trees. They bring forth flowers and leaves and_.fruits. But what do you bring forth? Nits, lice, vermin. Trees and plants exude oil, wine, balm - and you, spittle, snot, urine, ordure. They diffuse the sweetness of all fragrance - you, the most abominable stink'. In the Age of Faith, homosapiens was also homo pediculosus, also homo immundus - a little lower than the angels, but dirty by definition, lousy, not per accidens, but in his very essence. And as for man's helpmate - si nec extremis digitis flegma vel stercus tangere patimur, quomodo ipsum stercoris saccum apmlecti desideramus? We who shrink from touching, even with the tips of our fingers, a gob of phlegm or a lump of dung, how is it that we crave for this mere baq of night-soil?... And as though to make it quite clear what He thinks of the whole proceeding, God decreed that 'the mother shall conceive in stink and nastiness' ...

(Sk. eseju krājumu Adonis and the Alphabet; 1956.)

Šeit, protams, rādīts cilvēkā "riebīgūms" pretstatā augu un koku derīgumam un pievilcīgumam; bet arī ārpuscilvēcisko dabu teoloģiskā sensibilitāte "uztveŗ galvenokārt kā simbolu vai pierādījumu, nevis ērti un īsti draudzīgi. - Attieksmē pret minēto Voitkus romānu ir dzirdēta mazliet naīva pabrīnīšanās par to, ka "mācītāja kungs lasītājus apgrūtina ar šādām cūcībām". Patiesībā aiz neaistētiskajām dzīves detaļām (podiņi, autiņi, deguna knibināšana, lietpratīgi raksturotas izkārnījumu smakas etc.) slēpjas sprediķis. Cilvēks, lūk, ir tik nepilnīgs, grēcīgs, maldīgs, pretīgs.

Mēs šeitan esam viesi,
Ne mājas vietiņā.
Šī pasaule patiesi
Mūs neapmierina.

Citiem vārdiem - te jārunā nevis par vienkāršu "cūkošanos", bet par t.s. "puritāņu rupjību" (puritan coarseness), kas mūsu agrīnajā literātūrā raksturīga sprediķu grāmatām.

Ja Gāle ir "atdzimusī cilts dzejniece", tad Voitkus - "atdzimušais viduslaiku garīdznieks"; sensibilitātes ziņā viņi ir tieši pretstati. Tāpat kā jebkuŗš aistētiski un ētiski jūtīgs cilvēks, Gāle spēj just riebumu, bet viņa nemēdz īpaši pasvītrot cilvēka un ārpasaules nepievilcīgās iezīmes. Viņa spēj dabu skatīt bez izskaistināšanas, pat tādā veidā, kas dažam "klīrīgākam" lasītājam varētu likties piedauzīgs:

Sāļais ūdeņu klēpis
ieņem mani
un izmet
debesīm tuvāk un tālāk.

Kurzemes vasara -
rokas glāstu pilnas,
viļņu mutēs
putaini smiekli. (78. lp.)

Šī pieeja tomēr nav doktrīnāra un nicīga. Citiem vārdiem, cilvēka un pasaules uztvere Gāles dzejā liek domāt drīzāk par bioloģiju nekā par teoloģiju. Mīlestība ir jutekliska, bez vainas apziņas vai šausmināšanās par "rupjību"; cilvēks it kā saplūst ar dabu:

Atsūrstu, atsāpinos,
Atraisu matus un drānas,
Atraisu mezglus un cilpas,
Atraisu dziesmu:

Vakara miglājā siltā
Kūp mani mati un mute,
Kūp mani pleci un rokas,
Kūp tavi vārdi.

Smiekli gulgdami tinas
Siltās, miglainās skavās:
'Saki, saki, kas esi -
Šonakt kūp ķēves un pļavas!'

Un citā dzejoli: ("Miglājā", 49. lp.)

Mana mīlestība jau sen
vairs netinas plaukšanas
maigajos plīvuros.

Tagad tā nomet drānas un iziet
un iziet vasaras
milztošā negaisā.

Naktij tā atņem ceļu
pati savā
un zibeņu gaismā,
Neatturama laužas
Līdz taviem tumsā
dziestošiem vārtiem.

Arī vairāk izdaiļotā, mazāk "bioloģiskā" paveidā šis skatījums paliek tuvs dziņām un dabai, nekļūst par aistētisku rotaļu:

KAD TU MANI APŅEM

meži šalc
zem visaugstākām debesīm
un diena aizskan
kā ragu mūzikas sauciens
pušķotā kalnā

kad tu mani apņem
saule ieķeŗas
gaišzaļās bērzu bārkstīs
līdz satumst
un neredz kā mēs
lasām zvaigznes dzērveņu ciņos (48. lp.)

Atkalas - kad salā pāršķeļas koks - ir arī cilvēka mūžā. Viss iekļauts dabas likumībā: cilvēks, kas atvadās no savas dzīves respektē šo likumību:

Līdz zemei atveŗas stumbrs,
vasaras siltuma pilns,
Līdz zemei noliecas
zīmes un vārdi
uz katru pusi.

Varbūt aizejot kļūs tie viens?
Varbūt tiksies tie ugunī baltā?
Varbūt no saknes
atvase augs
un sasiesies pavediens? (66. lp.)

Tā nav "teoloģiskā sensibilitāte"; šīs rindas drīzāk sakustina nogulsnējumus, ko atmiņā atstājušas kādreiz lasītas vai dzirdētas dainas. Lotario de Konti par šādām pagāniskām "blēņu dziesmām" nebūtu iepriecināts...

"Teoloģiskajai" uztverei samērā vistuvāk Gāle nokļūst dzejolī "Rīta gaiļi" (67. lp.), bet pat viņas bībeliski iekrāsotajās vārsmās drīzāk saskatāma spekūlātīva iztēlošanās par to, "kā tas varētu būt, ja..." nekā dogmatiska pārliecība. Šķiet, ka apmēram šāds iztulkojums atbilst arī dzejolim "Palos" (68. lp.).

Šai krājumā ir pietiekama vielas un izteiksmes līdzekļu dažādība. Gāles dzejošanas metodes reizēm tradicionālas, reizēm diezgan modernas, bet modernisms viņas gadījumā ļoti atturīgs. Daži no krājumā uzņemtajiem dzejoļiem tīri liriski, citos (piem., 16. lp.) manāma slieksme uz liroepisku izpausmi, subjektīvitāti kopā ar rūpīgu ārpasaules vērošanu un vēstījumu.

Grāmata izdota glīti, ar Gāles dzejai visai atbilstošām Kultūras Fonda goda balvas laureāta Voldemāra Avena viņetēm un vāka zīmējumu.

 

Gundars Pļavkalns